Komentārs par Psalmu grāmatu
Cilvēki pulcējas ap idejām, vadoņiem, sabiedriskiem fenomeniem, kultūru un tradīcijām, sociālām un politiskām institūcijām, attīstības programmām, projektiem, interešu grupām, pūļa elkiem, sporta notikumiem, popzvaigznēm, izkāpinātām emocijām, dažādām spriedzes mazināšanas metodēm, elitāriem klubiem, biezu naudas koncentrāciju, dažāda līmeņa varām un administrācijām, megapolēm, klusām lauku ainavām, ekstrēmu dzīvības risku kustībām, grūti pārvaramām kalnu grēdām, vētru plosītiem ūdens klajumiem, visbeidzot ap noziedzīgo pasauli, apdullināšanās industriju, prostitūciju un vardarbību. Cilvēki pulcējas vēl ap daudz ko, ko nosaukt, grupēt un klasificēt varētu vēl un vēl.
Īpaši atzīmējama ir cilvēku pulcēšanās ap dažādām reliģijām, no kurām dažas ietver arī kādas iepriekš minēto cilvēku pulcētāju iezīmes. Reliģija pēc definīcijas ir sakaru un saites meklēšana ar augstāko varu. Iemesli, kādēļ cilvēki to dara, ir dažādi, bet pamatā – lai atrastu savu vietu neizprotamajā pasaulē un pievērstu sev dievības (lai arī kāda tā attiecīgajā reliģijā būtu) uzmanību un labvēlību. Protams, ar nolūku novērst sodu par grēkiem vai nelaimi un piesaistīt veiksmi un drošību.
Lai cik tradicionāls un konservatīvs, mietpilsonisks, snobisks, apgaismots vai tumsonīgs, vai arī margināls un ekstrēms būtu pulcēšanās virziens, pasaule veltī katram no tiem savu daļu uzmanības un pat atzinības. Ja ne gluži atzinību, tad izpratni gan. Šodien tiek uzsvērts, ka cilvēku dažādībā, tas ir, arī dažādajās cilvēku interesēs, pārliecībās, prioritātēs un grupās atklājas patiesā cilvēku vienotība.
Ko par to saka Dieva vārds psalmos? Dieva vārds saka, ka tā tas arī ir: “Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena.” (Ps. 14: 2–3) Neviens neatrodas ārpus pasaules interešu grupām, tās sevī apvieno it visus, un visi ir patiesi vienoti vienā vienīgā lietā: ka visi cilvēki pretojas Dievam un Viņa svētajai gribai.
Tomēr ir viens izņēmums – Jēzus Kristus. Dāvids liecina par Kristus īpašo izredzētību, dievišķumu un pārpasaulīgo varu: “Tā Kunga vārds manam Kungam: “Sēdies pie manas labās rokas, iekams Es lieku tavus ienaidniekus par pameslu tavām kājām!”” (Ps. 110:1) Kas ir Kristus ienaidnieki? Tas ir it viss pasaulīgās piederības tik dažādo un tik atšķirīgo grupu spektrs vai vienkārši – visi cilvēki. Lūk, tāda ir patiesā pasaules dažādo atšķirību vienotība saskaņā ar Psalmiem un Svētajiem Rakstiem kopumā.
Ps. 51:7 Dāvids norāda uz iemeslu, kādēļ katrs atsevišķais cilvēks un daudzi cilvēki kopā veido šādu pasaules kopainu: “Redzi, grēkā (latv. tulk. – vainas apziņā) es esmu dzemdināts un grēkos (pareizāk – grēkā) māte mani ir ieņēmusi.” Proti, būt vai nebūt pieskaitītam grēcinieku pulkam nav cilvēka izvēles jautājums, tā ir traģiska realitāte visiem Ādama un Ievas pēctečiem. Ar cilvēka ieņemšanas brīdi un piedzimšanu pasaulē jau cilvēka iedīglī un jaundzimušajā mājo grēks, kas ir cilvēka eksistences galvenā problēma, kas līdzi nes dažādas ļaunas konsekvences.
Pirmā no tām ir grēcinieka nevēlēšanās šādu patiesību pieņemt. Tādēļ grēcīgais cilvēks drīzāk pievienosies kādai no neskaitāmajām pasaules interešu grupām, pulcēsies ap ko vien var iedomāties, brāļosies, priecāsies, raudās, karos, pacietīs un cietīs, ienīdīs cits citu, taču beigu beigās kā grēcinieks ar grēcinieku kaut kā sapratīsies, respektēs otra pretējo viedokli, jo grēciniekam ir grēcīgi argumenti, kaut arī pretēji paša loģikai, tomēr saprotami.
Pasaules dažādo interešu grupām nav saprotams tikai viens, tas, kurš stāv par visiem, nostādamies pret grēcīgās pasaules kārtību. Šis tikai viens ir: Jēzus, Dieva Dēls – svēts un bez grēka. Tas, ka Jēzum nav grēka kā visiem citiem cilvēkiem, Viņu no grēcīgās pasaules noliek izcilus un atsevišķi.
Protams, tas nav vienīgais, ar ko Kristus atšķiras no citiem cilvēkiem. Viņš ir ne vien Cilvēks, bet arī Dieva Dēls un Visuma Valdnieks. Viņa “ģimene” – Trīsvienība – ir tā, kas radījusi pasauli, cilvēku un visas lietas. Ne mēs Viņu, bet Viņš mūs ir padarījis par piederīgiem un radniecīgiem Svētajai Trīsvienībai.
Tādēļ ar Viņu vienīgo “grēka lietās” nebija iespējams vienoties un pasaules argumenti Viņu uzvarēt nespēja. Šā iemesla dēļ Viņu tik ļoti ienīda farizeji un rakstu mācītāji. Tiem bija vistuvākais stāvoklis Dievam, jo tie savās rokās turēja saiti, ar kuru Dievs bija sējis izredzēto tautu pie saviem apsolījumiem. Šī saite bija – Svētie Israēla praviešu Raksti, bauslība un arī Psalmu grāmata.
Raksti liecina par patiesību, ko Kristus teica farizejiem, lai tie meklē Rakstos, ka Raksti liecina par Viņu, bet farizeji un rakstu mācītāji šo pašu galveno Svēto Rakstu liecību nebija pieņēmuši. Gluži saprotams ir arī Kristus un Viņa tautas satikšanās iznākums – nāve pie krusta. Vienai pusei jāmirst. Grēcīgais cilvēks nespēj uzlūkot svēto Dievu un palikt dzīvs. Tādēļ Kristus piedzima kā cilvēks un savas atkritušās tautas un pasaules vietā pie krusta ļāva sevi pienaglot.
Kristus vārda un sakramentu svētās misijas dēļ pasaulē arī Kristum ticīgie cilvēki labprātīgi uzņemas Kristus krusta daļu, nes Viņa vārdus pasaulē, kura tos noraida un nīst. Tādēļ ticīgā cilvēka dzīve norit kritušajā pasaulē zem krusta zīmes.
Dāvida lūgšana ir katra Kristum ticīga cilvēka lūgšana: “Pievērsies man un esi žēlīgs, jo es esmu vientulis un lielās bēdās! Bailība pārņem manu sirdi, izved mani no manām bēdām! Uzlūko manu postu un manas mokas un piedod visus manus grēkus! Apskati manus ienaidniekus, cik viņu daudz un ar kādu nekautrīgu niknumu viņi mani ienīst.” (Ps. 25:16–19)
Tāda ir Kristus krusta nesēja lūgšana. Ticīga cilvēka paciešanas un ciešanas ir tādas pašas kā neticīgo. Tās ir grēka sekas, kas posta visu pasauli, ticīgos un neticīgos, labos un ļaunos: slimības, netaisnība, nabadzība, noziedzība, kari, krīzes, dabas katastrofas, vientulība, novecošana, nāve un vēl citas nelaimes. Taču kristīgie cilvēki, blakus šīm grūtībām vēl tiek vajāti un cieš Kristus patiesības apliecināšanas dēļ.
Ticīgos vajā velns, kārdina grēks, cenšoties izšaubīt ticību un padarīt tā, ka ticīgie, krustu nesdami, piekūst un beigās atsakās no savas ticības.
Un pat ja tā nenotiek: ja ticīgais neatsakās no savas pārliecības un apliecina to vārdos un darbos, arī tad krusta nešana turpinās, jo pasaule ir ļauna, greizsirdīga, tā necieš un apkaro tos, kas nepaklausa pasaulei un tās autoritātei – tumsai. Dievs gan pasargā savus uzticīgos cilvēkus tā, ka to ciešanas neiet pāri viņu ticības mēram, tomēr atļauj mums piedzīvot to, kas pasaule ir īstenībā un cik tās ticība ir pretēja kristiešu ticībai un cerībai.
Ticīgie pulcējas ap Kristus krustu, kas jūdiem bija apgrēcība, bet grieķiem muļķība. Jo tieši tur un tieši tā pasaulei ir atklājies mūžības Valdnieks. Ne Debesu spožumā, bet nāves agonijā pie krusta. Jo grēcinieks nevar redzēt svēto Dievu un palikt dzīvs, ja vien Dievs nav viņa dēļ pienaglots pie krusta un miris. Tad grēcinieks var priecāties un sludināt Kristus vārdu par Debesu valstību, kurā lemts ieiet tiem, kas tic. Ap Debesu valstības vārtiem, kas ir Kristus pie krusta, pulcējas ticīgie cilvēki. Un krusta dēļ tiem jāpanes pasaules nicinājums.
“Apžēlojies par mani, mans Kungs, jo mani māc bailes un no bēdām manas acis zaudē savu spožumu; mana dvēsele ir apbēdināta, un mana miesa ir sagurusi. Jā, skumjās paiet mana dzīve, un mani gadi aizrit vienās nopūtās. Aiz bēdām manas paša vainas dēļ sabrūk mans spēks un mani kauli izģinst. Aiz ienaidnieku lielā pulka es esmu kļuvis par apkaunojumu, pa biedēkli saviem kaimiņiem. Mani paziņas trūkstas, un, kas mani uz ielas satiek, bēg no manis.’’ (Ps. 31: 10–12)
Gundars Bākulis