Baznīcas gada svētdienas Bībeles teksts nereti sākas it kā pusvārdā. Piemēram: “Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā..”, citā svētdienā – “Un, Viņam ar tiem tā runājot, redzi, viens vecākais atnāca..” vai citreiz – “Tāpēc Debesu valstība ir līdzīga ķēniņam..”. Tur visur kaut kas jau ir bijis priekšā, tam visam ir kaut kāds fons, nekas nenotiek, kā saka, tukšā vietā vai no zila gaisa. Un arī pirmajā Adventa svētdienā – lai nu kad, bet pašā jaunā Baznīcas gada sākumā – mēs lasām: “Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas..” (Mt. 21:1–9) Arī šeit mēs tiekam ielikti uzreiz notikuma vidū bez kādiem ievada paskaidrojumiem.
Varētu taču domāt apmēram tā: jauns gads ir sācies – kādēļ gan nevarētu to sākt, tā teikt, ar “baltu lapu”, ar kādu lielu, skaistu notikumu, kura izvērsums pēc tam varētu sekot? Piemēram, kādēļ gan mēs jauno Baznīcas gadu nevarētu sākt uzreiz ar Jēzus piedzimšanu un tad sekot Viņa dzīves stāstam un mūsu pestīšanas vēsturei? Un tomēr ne. Mēs pēc trim nedēļām nonāksim arī pie tā – pie šā patiesi jaunā sākuma, pie šīs patiesi baltās lapas, kuru pats Dievs cilvēces vēsturē pāršķir līdz ar Savu nākšanu miesā. Un tieši tādēļ, lai Ziemassvētkos tā skaisti un no jauna varētu sākt, ir šīs veselas četras Adventa laika svētdienas, kuras mūs iemet it kā ļoti dažādu, ar atšķirīgu priekšvēsturi un kontekstu nosacītu notikumu vidū. Tieši tāda jauna un skaista sākuma dēļ Baznīcas gads mums katram it kā saka: “Tu neesi radies tukšā vietā! Neiedomājies pārlieku gudrs esam, bet ļaujies tikt pamācīts, kur te ir gals, kur – sākums un kāda tam visam ir jēga.”
Mūsu katra stāstam ir priekšvēsture. Un ar to es nedomāju tikai mūsu vecāku biogrāfijas un dzimtas ciltskoka sazarojumus. Mūsu katra rašanās, mūsu katra radīšanas priekšvēsture sniedzas daudz tālāk un dziļāk. Ja mēs, simboliski runājot, gribētu šķirt atpakaļ līdz sākumam, to balto un tīro sākuma lapu meklējot, tad mums nāktos šo cilvēces, pasaules, dzīves un eksistences grāmatu aizšķirt pavisam ciet līdz tās pirmajam vākam, tad – nolikt to malā un par to vispār aizmirst. Lūk, apmēram ap to vietu sākas mūsu katra stāsta priekšvēsture. Ar to es domāju Dieva mīlestību, šo Viņa neizprotami svēto noslēpumu, kas ir pamats it visam, kas vien ir, un pirmām kārtām – mums katram.
Mūsu laika – arī Baznīcas gada laika – sākums neesam mēs paši, tāpēc sevī pašos mums ir velti meklēt tam iemeslu, jēgu un kaut kādus secinājumus, kā nu būt un ko darīt. Nē, šie katra cilvēka esamības un dzīves pamatu pamati ir pirms mums. Ja runājam garīgā un teoloģiskā nozīmē, vēl pirms mūsu katra kļūšanas par dzīvu dvēseli zināmu iemeslu dēļ šo pamatu vienkārši nav – nav skaidra iemesla un noteiktas jēgas cilvēka esamībai, nav arī drošu rīcības motīvu un vērtību mēra. Tādā apmulsuma un pat izmisuma nolemtībā pasaulē ienāk katrs cilvēks. Protams, tas nav ilgi izturams, jēgu līdz ar iemeslu un mērķi ir kaut vai jāizdomā, un tieši tā tas arī notiek visos laikos gan atsevišķu cilvēku, gan tautu un veselu kultūru dzīvē: cilvēki rada stāstus par kārtību, kas ir visu lietu pamatā, un kā nu mums saskaņā ar šo kārtību, ar šo priekšvēsturi būs būt un rosīties.
Lūk, un arī kristiešiem, pateicoties Baznīcas gadam, ir šāds stāsts. Tiesa, tas gan visai radikāli atšķiras no jebkuras cilvēku pašu izdomātas priekšvēstures, jo kristietība vēsta nevis par kārtību visu lietu pamatā, bet gan par principiālu, neizbēgamu un diemžēl arī nenovēršanu nekārtību, par haosu, kurā mēs ienākam līdz ar savu rašanos un dzimšanu, un jebkas – ieskaitot visdzelžaināko loģiku un visticamākos sirds dziļumos izauklētos un gadsimtu pieredzē izvētītos stāstus – šai pasaulē un cilvēka dabiskajā dzīvē vislabāk var tikt apzīmēts ar vārdiem “nekārtība” un “haoss”. Un tiešām ievērības, uzmanības un ieklausīšanās vērta ir kristietības unikalitāte, šajā te visā vienīgajai vēstot pavisam citu, radikāli atšķirīgu esošā priekšvēstures stāstu.
Tādi, kurus es sauktu par pusgudriniekiem vai nereti vienkārši par muļķīšiem, gan ir mēģinājuši iebilst, ka visās reliģijās un vērā ņemamās domas sistēmās par sākumu tiekot uzdots haoss, kas pakāpeniski tiek sakārtots un strukturēts, tāpēc kristietība esot tikai viena no alternatīvām, ne ar ko būtiski neatšķiroties no citām. Un tomēr – nē. Lielākoties pretēji tam visam kristietība uzver, ka galējais sākums ir svētais Dievs – absolūtais labums. Pretēji dažādu gudrinieku ieskatiem kristietība uzsver, ka Dievam nekas “neaizgāja greizi” ne līdz ar radīšanu, ne grēkā krišanu. Nē, ne Dievam, bet mums izgāja greizi. Un šeit, lūk, arī ir mūsu katra un visa esošā priekšvēstures redzami lielākā daļa – tas neizbēgamais greizums un nekārtība, kurā esam mēs paši un visa pasaule kopš grēkā krišanas. Un atšķirībā no seno pagānu filozofu un viņiem līdzīgu mūslaiku pagānu un puspagānu filozofu entuziasma kristietība neuzskata, ka šis nosacīti sākotnējais jeb vienkārši pietiekami ilgi esošais haoss kaut jel kā sakarīgi strukturētos. Nē, gluži pretēji – viss kļūst tikai sliktāk, viss grūst, viss irst aizvien vairāk un straujāk, un meklēt tajā kaut jel kādu ticamu jēgu un paliekamu motivāciju ir ģeķība. Tāda, lūk, priekšvēsture. Tāds, lūk, “un” priekšā katram teikumam, ko taisāmies izteikt, un katrai jaunai dzīvībai, kas rodas.
Apustulis Pāvils to sauc par tumsu, par nakti un pašus cilvēkus tajā – šai mūsu dzīvē un pasaulē – par aizmigušiem (Rom. 13:11–14). Mēs guļam un izsapņojam gan savus labumus, gan bēdas, skaidri nezinot pat ne to, kur atrodamies, jo sapnī un miegā cilvēks vai nu vispār nezina neko, vai arī klīst maldīgā iedomu pasaulē. Pāvils saka, ka nu jau ir laiks celties – laiks atjēgties no maldu realitātes un paskatīties atžilbušām acīm realitātei, patiesībai acīs. Un tā nenoliedzami ir drausmīga. Tā ir tik drausmīga, ka patīkamāk ir nemosties un neko no tās nezināt. Tiesa, tā būs patika un nosacīta laime tikai uz brīdi, jo, kā saka Pāvils, “jau pienākusi stunda celties” – modinātājs izrauj dusošo no miega un sapņiem, lai cik dziļi un ticami tie arī būtu.
Tāds modinātājs ir arī Adventa laiks – kā gaisma, kas līdz ar katru nākamo sveci vainagā spīd aizvien spilgtāk, līdz beigās, ja arī ne citādi, tad šīs spožās gaismas dēļ nākas pamosties. Un kāds izskatās spožas gaismas no miega iztrūcināts cilvēks? No malas skatoties, vai nu komisks, vai nožēlojams: sarauktu pieri, saviebtu ģīmi, matiem gaisā, grīļīgu satvaru, reizēm vēl sapņu iespaidā kaut ko ne sevišķi sakarīgu murminādams. No paša uzmodinātā puses tas nemaz tik komiski vis nešķiet: gaisma sāpīgi griež acīs, galva griežas un dun, un tu, cilvēks, nespēj saprast, kādēļ gan tas vispār ar tevi notiek? Varbūt tā aizvien ir tāda savdabīga miega un sapņa daļa? Tādi mēs esam, tāda pēc būtības ir mūsu katra reakcija uz Dieva vārdu. Nespēdami pretoties Dieva pašatklāsmes pārliekajam spožumam, mēs labu laiku nespējam tajā arī vērties, un sapņu varā mēs gribam tam “ierādīt vietu”, mēģinām šo sāpīgo pieredzi kaut kā pieradināt.
Kad cilvēks citādi nespēj – kad nevar vairs uzvilkt uz galvas ignorances segu vai spilvenu, tad viņš savu sapņu optimismu uzbāž galvā kristīgajai vēstij: lūk, Kristus nāk, un viss būs labi! Sapirksim kārumus un svinēsim omulīgus svētkus, jo tā jau man likās, ka visam galu galā ir jābūt labi, un tagad, lūk, arī pats Dievs tā saka – ka būs jau galā labi. Nē, Kristus nenāk tāpēc, ka galā viss būs labi – Viņš nāk tāpēc, ka sākumā, ka šeit un tagad viss ir šausmīgi un slikti. Tāpēc Viņš nāk. Tās oziannas, ko Jeruzālemes pūlis Viņam sauc, ir pravietiskas, tās ir garīgi saprotamas. Tās pilnīgi pretēji Jēzus mācekļu entuziasmam un visu šo gavilētāju optimismam nenozīmē, ka nu gan būs skaisti un jauki. Nē, tās nozīmē, ka būs baisi, ka būs asinis un sviedri, ka būs nāve, ka būs drausmākais notikums Visuma vēsturē – kaut kas tāds, no kā prāts pat ne miljardo daļu nespēj aptvert: noziedznieki un ļaundari nokaus pašu svēto Dievu. Piepildīsies realitāte, kuru apzīmē vistukšākais vārdu savienojums jebkurā valodā: “Dieva nāve” – tik drausmīgi tas ir, tāds haoss tas ir.
Protams, būs labi. Tomēr es ar to negribu teikt, ka “būs jau labi”. Nē, gluži pretēji. “Būs jau labi” attieksme nozīmē, ka ir jau labi – nesaspringsti, nomierinies, tā tik turpini. Nē, “uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus”! Neesiet negudri, esiet gudri. Saprotiet šo laiku, saprotiet šo Adventu. Briesmīgi nepatīkama jau ir tāda saprašana, bet toties tā aiztaupīs mums sāpīgo pamošanos piepešajā, iznīcinošajā un arī apkaunojošajā spožumā. “Uzmosties!” cilvēku neliek mierā šis Advents, jo tikai tad – “..atspīdēs tev Kristus”. Un tad jau tiešām būs labi.
