Kad man jāstaigā zem ciešanu spaida, Tu uzturi manu dzīvību; Tu izstiep Savu roku pret manu ienaidnieku dusmām, un Tava labā roka man palīdz un palīdzēs.
(Ps. 138:7)
Dievs, gribēdams savu Dēlu darīt par ķēniņu, iesāka ar lieliem brīnuma darbiem un spēku; bet tad, kad šā ķēniņa varenībai vajadzēja atklāties visskaidrāk, Dievs lika Viņam mirt pie krusta, gluži kā kādam bezcerīgam ļaundarim. Tomēr Viņš to paveica tā, ka brīdī, kad cilvēka saprašana pārstāja cerēt uz Dieva Dēlu, Viņš cēlās augšām un kļuva par mūžīgo ķēniņu. Gluži kā Israēla bērniem, stāvot nāves priekšā bez padoma un palīga, Viņš piepeši pašķīra ceļu jūras vidū un ļāva to pāriet sausām kājām. Tāpat notiek ar mums, kad Viņu piesaucam, – mēs topam izglābti no nāves. To Dievs dara tādēļ, lai atstātu kaunā mūsu prātu, kas grib nevis ticēt, bet zināt – kā, kur un kad; Dievs grib, lai dodam vietu ticībai un ļaujam strādāt Viņam. Dieva darbi nav līdzīgi cilvēku darbiem, bieži vien tie ir pretrunā ar cilvēku saprašanu; notiek tā, ka tas, kam jātop paaugstinātam, vispirms pieredz pazemojumu.