Ubags lielā mētelī, Adriaen van Ostade (1610-1685)
Manās rokās nejauši nonāca dažas 19. gadsimta otrā pusē iespiestas brošūras par “palīdzības lādēm priekš Lutera draudzēm”. Šīs grāmatiņas, tāpat kā sastapšanās ar nabadzības biedu mūsdienu sabiedrībā vai ik uz soļa, rosināja ielūkoties mūsu tautas vēstures liecībās par to, kāda bijusi sabiedrības un baznīcas attieksme pret nabadzību kā sociālu problēmu, pret trūkumcietējiem kā cilvēkiem un kādi problēmas risinājumi meklēti. Vai lai nosodītu, palīdzētu, izskaustu? Attieksme pret nespējniekiem un nabagiem, šķiet, ir atsevišķu cilvēku iejūtības, kultūras un visas sabiedrības civilizētības rādītājs. Bet kā tas bijis senāk pasaulē un tepat – Latvijā?
Nabadzība un līdzās tai ubagošana sastopama jau tālā senatnē. Senajā Romā sabiedrības atbalstu izpelnījās tie trūkumcietēji, kas slimības, vecuma vai citas fiziskas nespējas dēļ nevarēja sevi nodrošināt, toties darba spējīgi, tātad ļaunprātīgi ubagotāji, tika pelti, atstumti un pat sodīti. Kārļa Lielā laika likumdošanā nabadzīgie bija sadalīti darba spējīgos un darba nespējīgos. Darbaspējīgie ubagotāji tika uzskatīti par ļaunprātīgiem un saņēma bargus sodus.
Arī viduslaiku Eiropā vēl pastāvēja līdzīgs dalījums. Piemēram, 14. gadsimtā Francijā fiziski veselus dāvanu lūdzējus sēdināja cietumā uz 4 dienām pie maizes un ūdens, otrreiz pieķertam, jau bija divas dienas jāstāv pie kauna staba, bet, ja pieķēra trešo reizi, tad iededzināja kauna zīmi un izdzina no pilsētas. 1700. gadā bija pat likums, kas paredzēja ar 50 livrejām sodīt dāvanas devēju, taču šis likums sastapās ar lielu sabiedrības pretestību, un dāvanas tika dotas slepeni. Anglijā 1388. gada likums paredzēja trūcīgajiem atrasties savās dzīves vietās. Darbaspējīgiem dīkdieņiem draudēja bargi sodi pat līdz karātavām, 16. gadsimtā draudēja arī nodošana verdzībā. Jaunlaiku sabiedrībā valstis pret nabadzību cīnās gan ar saimnieciskās politikas likumdošanu, gan sociālās palīdzības līdzekļiem.
Rīgā jau 1220. gadā bīskaps Alberts dibina Jura (Sv. Georga) hospitāli slimnieku, invalīdu un trūkumcietēju aprūpei un dziedināšanai. Iestāde pēc reformācijas nonāca Rīgas rātes pārziņā un pastāvēja līdz pat 20. gadsimtam. Labdarības kustībā Rīgā un citur iesaistījās klosteri. Gadu gaitā Rīgā tika dibinātas vairākas patversmes, to skaitā arī bērnu nami – gan parasti pēc privātpersonu iniciatīvas (Ekes konvents, Kampenhauzena nabagmāja) , gan par velti, gan daļēji vai pilnīgi par samaksu. Nabadzībai pastiprinoties pēc kariem vai epidēmijām, vēlāk arī pēc saimnieciskajām krīzēm, patversmes bija pārpildītas.
19. gadsimta otrā pusē aktivizējās sociālās palīdzības darbība. Tika dibinātas patversmes arī pēc pilsētu pašvaldību iniciatīvas, taču ļoti aktīvi sociālās palīdzības pasākumos iesaistījās sabiedriskās organizācijas, tika dibinātas palīdzības biedrības un kases trūkumcietējiem – 19. gadsimta beigās tādu organizāciju bija kāds desmits. Žēlsirdīgi cilvēki organizēja “ļaužu ķēķus” badacietēju ēdināšanai.
Palīdzība un atbalsts nabadzīgajiem un neaizsargātajiem vienmēr bijusi viena no baznīcas darbības jomām. Baznīcas rokās saimniecisku iespēju trūkst, tāpēc tā jau agrīni attīstīja labdarības kustību. Tāpat kā par citiem laicīga satura jautājumiem arī par atbalstu trūcīgajiem gādāja draudžu diakoni. Atbilstoši reliģiskajai ideoloģijai ticīgie uzskatīja par savu cēlāko pienākumu palīdzēt nabagajiem, notika brīnišķīga kā laba došanas apmaiņa: bagātais nabago darīja laimīgu ar maizi, bet nabagais atlīdzināja to ar lūgšanām par devēju.
1802. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmana, Augusta Albānusa un Domaskolas rektora un vēlākā ģenerālsuperintendenta Karla Gotloba Zontāga vadībā tika nodibināta Literāri praktiskā pilsoņu biedrība, kuras mērķos ietilpa atbalsts trūcīgajiem iedzīvotājiem. Gadsimta gaitā arvien palielinoties Rīgas iedzīvotāju skaitam, samilza arī sociālās problēmas. 19. gadsimta 30. gados baznīcas kopā ar laicīgās varas iestādēm apvienojas palīdzības darbam un nabadzības izskaušanas pasākumiem.
19. gadsimta vidū arī evaņģēliski luteriskā baznīca sāka veidot plānveidīgu sistēmu sociālās palīdzības jomā un palīdzībai draudžu starpā. 1855. gada 14. novembrī Rīgas pilsētas mācītāji nodibināja īpašu komiteju šā darba vadībai un organizācijai. Komiteja izstrādāja īpašus likumus un pamatnostādnes “Regeln und Grundsätze für die kirchliche Armenpflege“. 1858. gadā centrālā komiteja lēma, ka katrā draudzē jāiekārto pašpalīdzības kase. Visās deviņās Rīgas draudzēs kasu darbs noritēja sekmīgi.
Tādējādi ir pamats apgalvot, ka Latvijas iedzīvotājiem, arī luterāņiem atbalsts no citiem reģioniem nebija nepieciešams. Tieši pretēji, Latvija piederēja tām zemēm, kas varēja palīdzēt nabadzīgākiem reģioniem. Plaši izvērsās pašpalīdzības darbs luterāņu draudžu vidū Krievijā 19. gadsimta otrā pusē.
Evaņģēliski luteriskā baznīca rūpējās arī par ticības biedru stāvokli ārpus Latvijas, tajās vietās, kur luterāņi bija palikuši bez mācītājiem un garīgā aprūpe bija atstāta novārtā. Tāds reģions bija arī plašā Krievija, kur luterticīgie bija izkaisīti atsevišķās saliņās pareizticīgo jūrā. Daudzi luterticīgie dzīvoja ļoti tālu cits no cita un bija atstāti savam liktenim bez savstarpējas komunikācijas. Tādējādi ļaužu garīgā aprūpe faktiski bija pamesta novārtā. Trūka līdzekļu gan dievnamu celtniecībai, gan mācītāju uzturēšanai.
Pēterburgā jau 1841. gadā mācītāju sinodē ieskanējās balsis par biedrības dibināšanu nolūkā palīdzēt Krievijā izkaisītajām evaņģēliskajām draudzēm. Krievijas valdība ne tikai neatbalstīja luterāņu aktivitātes, bet 1847. gadā iekšlietu ministrs ar speciālu rīkojumu pat aizliedza vākt ziedojumus nabadzīgo luterāņu draudžu atbalstam. Draudzēm pašām bija jāiztiek ar saviem līdzekļiem.
Tikai tad, kad par Krievijas virskonsistorijas viceprezidentu tika iecelts agrākais Tērbatas universitātes profesors, latviešu dziesmu grāmatas sastādītājs Karls Kristiāns Ulmanis, palīdzības biedrības lieta sāka virzīties uz priekšu. “Palīdzības lādes” statūti bija sastādīti un iesniegti iekšlietu ministam 1856. gada 7. jūlijā, bet apstiprināti 1858. gada 8. augustā. Biedrība nu varēja sākt darbu, lai apvienotu luterāņus no Baltijas jūras līdz Klusā okeāna krastiem, no Baltās līdz Melnajai jūrai vāktu mīlestības dāvanas un izdalītu tiem, kam tās visvairāk bija nepieciešamas.
Biedrībai bija jāpalīdz tām draudzēm, kuras pašas nespēja gādāt par savām vajadzībām. Tāpēc Baltijas reģiona draudzes ieguva tikai nelielu daļu no savāktajiem līdzekļiem, lai gan ziedojumu liela daļa nāca tieši no mūsu zemes novadiem.
Kādu palīdzību draudzes varēja sagaidīt no biedrības? “Palīdzības biedrības nolūks ir salasīt un stiprināt to citu, kas grib nomirt (Jāņ. par. gr. 3,2). Tas statūts viņai atļauj, ne vien gādāt par baznīcu un lūgšanas namu uztaisīšanu un apkopšanu, kā arī par skolu celšanu un mācītāju un šķesteru dzīvokļiem, bet tāpat arī jauniestādītām evaņģeliuma draudzēm piepalīdzību sniegt pie mācītāju un palīga mācītāju uzturēšanas. Tāpat par veciem mācītājiem, kas no sava amata ir atstājušies, un par mācītāju atraitnēm un bāreņiem tai palīdzības lādei pēc viņas statūta ir brīv gādāt, kā arī jaunekļiem, kas par mācītājiem, šķesteriem jeb skolmeisteriem grib palikt, stipendijas dot, ka lai šie jaunekļi varētu mācīties augstākās skolās un derīgi paliktu pēcāk atkal evaņģeliuma draudzēm kalpot.” (Grāmatā: Ziņas par palīdzības lādes darbu.. Rīga, 1879, 5. lpp.)
Turklāt palīdzības biedrība gādāja ticības biedriem grāmatas (Bībeles, dziesmu grāmatas, sprediķu krājumus). Palīdzības lāde atradās Krievijas ģenerālkonsistorijas pārziņā, to vadīja “galvas biedrība” 12 cilvēku sastāvā, tur nonāca visi no apriņķu biedrībām savāktie līdzekļi, tos izdalīja tālāk tiem, kuriem palīdzība bija visvairāk nepieciešama.
Informācija par palīdzības lādes dibināšanu ar aicinājumiem ziedot labajam darbam parādījās latviešu presē, bet 1860. gadā arī atsevišķā izdevumā “Skaidras ziņas par palīdzības lādi priekš Lutera draudzēm Krievu valstī”, ko sarakstīja Rīgas Doma baznīcas vecākais mācītājs V. Hilners.
70. gadu beigās publicētajos pārskatos sniegtajās ziņās par biedrības ieņēmumiem darbības 16 gados norādīts, ka savākta naudas summa – 717 665 rubļi. Vidzemes apriņķa biedrība bija savākusi 45 511 rubļu. Palīdzība tika sniegta 307 draudzēm. Visvairāk tērēts baznīcu celtniecībai un pārbūvei – 121 005 rubļi, lūgšanu namiem 93 347 rubļi, skolas ēkām 18 449 rubļi, mācītāju ērģelēm 51 012 rubļi.
Mācītājiem sniegts atbalsts 61 457 rubļu apmērā, 20 493 rubļi izmaksāti mācītājiem kā ceļanauda amata braucienos, bet 15 758 rubļi dažādām citām draudžu vajadzībām. Biedrība atbalstījusi garīgās mācību iestādes ar 49 065 rubļiem, garīgā semināra audzēkņus ar stipendijām 12000 rubļu apmērā. Lieli līdzekļi – 78 157 rubļi ziedoti skolu uzturēšanai. Vēl minēti tēriņi altāra lietām, grāmatām, jaunu draudžu veidošanai, atbalstam uz Sibīriju aizsūtītajiem, palīdzība nabagiem, palīdzība veciem mācītājiem un citiem.
Biedrība pieņēma ziedojumus ne tikai naudā, bet arī graudā. Dāvanu starpā bija sudraba un zelta lietas mācītāju vajadzībām, kā arī altāra piederumi, gleznas, dažādi citi baznīcas priekšmeti un grāmatas. Grāmatas bija īpaši nepieciešamas tiem ticīgajiem, kas lielo attālumu dēļ nevarēja regulāri apmeklēt baznīcu. Tās bieži bija arī vienīgās grāmatas mājā, kas kalpoja vecākiem kā līdzeklis bērnu mācīšanai lasīt un reizē arī apgūt ticības mācības pamatus.
“Palīdzības lādes” darbība 19. gadsimta otrā pusē sniedz labu paraugu, kā ar kristīgas mīlestības dāvanām , savstarpēju atbalstu uzturēt un iedzīvināt luterticību katrā pamestā nostūrītī, katram cilvēkam pavērt iespēju iekļauties reliģiskajā kopienā.
Lilija Limane