Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā. Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu. Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi? Parādiet Man nodevu naudu.” Un tie atnesa Viņam vienu denāriju. Un Viņš sacīja tiem: “Kā attēls šis un uzraksts?” Tie sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš tiem teica: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja. (Mt. 22:15–22)
Parasti, cilvēki nedomā tālāk kā par šīs dzīves robežām un, pavirši raugoties, liekas, ja pazaudēs savu dzīvību, tad tiks pazaudēts viss, tāpēc lielu uzmanību pievērš lietām, kas, viņuprāt, apdraud šo dārgo dzīvību. Savā laikā arī farizejiem likās, ka Jēzus ar savu mācību un veiktajiem brīnuma darbiem piesaistīs visas tautas uzmanību, aizvirzīs jūdu tautu viņiem nekontrolējamā nepaklausības ceļā un apdraudēs viņu labklājīgo dzīvi un pat dzīvību, jo Romas ķeizars varētu tautu bargi sodīt par sadumpošanos. Farizeji Dieva svētību saprata kā reālu lietu izkārtojumu šajā pasaulē, bet Jēzus nepiepildīja viņu kvēlākās vēlmes: neatbrīvoja viņus no Romas valsts virskundzības un tautas dzīvi neatjaunoja ķēniņa Dāvida laika spožumā, tāpēc Jēzus, viņuprāt, nebija ilgi gaidītais Mesija – tautas svētītājs. Jēzus sludinātie grēku piedošanas un Debesu godības apsolījuma vārdi farizejiem likās nevietā, šķita visai jocīgi un pat kaitinoši, jo Dieva svētība, pēc viņu domām, visiem jūdiem kā Dieva tautai bija tikai jāsagaida un jāsaņem pēc apsolījuma, turklāt farizejiem, tas ir, svētajiem un nošķirtajiem no grēcīgās sabiedrības, būs garantēta vieta Debesu godībā. Bet ko runāja un darīja Jēzus? Viņš tomēr neveltīja tautas augstmaņiem pienācīgu cieņu, Viņš sēdēja un ēda pie viena galda ar grēciniekiem, runāja ar sievietēm un tās gan dziedināja, gan mierināja, pat sveštautiešus Viņš dziedināja un veltīja tiem daudz svētības vārdu, bet viņiem – farizejiem bauslības pildītājiem, Jēzus sacīja tikai skarbus un nosodošus vārdus. Pēc farizeju domām, kas tā rīkojas, nevar būt Svētajos Rakstos apsolītais Glābējs, tāpēc viņi sapulcējās kopā, apspriedās un nolēma ar jautājumiem izprovocēt Jēzu, lai pieķertu Viņu kādā vārdā, ko varētu uzskatīt par pārkāpumu, un tad Jēzu apsūdzētu un notiesātu. Pie izjautāšanas bija pieaicināti ķēniņa Hēroda ļaudis, lai Jēzus nenoraidītu laicīgās varas prasības, cerot, kā jūdu naidīgā nostāja pret Romas virskundzību un netaisni uzliktajām nodevu nastām neļaus Viņam izpatikt ķēniņa varas pārstāvjiem. Farizeji ar lielu interesi gaidīja, ko Jēzus atbildēs, kā izlocīsies. Tā to visu savā apspriedē farizeji bija izplānojuši, kaut gan patiesībā nekas daudz jau viņiem nebija jāizdomā, jo situācijā, kādā farizeji nostādīja Jēzu, lielā mērā atradās viņi paši, proti, jūdu tautas garīgie līderi – bauslības sargi, pretstatā, pagāniskajai Romas varai, bauslības grāvējai, kuras pavēles tomēr bija jāpilda. Nācās liekuļot, ko farizeji arī darīja, lai izdabātu gan vieniem, gan otriem. Kaut arī tas bija nepatīkami un nenācās viegli, tomēr viņi bija iemanījušies pastāvēt un savās vietās iekārtoties visnotaļ labi. Jebkādas izmaiņas tautas dzīvē, jaunas netradicionālas mācības, kurās viņi nevēlējās ieklausīties un vēl jo mazāk saprast, viņiem likās kas biedējošs, tāpēc bija jāapkaro. Farizeju skatījumā Jēzus bija tas, kas viņus apdraud, tāpēc Jēzus darbība jāaptur un jātiek no Viņa vaļā.
Ar viltu farizeji rīkoja pret Jēzu vērstu politiskās dzīves situāciju, turklāt ar papildu apgrūtinājumu, proti, bez liekuļošanas iespējām.
Jēzus redzēja farizeju ļaunos nodomus, viņu liekulīgo dzīvi, kā arī to, ko viņi bija iecerējuši panākt, sūtot pie Viņa savus mācekļus, lai izvairītos no atklātām sarunām, kas visvairāk interesēja farizejiem pašiem kā problēma, ne tik daudz viņu mācekļiem vai Hēroda ļaudīm. Uz jautājumu: “Kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?” Jēzus atbilde daudziem bija negaidīta un pārsteidzoša: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Ar šo atbildi Jēzus iedibināja kristīgo mācību par Baznīcas un valsts nošķirtību vienu no otras, kā arī kristieša pienākumu pret abām.
Mūsdienu cilvēkiem liekas pašsaprotami, ka Baznīca ir nošķirta no valsts, un tā tas tiek ierakstīts arī kristīgo valstu konstitūcijās, taču tolaik farizejiem un visai jūdu tautai tas bija kaut kas jauns, nesaprotams un nepieņemams. Jūdiem – bauslības tautai, reliģija un laicīgā dzīve nebija divas atšķirīgas lietas, kā to tagad mēdz nodalīt, jo bauslība bija jāievēro katram jūdam ikdienas dzīvē, un tie bija tie likumi, kas tautu disciplinēja un uzturēja pie dievbijības. Dievbijīgie jūdi nodevu maksāšanu svešas valsts bezdievīgam ķeizaram uzskatīja par bauslības pārkāpšanu un elkdievību.
Farizeji Jēzus atbildē nesadzirdēja savu problēmu atrisinājumu, izeju no liekulīgās dzīves, lai nebūtu jālaipo starp pagāniskajām likumu prasībām un bauslības prasībām. Viņi tik ļoti bija noskaņoti Jēzu izprovocēt, ka nespēja pat sadzirdēt viņiem tik vēlamo atbildi. Viņu viltība, kas tika piesegta aiz uzrunas vārdiem: “Mācītāj, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā,” liecināja par viņu neticību un neuzticēšanos Viņam kā Pestītājam. Bet, ja šie vārdi nebūtu teikti viltībā un ironizējot, tad tie būtu patiesi pravietojuma vārdi un Jēzus būtu atbildējis viņiem pavisam citādi, teikdams atzinīgus svētības vārdus. Taču Jēzus, kas redzēja farizeju ļaunos nodomus un liekulīgo dievbijību atbildēja: “Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi?”
Ne tikai farizeji un viņu mācekļi ir liekuļojuši Dieva priekšā, bet daudzi citi visos laikos. Šādu farizejisko viltību un gudrību plaši izmanto arī mūsu dienās un to pat uzskata par pareizu un modernu rīcību, it sevišķi politiskajā dzīvē. Tā bieži tiek pieaicinātas abas konfliktējošās puses, lai ar uzdotajiem jautājumiem izprovocētu kādu sabiedrībā pazīstamu politiķi, kā arī tiek lietota senā farizejiskā metode, ka starpnieki ir tie, kas uzdod jautājumus vai risina kādas problēmas, kaut viņiem pašiem tas maz interesē, bet dara to kādas personas vai kāda sabiedriskā grupējuma interesēs. Tas tiek darīts, lai pašiem, kuri sabiedrībā ieguvuši ievērību, nebūtu jānes nekāda atbildība par to, kas jautāts, kas sacīts, to visu uzliekot kādam sev pakļautībā esošam cilvēkam. Kā evaņģēlija tekstā lasāms, šādu “mācekļu”, šādu starpnieku izmantošana ir ļoti sena, tā joprojām veiksmīgi tiek lietota arī mūsdienu sabiedriskajās organizācijās, arī lielajās baznīcu vienībās, kurās tiek izraudzīti īpaši cilvēki draudžu lietu un konfliktu risināšanai. Varētu domāt, ka pareizi vien ir, ka kādam jārisina problēmas un konflikti arī draudzēs, ja tādi ir radušies, taču konflikti rodas tad, ja nav vienprātības mācībā vai arī draudzēs sākušās nekristīgas darbības. Domstarpības, strīdi, nesaskaņas ir neticības rādītājs, jo, kur nav ticības, tur uzzeļ liekulība un farizejisms. Lai izbēgtu no liekulīgās dievbijības, ir jāatmet gan iedomība, gan augstprātība un bez īpašas prātošanas jāuzklausa, jāpilda Jēzus teiktie vārdi.
Jēzus saka: “Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Kas tad Dievam pieder? Atbilde ir vienkārša – pats cilvēks pieder Dievam. Lai gan mums nākas pildīt visus valsts likumus, arī tos, kas, mūsuprāt, ir aplami un nepieņemami, tomēr mēs nevaimanājam par tiem, bet maksājam valsts uzliktās “nodevas”, jo Jēzus mūs ir aicinājis to darīt. Tomēr nekādā ziņā mēs nepiederam šiem kungiem kā īpašums un nedzīvojam arī tādēļ, lai iemantotu kādas vērtības vai slavu, ko agrāk vai vēlāk nāve mums atņems kā nodevu sev, bet gan dzīvojam ticībā, lai mantotu nezūdošo vērtību – mūžību.
Jēzus nāca, lai ikvienu vestu uz mūžības ceļa, un deva un atstāja norādes, kā šis ceļš ir ejams. Tāpēc Jēzus Kristus norādes, aicinājuma un brīdinājuma vārdi ir jāņem vērā un jāpilda kā paši pirmie, bet pēc tam tikai jāpilda arī šīs pasaules varas vīru – “ķeizaru”, arī ne garīgo līderu – “farizeju”, izstrādātie likumi un pavēles, kas iznīks, zudīs, kad mēs tos nokratīsim, aizejot no šīs pasaules. Tāpēc – kamēr rit mūsu atvēlētais Tā Kunga dāvātais žēlastības laiks, mēs kārtīgi pildām savus pilsoniskos pienākumus un tajā pašā laikā ar sirdi un dvēseli ticībā piederam Dievam. Tāds ir patiesa ticīga cilvēka devums šajā pasaulē, lai iemantotu mūžību.
Vēl arvien pasaulē ir daudz viltīgo un “gudro”, bet maz patiesi ticīgo, tomēr Dievs žēlo šo pasauli un dod atgriešanās iespējas ikvienam, lai iegūtu mūžīgo pestīšanu.
Kārlis Bušs