Lūk, un šeit mēs nonākam pie, manuprāt, pilnīgi noteikti pēdējās grāmatas Potera sērijā – Dž. K. Roulingas “Harry Potter and the Deathly Hallows”, kur pēdējos – tās maģiskās mantiņas, kas parādās nosaukumā – es tulkotu kā “nāves svētekļus” (ne “svētos”, kā tas ir šur tur parādījies latviskotā variantā).
Kāds The New York Times apskatnieks (un viņa iegūtās nelegālās – jo priekšlaikus iegādātās – kopijas) izteica minējumu, ka šīs noslēdzošās grāmatas “gali” ir pārlieku vaļīgi, un bažījās, ka autore varētu krist kārdinājumā pie tiem piemezglot vēl kādu turpinājumu. Bet tas ir vien sakaitētas iztēles auglis – šī acīm redzami ir pēdējā daļa, un, manuprāt, Roulinga pati uz to norāda, tā teikt, ar sētas mietu – ar banālo noslēdzošo nodaļu “Pēc deviņpadsmit gadiem”, kurā visi (dzīvi palikušie) varoņi ir savstarpēji saprecējušies, sadzemdējuši bērneļus un nu tos pavada uz skolu – uz Cūkkārpas ekspresi. Es neredzu šim piedēklim citu jēgu, kā vien autores vēlmi izbeigt tālākas spekulācijas par varoņu likteņiem un pielikt tam visam treknu punktu. Līdzīgi kā nabaga Danielam Redklifam šoziem nācās plikam dzīvoties pa kāda Londonas teātra skatuvi, lai grautu publikas stereotipus, tā arī Roulingai nāksies pasvīst, lai vēsturē neieietu “tikai” kā “Potera mamma”.
Poteriādes pēdējais romāns man šķiet labākais no tiem. Visu cieņu autorei – apbrīnojama noturība! Šeit tiek (pēc vajadzības) izvērstas, kopā savilktas, noskaidrotas, atrisinātas vai uzsvērtas daudzas citos sējumos izkaisītās tēmas. Arī par maģiju un burvestību, kas Potera sakarā ir lielā (un, manuprāt, muļķīgā) piedauzība ne mazumam kristiešu. Viens daiļrunīgs citāts no ainas, kurā Harijs apbedī… Nu, teiksim tā – nozīmīgu Roulingas vēstījuma tēlu. Viņš palūdz mājas saimniekam vienkāršu lāpstu un saka: “Es gribu to izdarīt pienācīgi. ..Ne ar maģiju.”
Patiesā maģija, kā tas bija lasāms jau iepriekšējās grāmatās, nebūt nav mums, vientiešiem, liegtajās burvju nūjiņās, bet gan kā Roulingas burvjiem, tā mums raksturīgajās sirdīs, prātos, apziņā un izdarītajās morālajās izvēlēs. Šai daļā svarīga ir Potera (un lasītāju) izaugsme līdz dažām šādām “‘maģiskām” atziņām. Tās, manuprāt, afišējas dažās jēdzieniski piesātinātās rindkopās uz grāmatas beigām. Lūk, pāris no tām.
Par sāpēm un eksistenciālām mokām. “Viņa rēta dega, bet viņš bija kungs pār sāpēm; viņš tās juta, tomēr bija no tām šķirts. Beidzot viņš bija iemācījies valdīt, iemācījies aizvērt savu prātu Voldemortam, ko tik ļoti Dumidors bija vēlējies, lai viņš iemācītos no Strupa. Kā Voldemorts nebija spējis iegūt varu pār Hariju, kad viņš sēroja pēc Sīriusa, tā viņa prāts nespēja Hariju caururbt arī tagad, kad viņš apraudāja Dobiju. Šķita, ka bēdas izdzina Voldemortu… Lai gan Dumidors, protams, būtu teicis, ka tā ir mīlestība.” Šī saikne starp izsāpētu, izciestu dzīvi un mīlestību nudien ir lieliski aprādīta. Piedodiet, pat burvīga.
Nākamā pēc nozīmes droši vien ir atziņa par nāvi, ko ne gluži dzīvajam Harijam tādā kā starppasaulē izsaka acīmredzot ne gluži mirušais Dumidors: “Tu esi patiesais kungs pār nāvi, jo tās patiesais kungs nemeklē, kā izbēgt no nāves. Viņš pieņem savu mirstīgumu un saprot, ka dzīvo pasaulē ir daudz, daudz sliktākas lietas par nomiršanu.”
Labi, vēl nedaudz par maģiju. Dumidors saka par dižo burvi un Tumsas kungu: “Viņa sapratne, Harij, palika nožēlojami nepilnīga! To, ko Voldemorts ne par ko nevērtē, viņš necenšas arī aptvert. Par mājas elfiem un bērnu pasakām, par mīlestību, uzticību un nevainību Voldemorts nezina un nesaprot neko. Neko. Tas, ka viņiem ir vara pāri par viņējo, vara, kas sniedzas pāri par katru maģiju, ir patiesība, ko viņš nekad nav sasniedzis.”
Bet nu gan būs gana. Citādi sagraušu intrigu, vai arī kāds vientiesis iedomāsies, ka jau kaut ko ir uzzinājis par šo lielisko septīto romānu Harija Potera sērijā. Ar tādiem spriedumiem nesteidzieties gan, kā to iesaka arī viedais Dumidors: “Zini, dažkārt es domāju, ka mēs šķirojam pārāk agri…”