Iepriekšējo stāstījumu mēs beidzām ar kādu svarīgu atziņu. Proti, par to, ka pat mirušo modināšana Mozus sekotājiem nebija tik liels brīnums kā notikums par kāda pagāna pievēršanu ticībai. Tas nenozīmē, ka pagāni nevarētu būt Dievam pieņemami. Taču vispirms tiem būtu jāpieņem Mozus bauslība, tas ir, jābūt apgraizītiem un jādzīvo saskaņā ar bauslības prasībām. Taču notikumu ap Kornēliju un viņa namu liecina, ka ir notikusi būtiska izmaiņa Dieva attieksmei pret pagānu tautām. Šīs izmaiņas „vaininieks”, kā izrādījās, bija Jēzus Kristus.
Cēzareja
Tā atrodas pie Vidusjūras, apmēram 45 km uz ziemeļiem no Jopes. Tās sākotnējais nosaukums bija visai dīvains – Mākoņtornis vai Debestornis. Tomēr Hērods Dižais par godu Augustam Cēzaram to pārdēvēja par Cēzareju. Hēroda Dižā laikā pilsēta tika ievērojami modernizēta. Tā kļuva par Jūdejas galvaspilsētu, kurā dzīvoja arī Pilāts. Hērods lika uzcelt arī grandiozo Cēzarejas ostu. Tā pakāpeniski Cēzareja kļuva par galveno Romas impērijas jūras ostu Palestīnā. Līdz ar to Cēzareja bija kļuvusi par ļoti svarīgu Romas valdības militāro centru.
Centurions Kornēlijs
Kornēlijs tajā laikā bija visai plaši izplatīts romiešu vārds. Savukārt „centurions” norāda uz militāro pakāpi Romas impērijas karaspēkā, kas mūsdienās varētu atbilst kapteiņa pakāpei. Acīmredzot Kornēlijs bija vai nu savervēts romiešu karaspēkā, vai arī brīvprātīgi tajā iestājies. Centurions nozīmē, ka virsnieka pakļautībā ir 100 karavīru, kas arī ir šā latīņu valodas vārda pamatnozīme (centum –’simts’). Mūsdienās tas varētu atbilst rotai. Piemēram, kohorta jau ir lielāka militāra vienība, kuras sastāvā ietilpa 600 karavīri. Šāda vienība varētu atbilst mūsdienu bataljonam. Kā kādu sīku piezīmīti Lūka ir atstājis liecību, ka Kornēlijs ar saviem vīriem atradās tā sauktajā itāļu kohortā. Cits militārs termins romiešu armijā bija leģions, kas parasti sastāvēja no 6000 tūkstošiem karotāju. Mūsdienu situācijai tas būtu pielīdzināms pulkam. (Taisnības labad gan jāpiebilst, ka tādi jēdzieni kā rota, bataljons vai pulks mūsdienu situācijai Latvijā varētu atšķirties.) Leģions sastāvēja no desmit kohortām, bet katra kohorta – no sešām centūrijām jeb simt karavīriem. Virsnieks, kas komandēja kohortu, tika dēvēts par tribūnu. Šāds tribūns bija vēlāk minētais Klaudijs Līzijs (Ap. d. 21:31; 23:26).
Interesi varētu modināt fakts, ka visi centurioni, kas minēti jaunajā Derībā, ir pozitīvi tēli (Mt. 15:44-45; Ap. d. 22:25-26; 23:17-18; 27:6, 43). Šie centurioni bija romiešu armijas mugurkauls. Šķiet, ka arī mūsu Kornēlijs ir tas centurions, kas minēts Lūkas evaņģēlijā (Lk. 7:1-10). Protams, tas varētu likties dīvaini – runāt par morāli, ētiku, dievbijību vai reliģiju saistībā ar karavīriem, šķiet, ka daudz piemērotāk ar viņiem būtu runāt par rupjību, brutalitāti, asinskāri utt. It īpaši mūsdienu kontekstā, kad atceramies tā sauktos nepatīkamos „ģedovšķinas” gadījumus mūslaiku armijā. Lai cik tas dīvaini arī izklausītos, tieši militārajos dienestos ļoti lielu vērību pievērš morālajai stājai. Cits jautājums, protams, ir – kā tas izdodas. Tas nepārprotami ir saistīts ar ielikto pamatu ģimenēs.Ja runājam par tā laika romiešu armiju, tad reliģijai tajā bija ļoti liela nozīme.
Kornēlijs, kā tas mums tiek atspoguļots Apustuļu darbu grāmatā, pārstāv jaunu tipāžu, kuram Evaņģēlijs pirms tam netika sludināts. Protams, arī etiopiešu einuhs bija pagāns, taču jūdi uz viņa amatu un nodarbošanos raudzījās labvēlīgi, proti, viņa darbībā nebija nekā tāda, kas jūdos izraisītu pretsparu. To pašu gan nevarētu teikt par Kornēlija nodarbošanos. Viņš bija okupācijas armijas virsnieks. Jūdi centās vairīties no viņa par spīti tam, ka viņš, kā to liecina Lūka, bija jūdiem draudzīgs, visādi cenzdamies tiem palīdzēt un atbalstīt ar dāvanām. Jāatceras, ka pirmais pagāns, ar kuru Jēzum radās iespēja satikties, bija tieši kāds romiešu centurions, par kuru ir atstāta liecība, ka viņš bija ticīgs. Šā cilvēka ticība kalpoja Jēzum par ieganstu pasludināt, ka daudzi no pagānu vidus nāks un pievienosies jūdiem Debesu valstībā (Mt. 8:11).
Šķiet, ka Kornēlijam bija augsti dzīves morāles standarti. Palīdzēšana ļaudīm, kā arī lūgšanas pārliecina mūs, ka viņš augsti godāja Israēla Dievu. Arī augstie morāles standarti acīmredzot pamatojās jūdu bauslībā. Tāpat viņa pieķeršanās Dievam un ļaudīm bija apbrīnojama (Mt. 22:37-39). Lai gan Kornēlijs nekļuva par pilnīgu jūdu proselītu, tomēr viņš pielūdza jūdu Dievu. Jūdi par pilnīgiem proselītiem uzskatīja tos, kas bija pieņēmuši arī apgraizīšanu. Jūdi tādus dēvēja par „taisnīguma proselītiem”. Tos pagānus, kas pievērsās jūdaismam, bet nepakļāva sevi apgraizīšanai, jūdi dēvēja par „vārtu proselītiem”. Lūka šos pēdējos dēvēja par dievbijīgajiem. Kornēlijs acīmredzot piederēja pie šiem pēdējiem, kamēr etiopiešu einuhs – pie pirmajiem. Tādi pagāni kā Kornēlijs izrādījās auglīga un sagatavota augsne Evaņģēlijam. Šie dievbijīgie pagāni bija arī tie, kurus ietekmēja Pāvila kalpošana.
Kornēlija vīzija
Lūkas norāde uz devīto stundu jūdiem parasti bija lūgšanu brīdis. Tāpēc domājams, ka Kornēlijs, kad viņam parādījās eņģelis, bija lūdzis Dievu. Lūgšanas laikā pēkšņās parādības pārsteigts, Kornēlijs stipri pārbijās. Viņš uzrunāja šo parādību „Kungs”, nevis Jēzu. Centurions neuzrunāja parādību kā savu pestītāju vai glābēju. Interesanti ir tas, ka Dievs šeit atkal, līdzīgi kā gadījumā ar Pāvilu un Ananiju, ar vīzijas palīdzību saistīja divus cilvēkus – Kornēliju un Pēteri.
Vairākiem pētniekiem ir pārliecība, ka Kornēlijs, pirms viņš sūtīja sūtņus uz Jopi pēc Pētera, bija Vecās Derības ticīgais. Pie tāda secinājuma mēs varam nonākt, ņemot vērā, ka šī atklāsme Kornēlijam pēc sava rakstura bija citāda nekā to redzam pie Pētera, Pāvila un Ananijas. Šajā vīzijā mēs neredzam jūdiem raksturīgos bauslības mācības elementus, kā tas notika apustuļa Pētera gadījumā. Ja tas ir tā, tad viņš tomēr vēl nebija pilnīgi pestīts līdz pat notikumiem, kas aprakstīti Apustuļu darbu grāmatas 44. pantā (10:44). Tāpēc Dieva sūtnis norādīja centurionam, ka Dievam ir zināmas Kornēlija lūgšanas un palīdzība ļaudīm. Taču tagad Dievs grib viņam sniegt daudz pilnīgāku atklāsmi, ko viņš gūs ar apustuļa Pētera starpniecību.
Saņēmis norādījumus no Dieva vēstneša, Kornēlijs tūlīt pieaicināja divus vergus un kādu dievbijīgu kareivji, kas, kā to norāda Lūka, allaž bija blakus centurionam. Lūka neko mums nepasaka par šo abu vergu dievbijību. Protams, mēs noprotam, ka atbildīgu uzdevumu veikšanai vienmēr tiek izmeklēti tie uzticamākie. Taču kaut ko par viņu dievbijību mēs varam spriest pēc tā, ka saviem sūtņiem Kornēlijs izstāstīja visu, kas ar viņu bija noticis. Tātad – arī šiem vergiem Kornēlija stāstītais kaut ko nozīmēja. Bez tam šī epizode atkal liecina par šā virsnieka dievbijīgo pazemību. Viņš jau varēja tiem arī neko nestāstīt, bet tikai pavēlēt: ejiet tur un tur, dariet to un to. Tomēr viņš tiem visu pastāsta, izraisot arī viņos interesi par visu to, kas bija noticis un kas viņus gaida.
Mums nav zināms, vai Kornēlijam bija pazīstams apustulis Pēteris. Lūka par to klusē. Tomēr visi iepriekšējie notikumi saistībā ar apustuli, kā arī turpmākie notikumi, vieš pārliecību, ka arī līdz šim romiešu virsniekam bija nonākušas neparastās ziņas par apustuli Pēteri un ar viņu saistītie notikumi Jopē. Vēlāk mēs redzēsim, ka Kornēlijs bija pilnīgi pārliecināts par Pētera ierašanos, jo, gaidīdams apustuli, šis centurions bija sapulcinājis ne tikai visu savu namu, bet arī draugus un radus.
Pagaidām beigsim ar šo nelielo ieskatu par dievbijīgo romiešu centurionu Kornēliju. Nākamajā reizē aplūkosim citu vīziju kādus 45 km no Kornēlija nama. Pēc tam arī uzzināsim, kāds bija šo abu vīziju mērķis.
Uldis Fandejevs