Kaut miris pirms simt gadiem, Augusts Bīlenšteins (1826-1907) joprojām ir ar mums – par to varēja pārliecināties, apmeklējot ievērojamajam zinātniekam (valodniekam, etnogrāfam, folkloristam…) un latviešu draudzes baltvācu mācītājam veltīto izstādi Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Šis cilvēks vairāk ticis pieminēts akadēmiskajās aprindās, bet triviālās masu kultūras kontekstā viņa vārds un veikums nav ieskanējies un diezin vai ieskanēsies. Paskolots vidusmēra mūsdienu cilvēks viņu zina labi ja vārda pēc sakarā ar ieguldījumu latviešu valodniecības vēsturē. Bīlenšteina darbība bijusi krietni vien plašāka un daudzpusīgāka, aizraujošs arī dzīves stāsts, ko šodien latviešu valodā var lasīt paša interpretācijā – 1995. gadā Rīgas multimediju centra apgādā laista klajā viņa autobiogrāfija „Kāda laimīga dzīve”. Tas ir latviskā tulkojuma pirmizdevums, oriģināls vācu valodā iznāca 1904. gadā, dažus gadus pirms Bīlenšteina aiziešanas aizsaulē. Savukārt „Jumavas” apgādā 2007. gadā publicēts Bīlenšteina darbs „Latviešu koka celtnes un iedzīves priekšmeti” (pirmizdevums vācu valodā 1918.g.). Tādējādi mūsdienās itin kā tiek nolīdzināts parāds izcilajam pētniekam, simt gadu laikā piemirstot jau viņa dzīves laikā veidojušos vienaldzīgo, arī negatīvo latviešu ļaužu attieksmi pret viņu.
Kalpodams zinātniskiem mērķiem, gandrīz visas savas grāmatas un rakstus viņš uzrakstījis un publicējis vācu valodā, tādējādi darot tos pieejamus starptautiskajai zinātnieku auditorijai un apliecinot uzticību paša izteikumam: „Zinātne ir internacionāla. Nav ne vācu, ne latviešu zinātnes pretstāvēšanas. Patiesība ir viena visām tautām.” Laikabiedri vācieši viņu novērtēja augstu. Piņķu draudzes mācītājs G. Hilners izvirza viņu par dižāko 19. gs. Latvijas baltvācu mācītāju līdzīgi kā G. F. Stenderu 18. gadsimtā: „Astoņpadsmitajā gadusimtenī Kurzemē apmēram 90 draudzes mācītāji savu darbu ir strādājuši. No visiem viņiem tagad, pēc 100 gadiem, tikai vienam pašam piemiņa ir tik dzīva, ka par viņu sarakstīta vesela grāmata – vecajam Stenderim, Sunākstes prāvestam. Nākamām dienām spriedumu spriest nedroša lieta. Tomēr jācerē: no visiem mācītājiem, kas 19. gadusimtenī Kurzemē strādājuši, pēc 100 gadiem laikam vienam vien tāda piemiņa būs dzīva.” (domāts Bīlenšteins).
Tomēr latviešiem iegūstot pārsvaru mūsu zemes kultūrvēsturē, šo piemiņu uzturēt liedz sociāli politiskie apstākļi. Bīlenšteina ražīgais darba posms norisa jaunlatviešu kustības periodā, tāpēc, ilgu laiku būdams Latviešu literārās biedrības priekšsēdētāja amatā, viņš nevarēja nepaust savu viedokli par tautisko kustību. Šis viedoklis bija tipisks sociāli un politiski konservatīvajai vācu inteliģences daļai. Viņš neatzina latviešu nacionālos centienus, bet aizstāvēja vācu privilēģiju saglabāšanu, tādējādi latviešu progresīvajā sabiedrībā iegūstot tautas ienaidnieka slavu. „Pēc savas dabas Bīlenšteins bija īsts miera bērns un retā kārtā lūkoja visu par labu griezt. Bet nereti notiek, ka īpaši tādi miera eņģeļi top nostādīti tai vietā, kur visgrūtākā kaušanās. Tad ir šie nevar palikt neaptraipīti ar kara lauka putekļiem.” (G. Hilners). Tā kā kara laiks sen pagājis, šodien Bīlenšteina vērtējumos varam atmest sociāli politisko apstākļu raisītās emocijas un apzināt viņa reālo ieguldījumu latviešu kultūrvēsturē. Izcilā mācītāja piemiņai speciālisti un Bīlenšteina rokrakstu, grāmatu un sadzīves priekšmetu glabātāji sarosījās viņa miršanas 100. gadadienā – šovasar ar izstādi Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā un pasākumiem Dobeles muzejā viņš tika pieminēts.
Devums
Kad 1826. gada 20. februārī Bīlenšteinu ģimenē dzima zēns, kam vecāki vēlāk deva Johannesa Gotfrīda Augusta vārdus, viņa tēvs sacīja sprediķi Jelgavas latviešu draudzes baznīcā. Zēns auga Aucē, un viņa tēvs apkalpodams Jaun-Auces un Kerliņu draudzes, sniedza pamatizglītību saviem bērniem. Jau 8 gadu vecumā sācis apgūt latīņu un grieķu valodas, Augusts iepazina arī ļaužu dzīvi, jo bieži kopā ar tēvu brauca pa mājām „pātaros”. Teoloģisko izglītību viņš saņēma Tērbatas universitātē un drīz vien, pēc tēva nāves 1851. gadā stājās mācītāja amatā Jaunauces draudzē. Pēc 15 nostrādātiem gadiem gandrīz visu pārējo mūža daļu strādāja par mācītāju Dobelē. „Pašā draudzes ganīšanas darbā laikam viņš pa tām pašām tekām gāja, kā citi to laiku mācītāji. Bet it drīz roku dabūja pielikt pie savāda arkla, un ar to bija gluži jauna zeme jāplēš. Latviešu valodas pētīšanā priekš viņa laika gan iemīdītas šādas tādas gana tekas, bet viņam bija lemts te nozīmēt un izstrādāt kārtīgi, pēc zinības likumiem bruģētu ceļu. Pa to viņš visiem priekšgalā ticis un palicis.” (G. Hilners).
1853. gadā A. Bīlenšteins iestājās Latviešu literārajā (draugu) biedrībā, kur saņēma uzdevumu sagatavot apcerējumu par latviešu tautas dzeju un valodu. Biedrības rakstu krājumos „Magazin” turpmāk publicēti daudzi viņa pētījumi valodniecībā, viņš vērsies arī pret kirilicas burtu ieviešanu latviešu rakstos. Nozīmīgi pētījumi par latviešu valodas jautājumiem iznāca atsevišķās grāmatās, lielākoties vācu valodā, jo tika adresēti starptautiskajai zinātniskajai lasītāju auditorijai: „Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen..”(Latviešu valodas skaņas un formas, 1863-1864), „Lettische Grammatik” (Latviešu gramatika, 1863), „Die Elemente der lettischen Sprache”(Latviešu valodas elementi, 1866), „Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettiaschen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert” (Latviešu cilts un latviešu valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā, 1892).
Pētniecības areālu Bīlenšteins paplašināja – vāca latviešu folkloras materiālus, iesaistot šajā darbā palīgus, kā arī pievērsās latviešu etnogrāfijai un vēsturei. Iespiestā veidā nāca klajā divi „Latviešu tautas dziesmu” krājumi (1874-1875), 1000 mīklas apkopotas krājumā „1000 lettische Ratsel” (1881). Pētītas arī latviešu koka celtnes un to aprīkojums, apstaigāta tuvāka un tālāka apkārtne, identificējot pilskalnus, kas minēti hronikās un citos avotos. Viņa interesi piesaistīja vietvārdi: „Es uzsāku vākt, cik vien iespējams visu apmetņu, upju, kalnu nosaukumus Kurzemē un Dienvidkurzemē un ar amata brāļu un citu personu palīdzību gandrīz pilnībā īstenoju savu nodomu. .. Pamatojoties uz vietvārdiem centos izzināt, kā dažādās valodās runājošās tautas ir apdzīvojušas šo zemi senvēstures laikmetā.”. Viņš pierakstījis ap 40 000 šo vārdu, ko vēlāk izmantojis J. Endzelīns savu vietvārdu rādītāju sastādīšanai.
A. Bīlenšteina centieni humanitārajās zinātnēs cieši saistīti ar latviešu literāro biedrību. Ilgus gadus (1864-1895) viņš bija tās prezidents. Biedrības nostāja latviešu nacionālās atbrīvošanās jautājumā bija arī tās prezidenta personīga pārliecība, tomēr viņš atbalstīja Krišjāna Barona darbu folkloras vākšanā un ievēlēja viņu par biedrības goda biedru. Bīlenšteins nav noliedzis latviešus kā tautu un daudzos gadījumos atbalstījis latviešu nacionālo literatūru. Viņa prezidentūras laikā biedrības godalgas izpelnījās brāļu Kaudzīšu romāns „Mērnieku laiki”, J. Lautenbaha-Jūsmiņa „Zalkša līgava”, J. Dauges „Zvaigžņu jeb debess mācība”, E. Dinberga tulkotais J.V. Gētes „Lapsa kūmiņš”.
Kur A. Bīlenšteins saskatīja dzīves laimi?
Aprakstot savu laimīgo dzīvi, autobiogrāfiskās grāmatas autors definē laimes izpratni: „Kur rodas laime, es varētu pateikt trijos vārdos: būt mīlētam, strādāt ar zināmiem panākumiem, būt kopā ar Dievu”.
Otrā komponenta viņa dzīvē netrūka. Mājas laimi viņš saskata namamātē: „Sirds ir cilvēka ķermeņa viduspunkts, mājas dzīves viduspunkts ir namamāte. Kā lai aprakstu namamātes un mātes ideālu? Pirmā īpašība ir kristīga dievbijība. Nav nekā neglītāka par neticīgu, nekristīgu sievieti jau aiz tā iemesla vien, ka jau no dabas sievietei piederas visā pazemībā pakļauties tam Debesu Kungam un no Viņa gaidīt palīdzību. Pretīgākā emancipācijas īpašība ir atteikšanās no šī atbalsta. Ir zināms, ka kristietība vienmēr ir atradusi labāku augsni sieviešu, nevis vīriešu sirdīs. Ir jāņem vērā, ka Jaunajā Derībā nav minēta neviena sieviete – ne jūdiete, ne pagāne – kura būtu naidīgi uzstājusies pret kristietību. Kā gan sieviete varētu vadīt māju un audzināt bērnus bez kristīgas sirds?”
Nācis no saticīgas ģimenes, viņš pats izveidoja kuplus dzimtas zarus. Bīlenšteiniem bija seši dēli un trīs meitas. Daži gan mira maziņi, tomēr pieci dēli izskolojās: viens pievērsās glezniecībai, jaunākais studēja arhitektūru, pārējie trīs gāja tēva pēdās un beidza universitāti kā teologi. Radošā un intelektuālā dzirksts šajā ģimenē ielikta pašos pamatos. Augusta Bīlenšteina māsa Sofija Štrumpele (dz. Bīlenšteina) ir dzejniece. Bērni un mazbērni gājuši dažādus ceļus. Vieni būvē mājas, citi raksta dzejas vai glezno, bet bērnu bērni neaizmirst savus priekštečus, un dzīvodami ārpus Latvijas, atceras tēvzemi.
Kad 1904. gadā Bīlenšteins rakstīja savas laimīgās dzīves atmiņas, pati traģiskākā dzīves lappuse vēl nebija pāršķirta. Nedraudzīgā latviešu tautas attieksme pret mācītāju un zinātnieku 1905, gada revolūcijas laikā pārvērtās naida izvirdumā. Nemiernieki komunista Dāvida Beikas vadībā izdemolēja mācītāja māju Dobelē un sadedzināja vērtīgo bibliotēku.. Pats 80 gadus vecais mācītājs ar ģimeni bija aizbēdzis uz Jelgavu, vienā somā paņemot līdzi kādas baznīcas grāmatas un pašus vērtīgākos manuskriptus. Dažus atlikušos mūža gadus izcilais zinātnieks aizvadīja Jelgavā.
Lilija Limane