Pašnāvības Vidzemē un Kurzemē, dzīvē un literatūrā : 17. gs. beigas – 19. gs. vidus
Dzīvē
Kurzemes un Vidzemes draudžu hronikas liecina par daudziem latviešu zemnieku pašnāvību vai, kā agrāk tās dēvēja, pašslepkavību gadījumiem jau kopš 17. gadsimta beigām. Šie cilvēku izmisuma soļu dokumentējumi liecina ne tikai par galēju cilvēku psihiskās un fiziskās veselības sabrukumu, depresiju un alkoholismu, neremdināmām ciešanām, ko izraisīja neārstējamas slimības, un cilvēku personisko dzīvju traģiskiem samezglojumiem.
Eiropas sociālajā dzīvē, sākot ar viduslaikiem, attieksme pret pašnāvībām, to mēģinājumiem un pašnāvnieku mirstīgajām atliekām gadsimtu gaitā ir mainījusies no nicinājuma, nosodījuma un necieņas un apsmiekla virzienā uz izpratni, nožēlu un līdzjūtību par notikušo traģēdiju.
Vācijā būtisks pavērsiens šajos jautājumos aizsākās 19. gadsimta sākumā, kad 1813. gadā Bavārijā pašnāvības mēģinājumi vairs netika uzskatīti par sodāmām parādībām un tika izslēgti no sodu likumiem. Neapšaubāmi, ka konceptuālas izmaiņas tādos būtiskos jautājumos, kā cilvēka tiesības uz savu dzīvi, izriet no dažādiem sabiedriskās apziņas izpausmju avotiem. Eiropas sabiedriskajā domā un kultūras vēsturē šajā laikā arvien samanāmāki kļūst romantisma intelektuālie uzstādījumi, kas uz apgaismības un racionālisma fona izceļas ar iejūtīgāku attieksmi pret indivīdu un viņa jūtu pasauli, šaubām par prāta un gribas visspēcību.
Latvijas protestantiskajos reģionos – Vidzemē un Kurzemē – attieksmi pret dažādām sabiedrības dzīves parādībām lielā mēra noteica vācu kultūras telpas klātbūtne, arī priekšstati par cilvēku suicidālām (pašnāvnieciskām) tieksmēm piedzīvoja līdzīgas pārvērtības.
Vēl 18. gadsimta 60. gados arī Latvijā labprātīgi no dzīves aizgājušo cilvēku mirstīgās atliekas visbiežāk mēdza apbedīt purvā. Minētajās draudžu hronikās sastopams ne viens vien šāds piemērs.
1732. gada 20. augustā nelaime notikusi Limbažu draudzē. Tur kūtī pakāries gados vecs kalps Jānis. Tāpēc līķis aizvilkts uz purvu.
1766. gada 28. martā bērzā dzērumā pakāries kalps Gašķu Jukums (Gaschke Juckum). Pārdevis zirgu, viņš 1 dālderi ” noslīcinājis” krogos, tad no bailēm pats ņēmis savu galu. Apbedīts klusu ārpus kapsētas, taču pēc sūdzības par notikušo pārvilkts uz purvu.
Bija arī izņēmumi, kad aizgājēju izvadījuši cienīgākā veidā.
Tā Salas un Piņķu mācītāja 1694. gada 4. jūlija ieraksts vēstī par Vilciņu Grietu (Wilzing Grete), kas trešajā dienā pēc līksmām kāzām Dievam vien zināmu iemeslu dēļ metusies Babītes ezerā un noslīkusi. Ņemot vērā aizgājējas kristīgo dzīvi, mācītājs ir pieļāvis, ka viņa tiek klusi apbedīta kapsētā.
1742. gada 8. augusta naktī pēc sava vienīgā dēla nāves Lazdonas draudzē ozola zarā pakārusies “Kaupin Kalne Matsch weib Ilse“, jo viņu mocījusi vainas apziņa, ka bērns nosalis viņas dēļ.
Neveiksmīgi pašnāvību mēģinājumi dzimtļaudīm visbiežāk beidzās ar bargu nosodījumu un pērieniem pie baznīcas.
Literatūrā
Kad 1822. gadā klajā nāca “Latviešu Avīzes”, tur laiku pa laikam parādījās arī ziņas par pašnāvībām Kurzemes draudzēs. Klaji nosodošā attieksme pret pašnāvībām bija mazinājusies, un traģiskais nodarījums, pamatoti uzlūkots kā ārkārtēja parādība, vairs netika skaidrots kā noziegums.
1826. gada 22. aprīlī savā kārtējā korespondencē “No Engurēm” turienes mācītājs Johana Pēteris Brants (Brandt, 1766 – 1835) raksta par pašnāvībām, kuru skaits šajā piejūras pusē tajā laikā ievērojami palielinājies. Mācītājs stāsta par sešiem savas draudzes cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ izšķīrušies par labprātīgu aiziešanu no dzīves: saimnieks Andrejs pirms nāves to beidzamu nedēļu gauži nolaidies un prātā noskumis licies, divi vēl jauni vīri abi stipri brandavīnu dzēre, [..] viens pārgriezās kaklu un tas otrais nošāvās. Tas trešais no izbailēm par cietu strāpi, ko pate māse tam no konga piesolījusi, pats laidarā naktī pakāries. Tas cetortais dzīvoja iekš mājām ar pašu brāli dzīvojis ienaidā, un, ka tam bija jāiet pie cita it laba saimnieka, viņš nošāvās. Tas piektais dzīvoja ienaidībā ar pašu sievu un nobeidzās akā. Tam sestam, kas bija mierīgs un labs skroders, nomire sieva, ko viņš gauži mīlēja, un ticēdams, ka nevarēs bez viņas pārtikt, viņš vienu nedēļu pēc bērēm iemetās pats dziļā akā.
Savas dzīves turpinājuma jēgu un cilvēkam iedzimtā dabiskā dzīves instinkta zudumu piedzīvoja ne tikai neskoloti cilvēki. Iekšējas pretrunas un to atrisinājuma neiespējamība tikpat lielā mērā piemeklēja arī izglītību guvušos, daudz lielākā apjomā cilvēka iekšējo pasauli izzinājušos un izglītību baudījušos cilvēkus. Rakstā, ar kuru Brants pirmām kārtām uzrunā latviešu zemniekus, viņš paliek nepieminējis vēl vienu savā draudzē traģiski mirušu cilvēku – vācbaltiešu dzejnieku un intelektuāli Kazimiru Ulrihu Bēlendorfu (Boehlendorf, 1775 – 1825), kas savas dzīves pēdējo gadu pirms liktenīgā šāviena 1825. gada 10. aprīlī strādājis par mājskolotāju turpat Mērsragā.
Kazimir Ulrich Boehlendorff (1775 – 1825)
Ilggadējais mācītājs saviem lasītājiem visupirms atgādina, ka visa mūsu dzīvošana, lai gara jeb īsa būtu, ir viena jauka, mīļa un salda aprašana. .. Nevienam nav brīv to tīši beigt un atdot, ja Dievs pats to neprasa, taču pievēršoties smagajai tēmai, neaprobežojas ar kristīgās mācības atgādinājumiem un savas domas cenšas argumentēt arī ar literatūras palīdzību. Savā korespondencē viņš ievij stāstījumu par kādu kungu, kas lielās sirdsbēdās ar zobenu uz mežu gājis, kā viņš domā un runā pats ar sevim, un šos vārdus savā kabatu grāmatiņā uzraksta [runa ir par Šekspīra Hamleta monologam identu tekstu – I. K.]. Kad visu uzrakstījis un apdomājis, tad iemetis zobenu upē un griezies uz mājām, nesis un dzīvojis pacietīgi, kamēr pats Dievs to nosaucis.
“Latvijas Luterāņa” lasītājiem, ceru, būs interesanti uzzināt, ka šādā veidā un sakarībā atklātībā nācis pirmais Šekspīra teksta tulkojums latviešu valodā:
Voi būšu kāds, voi ne? Tas prasāms gan.
Voi labāk ir tās pasaul’s trakumus
Un nāves dzelonus ciest klusām sirdī,
Jeb postīt visu lielu mokas pulku
5. Un postot pīšļos krist? krist pīšļos? miegā!
Gan vairāk nav! Viens miedziņš tas
Te glābj to dvēseli no briesmībām,
Kas vājas miesas tiesa ir. Ciek jauki
Klājas tainai sird’s; krist kapā, – dusēt! –
10. Bet dusēt vien? – Voi sapni neredzēs? –
Ak, te mazgis domām durās! Tie sapņi
Nāves miedziņā, kad miesa pīšļos
Top, ir baidot nikni! Šie māca mūs
To smagu jūgu garā mūžā panest
15. Pacietībā. Kurš ciestu sāpes gan,
Gan sērgas, negudru lepnību, tā
Spēcīga netaisnību, to sirdēstu
No tā, kas mīlestību nosmāda,
To likumu sagrozīšanu, kā ir,
20. Kad ģeķis godadarbus nosmējis,
Kad spētu nazis, sirdī durts, no jauna
Mieru iedot. Kāds ģeķis tas, kas vēl
To miesas nastu ilgāk žēlotu?
Bet bailība, kas pēc tās nāves būs,
25. Tā zemīte, kur tas, kas nobraucis,
Iekš vecām mājām atkulties nav spējis,
Izrauj tai drošai rokai visu spēku.
Te labāk mokas zināmas tīk nest,
Kā skriet kur zināms nav. – Tā dara pate
30. Sirds mūs visus bailē mazticīgus.
Labs apdoms mērdina tās apņemšanas
Ātru spēku, un katris varas darbs,
Uz pašu ceļu tekot, jau iznīkst.
Hamleta monologā trūkst tikai pāris beigu rindu, kurās Viljama Šekspīra (Shakespeare, 1564-1616) varonis vēršas pie Ofēlijas. Tekstam piemītošā pašpietiekamība un Branta tulkojuma vairāk nekā pusgadsimtu garais “priekšlaicīgums” latviešu šekspiriānā vedina uz šo atradumu palūkoties 19. gadsimta 20. gadu literārajā diskursā, kad cittautu dzejas latviskošanā bija vērojamas divas tendences, kas izriet no tulkotāju attieksmes pret literārajiem pirmavotiem. Pirmā – vērsta uz zemniekiem domātās literatūras repertuāra paplašināšanu, nevairoties no dažādiem pārveidojumiem un pielāgojumiem, kurus atzina par lietderīgiem, adaptējot tekstu lasītāju gaumei un izpratnei. Otro tendenci, kuras aizsākumi arī jau samanāmi G. F. Stendera agrīnajā daiļradē, raksturo apzināts “literāriskums”, kas ietver sevī precīzas un mākslinieciski pilnvērtīgas cittautu rakstniecības vērtību atveidošanas vēlmes. Branta veikumā vērojams abu te minēto iezīmju savijums.
Literārā pirmavota noklusējums, laika un darbības vietas nomaiņa Branta tulkojumu vismaz ārējo pazīmju dēļ vedina piepulcēt neizglītotajiem lasītājiem domātajiem darinājumiem. Brants savā publikācijā izmantojis līdzīgus daiļrades paņēmienus, kādi vēlāk dažkārt vērojami postmodernistu darbos. Krietnu daļu no pazīmēm, kuras Janīna Kursīte savā grāmatā “Dzejas vārdnīca” minējusi, raksturojot postmodernismu, var attiecināt arī uz Branta tulkojumu. Vispirms jau telpas attīrīšanu no tradīcijas klātbūtnes, no kultūras simboliem. Taču 19. gadsimta 20. gados latviešu rakstniecībā to var izskaidrot galvenokārt ar literārās komunikācijas nepilnvērtību, kad kritēriji, kas uztur literatūru (talants – grafomāns, savs darbs – literārā zādzība) vēl nav guvuši atbilstīgu saturu.
Iespējams, ka kaut kad izlasītais Seyn oder Nichtseyn , kas Brantam pašam savā dzīvē pārdzīvoto nebūšanu dēļ varēja būt dziļāk nekā vairumam tā laika inteliģentu apziņas dzīlēs iesēdies un tulkojums, slēpj sevī arī personisku atzīšanos par dažkārt uznākušām šaubām. 1811. gadā bija nomirusi Branta sieva, bez mātes gādības atstājot astoņus bērnus, to skaitā sešus mazgadīgus. Kādus gadus vēlāk, piedzīvojis smagu traumu, uz laiku zaudējis kustības spējas, pilnībā tā arī nav atlabis un atlikušo dzīvi palicis invalīds. Kā to vēlāk apraksta Branta dēls Karls, ir šinī laikā viņš neatrāvās mācītāja darbus strādājot, jebšu viņam ar kruķiem uz kanceli un altāri bij jākāpj tā, ka dažam, kas to ieraudzīja, sirds nodrebēja.
Mūsu rīcībā nav Branta portreta, nav zināms, kāds izskatījās tas vīrs, kas leca ar kruķiem gar jūras krastu, svētdienās trausās uz kanceles, nesdams svētību kā dzimušajiem, tā aizgājušajiem. Monologa publikācija ir vienīgais Branta sarūpētais dzejas teksts. Ob’s edler im Gemüth, die Pfeil’ und Schleudern / Des wüthenden Geschicks erdulden, oder / Sich waffnend gegen eine See von Plagen, / Durch Widerstand sie enden. Sterben – schlafen.
Pati “iešana uz mežu” – pašnāvības tēma – latviešu rakstos pazīstama jau krietni senāk. Vienā no spilgtākajām brāļu draudžu rokraksta biogrāfijām, hernhūtiešu brāļa Podiņa Mārtiņa (1728-1797) dzīves stāstā, kas sarakstīts 18. gadsimta 70. gados, ir lasāms arī par to, kā viņu piemeklējušas suicidālas tieksmes: Pēc kādu laiku es tiku pie draudzes uzņemts. Bet nu es vairāk savu lielu sliktumu un samaitāšanu atzinu, un paštaisnība mani ļoti mocīja .. Vienreiz, kad es tā bēdādamies caur priežu silli gāju, man tas dvēseles Ienaidnieks ļoti kārdināja, man rādīdams vienu priedes zaru, kur labi varētu uzkārties. Bet turpretī arī manā sirdī tie vārdi atskanēja: “Ak rād’ mums iekš sirds mocībām tās asiņainas rētas. – Kad mēs pie sevis sajūtam to trūkumu un bēdas”. Es uz savu vaigu pie zemes kritu, raudādams un m. [īļo] Pestītāju lūgdams, un viņam savu nastu pie kājām liku. Kad es uzcēlos, viss man bij atņemts, un es kā izārstēts gāju uz māju. Kad es to Benča Jēkabam un Podiņa Lauram stāstīju, tad tie man sacīja, ka ikkatram atgrieztam caur tādu bēdu jūru esot jāiet cauri.
Arī tautas apgaismības ietvaros 18.gadsimta beigās radīto sacerējumu varoņi dažkārt domājuši par “galu”. Frīdriha Hāgedorna (1708-1754) dzejoļa “Die verliebte Verzweiflung” lokalizējumā “Kārļa gals” (dažos izdevumos “Indriķa gals”), ko veicis G. F. Stenders. (1714-1796), šīs izjūtas tiek pasniegtas kariķētā veidā.
Friedrich von Hagedorn (1708 – 1754)
Dzejoļa varonis ir nevis dziļi nelaimīgs, kaisles mākts cilvēks, kas ik uz soļa redz pašnāvības atgādinājumus, bet apsmieklā kritis komediants, kas ar savu afektēto uzvedību un pašslepkavību imitēšanu vēlas izraisīt līdzjūtību par savām neatbildētajām mīlas jūtām.
Kārļa gals
Kas tas par lielu nelaimi!
Aplam mīļo Ilzīti,
Bet viņas sirds kā akmins cieta.
Viņš nobļauj gaužas vaimanas,
Jau manim pāriet šaušalas
Kad saule sāce karsti spiest,
Jau skumjas vairāk nevar ciest,
Jo kas var panest tādu nastu!
Tad bēg kā traks pie ezera,
Un iegrūžās jau nestundā,
Un – peld uz otru krastu.
Izpeldēj’s, ēstu iedams, vaid,
Piesēdis dreb un maizi gaid’,
Jo Ilze dara nāves raizes.
Tad brēc, jau nazi dabūjis:
“Še tevim manas asinis!”
Un tūdaļ nogriež – maizes.
Paēdis nerimst istabā,
Nu viņš sev galu sataisa,
Patlaban virvis rokās nākās.
To sagrābis, uz mežu skrien
Un to pie cieta zara sien,
Kas nu būs! – šūpot sākās.
Vēl meklē citu padomu,
Kā viņš ar pašu vakaru
Noslāptu itin pamazītām.
Viņš iet un kraustās midzenī,
Jau neredz vairs šo pasauli,
Viņš – saldi dus līdz rītam.
Līdzīga “koķetērija” ar nāvi vērojama arī Matiāsa Stobes (Stobbe, 1742-1817) dzejolī “Vecs vīrs”. Tajā Sirms vīriņš vārgi staigādams, / apnicis savas dzīvībiņas, sauc nāvi, lai nāk atņemt viņu. Kad nāve parādās, tik vien vairs vajadzīgs, lai šī paceļ spieķi, ko vecais viņu piesaukdams nometis.
Šie trīs iepriekš minētie piemēri liecina par Latvijas literatūrā apmēram vienlaikus eksistējušām atšķirīgām aksioloģiskām un mentālām cilvēka dzīves, likteņa un sāpju izpratnēm, ko mums saglabājuši Vidzemes un Kurzemes iespieddarbi un rokrakstu grāmatas.
Līdzīgi kristiešiem mēra, kara un citās “es” dziesmās, kas kopš 17. gadsimta ir atrodamas luterāņu dziesmu grāmatās, Vidzemes hernhūtiešu brālis Podiņa Mārtiņš dzīves tumšākajos brīžos, uz savu vaigu pie zemes kritis, vēršas pie Dieva debesīs un viņam ir kam pie kājām savu bēdu nastu nolikt.
18. gadsimta apgaismības lokālajās izpausmēs (Kurzemes racionālistu darbos) dziļas, personiskas un cilvēka prāta spēkiem neatrisināmas kolīzijas nekādi nesasaucās ar šo autoru optimistisko, bet psiholoģiski paseklo pasaules uztveri. Cilvēkā samanītais dzīves vēlmju zudums, tiek kariķēts vai interpretēts tikai kā pārejošs mirkļa vājums.
To be, or not to be varoņa pretrunu vērienu nevar salīdzināt ar Kurzemes zemnieku puiša mīlas likstām. Hamleta iekšējā skepse, šaubas un bezizejas apjauta ir tik liela, ka prātā nenāk domāt par kādiem iekšēja atbalsta meklējumiem, ko tik lieliski savā reliģiskās dzīves praksē pieprata Vidzemes hernhūtiešu brālis. Ar Hamleta starpniecību latviešu dzejas rindās pirmoreiz ierunājas reflektējošais cilvēks, kas, galēju šaubu un izmisuma mākts, ir viens, vientuļš un sevī. Sociālajā dzīvē te samanāma attāla, bet ne gluži nejauša saistība ar pārmaiņu laika pasaules izjūtu, kas latviešu zemniekus piemeklēja pirmajos brīvestības gados, kad tradicionālo vērtību, tai skaitā ticības, balsti ir tik lielā mērā izļodzījušies, ka nevar vairs kalpot par garantu ne dzīvei, ne dzīvībai. Literatūrā – pamazām, palēnināti tuvojošies romantismam raksturīgās pasaules uztveres aizmetņi.
Balstīšanās sava laika izcilākajā A .V. Šlēgeļa veiktajā Šekspīra vācu tulkojumā, tā mākslinieciskās vērtības apzināšanās un atveides centieni liecina, ka Brantam nav bijusi sveša sava laika “lielā literatūra”. Atšķirībā no versifikācijas, kur Branta centieni sekot Šlēgeļa paraugam ir samērā skaidri nojaušami, vairāk pārdomu izraisa teksta interpretācija. Īpaši aplūkojama monologa beigu daļa, par kuras izpratni (nereti arī ārpus lugas konteksta) nav rimušas domu apmaiņas vēl līdz mūsdienām.
Atšķirībā no oriģināla, kur monologa pēdējās rindās Hamlets savas traģiskās, emocionāli sakāpinātākās izšķiršanās (lēmuma par pašnāvību) sabrukumu pārdzīvo ar krietnu pašironijas tiesu, Branta tulkojumā ir vērojams cilvēks, kuru saskarē ar likteņa triecieniem tikai uz mirkli ir pārņēmušas šaubas par savas dzīves un ticības jēgu ( tā dara pate / Sirds mūs visus bailē mazticīgus). Ceļš, kas ved atpakaļ pie dzīves prieka avotiem te pilnībā nav izzudis (griezies uz mājām, nesis un dzīvojis pacietīgi, kamēr pats Dievs to nosaucis). Šāda traģēdija vēl ir pārdzīvojama klasicisma literārā kanona ietvaros. Šekspīra interpretācijā Brants ir ienesis racionālistiem raksturīgo prāta uzvaru pār cilvēka tieksmēm un šaubām. Klasisko darbu tulkojumi līdzās savām mūžīgajām vērtībām uzsūc un saglabā sevī liecības par literatūru un laiku, kad tie tapuši. Branta tulkojuma paraugs var kalpot par vienu no atskaites punktiem Šekspīra mantojuma apguvei Latvijā.
Ināra Klekere