De Profundis
Svētceļnieka dziesma. No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi: “Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas skaļās nopūtas!” Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv? Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas. Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība. Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem. (Ps. 130)
“No dziļumiem es piesaucu, Kungs, Tevi.” Psalma autors sauc uz Dievu no dziļumiem, no dzīlēm. Kas tie par dziļumiem? Kas tās par dzīlēm? Mēs jaušam, ka šie dziļumi ir pašā cilvēkā. Jā – cilvēkā. Taču šeit būsim ļoti uzmanīgi. Mūsdienās ir kāda izplatīta, populāra doma, ka ikviens cilvēks dziļi sevī ir ļoti labs. Cilvēkā mīt labestības dzirksts, kas vienkārši ir jāuzpūš, lai kļūtu par labu cilvēku. Bet vai tā ir, ka cilvēks savās dzīlēs ir pozitīvs? Vai tas saskan ar kristīgo mācību? Šķiet, ka grēcīga cilvēka dzīles tomēr ir citādas. Tās nebūt nav šķīstas un nevainīgas.
To mums rāda arī izmisuma pilnais sauciens, ko psalma autors raida no dziļumiem. Jo tie ir drūmi dziļumi. Tā ir tumša bedre, ko izracis paša cilvēka grēks. Šajās dzīlēs cilvēks jūtas atsvešināts un bezpalīdzīgs. Viņa skaļās nopūtas skan: “Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?” Cilvēks, kas pazīst savu atbildību visaugstākās Majestātes priekšā, pazīst arī izmisumu un bailes savu grēcīgo dziļumu dēļ. Raksti saka, ka Dieva priekšā nav neviena taisna, it neviena; visiem ir aizdarīta mute, un visa pasaule ir grēkā un vainīga Dieva priekšā! Tādi ir neaptveramie dziļumi. Tā ir tā bedre, no kuras cilvēkam paša spēkiem nav lemts izrāpties. Un svētīgs cilvēks, kas to saprot. Svētīgs, kas no Dieva vārda un savas pieredzes ir iepazinis šos grēka tumsas dziļumus. Jo tikai tas, kas aptvēris, kādos dziļumos atrodas, var raudzīt un meklēt, kā no tiem glābties.
“Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas skaļās nopūtas!” Šais dziļumos neviens mūs neredz, nedzird un nesaprot. Šeit neviens mirstīgais nav mums blakus un nevar just līdzi vai mierināt. Te mēs esam vieni un vientuļi ar visu savu atbildību, vainu un sirdsapziņas pārmetumiem. Šais dzīlēs mums nevar palīdzēt ne pašu gudrība vai gribasspēks, nedz arī mūsu tuvākie cilvēki. No šejienes mūsu balsīm ir jāpaceļas augstāk – pie Tā, kas dzīvo “augšā un svētnīcā un pie tiem, kam sagrauzts un pazemīgs gars” (Jes. 57:15). Jo Viņš, mūsu Adventa Kungs, vienīgais ir nācis mūsu dziļumos. “Ak Kungs, klausi manu balsi, Tavas ausis lai dzird manas skaļās nopūtas!”
”Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak Kungs, lai pastāv?” Tikai un vienīgi pie Visaugstākā Dieva izšķiras mūsu liktenis. Vai Viņš grib tiesāt? Vai Viņš grib glābt? Ko Dievs par mums domā? Tie ir dzīves svarīgākie jautājumi. Bet mūsu rūpes galvenokārt ir par to, ko par mums domā apkārtējie un sabiedrība. Mums rūp mūsu vārds un reputācija cilvēku priekšā, bet par Dieva attieksmi mēs daudz nedomājam. Bet padomājiet: kāds labums no tā, ja cilvēki mūs mīlēs un sauks par draugu, viegli piedos mūsu grēkus un vājības, kamēr Dievs paliek mūsu Ienaidnieks un Soģis? Kas ir būtiskāka – Dieva vai cilvēku labvēlība? Vai svarīgāka nav Dieva attieksme pret mums? Ja Viņš būs mūsu Draugs, kas piedos un apklās mūsu grēkus, tad mēs spēsim panest arī to, ka cilvēki būs naidīgi pret mums, ienīdīs un nepiedos mūsu trūkumus un vājības. Turpretī, ja Dievs būs mūsu Ienaidnieks, tad mums nelīdzēs pat visas pasaules draudzība un labvēlība.
“Bet pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas.” Patiesībā nav neviena cita, pie kā cilvēkam iet, pie kā vērsties ar savām dzīlēm un grēkiem. Jo kurš gan otram var noņemt viņa grēka smagumu? Kurš gan savā vārdā un autoritātē var otram sacīt: “Es tev piedodu visus tavus grēkus, tu esi tīrs un šķīsts?” Cilvēka izmisumā nav citas piedošanas un mierinājuma kā vienīgi Dieva piedošana un Viņa mierinājums. Kad cilvēks no saviem dziļumiem raugās uz Dieva svētumu un majestāti, tam ir pamatotas šaubas – vai man vispār ir cerības iemantot Dieva labvēlību? Es taču nespēju piepildīt Dieva baušļus, es neatbilstu Dieva svētuma standartiem! Taču notiek neticamais – Dievs sludina mums labo vēsti par savu vienpiedzimušo Dēlu, par Kristu, kas ar Savu glābšanu ir nācis mūsu grēku dziļumos un mūsu vietā cietis neciešamo un panesis nepanesamo. Tik neparasti rīkojas mūsu Dievs!
Kungs un Valdnieks aiz Savas laipnības atlaiž sava kalpa parādu un sodu. Pie Viņa ir piedošana, kas dārgi pelnīta ar grēku izpirkšanas upuri pie krusta staba Golgātā. Tāpēc Dievs mums sola: “Kaut arī jūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tie būs balti kā sniegs.” Pie grēcīga cilvēka, kas izmisumā gaida Dieva dusmas un sodu, Dievs pēkšņi nāk ar Savu žēlastību un piedošanu. Šāda negaidīta labvēlība rada cilvēkā pārsteigumu un svētu bijību pret savu Kungu. “Pie Tevis ir piedošana, lai Tevi bīstas”.
Tālāk psalmā sacīts: “Es gaidu uz To Kungu, mana dvēsele gaida, es paļaujos uz Viņa vārdu. Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Jā, tiešām, vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu. Israēl, ceri uz To Kungu!” Tā ir patiesa ticība un dievbijība, kas nepaļaujas uz sevi vai uz citiem cilvēkiem, bet cer uz To Kungu. Šī cerība pilnībā ļaujas Dieva rokās un Dieva ziņā, lai Viņš ar mums rīkojas pēc Sava ieskata. Cilvēkiem gan parasti gribas pašiem diktēt Dievam – kā Viņam jāpalīdz, kad un kādā mērā – tie nosprauž Dievam laiku un vietu. Un, ja Dievs nedara tā, kā esam iedomājušies, mēs krītam izmisumā, atsakāmies gaidīt un rīkojamies pēc saviem ieskatiem. Tā ir muļķīga cilvēciska iedoma, ka Dievam būtu jāgaida uz mums, jābūt vienmēr un uzreiz gatavam palīdzēt tieši tā, kā mēs to vēlamies. Taču tā tas nenotiek un nekad nenotiks. Dievs ir Dievs, un mēs esam mēs. Cilvēks nevar Viņam diktēt savus noteikumus. Turpretī patiesa kristīga cerība pazemīgi un paļāvīgi gaida uz To Kungu, gaida Viņa žēlastību, atstājot Viņa ziņā, kad, kur, kā un ar kādiem līdzekļiem Viņš mums palīdzēs. Šī cerība nešaubās par Dieva palīdzību, kaut arī nezina – kur un kā šī palīdzība nāks. Kristīga cerība ir gatava gaidīt ļoti ilgi, jo tā uzticas Dieva prātam un gribai.
“Mana dvēsele gaida.” Visa kristīga cilvēka dzīve un eksistence patiesībā ir gaidīšana uz To Kungu. Tā pieķeras un turas pie Dieva apsolījumiem un nelaiž tos vaļā, līdz tie piepildās. “Mana dvēsele gaida uz To Kungu vairāk nekā naktssargi uz rīta ausmu.” Tas nozīmē nemitīgu, nerimtīgu gaidīšanu. Kas reiz ir sācis gaidīt, tas vairs nepārstāj – no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītam. Tas izsaka mūsu garīgās dzīves būtību ticībā, cerībā, paļāvībā uz To Kungu.
“Israēl, ceri uz To Kungu!” Psalma autors uzrunā visu Dieva tautu. Israēls nozīmē – “tas, kas cīnās ar Dievu” (1.Moz. 32:8). Šie vārdi ļoti trāpīgi apzīmē šo gaidīšanu uz Dievu. Tā ir tāda kā cīkstēšanās ar Viņu. Kad liekas, ka visa gaidīšana ir veltīga un bezjēdzīga, kad nāk dažādi kārdinājumi atmest šo gaidīšanu un pievērsties lietām, ar kurām šķietami ātrāk var sasniegt rezultātus – tad tā kļūst par īstu cīkstēšanos: palikt pie Dieva vai Viņam pagriezt muguru.
Tāpēc: “Israēl, ceri uz To Kungu! Jo Tā Kunga rokā ir žēlastība, un Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība. Un Viņš atpestīs Israēlu no visiem viņa noziegumiem.” Uzvarētājs šai cīniņā paliek tikai tas, kas par spīti visām dzīves nepatikšanām, sāpēm un grūtībām saglabā ticību Dieva laipnībai, labestībai un žēlastībai. Viņa rokās ir žēlastība, Viņa ziņā ir pestīšanas bagātība.
No visām grēka dzīlēm mūs var glābt tikai Dieva žēlastība Kristū. Lai cik lieli būtu mūsu grēki, Viņa pestīšana ir daudz lielāka. Kā apustulis Jānis saka: “Ja mūsu sirdis mūs pazudina, tad Dievs ir daudz lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas.” Kad jūtam sevī grēka dzīles, uz Viņu mēs varam droši ceram un pilnībā paļaujamies.