Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja. Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda un brīnījās ļoti par to un sacīja: “Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā.” (Mk. 7:31–37)
1. Mozus grāmatā radīšanas stāstā mēs lasām, kā Dievs radīja šo pasauli, augus un dzīvniekus un pašās beigās kā radības kroni – cilvēku. “Un Dievs uzlūkoja visu, ko bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1.Moz. 1:31). Šajā laikā pasaule vēl nepazina ļaunumu. Vispirms, velna pamudināta, Ieva pastiepa roku pēc aizliegtā augļa un uzzināja, kas ir ļaunums. Tomēr ļaunums nepalika tikai Ievas zināšanu sfērā, viņas prātā, bet ielauzās visā radībā. Vispirms līdz ar Ievu krita Ādams, un zeme kļuva nolādēta viņa dēļ. Tagad pasaule vairs nebija laba, bet to caurauda ļaunums jeb grēks. Daba bija kļuvusi cilvēkam naidīga un bīstama. Labu augļu vietā parādījās nezāles, zvēri kļuva plēsīgi un asinskāri, upes sāka izlauzties no krastiem, zeme drebēt, trīcēt un brukt, pat ūdens un uguns apdraudēja cilvēka dzīvību.
Pārmaiņas bija notikušas ne tikai ar cilvēka dvēseli un prātu, bet arī ar viņa miesu. Tā kā apkārtējā vide bija kļuvusi cilvēkam nedraudzīga, cilvēki arvien biežāk un biežāk sāka slimot. Pēc neilga laika pasaulē ienāca arī nāve – tai ceļu uz šo pasauli pavēra grēks. Ādama un Ievas dēls Kains pacēla savu roku pret savu brāli un to nogalināja. Tagad jau visa radība, klusu nopūzdamās, cieta sāpes. Un tomēr, salīdzinot ar mūsu dienām, tā laika pasaule vēl varētu likties gandrīz kā paradīze. Tur nebija lietavu, negaisa
Cilvēka auss ir ļoti sarežģīts un jūtīgs orgāns. Visiem redzamās, ārējās auss gliemežnīcas ir tikai maza daļa no pašas auss. Tā tikai uztver un noraida uz dzirdes orgānu apkārtējās pasaules skaņas. Vispirms tās sasniedz bungādiņu – vibrējošu membrānu, kas skaņas nosūta tālāk uz vidusausi. No šejienes tās tiek nosūtītas uz iekšējo ausi, kur notiek tas, ko mēs saucam par dzirdēšanu. Ļoti sarežģīti uzbūvētā iekšējā auss, darbodamies kopā ar dzirdes nerviem, veido kompleksu dzirdes aparātu, kas uzver un atšķir apkārtējas pasaules skaņas. Cilvēka ausi mēs varam uzskatīt par īstu brīnumu! Ar cilvēka ausi ir saistīts kāds interesants atgadījums. Reiz kāds padomju spiegs, kas darbojās Vašingtonā, brokastu laikā domīgi vēroja savu mazo meitiņu. Skatīdamies uz viņas mazo, smalko austiņu, viņš pēkšņi saprata, ka tas viss ir viens vienīgs bezgalīgs brīnums, kas nekādā gadījumā nevarēja izveidoties nejauši, pats no sevis. Vērojot savas meitas ausi, padomju spiegs zaudēja ticību evolūcijas teorijai un atgriezās no marksisma un materiālisma maldiem.
Bez auss un spējas dzirdēt, Dievs cilvēkam vēl ir devis balsi un spēju runāt. Ar auss un balss palīdzību cilvēki var brīnumainā veidā sazināties viens ar otru, saprast viens otra domas, jūtas, priekus un bēdas. Cilvēka balsij, lai cilvēks varētu runāt, nepieciešama balsene, plaušas, mute, rīkle, mēle un zobi. Balsi rada balss saites – ļoti maigas membrānas, kas stiepjas pāri elpošanas ceļam. No plaušām nākoša gaisa spiediena dēļ tās vibrē. Ar mutes, zobu un mēles palīdzību cilvēks spēj radīt saprotamas skaņas un mūziku. Ar balsi mēs varam iedrošināt viens otru, dot pavēles, paust žēlabas un prieku, dusmas, nepatiku, skumjas un mīlestību. Balss katram cilvēkam ir atšķirīga, tādēļ ar balss palīdzību mēs varam arī viegli atpazīt viens otru.
Kurlmēmajam cilvēkam, par kuru dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā, velns bija atņēmis spēju runāt un dzirdēt. Viņš bija sabojājis Dieva labo radību. Nav vajadzīga īpaši laba iztēle, lai saprastu, cik liels zaudējums tas bija.
Un tā šīsdienas Evaņģēlijā mēs lasām, ka cilvēki, kas bija dzirdējuši par Jēzus neparastajām spējām – palīdzēt smagi slimiem – atveda kurlmēmo pie Jēzus. Tad Jēzus viņu aizveda savrup un, ar zīmēm paskaidrojis, ka viņu dziedinās Dievs, vienā brīdī atdeva šim nelaimīgajam cilvēkam spēju dzirdēt un runāt. “Viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja,” tā šo notikumu atstāsta evaņģēlists Marks. Šī Jēzus rīcība nebija nejauša.
Ļaunums un slimības ir velna darbs. Vērojot pasauli pēc grēkā krišanas, šķita, ka no ļaunuma nebūs vairs glābiņa. Tomēr jau Paradīzē atskanēja Dieva apsolījums – velna galva reiz tiks sadragāta, tas ir, viņa ļaunā vara tiks iznīcināta. Kopš Ādama un Ievas laikiem ticīgi cilvēki gaidīja šā apsolījuma piepildīšanos. Lai cilvēki šajās gaidās nepagurtu, Dievs laiku pa laikam caur saviem praviešiem tiem atgādināja savu solījumu: Viņš pats reiz ieradīsies šajā pasaulē, cīnīsies ar ļauno ienaidnieku un atņems velnam varu pār cilvēkiem! “Un visa miesa redzēs, ka Es esmu Tas Kungs, Es esmu tavs Glābējs un Pestītājs, Jēkaba Varenais,” tā teica Dievs ar pravieša Jesajas muti.
Ar šā paša pravieša starpniecību Dievs arī vēstīja par Cietēju Kalpu, kas, nevainīgs būdams, nesīs visu cilvēku sērgas un ciešanas, ar savām brūcēm mūs dziedinādams. Kādā citā vietā pravietis saka: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos.” (Jes. 61:1–2) Vairākus gadsimtus pēc tam, kad pravietis bija uzrakstījis šos vārdus, kāds vīrs dzimtajā Nācaretes sinagogā attina Rakstu tīstokli un skaļā balsī šo tekstu lasīja priekšā sapulcētajai draudzei. Tad vīrs, kuru visi sauca vārdā Ješua, bet mēs grieķu valodas ietekmē – Jēzus, apsēdās un sacīja: “Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts! (Lk. 4:21) Cilvēku Glābējs bija ieradies! Apustulis Jānis Jēzus misiju raksturo šādi: “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.” (1.Jņ. 3:8)
Arī pats Jēzus gan ar vārdiem, gan darbiem nepārprotami apliecināja, ka velna varai pienācis gals. “Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!”, sacīja Jēzus. Un tad, pierādīdams, ka tie nav tukši vārdi, Viņš dienu pēc dienas izdzina no cilvēkiem ļaunos garus un dziedināja neskaitāmus slimniekus. No sirds iežēlodamies par šiem cietējiem, Jēzus atdeva veselību visdažādāko slimību mocītiem ļaudīm. Gan spitālība, gan trieka, gan citas ļaunas slimības vienā mirklī tika dziedinātas. No dzimšanas klibi, akli, kurli un mēmi cilvēki, pēkšņi staigāja, redzēja, dzirdēja un runāja. Velna darbiem patiešām bija pienācis gals. Debesu valstība bija tuvu klāt atnākusi. Ļaunie gari drebēja un dusmās grieza zobus, bet ikviens cilvēks varēja pārliecināties, ka Dievs ir ieradies šajā pasaulē, lai to glābtu no ļaunuma varas. Viss, kas bija apsolīts Vecajā Derībā, piepildījās vārds vārdā – ne tikai slimie tika dziedināti, bet pat miroņi cēlās augšā no nāves! Patiešām bija iestājies Dieva žēlastības laiks. Ar šādām varenām zīmēm Dieva Dēls demonstrēja savu varu un nolūkus šajā pasaulē – visu atkal darīt labu, visu ļauno vērst labajā. Paskaidrodams savu rīcību, Jēzus sacīja, ka Viņš vienkārši dara to, ko dara Viņa Tēvs – Dievs. Dieva Dēls ne tikai dziedina cilvēkus, bet arī uzmodina miroņus (Jņ. 5:19–24). Par Viņa darbību jau pirms vairākiem gadu simtiem pravietis Jesaja rakstīja: “Dievs pats nāks un jūs izglābs! Tad aklo acis atvērsies un kurlo ausis atdarīsies. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmo mēle gavilēs.” (Jes. 35:5–6) Par šā pravietojuma piepildīšanos, mēs dzirdējām šīsdienas evaņģēlijā.
Tas, ko mēs dzirdējām šodien nav tikai stāsts par kādiem seniem, aizmirstiem laikiem. Šodien gan Dieva Dēls vairs nestaigā pa jūdu zemi kā cilvēks Jēzus. Tagad Viņš ir uzvarējis nāvi un kļuvis par Dzīvības Kungu, Augšāmcelto Kungu un valda Dieva godībā un spēkā. Svētajā Kristībā Viņš ir kļuvis arī par tavu Kungu. Savā visvarenajā spēkā Viņš turpina valdīt pār šo pasauli un pilnībā ir noteicējs arī pār tavu dzīvi. Nav tādas pretvaras, kas varētu stāties Viņam ceļā! Un Viņš no sirds mīl tevi un vēl tev visu labu. Tavs Dievs ir labs Dievs – žēlsirdīgs, laipns un draudzīgs Dievs.
Tiesa, grēka, velna, ļaunu cilvēku un paša grēcīgās miesas dēļ šajā pasaulē tev nāksies piedzīvot grūtības. Vēl joprojām sievas cietīs dzemdību sāpes un vīru vaigs pārklāsies sviedriem, smagi strādājot; vēl joprojām dzims slimi bērni, mūs vajās dažādas slimības un likstas; taču ar mums būs žēlsirdīgs Kungs, kas grib un var mums palīdzēt. Ar saviem darbiem Viņš rāda, ka visām ļaunajām lietām drīz pienāks beigas. Beigsies šī pasaule un tās ļaunā, samaitātā kārtība, un mūsu Kungs mums dos jaunu pasauli, kur nebūs vairs slimību, sāpju un cita ļaunuma mocītu cilvēku. Savā – Viņam vien zināmajā gudrībā – Dievs pieļauj, ka arī Viņam ticīgie slimo un cieš. Arī mūsu acu priekšā Viņš tur nāvi, lai mēs nekļūtu pasaules pievilti un meklētu patvērumu pie Viņa. Jā, arī tā Viņš var mūs vilkt tuvāk pie Sevis. Taču parasti Viņš to dara, parādīdams mums savu neizsakāmo laipnību, dziedinādams un svētīdams mūsu dvēseli un miesu. Tā Viņš grib pildīt mūsu sirdis ar prieku un pateicību. Un šo prieku un pateicību mums nevajag noklusēt, bet droši apliecināt pasaules priekšā. Lai visi zina un dzird – cik labs ir mūsu Kungs! Kungs, kas patiešām visu ir labi darījis! Un ja mēs esam uzmanīgi Bībeles lasītāji, tad ievērosim, ka tie ir praktiski tie paši vārdi, kurus Dievs teica pēc pasaules radīšanas. Kristū Jēzū velna vara ir satriekta, un viss atkal kļuvis patiešām labs. Āmen.
Ilārs Plūme