3. nodaļa
Cilvēka attaisnošana Dieva priekšā, pasludinot piedošanas vārdu [Absolūciju]
Nerimstoši plūstošā laika straume nivelē un padara relatīvu ikvienu cilvēka kā garīga, tā arī varonīga spēka lielumu. Vadoņu tēli, kas cēlušies no savas tautas un kultūras dzimtās zemes, savai dzimtenei spēj atklāt dvēseli dzīvā un skaidrā valodā, tomēr nākamajām paaudzēm un laikiem to darbs paliek svešs vai pārprasts. Pat vislielākos rietumu zemju gara un prāta darbus, ja mēs šeit ņemam vērā D. Špengleru, mēs vairs nespējam saprast, bet varam vienīgi uzlūkot ar izbrīnu kā neaptverama un citāda dvēseliskuma izpausmi. Ja ar šo satriecošo πάντα ρεί iespaidu cilvēks nonāk Jēzus tēla priekšā, tad neapzināti viņš jūt, ka viņam ir jācieš klusu. Jo laiks, kas citādi „kā rūsa saēd dzelzi”, Jēzum nespēj nodarīt neko. Ir tā, it kā Viņš stāvētu pāri laika straumei. Vienmēr no jauna, vienmēr vienlīdz vareni un dzīvi Viņš noslēpumaini un liktenīgi cilvēku domas vērš uz sevi. Nevienam neizdodas Viņu ignorēt. Arī tie, kas Viņu nikni vajāja, ir tikai apliecinājums tam, ka Viņš ir bijis to siržu apslēptais nemiers. Viņa sekotāji Viņam arvien ir izrādījuši godbijību un apbrīnu un ir atzinuši, ka Viņš ir viņu dzīves spēks un gudrība. Protams, par šādu cilvēces ieguvumu tika dārgi samaksāts. Jo, vadoties pēc saviem pašu apsvērumiem, cilvēki Jēzus tēlu izkropļoja un tam laupīja godu. Kas pazīst Jēzus dzīves pētniecības vēsturi, kas ir aplūkojis gandrīz vai nepārskatāmi daudzus gan vecus, gan jaunus Jēzus attēlus (kurus raksturo garīgs un miesīgi tēlains cilvēku skatījums), tas pret to visu izjūt sāpes un nepatiku, un labi apzinās, ka caur šiem attēliem, pateicoties cilvēku pašu garīgajiem uzskatiem, Jaunās Derības pasludinājums ir ticis ļoti pārveidots un nonievāts.
Savu uzmanību mēs nepievērsīsim tiem visrupjākajiem un vispaviršākajiem uzskatiem par Jēzus tēlu, kurus lietišķā mierā ir atspēkojusi zinātne (Oskars Holcmans, Bets (Beth), Šveicers). Proti, mūs neinteresē nedz Jēzus vēsturiskuma noliegšana (Drjūzs) (Drews), nedz tas, ka tauta cildināja viņa tīri rasistisko ārietismu (Dinters), nedz arī pārmetums, ka Jēzu nomocīja histēriska epilepsija un pataloģija (Rasmusens, Lomers), kas nekādi nesakrīt ar Jēzus fizisko un garīgo veselību. Taču blakus šiem uzskatiem, plaši atzīti un nesatricināmi, ir mēģinājumi Jēzu parādīt un godināt kā paša reliģiskās sacelšanās kustības galveno vadoni. Šo trīs imanenti dinamisko pestīšanas ceļu ietvaros, Jēzus, pateicoties savai reliģiskajai ģenialitātei, tiek uzskatīts par reliģijas patieso varoni un klasiķi, kas kā kalnu grēdas visaugstākā virsotne paceļas pāri visiem citiem homines religiosi [reliģiskajiem cilvēkiem]. Cilvēks, kas negrib atmest morālisma virtuozitāti, mistiku un gnostisko ezotēriku, Jēzus tēlu veido pēc tā attēla, „kas līdzīgs viņam pašam ”.
Sokratiskā izpratnē Jēzus kā ļoti tikumīgs un augsti stāvošs „skolotājs” dod mums novus legislator, t.i., katram indivīdam katehismu ar ētiskiem priekšrakstiem, kurus piepildot, cilvēks nonāk dievības sfērā. Šādā aspektā Jēzus visos laikos ir ticis atzīts un godāts gan apgaismības laikmetā, gan angļu morālfilozofijā, gan deismā, gan brīvmūrniecībā, gan Tolstoja dzīves reformas mēģinājumos un pat islāmā. Izmantojot masas intereses, Kalthofs un Kautskis (Kautsky), ietekmēdamies no D.F. Štrausa un Renāna, savu revolucionāri sociālo programmu un proletārisko pasaules samierināšanas kustību propagandēja, atsaucoties uz Jēzus morāli. Un vēl jo vairāk Jēzus tēlu savā labā izmanto cilvēki ar „mistisku” noslieci, mākslinieki un askēti. Dzejnieki ir apbrīnojuši Jēzus valodas plastisko spēku, Viņa līdzību prasmīgo pantu uzbūvi, citi atkal Viņu ir cildinājuši kā ģeniālu dzīves mākslinieku, kā okultu dvēseles spēku īpašnieku, kā „pirmo scientistu, kas demonstrēja rakstura varu pār matēriju”. No pasaules nogurušie duālisti, kuriem bija apnikusi šī pasaule un tās dāvanas, uzskatīja Viņu, šo šķietami piederīgo pie esēņu partijas, par savas apvienības biedru. Meditējošu dievlūdzēju priekšā Viņš stāv kā „cilvēks, kas savā reliģiskajā apziņā ir absolūti stiprs.” Spiritualizētie sektanti uz Viņu atsaucas kā uz entuziastiskas jūsmošanas prototipu. Ar to cieši saistīts ir priekšstats, ka Jēzus ir spekulatīvas gudrības vēstītājs. Līdzīgi mirušajiem un tiem, kas atkal augšāmcēlušies, dieviem Babilonijā, Fēniķijā, Frīģijā un Ēģiptē (Tamucs, Marduks, Adonis, Atis, Osīriss), arī Jēzus dzīve uzskatāmi parāda mūžseno mandeju un irāņu dabas mītu par cīņu starp gaismu un tumsu, starp matēriju un garu, t.i., to aziātisko mistēriju un atpestīšanas gudrību, kas Pāvilā līdz ar tā hellēnistisko domāšanu noslēdzās patiesā sinkrētismā. Kā reiz tas bija kāda Aleksandra Severija (Alexander Severus) mājas svētnīcā, tā tas ir arī vēl šodien. Kristus attēls tiek novietots blakus Tanas Apolonijam, blakus Sokrātam, blakus dievišķam gaišreģim Orfejam un veselam pulkam antīko pusdievu. Baznīcas vēstures attīstības gaitā austrumu zemju teoloģijā savu vietu ir atradusi spirituālā kyrios– un sakramentu mistika, kas savā dogmā un kultā māca un pielūdz λόγος της ένσαρχέσεως, kas cilvēka mirstīgajā dabā iespiežas ar dievišķu spēku. Pavisam līdzīgi uzskati šodien ir atrodami Rūdolfa Šteinera radītās kulta apvienības praktizētajā „cilvēku iesvētīšanā”, kad, kā to māca antropozofi, cilvēkā notiek „dievišķā iemājošana” („Durchchristung”), kas piepilda un pārspēj to, kas notika agrākajos mistēriju svētkos.
Tieši pateicoties tam, ka pastāv šāda [dievības pielūgšanas] daudzveidība, ļaudis ir gribējuši pierādīt Jēzus vienreizējo lielumu. Jo tieši šo neierobežoto uzņemšanas un piemērošanās spēju dēļ kristietība iegūst savu universalitāti un patieso „vērtību pilnumu un augstumu”. Taču, tā runājot, mēs nododam Jēzu ar vienu skūpstu. Ja kāds nezina pateikt ko citu, tad tam ir jāatsakās no sava absolūtisma. Jo ar visām iepriekš montētajām kristietības dāvanām un spējām tikpat labi varētu sacensties arī kādas citas augstāk stāvošas pasaules reliģijas. Epikteta un Marka Aurēlija, Juliāna Atkritēja, un vēl jo vairāk vēlā jūdaisma rabīnistiskā Talmuda ētikas tikuma mācība satur tik augstas prasības, ka ar tām pilnībā pietiek ikvienam, kas par ticības normu uzskata cilvēka visnopietnākos morāles centienus. Mistiķa sirds Indijā un Persijā „pukst” tikpat „silti” (Heiler) kā viduslaiku „laipnajiem” svētajiem. Pēc gudrības izsalkušie gnostiķi Evaņģēlija vietā mums labprāt piedāvā Zoroastras un Laotses bagātīgi paplašinātās kosmogonijas. Tādēļ katrs, teikdams, ka, kaut arī Jēzus ir bijis īpaši gaišs dievišķā Logosa transparents un ir īpašā mērā uzskatāms par skaidru dvēseļu vadītāju, tomēr nekādā ziņā nav vienīgais, kas dod mums sastapšanos un sadraudzību ar Dievu, skaidri parāda to, ka atrodas visu iepriekš minēto uzskatu pavadā. Dievišķā gaisma gan laužas cauri visās vietās un visos laikos, taču tās atšķirīgais starojuma spēks dod mums tiesības izšķirt dažādas pakāpes reliģijas vēstures kontekstā, kā to arvien no jauna, vadoties pēc dažādiem uzskatiem, ir mēģinājuši pierādīt Herders, Hēgelis, Mārs Millers, Zībeks (Siebeck), fon Fleiderers, Trelčs, Rūdolfs Oto un Heilers.
Visi šie imanenti evolucionistiskie Evaņģēlija skaidrotāji ir aizmirsuši vienu, proti, ka Jēzus uzauga jūdaismā, tātad, „strikti antimistiskā zemē”, kur cilvēki neuzdrošinājās meklēt un baudīt Dievu pašu dvēseles dziļumos vai, pateicoties savai prātošanai, savienoties ar kosmosu. Pravieši un psalmu dziesminieki, šie „vergi Dieva kalpošanā”, kuru vārdus dzirdēja un mācījās pieaugošais bērns Nācaretes sinagogā, nebija mistiķi vai kādas slepenas gudrības (sapientia) skolotāji, kurus baudot (sapere), cilvēka gars tiktu aizvests pie Dieva. Draudzei dievkalpojumā acu priekšā atradās Mozus tēls, kas viņam uzbāzīgi doto gudrību, t.i., „Ēģiptes mantu” ticībā atstāja, un meklēja savu tēvu un brāļu „negodu” (Ebr. 11:23-27). Amosa un Jesajas pravietiskais pasludinājums nostājās pret jebkādiem ekstātiskiem līdzekļiem, ar kuru palīdzību, izmantojot reliģisku tehniku, apreibinošu skurbumu vai maģiju, cilvēks mēģināja nonākt Dieva tuvumā. Pateicoties grēku nožēlas psalmiem un Dieva tiesas pasludinājumam tautas vēsturē, dievbijīgiem ļaudīm spēcīgi tika satricināta gan ticība, kas balstījās uz morāliskiem nopelniem, gan pestīšanas cerība, ko deva bauslības ievērošana. Tomēr krīzes vietā, kas citu reliģiju gadījumā ļaudis spiestu nodoties mistikai vai gnostikai, jūdaismā ir dota mesiāniskā eshataloģija, ir dota inkarnācija, nevis apoteoze, ir dota cerība uz Dieva parādīšanos uz zemes, tādējādi pārvarot to ienaidu, kas ir cilvēka un Dieva starpā, dāvājot cilvēkam patiesu sadraudzību ar Dievu.
Ja ņem vērā, cik atšķirīgi ļaudis Israēlā un Grieķijā apzinās laiku, tad šo kontrastu starp jūdaismu un citām reliģijām var izskaidrot ļoti labi. „Tīrās esamības” Dieva idejai atbilst nunc aeternum, t.i., mūžīgās šodienas laika izjūta. Dieva vārdam Jahve, kas ir brīvi radošās personības vārds, atbilst satraucošās gaidas „ak, kaut Dievs sarautu debesis un nonāktu zemē”, atbilst draudzes lūgšana „maranata” un apsolījums: „Redzi, es nākšu drīz!” Grieķu simboliskajai domāšanai, kas ir cēlusies no hellēņu salīdzinājuma σωμα-σήμα, galvenais ir notikums, kas vienmēr ir tikai ar uzskatāmi izskaidrojošu raksturu, galvenais ir ne ar kādu konkrētu laiku nesaistīts, bet idejām piesātināts miers, mūžīgs dienas vidus klusums. Bibliskajai laika izjūtai ir mainīgs ritms, tas plūst kā straume te rāmi, te strauji, tam ir skaidri vērsta mērķtiecība un katrs atsevišķais notikums ir ar liktenīgu un tālāk virzošu nozīmi. Tāpēc viss ir atkarīgs no tās konkrētības, kas ir faktiskajam notikumam, jo ir notikumi, kas var pārvērst un pilnīgi no jauna veidot kādas tautas vai pat visas cilvēces nākotni. Laiks šeit nav tāds lielums, kuru var salīdzināt ar loka apaļumu, kur, notikumiem atkārtojoties, tiek gaidīts kaut kas jauns. Laiks šeit ir virzība, kuru dod Dievs pēc brīvas izvēles arvien no jauna. Tādēļ arī Vecās Derības teoloģija ir obligātais nosacījums Evaņģēlija izpratnei.
Kas ir tas, kas Jēzu principiāli atšķir no visiem citiem reliģiju dibinātājiem? Viņš nedod norādījumus par dvēseles šķīstīšanu, kas pēc visu mistēriju reliģiju uzskatiem ir obligāts nosacījums attiecībām ar dievību. Viņš cilvēkam nenorāda uz tā radošo, briedināto iekšējo pasauli, lai tas savas dvēseles dziļumos nonāktu pie svētsvinīga noskaņojuma. Viņš nepadara gudrību un tikumu par priekšnosacījumu attiecībām ar Viņu. Gluži otrādi, neatkarīgi no jelkādiem morāliskiem augstumiem, no jebkāda dvēseliska siltuma un racionālas gudrības, „Viņš pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Pēc brīvas žēlastības, Viņš bez nosacījumiem pieņem kritušo pasauli, grēku verdzībā saistītos un pasludina tiem piedošanas vārdu [Absolūciju], ko dievišķā pilnvarā Viņš ir atnesis pasaulei.
Ārpus jūdaisma šāda vēsts būtu pilnībā pārprasta. Kur grēks tiek uzlūkots tikai kā vājums vai relatīvs trūkums, kuru katru reizi no jauna veiksmīgi var izlīdzināt un pārvarēt ar aktīvu darbību un vingrināšanos, tur piedošanas vārds [Absolūcija] var nozīmēt vai nu prāta gudrības izteikumu par Dieva labvēlību, kas tīrai domāšanai jau piemīt pašai par sevi, vai arī laipnu un nomierinošo iepriecinājumu, ka Dievs ne pārāk nopietni uztver cilvēku paša pūles tikt galā ar savu vainu, t.i., atvieglojumu, kam pēdīgi ir jānoved pie tikumiskas izlaidības. Taču Vecās Derības dievbijībā mēs atrodam ko citu. Ja katrs grēks ir Dieva Majestātes apvainošana, Viņa svētās gribas izsmiešana, tad grēka piedošanu cilvēks nevar nedz postulēt, nedz iegūt ar savu darbu. Vēl atliek tikai viens glābšanas ceļš, kas no cilvēka paša vairs nav atkarīgs, proti, grēku piedošana ir iespējama vienīgi tad, ja Dievs pats Savā paradoksālajā, brīvajā, absolūti nepiespiestajā un absolūti atklātajā εύδοκία [labajā gribā – tulk. piez.] grēku vairs negribētu ievērot, bet gan gribētu to piedot, un tādā veidā pats radītu iespēju cilvēkam būt sadraudzībā ar Dievu. Israēlā zināja skaidri, ka sacīt paralizētam cilvēkam: „Turi drošu prātu, mans dēls, tavi grēki tev ir piedoti,” ir vai nu Dieva zaimošana, vai arī tā var runāt vienīgi Dievs pats. Grēku piedošanas pasludinājumu Israēlā vienmēr uztvēra ļoti nopietni. Ļaudis zināja labi, ka Dieva bijāšana nekad nav tikai kāda subjektīva, slimīgi pārspīlēta sirdsapziņas baiļu iedoma, no kuras būtu vēlams ātrāk tikt vaļā, lai varētu dzīvot brīvi un pašsaprotami dievišķās mīlestības žēlastības gaismā. Šādu reliģisku šaursirdību reizi par visām reizēm izslēdz uz aizliedz gan Bībeles lielo praviešu ļoti nopietni pasludinātā Dieva tiesa, gan Jēzus paša sacītie eshataloģiskie vārdi.
Ja Jēzus bez jebkādiem priekšnosacījumiem dod piedošanu, tad to Viņš var darīt vienīgi tādēļ, ka tā izriet un ir saistīta ar Viņa brīvi pieņemto mīlestības lēmumu. Jēzus patiesi zina, ka ir gaidītais Mesija, caur kuru Dievs no jauna grib rast sadraudzību ar no Viņa gribas atsvešināto cilvēci. Jēzus klātbūtnes brīnums ir ķīla tam, ka Dievs par šo pasauli ir apžēlojies. Šo Samierinātāja amatu Jēzus gan neuzņemas pats, bet saņem no Dieva. Viņa piedošanas vārds [Absolūcija] ir pilnībā balstīts Viņa absolūtajā misijas apziņā, par kuru runā arī sinoptiķi. No Jēzus pārliecības par to, ka Dievs, kas ir vēstures dzīvais Kungs, ar Viņa dzīvi un miršanu pasaulei grib dot jaunu sākumu, izriet arī Viņa prasības absolūtisms, kādēļ ikviens indivīds un visa pasaule ir ar Viņu saistīti mūžīgas atbildības spriedumā. Šādā debesis un zemi aptverošas misijas apziņā Jēzus savas apslēptās zemības nastu nes līdz galam, atceldams visas šā pazušanai nolemtā aiona [laikmeta] mērauklas. Jēzus runu izšķirošie vārdi „bet Es jums saku”, kā arī Viņa brīnumainais dziedināšanas spēks, kas pārvar nāvi, dēmonus un slimības, arī ir cilvēku samierināšanas ar Dievu un Dieva eshataloģiskā galvojuma ķīla, kas garantē, ka ar Viņa klātbūtni dāvātā valstība vēlreiz piepildīs visu pasauli. Uzņemoties uz sevi visas cilvēces grēku nastu un grēku postu, Jēzus paklausīgā mīlestībā (Jņ. 4:34; Rom. 5:19; Fil. 2:8; Ebr. 5:8) iet krusta ceļu un caur to tiesu, ko cilvēki spriež pār viņu, Viņš atklāj Dieva tiesu pār cilvēku, un ar savu miršanu pierāda Dieva taisnību un cilvēku netaisnību. Tas, kas ir bijis uzticīgs līdz nāvei, apskaidrotā miesā no nāves nakts ceļas augšā kā nāves Uzvarētājs, un radībai, kas ar Dievu ir samierināta [salīdzināta], Viņš ir Dieva iecelts par κύριος [Kungu] (Ap.d.2:36) un par mūžīgās Lieldienas apsolījumu.
Ar to mēs skaidri esam norādījuši uz šo dziļo kontrastu, kāds pastāv Jēzu vēsts un Viņa darba un visu pārējo reliģiju dibinātāju starpā. Būdams samierinošs un rīcībspējīgs starpnieks Dieva un cilvēka starpā, Jēzus pretendē uz to, ka Viņa nākšana izraisa laikmeta pavērsienu. Viņš negrib būt vienas durvis starp daudzām, kas ved uz Tēva namu, nedz arī viens ceļš blakus daudziem iespējamajiem ceļiem, tādēļ Viņš sevi sauc par „tām durvīm” un par „to ceļu”, kurš vienīgais cilvēkiem var dot patiesu sadraudzību ar Dievu (Jņ. 10:7; 14:6). Viņš grib būt vienīgais tilts, pār kuru cilvēks var pāriet pāri tam grēku bezdibenim, kas to šķir no Dieva, un Viņš grib būt vienīgais pamats, kas notur mūsu nedrošo eksistenci. Patiesībā tā ir tik vienreizēja, tik ārkārtīgi liela un tik piedauzīga prasība, ka cilvēks tai var vai nu ticēt, vai arī par to būt sašutis. Tādēļ arī mūsu ticības dzīvē arvien no jauna nāk brīži, kad šis mūsu saistības ar Viņu kategoriskums draud pārvērsties par piedauzību, un mums ir jācīnās ar kārdinājumu, vai tikai tas viss nav ilūzija. Ja mēs vispār cenšamies tikt skaidrībā par to, kā ticības lietās viena otrai pretim stāv divas dažādas pasaules, starp kurām cilvēkam būtu labi izvēlēties, jo tām savā starpā vairs pilnīgi nekas nav kopīgs, tad lielu skaidrību mēs gūstam jau no tā vien, kad redzam cilvēka attieksmi pret Jēzus pilnvaru piedot grēkus, proti, no tā, vai cilvēks tai godbijīgi tic, vai arī to nozākā par vājprātu. Vienā pusē stāv ar vēsturi nesaistītas atpestīšanas reliģijas, kuru dibinātājiem vienmēr ir bijusi tikai mistiska nozīme, kādēļ tie ir toleranti un ir apgaroti ar tikumisku aktīvismu un optimismu, bet otrā pusē stāv Evaņģēlijs, kura dibinātājs mūs saista ne tikai ar Savu vārdu, bet arī ar Savas inkarnācijas, krustā sišanas un augšāmcelšanās vēsturiskajiem faktiem, kas ir absolūts savā pretenzijā, [ka ir Dievs – tulk. piez.], kas cilvēku satriec, atmaskodams tā šķietamo svētumu, un tomēr, pateicoties Savai klātbūtnei, kas dod grēku piedošanu, ikvienam, kas Viņa piedošanu ticībā saņem, dāvā patiesu sadraudzību ar Dievu.
Dr. Adolfs Keberle