5 gadus veca LL intervija ar mācītāju, kas patlaban ir Vācijas prezidents.
Mācītājs no Rostokas Gauks (Joachim Gauck) uz Rīgu atbrauca ar lekciju par savu darbu STASI (Vācijas Demokrātiskās Republikas Valsts Drošības iestādes) arhīvu pētniecībā. Viņam ir unikāla pieredze, ko ieguvis, iepazīstoties ar komunistiskā totalitārisma valsts teroru un cilvēka brīvības apspiešanas sistēmu: kā valsts drošības iestādes iznīcināja personības un cilvēku grupas, kas pretojās režīmam.
Taču mūsu saruna ievirzījās citādā gultnē, proti – par šā procesa sekām mūsdienu sabiedrībā. Fatālisma un bezspēcības mentalitāte valda bijušajās komunisma zemēs. Kādi ir tās iemesli? Postkomunisma pasaulē mūsu dzīves izjūta mainās lēni. Komunisma laika inerce turpinās mentāli arī šodien, kaut arī nomināli esam brīvi, bet vēl joprojām jūtamies kā vergi. Kāpēc? Atbildi uz to jums palīdzēs rast šī saruna.
LL: Iepazīstiniet, lūdzu, lasītājus nedaudz ar sevi!
Gauks: Es esmu dzimis 1940. gadā, tātad vēl vācu “trešā reiha” laikā. Es esmu jūrnieka – kapteiņa dēls. Jau bērnībā es esmu iepazinies, ko nozīmē komunisms. Jo mans tēvs staļiniskajā laikā tika represēts tāpat kā ļoti daudzi jūsu tautieši. Viņam slēgtā tiesā piesprieda divreiz 25 gadus bez nekāda juridiska pamata apsūdzībai. Pēc tam viņu izsūtīja uz Sibīriju – uz Taišeka rajonu. Šā iemesla dēļ es jau kopš agras jaunības kļuvu ļoti politizēts pret komunistisko režīmu. Starp citu, manam tēvam izdevās izdzīvot, viņš atgriezās atpakaļ. Viņš tur bija saticis ļoti daudzus latviešus un lietuviešus, tāpēc viņš domājis, vai Baltijas valstīs vispār ir vēl ir palikuši pāri kādi iedzīvotāji. Savas atšķirīgās politiskās pārliecības dēļ arī es ļoti agri nonācu kristīgo jauniešu vidē.
LL: Kur ir jūsu dzimtā puse Vācijā?
Gauks: Tā ir Rostoka – pilsēta pie Baltijas jūras līdzīgi kā Rīga. Uzturēdamies šeit, es arī jūtu Rīgas un Rostokas radniecību, tā izpaužas arī arhitektūrā.
LL: Ko komunistiskā režīma laikā nozīmēja nonākt kristīgās jaunatnes vidū? Vai tad varas aparāts tam nelika šķēršļus?
Gauks: To nesauca par Kristīgās jaunatnes organizāciju, bet gan par “Jauno draudzi”, un tas tika uztverts tā sauktā Gemeindearbeit kontekstā. (Gemeindearbeit ir birokrātisks jēdziens: aktivitātes, kas saistītas ar draudzi.) Vācijā arī ciematus vai atsevišķus kvartālus mēdza saukt par draudzi, bieži šo jēdzienu lieto sociālā nozīmē, saprotot ar to sociālo darbu]. Mēs nedrīkstējām dibināt paši organizāciju vai arī rīkot, piemēram, telšu nometnes vai futbola spēles. Tas bija FDJ uzdevums, (FDJ – Austrumvācu komjaunatne, Freie Deutsche Jugend, Brīvā vācu jaunatne) un baznīca to nedrīkstēja darīt.
LL: Vai kristīgo jauniešu kopa veidoja savdabīgu no pārējās sabiedrības nošķirtu mikropasauli?
Gauks: Mūsu vidū pastāvēja saliedētība. Taču mēs vienlaikus bijām arī tās sabiedrības daļa. Protams, kā kristieši mēs agrāk vai vēlāk nonācām īpašā lomā. Piemēram, mani bērni nekļuva par pionieriem vai FDJ biedriem. Kristieši un viņu bērni saņēma nepilnvērtīgu skolas beigšanas apliecību, kas liedza viņiem iespēju studēt augstskolā. Tās, protams, bija represijas. Tāpēc lielākajai daļai kristiešu nācās pielāgoties un ļaut stāties saviem bērniem oficiālajās bērnu un jaunatnes organizācijās, lai viņi varētu studēt. Bet, neraugoties uz to, viņi arī iesvētīja savus bērnus baznīcā. Taču jāatzīst, ka Austrumvācijā attīstība bija tādi pati kā citās komunisma zemēs: plašas tautas aprindas sarāva savas saites ar baznīcu, bet tajā palikušais mazākums lika baznīcai no tautas baznīcas kļūt par apliecinošu baznīcu.
LL: Pie mums praktiski notika līdzīgi: tie, kas komunisma laikos neatstāja baznīcu, bija ļoti pārliecināti kristieši.
Gauks: Jā. Turklāt mūsu tuvums ar Rietumu pasauli mums deva lielākas priekšrocības. Baznīca tika atbalstīta no Rietumu puses. Bet, runājot par manu biogrāfiju, mana ģimene nebija izteikti kristīga, un sākotnēji es vispār gribēju studēt ģermānistiku. Tomēr man kā politiski neuzticamam nemaz nebūtu atļautas šādas studijas. Tā es izlēmu studēt teoloģiju. Pēc studijām es kļuvu par mācītāju. Īsu laiku biju laukos, bet tad es tālāk visu dzīvi strādāju Rostokā kādā no sociālisma jaunbūvju kvartāliem. Man nebija ne baznīcas ēkas, ne arī mācītājmājas. Es strādāju ar cilvēkiem mājas apstākļos, ģimeņu lokā. Praktiski tā bija frontes līnija. Daudz strādāju arī ar jaunatni un iesaistīju viņus baznīcā. Daudzi no viņiem vēlāk kļuva par režīma pretiniekiem.
LL: Vai jums gadījās arī sadursmes ar agresīviem baznīcas pretiniekiem, ateistiem?
Gauks: Nē. Skola bija ateistiska, bet cilvēku vidū nevaldīja tāds agresīvs ateistisks noskaņojums. Es domāju, tas bija līdzīgi kā pie jums: cilvēki dzīvoja savdabīgā minimālā lojalitātē pret režīmu. Un ar šo minimālo lojalitāti cilvēki tad varēja kaut kā nebūt izdzīvot šajā režīmā.
LL: Vai tiešām? Mums par Austrumvāciju ir bijis cits priekšstats, proti, ka lielākā daļa tautas atšķirībā, teiksim, no Baltijas valstīm, bija ļoti lojāla pret komunistisko režīmu un saistīja ar to savu identitāti, pat lepojās ar to.
Gauks: Nē, tas nav pareizi. Tādas tendences bija novērojamas nacistu režīma laikā. Toties komunisma laikā Austrumvācijas režīmam nekad nebija vairākuma atbalsta. Jā, vācieši labprāt pielāgojās. Bet šīs pielāgošanās raksturs pauda tik vien kā minimālu lojalitāti. Tikai mazai daļai bija šī totālā pārliecinātība. Partijā no gandrīz 17 miljoniem iedzīvotāju bija iestājušies tikai 2,6 miljoni! Tā gan bija pietiekami liela partija, taču ne visas tautas partija. Arī šīs partijas iekšienē visi nebija šā režīma atbalstītāji. Daudz bija tādu, kuri tajā bija iestājušies tikai sava darba karjeras dēļ: ja kāds gribēja kļūt par profesoru vai ieņemt kādu augstāku amatu, tad to varēja tikai partijas biedri. Bet, ir jāatzīst, ka, piemēram, Polijas sabiedrībā pretošanās gars režīmam bija daudz stiprāks nekā pie mums. Vēlāk es esmu sapratis, ka diktatūrām, lai tās varētu pastāvēt, nebūt nav nepieciešams sajūsminātu cilvēku vairākums, bet gan tāds vairākums, kas ir gatavs parādīt šo minimālo lojalitāti – minimālu paklausību.
LL: Kas jūs pamudināja kļūt par mācītāju?
Gauks: Ticība man kļuva tuvāka evaņģēliskajā jauniešu kopā, nevis mājās. Kad man bija astoņpadsmit, es jau zināju, ko gribu. Taču, kā jau teicu, savu vēlmi nevarēju īstenot. Es studēju teoloģiju, tomēr nedomāju par mācītāja amatu. Taču es nebiju nekāds centīgais students, tāpēc arī par profesora amatu nevarēju sapņot. Kad biju studijas beidzis, domāju – pamēģināšu kļūt par mācītāju. Varbūt tomēr izdosies. Kontaktējoties ar normāliem cilvēkiem, nevis studējot universitātē pie grāmatām, tad arī radās prieks būt par mācītāju. Tā nu es visu mūžu esmu bijis mācītājs. Es labprāt sprediķoju, labprāt organizēju jaunatnes darbu.
LL: Pie mums mācītāji komunistiskās okupācijas laikā tika uzskatīti par nevēlamām personām, pat par tādiem kā parazītiem. Kā tad bija pie jums Austrumvācijā?
Gauks: Pie mums bija nedaudz atšķirīgi. Baznīca tomēr bija ar dziļākām saknēm. Un mācītāji arī kaut kādā mērā tika cienīti. Bet mums ir jāatšķir agrīnais staļiniskais posms komunisma diktatūrā no vēlākā, kas bija mērenāks. Pirmajā posmā baznīcas apkarošana bija daudz intensīvāka. Tieši pēc tautas sacelšanās 1953. gada 17. jūnijā daudzi skolotāji ar kristīgu pārliecību tika aizraidīti prom no skolām, ja viņi nepameta savas draudzes. Daudzi kristīgi studenti tika izslēgti no augstskolas. Bet pēc šīs sacelšanās režīms kļuva piesardzīgāks. Daudzi ticīgie skolotāji tika atjaunoti savos amatos. Jēnā, Rostokā, Berlīnē, Hallē, kur atradās vecās universitātes, atkal parādījās teoloģijas nodaļas. Baznīcām pašām tika atļauts veidot arī savas mācību iestādes. Līdz tam kristīgi cilvēki, kuri nebija FDJ biedri, nevarēja cerēt uz augstākās izglītības iegūšanu. Tā tika radītas baznīcas augstskolas, kur varēja studēt. Un tad, lai kļūtu par mācītāju, mums radās divas studiju iespējas. Viena bija – valsts universitāte, kuru esmu beidzis arī es, otra bija – baznīcas augstākās mācību iestādes. Tajās noteicēja bija baznīca: viņi paši arī varēja iecelt docentus un profesorus. Pavisam vienkārši sakot – baznīca tajā laikā netika atbalstīta. Tiem, kuri bija pārliecināti kristieši, bija vēl iespēja iestāties Kristīgi demokrātiskajā savienībā (CDU). Tā bija tāda bloka partija tajā laikā, kura bija apvienota ar komunistiem Nacionālajā frontē. Vēlēšanu biļetenos gan dominēja komunisti; ja šo bloku ievēlēja, tad pārsvarā no komunistu puses. Pastāvēja arī Nacionāli demokrātiskā partija, Liberāli demokrātiskā un Zemnieku partija.
LL: Šodien Vācijā aizvien vēl pastāv Nacionāli demokrātiskā partija (pasmejas).
Gauks: Tas ir kaut kas cits, tie ir neonacisti (skaļi smejas). Nu jā, bet, piemēram, ja kristīgs skolotājs iestājas CDU, tad viņu uzskatīja par progresīvu, ja ne – tad par reakcionāru. Jo CDU bija vienā blokā ar komunistiem, kas atbalstīja valdošā režīma iniciatīvas, un tāpēc šai partijai piederīgu skolotāju uzskatītu par lojālu. Viņš, protams, nevarētu kļūt par skolas direktoru, bet viņu paciestu. Taču, ja viņš nebūtu CDU, tad viņš nevarētu strādāt savā profesijā. Vispār skolotājiem bija ļoti grūti, lielais vairums izstājās no baznīcas, citādi viņiem skolā dzīves nebija. Režīma otrajā attīstības fāzē, kura vairs nebija tik klaji uzbrūkoša, kristiešiem tika iedalīts savtīgs status qouo – no ideoloģijas puses kristieši tika noraidīti, bet arī paciesti, kamēr tie netraucēja. Komunistiskā valsts mēģināja ietekmēt baznīcu ar “skaldi un valdi” politiku, ar bīskapu un baznīcas vadītāju ietekmēšanu un savā pusē pārvilkšanu, daļēji arī savervēšanu slepenajos dienestos.
LL: Pie mums bija izplatīts tāds aizspriedums, uzskats, ka Vācijas Demokrātiskajā Republikā liela daļa mācītāju bija aģenti.
Gauks: Tas tiešām ir muļķīgs aizspriedums. Tieši mācītāju vidū bija izteikti maz aģentu. Citās profesijās bija ievērojami vairāk. Tas principā ir dīvaini, ka garīdznieks ielaižas uz tādām lietām, kā arī psihiatrs vai ārsts. Protams, aģenti bija iefiltrēti katrā profesijā. Starp mācītājiem sastopamie atsevišķie gadījumi tieši tādēļ tika tik skaļi afišēti, jo mācītājs – aģents likās esam pilnīgi dīvaini un nesaprotami.
LL: Pastāstiet par baznīcas lomu pretošanās kustībā pret režīmu.
Gauks: Baznīca Autrumvācijā komunistiskā režīma laikā īstenoja dubultu stratēģiju. Pirmajā periodā, teiksim, kādus 20 gadus pēc kara baznīca bija vienkārši orientēta uz Rietumiem: tai bija būtiskas Rietumu vērtības – demokrātija, cilvēktiesības utt. Tomēr pēc Berlīnes mūra uzbūvēšanas 1961. gadā bija jūtams, ka Rietumu vērtību plika eksponēšana mūs ved izolācijā politiskā ziņā. Un tad pakāpeniski baznīcas iekšienē radās tādas pārdomas, ka mums nav nepieciešams pasludināt kapitālistisko iekārtu par mūsējo. Sociālismā arī ir sava pievilcība. Un to jūs esat jutuši arī šeit, raugoties, piemēram, uz Prāgas pavasari. Arī es biju to starpā, kas uzskatīja, ka orientēties tikai uz Rietumiem, uz kapitālismu ir taktiski neprātīgi. Tā radās šī klasiskā formula: mēs esam baznīca sociālismā. Šī nostādne bija sakņota Dītriha Bonhēfera atziņās, ka mūsdienu baznīca ir baznīca citiem, proti, tautai, tā nav baznīca tikai sevis dēļ, bet tai ir jāatrod ceļš uz pasauli un jāuztver nopietni pasaule un tās institūcijas. Bonhēfers bija izcils mūsdienu misionārs, viņa domāšana bija izteikti kristoloģiska – Dieva valstība viņam bija ļoti svarīga, bet vienlaikus viņš uzsvēra, ka kristiešiem ir jāakceptē tas, ka viņi ir dzimuši šajā pasaulē. Ar to bija saistīta baznīcas teoloģija tajās dienās, jo daudzi uzsvēra: jā, mēs esam baznīca tautai, tas nozīmē, mēs esam baznīca sociālismā.
LL: Baznīca sociālismā tomēr ir ļoti pretrunīga parādība. Sociālisma ideoloģija vērsās pret baznīcu – gādāja par tās “melno PR”, sauca to par tumsonību, atpakaļ rāpuļiem utt. Baznīcas locekļi, īpaši kalpotāji un mācītāji, tika klasificēti kā liekēži vai pa pusei jukuši cilvēki. Kā tad tomēr izdevās uzturēt tādu vadlīniju – “baznīca sociālismā”?
Gauks: Pie mums tik krasu uzskatu par baznīcu nebija. Bet pats jēdziens “baznīca sociālismā” ir miglains – ko tas nozīmē? Daudzi jaunie mācītāji tajā laikā tāpēc arī pieslējās opozīcijai, jo nepiekrita šim formulējumam. Viņi varēja pieņemt to tikai kā zināmu topogrāfisku konstatējumu: sociālisms ir tas, kur mēs dzīvojam, un ar to pietiek. Mūsu tā laika Berlīnes bīskaps Šonhe un konsistorijas prezidents Manfreds Štolpe un tamlīdzīgi cilvēki no evaņģēliskās baznīcas savienības teica: – nē, nē mums ir lielāka tuvība sociālismam nekā jebkādai citai iekārtai. Arī Rietumu pusē kopš 1968. gada studentu un sociālajiem nemieriem lielākā daļa teologu arī pārstāvēja kreisos uzskatus – viņi bija kritiski noskaņoti pret kapitālismu un Rietumos valdošo iekārtu. Mēs Austrumos bijām izbrīnā: kā to lai saprot, ka brīvie Rietumi arī ir kreisi noskaņoti! Kas tad esam mēs – kādi reakcionāri, vai? Tā nu valsts skatījās uz mums nelabvēlīgi un arī Rietumi, kas aizrādīja: neesat nu tik uzvilkti ar savu antikomunismu! Taču pašā baznīcā ideju par baznīcas saaugšanu ar sociālismu pieņēma ļoti vēsi – piekritēju nebija daudz. Tikai pavisam maza minoritāte bija pilnīgi režīma atbalstītāji. Tie nāca no teoloģijas profesoru vides vai arī no CDU aprindām, bet vienkāršo draudžu cilvēku acīs viņi bija nulles, viņus uzskatīja par nodevējiem.
LL: Kā jūs vērtējat 1968. gada notikumus?
Gauks: Prāgā vai Rietumos?
LL: Gan tur, gan tur.
Gauks: Par Rietumu dumpīgumu mēs domājām, ka Rietumu jefiņi ir sajukuši prātā. Uz robežas tie demonstrē pret sociālismu bruņutankus, bet savas valsts iekšienē Frankfurtē pie Mainas viņi izkarina sarkanos karogus. Sociālisms uz Rietumeiropu tātad tika importēts caur universitātēm. Daudzi no šiem protestētājiem Rietumos nāca no evaņģēliski ticīgu vecāku mājām. Arī pēc tam bija tāda tendence, ka tieši no evaņģēliskās vides visvairāk stājās komunistiskajā partijā. Viņi to darīja morālisku apsvērumu dēļ, proti, tāpēc ka vecā paaudze, kuras lielākā daļa bija bijuši nacisma pusē, klusēja par nacisma laiku. Jaunieši savukārt aizvien vairāk pētīja tā laika notikumus un atklāja – tas taču ir nepatverami! Tad viņi prasīja saviem tēviem: tēvs, ko tad tu darīji tajā laikā? Bet tēvs nespēja neko atcerēties… Jaunā paaudze tajā brīdī spēra uzņēmīgu soli: viņi ņēma uz sevis to vainu, kuru vajadzēja atzīt vecākiem, un atzina to, it kā viņi paši būtu to darījuši.
LL: Vainu varbūt viņi uzņēmās, bet viņiem pietrūka jebkādas saprašanas par tās izlīdzinājumu – ka ir iespējama grēku piedošana. Tā ir kristīga pasaules uztvere, un tieši to viņi bija pazaudējuši vai atmetuši kopā ar vecāku grēcīgo pagātni.
Gauks: Pareizi. Viņi nerunāja par piedošanu, bet par atriebību! Viena daļa šajā sešdesmito gadu kustībā piedalījās tikai ar tādiem apsvērumiem. Viņi nemaz tik daudz neinteresējās par nacisma laiku, bet gan domāja par to, kā izrēķināties ar Konrāda Adenauera konservatīvās partijas politiķiem, kuriem ir bijusi nacisma pagātne. Taču daudzi citi iesaistījās šajā kustībā tieši tāpēc, ka viņus šausmināja tie fakti, kurus viņi uzzināja par nacisma laiku ar vienas paaudzes novēlošanos. Viņi bija sašutuši par vecākās paaudzes klusēšanu. Tieši šo būtisko dumpja iemeslu mēs baznīcā ļoti labi sapratām. Mēs tad baznīcā izstrādājām mūsu pašu antifašisma modeli. Nevis oficiālo, valsts antifašisma modeli – tas bija priekš kaķiem, bet paši savējo. Oficiālais kalpoja tikai kā aizbāznis, ar to komunistiskais režīms mēģināja aizpildīt savas varas trūkstošo likumību. Jo tajā nebija nekādas brīvības, nekādu pilsoņu tiesību, nekādas tiesiskas valsts. Tā bija tikai fasāde..
LL: Komunisms savā ziņā arī ir savdabīgs fašisma paveids. Sarkanais fašisms – kā to pie mums mēdz saukt.
Gauks: Jā, pareizi. Ar fašisma un nacistiskā režīma nosodīšanu viņi faktiski mēģināja leģitimizēt savējo. Taču, kā jau teicu, mēs baznīcā izstrādājām savu antifašisma modeli. Darbā ar jauniešiem mēs daudz apspriedām holokaustu, apmeklējām holokausta upuru kapus un tos apkopām, kur tie bija pamesti novārtā. Valsts centās kontrolēt mūsu aktivitātes un vaicāja, vai kāds ir devis rīkojumu darīt tādas lietas? Kad izrādījās, ka tā ir mūsu pašu iniciatīva, viņi bija izbrīnīti. Aizliegt viņi mums to nevarēja, bet tomēr viņi novēroja visas mūsu darbības. Mēs lasījām grāmatas par šīm tēmām. Tāpēc man jāatzīst, ka 1968. gada kustības politisko ekstrēmismu virzienā pa kreisi mēs noraidījām, bet to pozitīvo, kas tajā bija, proti, vācu vainas jautājuma izskatīšanu, mēs uztvērām un pat turpinājām.
LL: Un tad palika vēl otra daļa no 1968. gada vēstures: Prāgas pavasara vardarbīgā apspiešana, kad krievu tanki iebrauca pilsētā. Kā jūs Austrumvācijas baznīcā to uztvērāt?
Gauks: Tas bija vēl viens trieciens un vēl viena sakāve, ko saņēma katrs krietns pilsonis. Interesanti, ka arī mūsu baznīca tieši tāpēc arī bija tik vārga, jo tā bija piedzīvojusi vienu sakāvi pēc otras. Gan 1951. gadā, kad tika apspiesta 17. jūnija sacelšanās Berlīnē, tad arī 1956. gadā, kad notika Ungārijas revolūcijas apspiešana, tad Polijas strādnieku arodbiedrību rīkotie nemieru sakāve 1980. gadā… Tad vēl bija arī 1961. gads, kad tika uzbūvēts Berlīnes mūris, un tad – 1968. gadā Prāgas pretkomunistiskās kustības vardarbīga apspiešana. Tās visas bija arī mūsu sakāves. Šīs sakāvju sērijas arī radīja tādu sabiedrisko fatālismu, kura sekas mēs varam just pat vēl līdz šai dienai. Tā sāka tautā veidot savdabību bezspēcības mentalitāti. Šī te cilvēku iemantotā bezspēcība ir mūsu vislielākā problēma – tā ir galvenais paralīzes iemesls visās postkomunistiskajās valstīs. Tā ir savdabīga dzīves izjūta, kas ir pretēja pilsoniskās sabiedrības locekļa dzīves izjūtai, proti, ka – es esmu darbības subjekts šajā valstī un sabiedrībā, nevis tikai kaut kāds varas mehānismu objekts.
LL: Tas ir ļoti interesants problēmas tvērums, lai saprastu, kādas atšķirības valda mūsdienu Eiropas Ūnijā, kurā tagad kopā vienā politiskā un administratīvā konfederācijā ir gan Rietumi, gan bijušās Austrumu bloka valstis. Mums ir atšķirīga dzīves izjūta, arī sabiedriskā procesa izpratne. Totalitārisms ir smagi traumējis mūsu izpratni par cilvēka vietu sabiedrībā, valstī. Kā jūs to saprotat?
Gauks: Jā, tā tas ir. Tas ir ļoti aktuāli tagad pie mums Vācijā, jo šeit šie divi atšķirīgie pasaules tvērumi dzīvo pat vienā valstī. Rietumnieki jeb Wessis nesaprot austrumniekus – Ossis. Kāpēc austrumnieki ir tik neaktīvi vēlēšanās, un – ja viņi piedalās, kāpēc viņi uzticas tik dīvainiem politiskiem spēkiem? Daudzi Wessis tad domā, ka Ossis ir sabojāta rakstura ļaudis – vienkārši samaitāti, turklāt arī ļoti nepateicīgi vai slinki. Tās, protams, ir gatavās blēņas. Šīs visas atšķirības ir radušās no tā, ka austrumnieki jeb Ossis nav ievingrinājušies pilsoniskajā sabiedrībā – visas viņu sabiedriskās dzīves izpausmes ir balstītas paklausībā un pazemošanā. Tieši tad un tādos apstākļos rodas sajūta, ka bezspēcība ir normāla. Tad arī tāda sociālā pasivitāte ir ļoti normāla parādība. Kāds slavens poļu ebreju sociologs Zigmunds Baumans reiz ir bildis: diktatūras apstākļos cilvēka ratio jeb viņa spriest spēja parasti atbalsta apspiedējus, jo oponēt ir nesaprātīgi. Te ir tas iemesls, kāpēc trūkst pilsoņu iniciatīvas. Bet tās ir sekas tam, ka cilvēki gadu desmitiem nav drīkstējuši būt pilsoņi – es saucu tādu stāvokli par valsts ieslodzījumu. Tādā stāvoklī cilvēkiem ātri kļūst skaidrs, kas jādara: loki ceļus diktatora priekšā un tu tiksi paaugstināts. Turi muti, esi paklausīgs, un tev ies labi. Tāda domāšanas forma nepazināti ir iemājojusi cilvēku galvās gan pie mums Austrumvācijā, gan arī pie jums, kas bijāt Padomju valsts pakļautībā, gan arī visiem citiem šā bloka pārstāvjiem. Un tāpēc mēs bieži pat nesaprotam rietumnieku domāšanu. Tā tas ir iegājies, un tā tas turpinās arī vēl šobaltdien. Vienīgā izeja ir, ja mēs, komunisma laika ietekmētie, patiešām iegūstam atšķirīgu pieredzi kā pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Taču tam ir nepieciešams laiks.
LL: Cik ilgi? Tas ir ļoti aktuāli šeit pie mums: cik ilgi mūsu sabiedrībai vēl nāksies cīnīties ar šo totalitārisma mantojumu, ar šīm dvēseliskajām deformācijām, kas stājas ceļā normālai pilsoniskās sabiedrības izveidei? Jo iet gadi, drīz jau gadu desmiti, bet mūsu pagātne arvien vēl ir šeit…
Gauks: Tas turpināsies tik ilgi, cik mēs esam bijuši pakļautībā – tik gadus, cik esam dzīvojuši totalitārismā. Ļoti viennozīmīgi – tie būs četrdesmit gadi, kamēr vēl jutīsim pagātnes nastas, kamēr mēs vēl saglabāsim daudz ko no šīs bezspēcības mentalitātes. Mozus ar Israēla tautu 40 gadus klejoja pa tuksnesi. Lai no Ēģiptes ar kājām nonāktu Apsolītajā zemē, nebija nepieciešams pavadīt ceļā 40 gadus, bet gan – ne vairāk par divām nedēļām. Šim ilgajam ceļam nav nekādu ģeogrāfisku iemeslu. Brīvību nevar iemācīties vienā rāvienā. Šai padoto un bezspēcības sajūtas pārņemto paaudzei ir jāizmirst. Mēs mūsu sabiedrībā varam arī novērot, ka jaunā paaudze, kas nav piedzīvojusi komunistiskās verdzības laikus, tomēr kaut kādā veidā arī pārmanto šo pakļautības mentalitāti. Mēs brīnāmies, ka jaunās paaudzes cilvēki kaut kā atražo vecās paaudzes problēmas. Tomēr pastāv arī šis paaudžu pēctecības fenomens, šis sliktās pieredzes tranzīts no vienas paaudzes uz otru. Un tas notiek visās Austrumu bloka valstīs. Nedomājiet, ka tas tā ir tikai Latvijā! Tā rezultātā mēs sastopamies ar to, ka valsts un sabiedrības struktūras gan ir izveidotas pēc brīvas un demokrātiskas sabiedrības modeļa, bet to veidojošo cilvēku mentalitāte ir pretrunīga. Mēs esam transformācijas sabiedrība. Tajā ir jāpienāk brīdim, kad ir uzaugusi pietiekami liela grupa tādu cilvēku, kuri vairs nepieņem vecāku dzīves kārtību, viņu pasaules izjūtu. Izmaiņas prasīs laiku. Mums nevajadzētu cilvēkiem iegalvot, ka viņi tāpēc ir sliktāki, bet jāmāca viņiem saprast to, ka viņu mentalitātes pārmainīšanās prasa daudz lielāku laiku nekā intelekta, saprašanas formu izmaiņas. Mūsu iekšējās nostādnes – mūsu tā saucamais habituālais “es” – ir konservatīvs. Lai tajās kaut ko mainītu, ir nepieciešams nesalīdzināmi daudz vairāk laika.