Ticības spēkā Ābrahāms ir paklausījis aicinājumam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.
(Ebr. 11:8)
Ticība ir dzīva un darbīga – tā droši un noteikti turas pie Dieva vārda, lai kā arī mums klātos. Ticība nav kāda bezrūpīga, tukša iedoma, bet gan dzīva, nopietna, mierinoša un nešaubīga sirds paļāvība – tik brīnišķīga, ka caur to mēs kļūstam vienoti ar Kristu un caur Viņu – ar Debesu Tēvu. Tāda ir ticības daba – tā darbojas ar dārgumiem, kurus nevar ne redzēt, ne sajust, taču dara to tā, it kā turētu tos visus savās rokās; tai nav un nevajag cita, labāka mierinājuma, kā vien – zināt, ka Dievs nemelo un nepieviļ. Jā, ticība ir tik dzīva, darbīga, spēkpilna, varena lieta, ka tā ne brīdi nemitas darīt labu; tā arī nejautā, vai vajag darīt labus darbus. Pirms vēl jautājusi, tā jau dara šos darbus un turpina tos darīt bez mitas.