Ījaba grāmatas sākumā mūsu acu priekšā ir tēlota idilliska aina. Tā liekas gandrīz pārāk laba un skaista šai grēcīgai pasaulei.
Austrumu zemē dzīvoja kāds vīrs – vārdā Ījabs. Savā dzīvē viņš bija iemantojis bagātu svētību, lielus ganāmpulkus un auglīgus laukus. Dieva priekšā viņš bija svētīgs un taisns vīrs. Var teikt, ka viņa mājokli sargāja pašas debesis. Dievs viņu bija svētījis ar septiņiem dēliem un trim meitām, un tie dzīvoja saticībā.
Ījabs jau bija vecs vīrs. Viņš pateicās Dievam par savu ģimeni, un viņa prieks bija viņa pēcnācējos. Viņš sirsnīgi par tiem gādāja un sargāja viņus no pasaules ļaunuma un neticības.
Kādu reizi, kad viņa bērni pēc paraduma bija sapulcējušies vecākā dēla namā uz viesībām, bet Ījabs pats, pienesis upurus par bērniem, svētīgā mierā un drošībā mita savās mājās, pēkšņi vēstneši tam sāka pienest ziņas.
Atskrēja viens un sāka runāt par nolaupītiem vēršu ganāmpulkiem un nogalinātiem kalpiem. Un, kamēr tas vēl runāja, atskrēja otrs un sāka stāstīt par Dieva uguni, kas kritis no debesīm un nodedzinājis aitu ganāmpulkus. Un tūlīt ieradās arī trešais, kas stāstīja par viņam nozagtajiem kamieļu pulkiem. Bet ceturtais vēstnesis nāca ar ziņu no dēla mājas un pavēstīja, ka spēcīgā vējā, kas nācis no tuksneša, dēla nams ir sagāzies un zem drupām apracis viņa bērnus!
“Tad Ījabs cēlās, saplēsa savu virsvalku, noskuva kailu savu galvu, viņš nometās zemē un zemojās uz sava vaiga.” Pirmajā brīdī viņš neteica ne vārda. Bet tai pašā brīdī attapies, sacīja: “Kails es esmu nācis no savas mātes klēpja, un kails es atkal aiziešu. Tas Kungs deva, Tas Kungs ņēma. Tā Kunga vārds lai ir slavēts!”
Vispirms viņš teica: “Tas Kungs deva.” Kas tie par vārdiem? Vai tie nav jocīgi un tukši vārdi? Šos vārdus Ījabs teica brīdī, kad bija zaudējis visu, kas tam dārgs šai pasaulē, visu, par ko viņš tā priecājās un lepojās. Viņš to sacīja brīdī, kad uz viņa gūlās zaudējuma smagums – jo viņam tas viss taču bija atņemts!
Bet ko īsti Ījabs teica? Viņš nerunāja par atņemto, bet dvesa: “Tas Kungs deva!” Šie īsie vārdi atklāj Ījaba sirdi. Tā bija sirds, kas pat bēdu un skumju satriekta bija pateicīga Dievam par Viņa svētību.
Šādā brīdī Ījabs teica pateicību. Lai arī tā bija skumja pateicība, tomēr pateicība, kas joprojām nāca no ticības Dieva labestībai. Tagad viņš atcerējās visas tās dāvanas, ko no Dieva bija saņēmis. Viņš atcerējās visas piedzīvotās labās dienas: leknos laukus un lielos ganāmpulkus, viņa vislielāko prieku – dēlus un meitas, par ko viņš pienesa daudz pateicības upuru.
Viņš pateicās Kungam par labajām dienām, kad bija cilvēku cienīts un mīlēts, kad varēja mācīt cilvēkiem Dieva gudrību, kad viņam bija ļauts staigāt taisnības ceļus un nenomaldīties, kad viņš varēja palīdzēt nabagiem un dot atbalstu bāriņiem. Un par visu to domājot, viņa sirds iesila klusā, dziļā pateicībā.
“Tas Kungs deva.” Tie bija īsi vārdi, bet Ījabam tie nozīmēja ļoti daudz. Protams, ka viņa pateicība nu bija sajaukta ar skumjām un sērām, un brīnišķīgās atmiņas bija zaudējuma apēnotas. Bet tomēr tās bija pateicības pilnas atmiņas.
Tā vien šķiet, klausoties Ījaba vārdos un Dieva godāšanā, ka nevis Tas Kungs bija paņēmis no Ījaba prom visu bagāto svētību, bet viņš pats bija labprātīgi atdevis to Dievam atpakaļ.
Un nebija arī tā, ka Ījabs ar šiem vārdiem maldinātu un muļķotu pats sevi vai Dievu. Nē, vārdi: “Tas Kungs deva,” nāca no Ījaba pazemīgās un dievbijīgās sirds, kas visu zaudēto uzskatīja nevis par savu īpašumu, bet gan Dieva veltēm un dāvanām, kuras Dievs var dot un ņemt pēc Savas labpatikas.
Kad Ījabs bija teicis: “Tas Kungs deva,” viņš bija gatavs teikt arī: “Tas Kungs ņēma.” Arī šie bija īsi vārdi. Bet tie apzīmēja visu lielo Ījaba zaudējumu, kura dēļ viņam sirds vai lūza no sāpēm un mute vairs neko nespēja izteikt.
Vai jūs domājat, ka viņam nebija kārdinājums meklēt cilvēcisku izskaidrojumu? Kā tas nākas, ka visas šīs briesmīgās nelaimes ir gadījušās tieši viņam un visas vienā reizē? Vai tā ir kāda ļauna sagadīšanās? Vai tie ir dabas spēki, kas pavērsušies pret viņu? Vai tie ir ļauni cilvēki? Kas tā ir par ļauna likteņa konspirāciju?
Ījabs, 1880.g., Leon Bonnat (1833–1922)
Šķiet, ka Ījabs tobrīd nemēģina šo tumšo mīklu atrisināt ar savu prātu un saprašanu. Ījabs vienkārši izsaucas – “Tas Kungs paņēma!”, visu liekot Dieva rokās. Bet kā Ījabs to zināja? Un kas viņam to bija teicis un darījis zināmu?
To Ījabam mācīja viņa dievbijība un ticība, kas arvien bija turējusies pie Dieva. Visu savu dzīvi viņš bija mācījies visas lietas saņemt no Dieva – gan labās, gan ļaunās. Un arī šoreiz viņš pēc laba ieraduma darīja tāpat!
Skaidrs, ka cilvēkiem bija un būs tūkstotis un viens izskaidrojums: kāpēc labiem cilvēkiem notiek sliktas lietas? Vienkārši tāds ir mūsu grēcīgais prāts, kas nemeklē atbildes pie Dieva, bet meklē tās pasaulē un dabiskās lietās.
Bet visi šie cilvēciskie izskaidrojumi nepateiks pašu galveno: “Tas Kungs ņēma!” Savukārt visi cilvēciskie izskaidrojumi, lai cik gudri, mūs vedīs tikai arvien dziļākā izmisumā, kā tas notika tad, kad Ījabam atnāca “palīdzēt” draugi ar visu savu cilvēcisko gudrību.
Tāpēc vērsīsimies prom no virspusīgiem, maldinošiem cilvēciskiem skaidrojumiem, bet labāk klausīsimies, ko saka Ījabs, kas savas acis bija pievērsis Dievam un raudzījās tikai uz Viņu. Kaut skumjās, sirds satriektībā un nesaprašanā, tomēr viņš stūrgalvīgi un paļāvīgi raudzījās uz Dievu.
Ījabs raudzījās uz Dievu, un tāpēc viņš nekrita izmisumā. Un tā tas ir: Vai mums ir uz Dievu ir jāraugās tikai tad, kad Viņa roka mūs apdāvina? Vai mums uz Dievu nav jāraugās arī tad, kad Viņa roka ņem prom? Vai mums jāraugās uz Dievu vienīgi tad, kad Viņa vaigs uz mums raugās labvēlīgi? Vai arī ne tad, kad Viņš savu vaigu ir novērsis no mums?
Ījabs turpināja raudzīties uz Dievu arī savas dzīves tumšākajā stundā. Psalmā sacīts: “Ja Tu Dievs esi kopā ar mani, tad man nevajag ne debesi, ne zemi.” Tas, kas ticībā raugās uz Dievu, tas ir uzvarējis pasauli. Ījabs ar saviem vārdiem apliecina, ka arī viņš ir uzvarējis pasauli.
Ko gan kāds viņam izdarīs, ja viņa sirds ticībā ir pieķērusies Dievam? Ko gan viņam padarīs dabas spēki un katastrofas, ja augstākā vara pieder Dievam radītājam? Ko gan viņam padarīs vardarbīgi un ļauni cilvēki, ja Tā Kunga roka galu galā valda arī pār viņiem?
Tāpēc arī visu ļauno, ko vien ticīgs cilvēks piedzīvo, viņš var saņemt no Tā Kunga rokām. Tā ir dievbijīga sirds, kas mācās teikt šos Ījaba vārdus: “Tas Kungs deva, Tas Kungs ņēma,” jo – Tas Kungs valda pār visu mūsu dzīvi.
Un beidzot viņš teica: “Tā Kunga vārds lai ir slavēts!” Tā ir Ījaba slavas dziesma, kad viņš jau ir uzvarējis pasauli un ticībā pieņēmis šo traģēdiju. Tā bija slavas dziesma, ko viņš bija dziedājis visas savas dzīves garumā, un tā neapklusa arī šai tumsas un neziņas mirklī.
Un vai tad nav tā, ka Dievs ir jāslavē vienmēr? Vai tad Dievs kādreiz mainās un kļūst citāds? Vai tad Dievs vienmēr nav tas pats augsti teicamais, žēlastības un mīlestības pilnais vakar, šodien un mūžīgi? Tiešām tāds Viņš ir.
Un Ījaba ticība to apliecina pretēji visām sajūtām un loģikai. Tā vien šķiet, ka Dievs viņam bija atņēmis visu! Un tomēr – visu ne. Slavas dziesmu Dievs viņam neatņēma. Mieru no Ījaba sirds prom nepaņēma. Arī ticības drosmi Dievs Ījabam neatņēma. Un, šķiet, iekšēji un garīgi Dievs Ījabu turēja un sargāja ciešāk kā jelkad agrāk.
Ījaba nams nu bija kļuvis par sēru un ciešanu namu. Bet no šī nama atskanēja slavas dziesma Dievam. Viss Ījaba izskats liecināja par piedzīvoto postu un šausmām. Bet no viņa sirds plūda ticības prieks. Tādas brīnumainas lietas ar cilvēku dara dievbijība un ticība, kas kopta un lolota ar Dieva vārdiem un nemitīgu dzīvi Dieva vaiga priekšā.
Kāds varbūt domā – ar mani jau tā nenotiks? Bet jājautā: kā to var zināt? Tu esi gudrs un attapīgs? Ījabs arī bija gudrs, īsts patiesības skolotājs. Un tu esi jauns un talantīgs? Arī Ījabs kādreiz bija jauns. Vai arī tu esi vecumā un dzīves norietā? Arī Ījabs tāds bija. Vai arī tu esi bagāts un spējīgs par sevi parūpēties? Bet arī Ījabs tāds bija. Un tu uzticies Dievam un paļaujies uz Viņu? Jā, arī Ījabs uzticējās. Ārējās lietas neko neizšķir.
Tā visi cilvēki mūk un vairās no domām par ciešanām un krustu, jo šīs domas izraisa grūtsirdību. Un tomēr mēs nezinām, aiz kura stūra mūs var gaidīt nelaime un kad mums būs jānes krusts. Šai grēka un lāsta apņemtajā pasaulē neviens no tā nav pasargāts.
Dziesminieks Pauls Gerhards kādā savā dziesmā dzied: “Vai kāds gan pazīst tādu vīru, kuru taupījušas bēdas? Kur laime pilnīga un tīra, kur ir prieks bez tumsas ēnas? Kur ir tāds nams, kas gavilētu – “Nav ļaunas dienas mūsu sētā!” Rimsti un zini.”
Pat arī ja mūs nepiemeklē nekādi smagāki pārbaudījumi šai dzīvē, tad tomēr mums visiem kā kristiešiem ir jāizcīna ticības cīņas pret šīs pasaules ļaunumu, pret savas sirds neticību un nepateicību un arī pret velnu, kas tīko pēc mūsu dvēseles. Tāpēc paturēsim prātā Ījabu un viņa vārdus: “Dievs deva, Dievs ņēma, Dieva vārds lai ir slavēts!
Uģis Sildegs