Saruna ar Augsburgas Institūta direktoru un KLB Virsmācītāju Gundaru Bākuli.
Sildegs: Gandrīz 12 gadi ir pagājuši, kopš iznāk mūsu laikraksts “Latvijas Luterānis”. Tu biji tā pirmais un ilggadējais redaktors. Vēlos vaicāt, kā tas viss sākās?
Bākulis: Sākās 1995. gada rudenī, kad nodibinājās Augsburgas institūts, un toreiz mēs, šā institūta dibinātāji, bijām Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) mācītāji un draudžu locekļi. Nolūks, kāpēc mēs izveidojām Augsburgas institūtu, bija konfesionāli, tradicionāli luteriskas mācības izplatīšana Latvijā dažādos veidos. Tajā laikā tas, saprotams, notika LELB ietvaros. Virzieni biji divi – izglītība un izdevējdarbība jeb rakstītais vārds. “Latvijas Luterānis” bija ideja, pie kuras nonācām un kuru arī realizējām. Sapratām, ka ir vajadzīgs visiem cilvēkiem izprotams izdevums, kurā apspriest problēmas, kas bija sasāpējušas toreiz luterāņiem Latvijā, un būtībā tā tas turpinās arī patlaban.
Sildegs: Kur radās ierosme un nepieciešamība veidot šādu institūtu un laikrakstu, kas izplata luterismu?
Bākulis: Pirmām kārtām jau tādas teoloģiskas izglītības iestādes kā Augsburgas institūts pastāv visā pasaulē, visās zemēs, kur vien ir luteriskās baznīcas. Varam teikt, ka toreiz Latvijā šī niša bija brīva, nebija tādas iestādes, kas nodarbotos ar luteriskās teoloģijas studēšanu, mācīšanu un publicēšanu. Bija Luteriskā mantojuma fonds, taču tā darbība bija vērsta uz grāmatu izdošanu, bet Augsburgas institūts atšķīrās ar to, ka mēs nodarbojāmies ar teoloģiju un tās mācīšanu. Tagad ir arī citas institūcijas – LELB ietvaros tā ir Lutera Akadēmija, kas savā izpratnē un veidā nodarbojas ar līdzīgām lietām, īpaši studentu sagatavošanu. Taču tajā laikā tādas nebija, un mēs to radījām. Mēs to saskatījām kā neatkarīgu institūciju no LELB administrācijas.
Sildegs: Kādēļ neatkarīgu?
Bākulis: Tādēļ, ka mums nebija pārliecības par to, ka mūsu intereses popularizēt konfesionālu luterismu pilnībā sakrīt ar LELB administrācijas interesēm. Kā vēlāk izrādījās, mūsu aizdomas bija dibinātas.
Sildegs: Citi šai apstāklī saskatīs kādu konspirāciju, kas nākusi no ārpuses, ka tā tomēr nav bijusi mūsu pašu cilvēku ideja. Politikā mēdz runāt par Sorosa “roku”, kas ietekmējot Latvijas politiskos procesus. Pēc analoģijas kāds varbūt domās par “rokām”, kas no ārpuses ietekmējušas Latvijas baznīcas dzīvi un procesus?
Bākulis: Švāna fonda roka? Jā, ir tāda Švāna fonda roka, kuras klātbūtne Latvijas luterismā ir jūtama. Un tā nav tikai Augsburgas institūta darbība šos 12 gadus un “Latvijas Luterāņa” izdošana – lai gan mūsu finansējums nenāk tikai no Švāna fonda, bet ir arī citi ziedotāji. Bet tikpat labi arī Lutera Akadēmija Rīgā ir brīnišķīgi rekonstruēta un atjaunota ar Švāna fonda atbalstu. Arī Luterisma mantojuma fonds ir lielākoties Švāna fonda sponsorēts. Tāpat visa labāka luteriskā literatūra, kas Latvijā ir un joprojām tiek izdota, ir šī te luteriskā magnāta dibinātā fonda.
Sildegs: Daudziem lasītājiem droši vien Švāna vārds nav pazīstams, un tie dzird par to pirmo reizi. Pastāsti, lūdzu, kas ir Švāns, kas radījis šo luterisko fondu?
Bākulis: Švāna fonda dibinātājs bija amerikāņu lieluzņēmējs Marvins Švāns, miris 90. gadu vidū. Šā fonda nolūks ir atbalstīt luterāņu baznīcas misijas pasākumus ASV un visā pasaulē. Kas bijuši ASV, varbūt ir ievērojuši smagās mašīnas ar slēgtu kulbu, uz kuras ir uzgleznots gulbis (vācu valodā Schwan) uz sāniem un uzraksts, kas reklamē pārtikas piegādi. Amerikā gandrīz visi pazīst Švāna desas, Švāna saldējumus, un Švāna kompānija nodarbojas arī ar rūpniecisko robotu ražošanu un atkritumu pārstrādi, tai skaitā arī radioaktīvo atkritumu pārstrādi. Pati Švāna kompānija ir 80 lielāko Amerikas kompāniju sarakstā. Savukārt Švāna fonds ir kaut kas cits. Tas ir fonds, kura augļi tiek izmantoti konfesionāli luteriskas misijas izplatīšanai visā pasaulē. Fonds sponsorē vairākas universitātes, teoloģijas seminārus, skolas, koledžas, slimnīcas, ārzemju misijas no Āfrikas līdz Āzijai un vēl daudz ko citu.
Sildegs: Reiz man gadījās dzirdēt viedokli, ka konfesionāls luterisms un tas, ko pārstāv un popularizē Augsburgas institūts, ir jāvērtē kā no svešuma atnesta mācība, kā imports, kas lāga nav iederīgs Latvijā. Kāda ir tava attieksme pret šādu skatījumu?
Bākulis: Ja mēs reformācijas Evaņģēliju un Lutera teoloģiju varam saukt par to “produktu”, kas kopš 90. gadu sākuma ticis importēts pie mums caur profesoriem no Amerikas Savienotām Valstīm (Teigenu, Harstadu u.c.), tādā gadījumā mēs varam sacīt “jā”, tas ir mūsu atjaunotais, skaidrais Evaņģēlijs un izpratne par to – šī ietekme noteikti ir nākusi no ASV un vēl joprojām turpina nākt. Tas nav tikai mūsu Konfesionāli luteriskās baznīcas sakarībā, bet tas pats sakāms arī lielākās luterāņu baznīcas LELB sakarībā, kurā, piemēram, Lutera Akadēmijas rektors ir Misūri Sinodes Fortveinas Semināra profesors Dr. Viljams Veinrihs (ASV). Te varētu minēt vēl daudz ko citu.
Sildegs: Tas taču nemazina šīs vēsts un mācības vērtību.
Bākulis: Protams, ka nemazina. Ar ko to varētu salīdzināt? Lutera atjaunotais Evaņģēlijs un tā vēsture, vienkāršiem vārdiem runājot, cauri racionālisma, piētisma un liberālisma laikiem pakāpeniski tika izspiests no Eiropas, pārdzīts pāri okeānam ar emigrantiem no Vācijas, Skandināvijas un citām zemēm, atrada tur patvērumu, mājasvietu un tur īpatnējos apstākļos, kur baznīca un valsts ir šķirta, palika un uzplauka. Un Amerikas konfesionālo luterāņu apvienība – Sinodes konference 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā – bija viens no spēcīgākajiem luterisma uzplaukuma laikiem vēsturē vispār. Tagad šie uzplaukuma laiki diemžēl ir garām. Līdz ar to mēs varam teikt, ka Eiropa to pašu “mantu”, ko reiz bija noraidījusi, tagad ar lielu loku pāri okeānam un laikiem saņem atpakaļ un priecājas par to Evaņģēliju, ko Luters no jauna bija atklājis reformācijas laikā. Vismaz šeit, Latvijas gadījumā, tas noteikti tā ir.
Sildegs: Tu sacīji – “Latvijas Luterānis” ir neatkarīgs laikraksts. Kā tad ir ar šo neatkarību? Katrai institūcijai ir savi mērķi, nolūki, plāni, misija, ko tā vēlas panākt. Savukārt neatkarība, kā vairums to saprot, ir tāda brīvība, ka tevi neviens un nekas neierobežo un tu vari darīt visu, ko gribi. Vai “Latvijas Luterānis” patiešām ir neatkarīgs izdevums, kas var rīkoties un rakstīt bez jebkādiem ierobežojumiem?
Bākulis: Tā tas arī ir, tikai mēs negribam darīt visu. (Smejas.) Mēs varētu darīt visu, bet negribam. Kad “Latvijas Luterānis” iesākās un mēs vēl bijām LELB locekļi, arhibīskaps Vanags gribēja pirms katra numura iznākšanas redzēt galējo drukas variantu sev uz galda cenzūrai. Tas bija pretrunā ar mūsu izpratni par neatkarību, un mēs toreiz to viņam atteicām. Līdz ar to izveidojās situācija, ka “Latvijas Luterānim” Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā bija puslegāls statuss. Un, kad toreiz mēs, redakcijas locekļi, to izvadājām pa Latvijas draudzēm, tad šo attieksmi varēja arī just, ka uz mums daudzviet skatījās ar lielām aizdomām. Ko mēs te tik bieži braucam?! Kādā Kurzemes pilsētā (toreiz mūsu laikraksts tika izdots divas reizes mēnesī), kad mēs parādījāmies ar savu laikrakstu paciņu rokās (tie bija kādi pārdesmit eksemplāri un iepriekšējie vēl nebija pārdoti vai izdalīti), baznīcas grāmatu galda priekšniece, mūs ieraudzījusi, šausmās saķēra galvu un izsaucās: “Es jau tos nezinu, kur likt, un atkal jūs ar jaunu!” (Smejas.)
Runājot par neatkarību, katrā ziņā mūsu sponsori no mums neprasa laikraksta kopiju uz sava galda. Un tas ir divu iemeslu dēļ: pirmkārt, viņi mums uzticas; un, otrkārt, viņiem būtu ļoti grūti tos latviski izlasīt, jo viņi neprot mūsu valodu.
Sildegs: Mēs pieminējām, ka jau no pašiem sākumiem atsevišķiem cilvēkiem ir bijušas aizdomas, ka laikraksts “Latvijas Luterānis” cenšas realizēt kādus slēptus mērķus un nolūkus, kas saistīti ar t.s. baznīcas politiku. Proti, ka šis KLB laikraksts pūlas ietekmēt LELB. Vai pastāv kādi slēpti nolūki?
Bākulis: Jā, mums ir kāds “slēpts” nolūks – sagraut ilūziju, ka visi ceļi ved pie Dieva un ka luterisma teoloģija neatšķiras un ir tikpat laba kā katoļu, pareizticīgo, baptistu vai jebkura nekonfesionāla vai citādi konfesionāla teoloģija. Mēs gribam sagraut šo aizspriedumu, kas valda Latvijā.
Sildegs: Tātad ne baznīcpolitiskā veidā, bet teoloģiskā veidā?
Bākulis: Kā gan citādi? Mēs neesam devušies pasaulīgā cīņā. Mūsu cīņas lauks ir garīgs. Dieva vārds ir apsolījis, ka pareizi apliecināts un mācīts tas neatgriezīsies tukšā, un padarīs to, kādēļ tas pasaulē ir nācis. Mēs uzticamies šim Vārdam un tas ir vienīgais mums Dieva dotais ierocis. Mēs neprasām tūlītēju reakciju un momentānus rezultātus, proti, ka mūs lasīs milzīgs lasītāju skaits, ka būs ovācijas un liela pasaules piekrišana. Mēs to, patiesību sakot, nemaz nesagaidām.
Sildegs: Bet kādi ir bijuši “Latvijas Luterāņa” panākumi šajos gados?
Bākulis: Es domāju, ka līdzīgi kā mēs sakām par skolotāju: ka skolotājs, mācot citus, pats iemācās visvairāk, un mēs, “Latvijas Luterāņa” autori, paši esam iemācījušies visvairāk. Laikraksts sākumā un laikraksts tagad – salieciet to kopā un salīdziniet, un jūs pamanīsit lielu atšķirību. Tas ir tas, kas ir noticis šo 12 gadu laikā.
Sildegs: Jā, šīs maiņas un pārvērtības esam manījuši savā vidū..
Bākulis: Otrkārt. Tas varbūt izklausīsies nedaudz nekautrīgi. Bet mēs redzam krietnas izmaiņas, kas, protams, radušās ne tikai “Latvijas Luterāņa” darbības rezultātā; tās vērojamas arī Latvijā notiekošajās teoloģiskajās diskusijās. Gan LELB teologu, gan šur tur ārpus baznīcas cilvēku – rakstītāju un autoru – valoda un izpratne ir mainījusies. Protams, to ietekmējuši arī daudzi citi faktori, izglītības darbs u.tml. Bet arī “Latvijas Luterānis”. Mūsu laikrakstam bija tas gods, ka tas faktiski bija pirmais, kas pūlējās skaidrot luterisma jautājumus plašākā publikā, mācīja un paskaidroja luteriskās teoloģijas jēdzienus, terminus, vēsturi, luterisko ticības apliecību nozīmi un daudzas citas lietas. Tas ir padarīts.
Trešais, kas ir padarīts, ir tas, ka “Latvijas Luterānis” ir pulcinājis ap sevi un arī mūsu baznīcai pievienojis motivētus cilvēkus, kuri ir noskaidrojuši un izpratuši Evaņģēlija patiesību, lasot “Latvijas Luterāni”. Ļoti bieži mēs esam saņēmuši no lasītājiem vēstules, kur vienā vai otrā veidā ir izteikts viens teikums: mēs no “Latvijas Luterāņa” pirmo reizi uzzinājām, kas ir Evaņģēlijs. Ko vēl vairāk var sasniegt!
Sildegs: Vai, tavuprāt, “Latvijas Luterāņa” gandrīz 12 gadu pastāvēšanas laikā ir mainījušies laikraksta mērķi un uzstādījumi, kas būtu atkarīgi no mainīgajiem apstākļiem, situācijām, noskaņām, kas valda baznīcā un sabiedrībā?
Bākulis: Nevienam nav noslēpums, ka “Latvijas Luterāņa” redakcija gandrīz pilnīgi sastāv no Konfesionāli luteriskās baznīcas piederīgiem mācītājiem. Tādēļ noskaņas, kas ir valdījušas mūsu baznīcā, pildot mūsu sludināšanas misiju un domājot par mūsu nākotni, ir atspoguļojušās arī mūsu rakstītajā. Ir bijuši optimisma viļņi, ir bijuši pesimisma viļņi jeb gaišas nākotnes skata trūkuma viļņi, bet pamatnostādne – vidējais aritmētiskais – ir bijis izlīdzināts skatījums, proti, kā jau es teicu, paļāvība uz to, ka pareizi pasludināts Dieva vārds tomēr paveiks to, kāpēc tas ir sūtīts. Konkrēti caur mums, caur “Latvijas Luterāni”, jo neapšaubāma ir Dieva providence šā laikraksta tapšanas procesā, Viņa sargājošā roka ir bijusi klāt, un par to vismaz mums nevienam nekādu šaubu nav.
Sildegs: Tā kā Latvijā pastāv vismaz divas luterāņu baznīcas, bet “Latvijas Luterānis” pārstāv KLB nostāju, tad rodas loģisks jautājums, kāda tad ir laikraksta attieksme pret LELB? Vai ir kāda rīvēšanās un apzināta attiecību noskaidrošana šai ziņā?
Bākulis: Es domāju, ka mūsu pastāvēšanas vēsturē ir bijuši periodi, kad notika asāki dialogi un aizvainojumi, kas ir atspoguļojušies “Latvijas Luterāņa” rakstos. Taču tā nav laikraksta pamattendence, tie drīzāk ir bijuši atsevišķi gadījumi. Ja kāds luterāņu teoloģiju uztver kā pret sevi vērstu apvainojumu, tad tā ir viņa paša problēma. Bet mūsu attieksmē tas katrā ziņā tā nav. Attiecību ar LELB, varētu teikt, gandrīz nav nekādu. Ja sākumā mēdza būt rūgtas emocijas un tāda kā mūsu vietas noskaidrošana, pieteikums no mūsu puses un neatzīšana, cenšanās nomelnot no otras puses, tad tagad tas viss ir kaut kā pieklusis.
Kāpēc mēs vispār sākām neatkarīgu ceļu? Mūsu doma un uzskats toreiz bija, ka LELB nevirzās luterisma virzienā, bet dažādu vēsturisku un citu apstākļu noteiktā virzienā, citā un atšķirīgā virzienā, prom no tā. Mēs savukārt gribējām iet konfesionāli luterisku ceļu. Daudzi cilvēki toreiz, pirms vairāk nekā 10 gadiem, teica, ka šis mūsu uzskats ir kļūdains, ka LELB iet luterisma virzienā, bet mēs tikai esam nemierīgi un nervozi šķeltnieki, kas nevar sagaidīt īsto brīdi un pirms laika lec no kuģa laukā, kas nemaz netaisās grimt. Dažādi salīdzinājumi ir izmantoti visās tajās diskusijās. Bet laiks ir parādījis, ka taisnība vien bija: LELB neiet luterisma virzienā kopā ar mums, mēs ejam atšķirīgus ceļus. LELB baznīcas pārvalde, kas tika pieņemta ar lielu balsu vairākumu 2007. gada vasaras Sinodē, pierāda un apliecina, ka LELB virzās uz citu pusi.
Sildegs: Lielai daļai sabiedrības vispār nav saprotama šo teoloģisko diskusiju, strīdu un polemikas jēga, viņiem liekas, ka tā ir tīrā matu skaldīšana, ka tam vispār nav nekādas nozīmes. Kopumā valdošais viedoklis ir, ka vispārīga ticība Dievam jau ir sasniegums un tajā cilvēkiem vajag vienoties, neievērojot atšķirības. Bet mēs te runājam par luterismu, nē, par konfesionālu luterismu – par šauru virzienu, kas Latvijas izplūdušajā viedokļu daudzveidībā grib novilkt konkrētas patiesības līnijas un kontūras. Tas jau pēc definīcijas ir nepopulārs, nesaprasts un neperspektīvs virziens – konfesionāls luterisms. Kā tu pamatosi iešanu šādā virzienā?
Bākulis: Tas ir tiesa: ticīgi cilvēki, kas tic, ka Kristus ir viņu Pestītājs no grēka un no nāves, ir kristīgi un līdz ar to iemanto mūžīgo dzīvošanu, pieder Una Sancta jeb vienai svētai kristīgai baznīcai, ko mēs apliecinām Apustuļu ticības apliecībā. Tā ir patiesība un, protams, ka tādi cilvēki ir visās kristīgās konfesijās. Taču baznīcu vēsts neveicina to, lai izglābto skaits palielinātos. Baznīcas vēsts, ja tā nav skaidri saprotama un pareizs Bībeles izklāsts, neveicina Kristus misiju. Tātad, nevis pateicoties dažādajām baznīcu vēstīm, bet drīzāk par spīti dažādajām baznīcu vēstīm Dievs gādā par Savu izpirkto pulku un Saviem ticīgajiem visā pasaulē un visās baznīcās. Tomēr tas neatbrīvo mūs no pienākuma sekot Kristus mācībai, palikt Viņa vārdos un būt uzticīgiem apustuļa Pāvila vārdiem Vēstulē galatiešiem, ka nav divu Evaņģēliju: ir tikai viens vienīgs Evaņģēlijs, kas ir pasludināts no sākuma un ir nemainīgs, bet ir tikai kādi, kas grib to sagrozīt, papildināt, pārveidot, izskaistināt, vienkāršot. Vadoties pēc šiem vārdiem, īpaši ieklausoties arī Lutera balsī, mums gan nešķiet, ka tas būtu vienalga, ko baznīca māca, ka tai būtu vēl kādi svarīgāki uzdevumi par Dieva vārda mācīšanu. Man šķiet, ka pats svarīgākais uzdevums baznīcā ir Dieva vārda mācība, vienprātība un saskaņa tajā. Un tas, ka konfesionāls luterisms pasaulē, kas domā citādi, ir – varētu teikt – absolūtā mazākumā, vēl neko nenozīmē. Arī Vecās Derības vēsturē Israēlā patiesā izpratne un paklausība Dieva vārdam un apsolījumam ir ļoti bieži bijusi absolūtā mazākumā. Dievs nedara lietas pasaulē ar cilvēku vairākuma palīdzību, bet Dievs to dara ar Sava vārda palīdzību. Tur ir atšķirība. Tādēļ mēs arī pastāvam kā Konfesionāli luteriskā baznīca, lai arī daudziem tas šķiet par piedauzību. Nu, un lai…