Saruna ar dzejnieci Agnesi Krivadi.
Meļķis: Tu mūsu iepriekšējā korespondencē ļoti labi atbildēji uz to, kas bija paredzēts kā intervijas pirmais jautājums.
Krivade: Kurš tas bija?
Meļķis: Es jautāju, vai tu esi poētiska meitene, un tu atbildēji: “Diessargi!”
Krivade: Man vienkārši negribējās daudz skaidrot. Faktiski tas bija domāts par pašu jautājumu: pasarg’ Dievs, kas tas par jautājumu!? Ko tas nozīmē: poētisks? Pasaki!
Meļķis: Man ir sabojāta galva…
Krivade: Literatūras stundās.
Meļķis: Nē, gluži pretēji. Daudz vēlāk. Pirmais, kā es uztveru vārdu “poēzija”, ir tā etimoloģija grieķu valodā – vienkārši kaut kas, kas tiek darīts. Sava veida amatniecība.
Krivade: Bet, jautājot, vai es esmu poētiska meitene, tu taču negribēji zināt, vai es esmu amatniece?
Meļķis: Nē, es tevi ķircināju. Piedod. Bet poēzija, manuprāt, ir labi padarīts darbs, un ir dažādi kritēriji, pēc kuriem to labumu var noteikt.
Krivade: Vārds “poēzija”, manuprāt, nenozīmē neko.
Meļķis: Jā, tu taču raksti konkrēti dzejoļus.
Krivade: Tradicionāli mums poētisks tiek uzskatīts par kaut ko pretēju racionālam, bet tas tā nav. Tas to visu ļoti sašaurina. Kā vispār ir iespējams kaut kāds pretmets? Katra lieta vienkārši ir atšķirīga. Man riebjas kategorijas. Man tā liekas tukša mutes virināšana, mākslīgi radīts kaut kas, ar ko nodarboties sliņķiem un viduvējībām. Man ir pilnīgi skaidrs, kā cilvēkam ir pareizi jādzīvo (Smejas.), un to es arī saku. Tāpēc es nudien nezinu, vai ir vajadzīga tāda literatūras un mākslas teorija. Manuprāt, tās tīri vārās uz kategorijām.
Meļķis: Bet kaut kā jau tas ir jāpaskaidro.
Kādēļ tu piekriti šai intervijai? Tu vienkārši esi pieklājīga?
Krivade: (Stomās.) Es teicu Uģim: tu saproti, ar ko jūs reāli varat rēķināties? Manuprāt, tā ir drosme – prasīt, lai es kaut ko runāju. Bet šajā gadījumā man tas ir arī pagodinājums – šī taču tomēr ir mana draudze.
Meļķis: Aha, mēs tev uz jūtām uzspēlējām.
Krivade: Man jau tas viss patīk un gribas būt, bet man visu laiku ir arī tāda sajūta, ka atkodīs un izmetīs. Nolidinās mani pa tām anglikāņu trepītēm.
Sildegs: Mēs esam tuvu tam. (Meļķis smejas.)
Krivade: Nē, tiešām. Būt cilvēkiem par apgrēcību nav labi.
Meļķis: Pārsvarā nav gan.
Krivade: Bija vienreiz tā: man piezvanīja no kaut kāda fonda, kur juristi bija izdomājuši nodarboties ar labdarību – ieskaņot neredzīgajiem bibliotēku, un mani arī uzaicināja: nolasīt savu jauno grāmatu. Aizgāju un nolasīju arī. Un tur ir dzejolis, kas beidzas ar vārdiem: “..turpretī jūs, kuces, visi drīz mirsit!” Es nolasu to dzejoli un pēkšņi iedomājos Imantu no mūsu draudzes: ka viņš ir aizgājis uz bibliotēku, paņēmis kaseti un klausās. Viņam gribas dzeju, kaut ko, kas attālinātu no domām par ciešanām un nāvi. Un tad viņš izdzird kaut ko tādu. Tai brīdī es sapratu, ka laikam ir jāuzņemas kaut kāda morāla atbildība par saviem vārdiem. Pēdējā laikā man gribas tā domāt. Varbūt tomēr pienākas cienīt klišejas, aizspriedumus, estētiku un ko tur vēl?
Meļķis: Kategorijas.
Krivade: Jā, kaut vai mīlot tos cilvēkus, kas tajā realitātē dzīvo. Bet par ko mēs šeit runājam? Par neko?
Meļķis: Par tevi. Komentēdama kādu prozas darbu, tu teici, ka tas, lūk, ir iemesls, kāpēc tu neraksti prozu – ka dzejā var pateikt to, ko citādāk pateikt nav iespējams.
Krivade: Bet no otras puses, kas tā proza ir – kaut kāds pirmstāvoklis vai? Vai tas nozīmē, ka es rakstu dzeju tāpēc, ka nevaru rakstīt prozu? – Nē. Tas bija kontekstā vērtējams izteiciens. Vistuvāko skaidrojumu tam, kāpēc rakstu, atradu tajā, ko Uģis iedeva.
Meļķis: Ko?
Krivade: Uģis atsūtīja Kirkegora rakstītā gabaliņu, ka viņš ir gribējis būt laukos mazas draudzītes mācītājs, labs tētis bērniem, bet viņš skatās uz sevi un saprot, ka vienkārši nepavelk. Un aiz bēdām viņš sāka rakstīt – rakstīt tādu kā savu lūzerisma deklarāciju. Vienkārši ļoti sāpēja, bija melanholija. Un tad izrādījās, ka tas, ko viņš rada, ir kvalitatīvi. Iespējams, ka tas bija daudz kvalitatīvāk, nekā viņš būtu audzinājis savus bērnus, būdams neirotisks un sabiedriskai dzīvei diezgan nepiemērots. Rakstīt jau sāk dēļ kaut kādas nespējas… pieslēgties tam matrix. (Pasmaida.)
Meļķis: Bet to jau var arī, rakstot prozu.
Krivade: Protams. Es jau nekonfrontēju šīs divas lietas. Vienkārši man prozai ir pārāk slikti nervi. Pārāk daudz kustīguma iekšā, lai prozu rakstītu, jo tas ir šausmīgs darbs, daudz stingrāki noteikumi pašam sev jāuzliek. Tā iekšējā racionalitātes sistēma, kas pašam sev ir jāuzliek un ilgstoši jāievēro. Dzejā noteikumi ir tikai viena dzejoļa ietvaros, un arī tad visu laiku ir pārsteigumi sakarā ar šo noteikumu pārkāpšanu.
Meļķis: Tevis nemīlētā teorija dzeju mēdz dēvēt par saistīto valodu un izteiksmi, bet prozu – par nesaistīto. Vai tu tam piekrīti?
Krivade: Kādā ziņā saistītu? Ar ko?
Meļķis: Tādā ziņā, ka kaut kādu iemeslu dēļ dzeju sauc par dzeju, un ar to tā arī ir saistīta. Sonetu, piemēram, no blank verse atšķir stingra sistēma, kādā sonets tiek rakstīts. Kā latviski sauc blank verse?
Krivade: Verlibrs. Brīvais pants.
Meļķis: Nu redzi, tā ir saistīta valoda.
Krivade: (Pasmejas.) Nē, es nevaru iebraukt.
Meļķis: Un neko tādu tu neesi dzirdējusi?
Krivade: Nē.
Meļķis: Atskaņas, jambi un visas tās lietas…
Krivade: Nu jā, dzejai ir jābūt kaut kādam melodiskajam zīmējumam.
Meļķis: Tieši tā! Lūk, tavi dzejoļi man patīk tieši šā melodiskā zīmējuma dēļ.
Krivade: Labi, piekrītu. Prozā arī melodiskums parādās, lai gan tur to dabūt iekšā ir daudz sarežģītāk.
Meļķis: Vienkārši man tas šķiet paradoksāli, jo cilvēkiem ir tieksme par dzeju domāt kā par kaut ko vieglu un gaisīgu, nesaistītu.
Krivade: Drīzāk ir tā, ka dzejā ir viena papildu prasība, kuras nav prozai. Dzejai ir arī iracionāli jāspēlē uz tādām kā… Es kaut kur lasīju, ka melodija un harmonija cilvēkam ir tīri fizioloģiski patīkama. Proti, tas nav kultūras radīts nosacījums, bet gan fizioloģisks – tieksme uz melodiju, uz harmoniskiem risinājumiem. Tas ir apstiprinājies arī pie dzīvniekiem, kuriem taču nav nekādas kultūras.
Meļķis: Bet kas notiek tā sauktajās mūsdienās? Ai, nē, piedod – tā nav tava darīšana.
Krivade: (Smejas.) Tā nav mana darīšana! Kas ir dzejnieks mūsdienās? Pajautā gan – es tev pateikšu! Visu pateikšu.
Meļķis: Vai tu to vēlies? (Pauze.) Teiksi?
Krivade: Manuprāt, tā ir visu jautājumu parodiju parodija.
Meļķis: Vai tu esi kādreiz uzrakstījusi sonetu?
Krivade: Jā. Es gan nezinu, vai tas bija sonets – man tās lietas jūk, bet bija daudz visādu brīnumu. Tas bija Dzejas darbnīcā pie Jāņa Rokpeļņa. Bija dots galds, kāja un kas tur vēl, un uzdevums bija par to visu uzrakstīt, šķiet, sonetu. Tas bija interesanti. Protams, neviena forma nepadara labu dzejoli par sliktu vai sliktu dzejoli par labu. Ja cilvēkam ir talants, tad ir pilnīgi vienalga, kādi ir noteikumi.
Meļķis: Vai tu raksti arī sliktus dzejoļus?
Krivade: Protams. Neviens jau neraksta tikai labus vien. Tas jau būtu ārprāts.
Meļķis: Bet vai tu nejūti, ka ir baigais mēsls, un nevajag rakstīt?
Krivade: To jau redz tikai pēc tam. Kamēr raksta, tikmēr jau neredz, ka mēsls. Piemēram, savu grāmatu liku kopā. Vispirms pati izmetu lielu daļu, kas riebās. Pēc tam Rokpelnis par daudz ko teica, ka to labāk ne. Pēc tam vēlreiz gājām cauri un vēl atmetām. Viņš kaut kā ļoti smalki prot norādīt uz nepilnībām. Var būt pilnīgi tizls dzejolis, var būt nepilnīgs, nepabeigts vai gluži pretēji – par daudz pateikts, var būt tīri labs, bet pārāk līdzīgs jau citiem topošajā krājumā. Un tad neder. Bet to var pateikt tikai otrs cilvēks vai arī pats pēc ilgāka laika.
Meļķis: Kad nu Rokpelnis ar galdu, kāju un visu citu bija tev iemācījis rakstīt sonetus un ko vēl tur, kāpēc tu neturpināji tādā garā?
Krivade: Varbūt es tam vēl pievērsīšos. Iztrakošos, nomierināšos un sākšu strādāt kaut kādos noteikumos. Man pat liekas, ka man tas ir jādara. Citādi ir sarakstītas tādas recenzijas, ka Krivade tikai klaigā un visam spļauj acīs, bet nevar saprast, ko tad viņa grib pateikt. Varbūt vajadzētu uzrakstīt grāmatu, kurā viss ir absolūti korekti formas ziņā, nav neviena rupja vārda un tādā garā. Interesanti, vai, tādus noteikumus ievērojot, es spētu uzrakstīt kaut ko tādu, ko Rokpelnis atļautu atstāt grāmatā? Jā, tā vajadzētu darīt.
Sildegs: Pastāsti par rupjiem vārdiem. Kāpēc ikdienas valodā cilvēki atļaujas lietot rupjus vārdus un turklāt vēl daudz, bet publiskā, formalizētā runā tas ir tabu?
Krivade: Tas man liekas baigais stulbums. Tā kā ar Zatleru. Visiem ir zināms, ka ārsti ņem kukuļus. Tā ir norma. Un šeit viens to pasaka, un visi viņam kā tādi suņi metas virsū. Man tas likās skaisti – ka viņš to godīgi pateica un palika pie saviem vārdiem.
Meļķis: Bet viņam jau nemetās kā ārstam virsū. Kā ārstu viņu pat slavēja.
Krivade: Bet par ko bija tas šoks? Kādēļ tad izvirzījāt ārstu, ja tas viss bija zināms?
Meļķis: Tieši tā.
Krivade: Un tas pats ir gan par rupjajiem vārdiem, gan vispār par jebko. Pie galda normāli ir runāt par to, ko nav pieņemts runāt televīzijas ekrānā. Man tie noteikumi riebj. Un tā tas sevišķi ir Latvijā. Es Vācijā nesen ietusēju ar trimdas inteliģences veco paaudzi, un tie ir vienkārši superīgi! Katrā šādā lietā viņi saskata kādu nolūku. Viņi nevis ļaujas kaut kādiem aizspriedumiem un svētajiem sašutumiem, bet padomā, vai tas vārds tur ir pašmērķīgi ielikts, kas būtu stulbi, vai arī ar to kaut kas ir pateikts.
Meļķis: Ko ar rupjību var pateikt citādāk?
Krivade: Man liekas, ka nav labu un sliktu vārdu. Laikam to es arī gribu pateikt, lai arī ne vienmēr sanāk. Nav iespējams ignorēt to, kas ir. Arī ar noraidošu attieksmi ne. Man negribas parādīt: re, kā es varu! Nē, bet gan parādīt, ka valoda ir valoda, un tur ir vis kaut kas, ko var ņemt un lietot, un patiesībā nav nekādas atšķirības.
Meļķis: Bet vai tās ir rupjības, ko tu raksti?
Krivade: Kas ir rupjības?
Meļķis: Atkal…
Sildegs: Viņai patīk sokrātiskā metode.
Krivade: Nē, bet pasakiet.
Meļķis: Bet valodā taču ir vārds “rupjības”?
Krivade: (Pasmejas.) Nu, ir.
Meļķis: Vai mēs tagad varam padomāt par vārdiem “cenzs” un “rupjība”?
Krivade: Padomājam. Bet man liekas, ka patiesības un mūžības priekšā tas izskatās vienkārši smieklīgi – tas, ko drīkst teikt un nedrīkst. Bāc! Tas ir kaut kas tik mazs.
Sildegs: Bībelē Vecajā Derībā kaut kur bija par čurāšanu pret vēju, un latviešu tulkojumā nekas tāds nav atrodams. Cilvēki vienkārši bija sakautrējušies. Vēstulē galatiešiem Pāvils raksta: kaut viņi sev nogrieztu tās savas lietas – tie, kas apgraizās. Latviešu tulkojumā tas nav tik skaidri.
Krivade: Sevišķi Vecā Derība ir pilna ar visādām divdomībām. Re, atkal – divdomības! Tā tas vienkārši bija un notika. Vis kaut kas interesants tur notika. Cenzēšana tāpat kā kategorijas man… Re, es tagad domāju, vai es drīkstu vai nedrīkstu teikt tādu vārdu. Nu, teiksim, ka man par to visu ir dalītas jūtas. Kaut kas manī saka, ka vajag tos cilvēkus mīlēt un cienīt, viņu jūtas respektēt. Arī tos, kuri visu savu dzīvi balsta apšaubāmos priekšstatos un neuzticamos ieteikumos. Bet kur ir tā robeža?
Šobrīd esmu atradusi sev labāko risinājumu – braucu prom no cilvēkiem, klaiņoju, lai nenodarītu pāri ne viņiem, ne sev. (Pauze.) Tas viss izklausās tiki iedomīgi, ko es runāju.
Meļķis: Atgriezīsimies pie rupjībām. Man mājās ir grāmata, kuras izvērstu saturu es vairs neatceros, bet tā saucas “Poezija ņizogo”. (Kr. – “Zemisko lietu poēzija”.) Tur ir analizētas tieši rupjības un krieviem specifiskā mat valoda. Jebkurā gadījumā būtiska ir jau nosaukumā pieteiktā atziņa, ka tajā var būt arī poēzija…
Krivade: …ar kuru man ir visas tās grūtības.
Meļķis: Tavas grūtības ir līdzīgas 20. gadsimta sākuma dadaistiem, kuri gribēja atbrīvoties no jēdzīguma un kategorijām un izdomāja sev nosaukumu “da-da”. Bet to visu nabaga kultūras pētniekiem vajadzēja kaut kā fiksēt, un tā šīs bezjēdzīgās divas zilbes kļuva par visnotaļ saturīgu vārdu.
Krivade: Un tad saradās vesels pulks tādu, kuri teica: mēs tie neesam – mēs esam pavisam citi! Un vēl citi teica: jā, mēs esam dadaisti. Līdzīgi kā mūsdienās visi grib būt postmoderni, un beigās tas vārds ir tā pārpārēm lietots, ka tas tiešām neko nenozīmē. Postmodernisms nozīmē – neko. Tā ir ar žanriem – par tiem runājot, parasti piebilst, ka to robežas ir izplūdušas. Tad varbūt vienkārši tos nemaz nevajag.
Estētika ir ļoti relatīva, tāpat cenzētais, tradicionāli jēdzīgais un bezjēdzīgais. Daudzi saka: ai, es to mūsdienu dzeju nesaprotu! Tā mūsdienu dzeja ir galīgi garām. – Bet varbūt, ka tu esi galīgi garām, ka nevari ierubīties?
Meļķis: Vai tu piekristu domai, ka visi laiki ir vienlaikus?
Krivade: Es domāju, ka laiks vispār nav jāņem vērā. Jā, tādā ziņā es tam piekrītu.
Meļķis: Bet varbūt no otras puses var pārfrazēt slaveno politisko saukli un teikt: ja tu nenodarbosies ar laiku, laiks nodarbosies ar tevi?
Krivade: Es savukārt varētu citēt kādu savu teicienu, ko es reiz izdomāju. (Smejas.)
Meļķis: Kolosāli!
Krivade: Atkal… Es apzinos, ka nav iedomīgāka cilvēka par mani, un tas, ka es to neslēpju, vēl mani nekādā veidā neattaisno. Bet labi – par lietu.
Meļķis: Lai gan augstprātība ir viens no tradicionālajiem septiņiem nāves grēkiem, es, teiksim, lepnību ne vienmēr sauktu par grēku.
Sildegs: Esmu lepns būt luterānis.
Krivade: Luterāņi vispār skaitās iedomīgi.
Meļķis: Tā ir kategorizēšana!
Krivade: Es to esmu dzirdējusi no katoļiem.
Meļķis: Katoļu priekšā pazemīgie luterāņi ir liekuļi. Kā kategorija. Labi, par laiku.
Krivade: Citēju sevi: “Laiks paiet, bet izglābtie pastāv.” Laiks ir grēka sekas. Tas neattiecas uz tiem, uz kuriem neattiecas grēka sekas. Līdz ar to, piemēram, arī tā drausmīgā sieviešu žurnālu ilūzija par to, cik briesmīgi ir novecot, ir ļoti relatīva. Ja to tik skaļi neklāstītu un neuzspiestu, tas nemaz nebūtu aktuāli, jo tam nav nozīmes. Līdz ar to nav nozīmes arī gadsimtiem.
Sildegs: Tad laiks ir grēka sekas?
Krivade: Es domāju, ka jā.
Meļķis: Izklausās drusku herētiski.
Krivade: Uztver to kā dzeju.
Meļķis: Tad ne tik ļoti.
Krivade: Nāve ir laika rezultāts. (Meļķis taisa neapmierinātas grimases.) Vai tad ne?
Meļķis: Ja lasām to pašu Genesis, tad tomēr Dievs rada laiku un priecājas par to.
Krivade: Bet vai tas uz cilvēkiem neiedarbojas destruktīvi?
Meļķis: Ne obligāti. Laikam sākumā nebija tieša sakara ar nāvi un zūdību.
Krivade: Mēs gan laiku parasti saistām tieši ar tā destruktīvo iedarbību, ar izmaiņām. Protams, Dieva laiks ir kaut kas cits. Šis mūsu laiks iestājās tad, kad viņi iekoda tai ābolā vai kur tur.
Meļķis: Tieši tā.
Krivade: Un tā sekas – tās košanas sekas – ir sieviešu žurnāli un visas tās kategorijas.
Meļķis: Un literatūras kritiķi.
Krivade: Jā.
Meļķis: Jā?
Krivade: Jā! Un visas tās tuftas, ko viņi tur… Maģiskais reālisms un postmodernisma pirmsākumi. Ja nav, ko teikt, tad labāk klusē. Lūk, tāpēc es piekrītu, ka visi laiki ir vienlaikus. Un talants ir tam apstiprinājums. Piemēram, Šekspīrs ir ģeniāls, arī lasot viņu mūsdienās. Viņš ir ļoti progresīvs. Vai Raiņa lugas – tās ir prikolīgākas par jebko, ko es jelkad spēšu uzrakstīt. “Spēlēju, dancoju” gotiskās ainas ar visiem tiem miroņiem – ej tu nost! Viņam ir arī nepabeigta luga par dzērājiem pusaudžiem. Drausmīgi smieklīgi. Un tas nepāriet, tas nepaiet.
Bet kāds bija jautājums?
Meļķis: Nebija jautājuma.
Krivade: Laiks ir tāds kā tīkls. Kategoriju tīkls.
Meļķis: Pirms pāris dienām lasīju (Pasmejas.) vecu grāmatu. Piedod, bet tā bija par literatūras teoriju – profesora Džona Kilindžera “Trauslā klātbūtne” (“Fragile Presence”). Īpatnējā kārtā šī 1973. gada grāmata man šķita pat ļoti aktuāla.
Krivade: Literatūras zinātne varētu būt joma, kur lietas strauji noveco, jo visu laiku rodas jaunas teorijas, kā visu kategorizēt.
Meļķis: Varbūt Kilindžeru glābj tas, ka viņš nekategorizē, bet iejūtīgi skatās cauri laikiem, sākot no senajiem grieķiem un līdz pat Semjuelam Beketam.
Krivade: Īsta gudrība jau nenoveco. Tur tie visi laiki ir vienlaikus.
Meļķis: Kilindžers faktiski analizē modernisma literatūru un rāda dievatziņas klātbūtni tajā.
Krivade: Kā rāda?
Meļķis: Tur arī tas trauslums. Tā ir trausla klātbūtne, tomēr šķiet gluži vai neizbēgama. Lai gan modernisti gribēja visu tādu bezkaislīgu, konstruktīvu, objektīvu.
Krivade: Un tas tieši ir kategorizētāju stulbums – viņi iedomājas, ka to, kas ir radies lielās kaislībās un emocijās, viņi spēs tā bezkaislīgi salikt pa plauktiņiem. Viņi apraksta kaut kādas ārējas pazīmes, kas vispār neietver tā darba būtību. Tu noteikti esi lasījis tādas kritikas, kur ir gari apraksti, bet nav nekādas personiskas attieksmes, morāla vērtējuma vai kā. Un cilvēki saņem doktora disertācijas par tādiem stulbumiem.
Nerunāsim par Sjūzenu Zontāgu vai Rolanu Bartu, kurš ir jau pārbezkaislīgs – tā jau ir kaut kāda bezkaislības kaislība, un tas savā veidā jau sāk pavilkt. Lielais vairums šo kategorizētāju saraksta lietas, kas viņiem liek justies savās acīs krutiem, bet viņi nemaz nav sastapušies ar to mākslas darbu tā, kā mākslinieks to ir gribējis. Ja tas tiešām ir mākslas darbs, tad tas ir radīts ar sirdi, ne jau kaut kā izdomāts. Viņš taču ir gribējis kaut kādas emocijas tajā lasītājā vai skatītājā radīt. Un, lūk, kritiķis ignorē šai mākslas darbā pašu svarīgāko, kas tajā ir un kālab tas ir radīts. Vai tas nav absurds? Vai tās kategorijas nav idiotisms?
Meļķis: Es teiktu, ka konkrēti tāda veida apskati un kritikas ir idiotisms.
Krivade: Kāpēc literatūras un mākslas kritiķi tā vairās no subjektīvisma, neraksta, kas viņiem pašiem darbā patīk vai nepatīk? Man nepatīk, ja cilvēks mēģina tēlot atsaldēto. Jo tādu jau nemaz nav. Jāmēģina tomēr rakstīt ar sirdi.
Meļķis: Par to arī tā Kilindžera grāmata – ka tu vari mēģināt būt, cik vien auksts gribi, bet, ja tas tevis radītais tiešām ir labs mākslas darbs, tad tur ir arī Dieva klātbūtne. Kaut vai trausla, pilnīgi īpatnēja, savērpta, sagriezta, pati par sevi absurda.
Krivade: Bet kur tad tās nav?
Meļķis: Lūk. Šī neizbēgamība… Ai, ko es te runāju – es taču tevi intervēju.
Sildegs: Vai mākslai vajadzētu kaut kam kalpot?
Krivade: Piemēram, izklaidei.
Meļķis: Kālab tāda māksla vispār ir vajadzīga?
Krivade: Māksla ir altāris sev. Tāpēc tas viss mani ļoti mulsina. Es to vēl neesmu līdz galam izdomājusi. Es domāju, varbūt vienkārši man tā māksla ir kādu laiku jāpārtrauc. Tāpat kā jābeidz pirkt drēbes un krāsoties.
Meļķis: Tu pati tam tici? (Sildegs smejas.)
Krivade: Jums tas šķiet absurdi, vai ne?
Meļķis: Nē, pat ļoti saprotami.
Krivade: Kāds ir kristieša dzīves mērķis? Kas viņam ir jādara ar savu dzīvi? Kalpot Dievam un cilvēkiem. Vai ne? Es neredzu, kā es ar savu mākslu kalpotu Dievam un cilvēkiem. Sevišķi jau tāpēc, ka es cilvēkus pārsvarā sadusmoju.
Meļķis: Varētu mesties tevi mierināt, bet es to nedarīšu.
Krivade: Tam nav jēgas. Abu pušu argumenti man ir zināmi. Bet es to vienkārši neesmu izdomājusi līdz galam. Neesmu atradusi mākslai vietu savā pasaules skatījumā. Kristīgajā.
Meļķis: Parunā vēlreiz ar Rokpelni.
Neņem ļaunā – es tev to tūlīt paskaidrošu, bet man tava dzeja patīk tieši tāpēc, ka tu neesi stilīga.
Sildegs: Neko briesmīgāku jau nevarēji pateikt?
Krivade: Man tas ir glaimojoši.
Meļķis: Nesapriecājies. (Smiekli.) Tu jau pati to teici. Es vienkārši redzu, ka tā tev nav apzināta stilošanās, fīčošanās.
Krivade: Nu jā, es mēģinu runāt patiesību. Bet stilizācija ir absurds, tā nav patiesa.
Meļķis: Iespējams, ka tie cilvēki, kas tevi aizstāv, ir baigi stilīgi, vai ne? Jauni gados un tā.
Krivade: Un tu viņiem vari stāstīt, cik gribi, ka tu esi nestilīgs. Ka tu uzskati, ka cilvēkam ir jāklausa desmit baušļiem un tamlīdzīgi.
Meļķis: Ir arī tāda attieksme – tā sauktā ekonomija, kad nesaka “lajiem” visu patiesību, lai tā netiktu profanizēta. Lūk, tu, cilvēks, esi atklāts par savu nestilīgumu, un tā uz līdzenas vietas var tikt padarīta par fīču. Kaut kur pa ausu galam esmu dzirdējis, ka šāda attieksme dažiem ir bijusi pat agrīnajā baznīcā.
Sildegs: Tā kā gnosis?
Meļķis: Savā ziņā.
Krivade: Es reiz prasīju vienam jezuītam, ko tad viņš te īsti dara, kāds ir viņa uzdevums? Viņš teica: būt pašam sev. Bet man gan likās, ka viņš par sevi noklusē, kā saka, veselus sējumus.
Meļķis: Es gribētu pabeigt to, ko sāku teikt – ka nupat mēs gandrīz sākam tos noklusētājus saprast. Lūk, Krivade pateiks: ziniet es te piederu vienai tādai baznīcai, un tas ir baigi nestilīgi. Un jo vairāk publika murmulēs, cik tas ir nestilīgi, jo stilīgāk tas kļūs. Vai tā arī nav nolādētība un grēka sekas – ka tu nevari to pienācīgi pateikt, bet nerunāt par to arī nevari?
Krivade: Tieši tā. Es sev esmu nolikusi tādu uzstādījumu, ka gribu būt nevis stilīga, bet īsta. Bet no tā stilīguma jau nav, kur glābties! Ja tu, runājot vidusskolas terminoloģijā, esi populārs, tad viss, ko tu pasaki, ir stilīgi. Nevienam no maniem draugiem, kuriem es stāstu par desmit baušļiem un tādām lietām, tas, šķiet, nemaz netraucē. Laikam jau tas ir ļoti stilīgi – ka cilvēkam ir autoritātes, savi noteikumi vai vēl kas.
Sildegs: Tātad tu nedomā, ka ir tāda kristīgā daiļliteratūra?
Krivade: Nē. Ir daiļliteratūra, kurā ir atrodams Evaņģēlijs. Bet citādāk ir vienkārši laba un slikta literatūra. Tas kristīgums bieži vien ir kā attaisnojums: ir uztaisīts sūds, un tad to kristīgumu pievelk klāt, lai būtu cienīgāk, lai neuzdrīkstētos kritizēt.
Kristīgā literatūra varētu būt lūgšanas. Tā sauktiem svētajiem ir daudz skaistu lūgšanu.
Meļķis: Vai tu esi mēģinājusi tās lūgt?
Krivade: Jā.
Meļķis: Es arī. Tev tas darbojās? (Vispārēja jautrība.) Tādā ziņā, ka svešas lūgšanas, lai cik tās būtu skaistas, man vienkārši neder. Tā es esmu pārliecinājies. Izņēmums ir liturģija, psalmi, Tēvreize, daži korāļi un vecās dziesmas. Lutera mazās lūgšanas vēl varbūt.
Krivade: Un kāpēc gan Luters tev ir izņēmums?
Meļķis: Tās viņa lūgšanas ir īsiņas. (Sildegs smejas.)
Krivade: Man gan der. Es vienkārši visur kur meklēju jaunas idejas un tā saukto romantiku.
Meļķis: Es arī nesen biju romantikas aizgrābts. Kārtoju savas mantas un atradu vecu lūgšanu grāmatu gotu burtiem – “Dvēseles ūdens”, “Dzīvības maize” vai kaut kas tādā garā. Nu, domāju, tagad gan mēs pēc šīs te pa vakariem kopā ar senčiem un debesu pulkiem palūgsimies. Mājinieki paklausīgi piekrīt, sasēžas, saliek rociņas, un – nekā. Pāris vakarus nocietāmies, ne ilgāk. Vienkārši mums jau ir sava kārtība, savas lūgšanas – tās citas tur neder, lai kā arī man tās patiktu.
Krivade: Es aizvien nesaprotu, ko tu domā ar “darbojas–nedarbojas”. Ķipa, “pielīp–nepielīp”?
Meļķis: Jā.
Krivade: Baigais kritērijs, ne? Man gan patīk, jo tur iekšā ir daudzas skaistas, precīzas frāzes, par kurām es nebiju iedomājusies. Kādu dienu es, piemēram, Pazemības litāniju atradu. Kolosāli! Pa punktiem uzskaitīts, kā izpaužas lepnība.
Meļķis: Tev tā lepnība tagad aktuāla.
Krivade: Tas ir mans mūžīgais jautājums. Vēl bija laikam viena pareizticīgo lūgšana: Dievs, Tu mani mīli vairāk, nekā es māku mīlēt pats sevi. Tur arī ir, ko padomāt. Jo vairāk jau nenozīmē kaut kādā narcisiskā nozīmē. Vairāk nozīmē pareizāk. Kā Dievs, neuzlūkojot cilvēka vaigu, viņu mīl. Protams, gandrīz neviens no tiek autoriem nav luterānis. Bet viņi ir pavadījuši savu dzīvi domājot, sēžot savos klosteros, vientulībā, lai kaut ko saprastu. Un viņi ir izdomājuši visu ko skaistu.
Meļķis: Bet man ir skaistas meitas, un mums vakarā ir savi pātariņi. To skaisto tu izlasi, nopūties un…
Krivade: …tie teikumi paliek galvā. Tādā ziņā tas darbojas.
Meļķis: Un nākamajā vakarā tu atkal to grāmatiņu paņemsi lūgšanai?
Krivade: Nākamajā vakarā! Cilvēks vispār ir dzīvnieks: viņš ēd, guļ, staigā… Taču viņam ir jāspiež sevi kaut ko garīgu darīt vispār. Ar elektrisko ganu viņam vajag sevi ganīt – to viņš ir pelnījis, ne Labo ganu. Tas ko tu runā, nav arguments. Kā tā – nākamajā vakarā negribas? Dabiski, ka negribas!
Meļķis: Es gribēju teikt to, ka, piemēram, Franča Kafkas “Stāstus” es pārlasīšu – es zinu, ka es tos pārlasīšu. Bet vai es to “Dzīvo avotu” mēģināšu ģimenes lūgšanām vēlreiz lietot, es nezinu.
Krivade: Varbūt bija bezgaumīgi uzrakstīts?
Meļķis: Nē, labi bija uzrakstīts. Normāli. Vienkārši literatūra ir kaut kas cits – tai ir jābūt lietojamai, tai ir jādarbojas. Tev tā ir jāpieņem par savu, tai ideālā gadījumā ir jākļūst par tavu domu rutīnu.
Krivade: Man vispār nav nekādas rutīnas.
Meļķis: Ā.
Sildegs: Neēd brokastis?
Krivade: Kā gadās.
Sildegs: Un citi ēdienreižu apzīmējumi?
Meļķis: Viņai ir barība, kuru mēs nepazīstam. (Vispārēja jautrība.)
Krivade: Pirmām kārtām es katru nedēļu dzīvoju kaut kur citur. Dažkārt es caurām naktīm kaut ko strādāju, citreiz caurām dienām guļu. Kur tur var runāt par brokastīm? Kad gribu, tad ēdu.
Meļķis: Krievu valodā cilvēkus bez noteiktas dzīves vietas un neskaidriem iztikas avotiem sauc par bomžiem.
Krivade: (Smejas.) Super!
Meļķis: Nekādas poēzijas un emociju – tīri kā tehnisks termins. Bet šajā sakarā… Laikam neizdosies to tā vispārināti un līdz ar to solīdi pasniegt, bet ir cilvēki, kuru kristīgums mūsdienu latviešu poēzijā izpaužas caur bomža tēlu. Pieminēt bomzi – tā ir norāde, uz smalkām dvēseliskām stīgām.
Krivade: Par to es arī esmu domājusi. Tas gan drīzāk ir nevis kristīgums, bet kaut kas romantisks. Turklāt bomži ir atpazīstama sociāla parādība, kas ir jau izrunāta, tāpēc tie ir viegli lietojami. Man vispār nepatīk sociāla dzeja, kur ir visādas aktualitātes aprakstītas.
Sildegs: Vai rakstot tu domā par auditoriju?
Krivade: Nezinu. (Ilga pauze.) Par recenzentiem jau nu noteikti ne. Latvijai ir iezīme, ka šeit recenziju mēdz uzrakstīt kā personisku atriebību.
Meļķis: Šķiet, “Karogā” lasīju par kādu latviešu dzejnieci, kura draudzenei bija izteikusi vēlmi rakstīt tādu dzeju, kuru neviens nesaprastu.
Krivade: Tā ir tikai poza. Dzejniekam jau tā gadās, ka viņš sašķiebjas: pasaka kaut ko ģeniālu, un tad blakus – drausmīgi banālu un bezjēdzīgu. Nošļūk tā micīte.
Meļķis: Cik tev ir nozīmīgi, lai cilvēki tevi saprastu? Vai tevi drīkst pārprast?
Krivade: (Domā.) Es nezinu, kas tas ir – saprast. Saprast droši vien nozīmē saprast, ka tas ir forši; nesaprast – ka tas ir provokatīvi un kaut kā speciāli. Sāksim ar to, ka Latvijā dzeju lasa kādi 200 cilvēki. Viņi lasa, iedziļinās, un viņu viedoklis man arī ir svarīgs. Šiem cilvēkiem es arī rakstu. Auditorija jau ir ļoti šaura. Dzeja nav šovbizness, kurā viss ir balstīts uz saprašanu. Dziļums atklājas tieši tur, kur viss nav skaidrs: tu lasi un nevari saprast, kā cilvēks līdz tam ir nonācis? Laba māksla ir tā, kas nav atšifrējama. Tu neredzi to ceļu, pa kuru mākslinieks līdz tam ir nonācis.
Meļķis: Vai Pauls Gerhards ir dzejnieks?
Krivade: Esmu par to domājusi. Nekāds Gēte jau viņš nav.
Meļķis: Un Gēte jau arī nav nekāds Gerhards. Es nesen tieši Bisenieka tulkoto “Faustu” pārlasīju, un domāju, ka Gēte tur ir kā plašs, barokāls baseins. Liels, bet sekls. Tam cauri var redzēt. Bet, piemēram, tevis tulkotie Gerharda pantiņi ir mazi un bezdibenīgi.
Krivade: Ko nozīmē dziļums? Ka tur ir bauslība un Evaņģēlijs?
Meļķis: Jā, ar to tu visu dzīvi vari dzīvot! Lai gan Bisenieks to pašu teiktu par “Faustu”.
Krivade: Tas ir lauciņā par patiesības un mākslas attiecībām. Es pat nezinu, kāda mākslai ir daļa ar patiesību, un kā lai es tagad vērtēju to Gerhardu.
Meļķis: Mēs aizvien runājam par dzejas saprašanu – vai tai ir jābūt saprotamai?
Krivade: Mēs par to nekur tālu neaizrunāsimies. Gerhards rakstīja ar mērķi. Lasot viņu, ir skaidrs, ka viņš ar to ir gribējis kalpot Dievam un cilvēkiem. Un tādā gadījumā visi tie jautājumi par to, kur viņš ir ņēmis šo epitetu, un ka to savukārt viņš ir ņēmis no Habakuka grāmatas vai 39. psalma, vairs nav svarīgi. Tas ir nožēlojami – skatīties zobos dāvinātajam zirgam. Tas ir izdarīts skaisti, skaistā valodā, un tas ietver to, kas arī bija viņa dzīves uzdevums – mums to pastāstīt. Tas ir lieliski.
Meļķis: Tā ir māksla.
Krivade: Saproti, runājot par mākslu, bieži vien ar to tiek saprasta ideju oriģinalitāte. (Meļķis nopūšas.) Novatorisms. Es neesmu eksperts par tā laikmeta dzeju. Bet man patīk, kā viņš sevi disciplinē. Ja palasa viņa biogrāfiju, var domāt, ka viņš bija bēdīgs cilvēks, sevišķi laikā, kad aktīvi rakstīja. Un bēdīgs cilvēks parasti ir sadalījies gabalos, viņš ir nervozs un nesaprot, kur, kas un kā. Bet Gerharda izteiksmē ir apbrīnojama pašdisciplīna un domas skaidrība. Viņš ir rakstījis ar mērķi. Es rakstu bez mērķa.
Meļķis: Baudi sava laika labumus! Šis laiks tev neuzliek tādus pienākumus.
Krivade: Kāds laiks? Es neklausu laikam. Negribu! (Smejas.) Piesitīšu papēdīti.
Meļķis: Otra alternatīva ir kalpot Dievam un cilvēkiem.
Krivade: Es to tiešām gribu. Bet es vēl neesmu izdomājusi, ko tas viss nozīmē, un kāda jēga man ir to darīt. Varbūt vajadzētu pastudēt kādu valodu, atdzejot visas Gerharda dziesmas? Varbūt mēģināt rakstīt kaut ko tādu… filozofisku? Tā varbūt būtu lietderīgāka resursu izmantošana. Es nudien nezinu, kam ir vajadzīga māksla, un es nevaru teikt, ka es drausmīgi lepojos ar to visu. Un tas jau tā nav tikai mākslā. Tas tā ir ikvienam cilvēkam, kurš veic kaut kādu laicīgu darbu.
Meļķis: Vai tu mums iedosi kādu dzejolīti?
Krivade: Jaunu?
Meļķis: Vienalga.
Krivade: Izlasīšu interviju, un tad izdomāšu.
divi naktī
dāmas un kungi, jūs taču redziet, es esmu tik skaista un traģiska, ka nevar ne gulēt aiziet.
pasaki tik, ka tev nav gribējies mazo, ko likt uz vatītes čučēt sērkociņkastītē, kaltētu mušiņu pielikt blakus.
un teikt – nu čuči, duraciņ. redzi, kā kanālmalā cits citam uz pleca čuč balodis, pīle un mazā kaija. čuč uz palodzes kepons ar krūšturi aptinies. čuč tev podiņā kaka.
skaties, kā vasaras dzīvnieki, tumsu zīduši, silti un bēdīgi, nāk tev apkārt un glaužas, pūš savas zvēra elpas tev sejiņā, nāsītēs ložņā, sapnīšos iekšā ietiek.
arlabunakti, nu čučiet, dāmas un kungi, viens mazais man šonakt dzimis, par mazu, lai sauktu par bērniņu, bet man, teiksim, pietiek.