Kontrasts starp Evaņģēliju un ārpus kristietības pastāvošajiem cilvēku centieniem sevi pestīt un darīt svētus jo īpaši skaidrs kļūst tad, ja ieklausāmies apustuļu vēstījumā. Jau iepriekš tika norādīts uz to, ka it visur, kur apustuļi devās savos misijas ceļojumos, tie sastapās ar cilvēku milzīgu vēlēšanos pašiem sevi darīt svētus un pilnīgus. Būdami jūdi, apustuļi jaunībā vai nu tiešā, vai pastarpinātā veidā bija ietekmējušies no tās tikumiski stingrās un bauslībā noteiktās nopietnības, kas piemita tādiem viņu lielajiem skolotājiem kā, piemēram, Hilēlam, Šamajam un Gamaliēlam. Moderno pilsētu netīrībā tie redzēja, kā pēc dievišķas pilnības tiecās stoiķu un neopitagoriešu skolas, kuras nodarbojās ar askētisku pašaudzināšanu. Blakus tām apkārt staigāja ceļojošie morāles un filozofijas sprediķotāji, kuri sludināja nepieciešamību pēc jaunas ētiskas reformas, bet Romā Cēzars, savas varas pārņemts, ļaudīm lika sevi godāt par pasaules pestītāju. Neskaitāmi daudz kultu, izraisot asas un spēcīgas izjūtas, uzkurinot erotisku kaisli vai arī, piedāvājot dvēseli attīrošas iesvētības un rituālus, gādāja par to, lai ļaudis saņemtu pārdabiskus spēkus un mistiskā veidā tuvotos dievišķajam. Šo tieksmi pēc pārdabiskās atziņas, no kuras nespēja izvairīties arī jūdi, apmierināja bagāta mitoloģija, kas persiešu Mitras kultā bija duālistiska, bet Aleksandrijas gudrības skolā monistiska.
Ar šīm ļaužu entuziastiskajām izpausmēm Jēzus sūtītajiem vēstnešiem bija pastāvīgi jāsaskaras. Nebija jau tā, ka apustuļi to visu būtu nonicinājuši. Vismaz tajos centienos, kas bija patiesi, tie saredzēja cilvēka gara ilgu pilno kustību uz augšu pretim pazaudētajai dzimtenei, aizkustinošu tieksmi un meklēšanu pēc nepazīstamā dieva (Ap.d. 17), kas nekad pilnībā cilvēci nav atstājis, kas cilvēka sirdī ir licis nemieru, lai tas no ēnu bilžu šķietamības un ilūzijas nonāktu pie savas būtības pilnīgas skaidrības un veseluma. Tomēr vienu lietu apustuļi saprata ļoti labi: šīs ilgas pēc mājām un šo tiekšanos pēc Dieva cilvēka sirds, kas ir spītīga un izmisusi (Jer. 17:9) (latviešu valodas Bībeles tulkojumā – ļaunprātīgi lokana un viltīga – tulk. piez.), un kas tiek šurpu turpu raustīta starp augstprātību un izmisumu, pati no sevis apmierināt nespēj.
Tādēļ savā sludināšanā apustuļi nemaz neielaižas ar visiem šiem afektus stimulējošajiem mistagogiem un visiem šiem morāles un gudrības skolotājiem. Jo tas, kas viņiem dod drosmi, tiesības un prieku iet pa visu pasauli un savu dzīvi ziedot kā dedzināmiem upuriem, ir pārliecība, ka viņi šai pasaulei nes ko pilnīgi jaunu, t.i., euaggelion, kas nav salīdzināms ne ar vienu citu vēsti, un kas vienīgais var apmierināt cilvēku visdziļākās ilgas. Faktu veidā (indikatīvs vai aorista divdabis) tie sludina par šo brīnumaino notikumu, ka cilvēks ir salīdzināts ar Dievu un var būt sadraudzībā ar Viņu. Tā kā salīdzināšanos ar Dievu cilvēks nevarēja panākt nedz ar savu dvēselisko mākslu, nedz ar savu gudrību un krietnumu, tad Dievs pats, suverēni iejaucoties šajā pasaulē, cilvēkam dāvāja šo iespēju, un tā visa pasaule var būt sadraudzībā ar Dievu. Kamēr mēs “bijām miruši savos grēkos” (Ef. 2:5), tātad, pilnīgi pretēji savam subjektīvajam habitus un pilnīgi nespējīgi līdzdarboties, “taisnais mira par netaisniem”, Dievs Kristū radīja jaunu stāvokli, kas ir spēkā vienmēr un visur (Rom. 5:18–19; 1.Pēt. 3:18). Balstoties uz šo vēsturisko Dieva atklāsmi Kristū un uz Kristus krusta un augšāmcelšanās faktu, kad ar aktīvu darbību tika sodīts un uzvarēts grēks, pirmie kristīgās vēsts vēstneši bija pārliecināti par savu sadraudzību ar Dievu un bija gatavi Viņam priecīgi kalpot.
Pāvilam Kristus ir vairāk nekā tikai līdzība par kādu pašu par sevi spēkā esošu patiesību. Jēzus nesimbolizē tikai kā Osīriss kādu idejiski vēsturisku, ne ar kādu konkrētu laiku nesaistītu mītu par “dzīvību no nāves”, bet gan ar savas nāves patiesi vēsturisko faktu, ar savu uzvaru pār “šīs pasaules firstu un valdnieku” Viņš rada jaunu stāvokli, kam pateicoties, cilvēks soda vietā saņem pestīšanu. Pāvila vēstulēs atkārtotais “vēl tikai reizi” (nuni de efapaks) ir skaidrs pierādījums tam, ka attiecībā uz Kristu apustulim nav svarīga tikai kāda vēsturiskā veidā atnesta vispārēja patiesība, bet gan svarīgs ir kailais fakts (nudum factum), kas rada skaidru pāreju no “kādreiz” uz “tagad” un kas šā laikmeta (aiona) kopējai laika un vēstures gaitai dod jaunu pavērsienu. Starp to teoloģiju, kas balstās uz pestīšanas faktiem un uzskatiem, kas balstās uz latenti pārvēsturiskām patiesībām atrodas bezdibenis, kuru nevajadzētu mēģināt pārvarēt harmoniskā veidā pat ar dialektikas palīdzību.
Savas vēsts kontrastu iepretim visām dinamiskajām atpestīšanas [mācību] kategorijām vislakoniskāk un visasāk Pāvils izsaka ar vārdiem – “bezdievja attaisnošana” (Rom.4:5). Protams, šis tik nozīmīgi kļuvušais formulējums un vārda attaisnošana (dikaioun) deklaratīvā lietošana Jaunajā Derībā parādās tikai Pāvila teiktajā. Šo vārdu viņš aizguva no jūdu taisnības mācības, kas to saprata kā analītisku izskaidrojumu tam, ka cilvēks, pateicoties saviem paveiktajiem darbiem, Pastarā tiesā top attaisnots. Savukārt Pāvils šā vārda deklaratīvo nozīmi saglabāja tikai tādēļ, ka pēc viņam notikušās Kunga (Kyrios) atklāsmes viņš atzina, ka Dieva attaisnojošais spriedums vairs netiek pamatots ar cilvēka paša taisnību, bet vienīgi balstoties uz Dieva brīvi darbojošos mīlestības gribu, turklāt neatkarīgi no bauslības.
Tā, izmantojot juridisku valodu, Pāvils radīja vienīgi klasiski pabeigtu un asi pieslīpētu jēdzienu, kas izsaka Jēzus specifisko un vienreizējo rīcību, kad Viņš Dieva vārdā kā draugus pieņēma grēciniekus, kas bija Dieva ienaidnieki. Tādēļ mēs nedrīkstam Pāvilam pārmest to, ka, ienesot kristietībā rabīnu teoloģiju, viņš būtu samaitājis Evaņģēliju. Viņš nekādā ziņā nav hellēnistisks sinkrētists. Pāvila attaisnošanas mācība, kas ir viņa teoloģijas kodols, ir vienīgi apbrīnojami skaidri un nešaubīgi formulēta apliecība Evaņģēlijam, t.i., Dieva mīlestībai uz grēcinieku, un mēs varētu sacīt, ka tā ir dogmatiski izkristalizēta patiesības atziņa par to, ka kristietības būtība ir inkarnācija, nevis apoteoze.
Ko šis Jēzus un apustuļu vēstij tik nozīmīgais vārds par grēcinieka attaisnošanu nozīmē tajā plašajā pasaulē, kur, kā jau iepriekš runājām, cilvēki paši cenšas sevi darīt svētus? Ir skaidrs, ka Evaņģēlijs nozīmē – beigas, t.i., beigas visai drosmīgajai, pašpaļāvīgajai un augstprātīgajai cilvēka paša kustībai uz augšu. Jo līdz ar to, ka Dievs pasludina piedošanu, Viņš arī apgalvo, ka cilvēks nav spējīgs pats sev palīdzēt. Līdz ar to, ka Viņš mums dāvā pats savu upuri, Viņš noliedz mūsu pašu radošos mēģinājumus nokļūt Viņa paspārnē. Līdz ar to, ka Dievs liek sludināt par grēka apklāšanu, Viņš atsedz mūsu grēka nastu. Līdz ar to, ka Dievs piedod mums grēkus, Viņš dod mums apziņu, cik dziļi mēs Viņu ar savu sacelšanos esam ievainojuši. Dieva nepieciešamība kļūt par cilvēku ir cilvēka bezdievības pasludinājums. Dieva Svētais, kuru dievbijīgas tautas dievbijīgi vadoņi piesita pie krusta kā Dieva zaimotāju, mums pasludina, mēs paši ar savu svētumu vēl zaimojam Dievu.
Tomēr tajā pašā vārdā, kas mums izsit pamatu zem kājām, kas salauž visus mūsu centienus un grūž mūs nabadzībā un tukšumā, ir ietverta arī mūsu pilnīga glābšana. Vārds, kas nonāvē, reizē arī dziedina. Kristus glābjošā īstenība kā Dieva “absolūts” nolikums pierāda ne tikai visu mūsu centienu bezspēcību. Šai īstenībai, ko mēs saņemam kā mūžīgu dāvanu, piemīt nesatricināma, absolūta pārliecība un tai ir spēks iznest mūs cauri visām grūtībām. Un tas ir tieši tādēļ, ka tā ir pilnīgi “atraisīta” (absoluta) un pilnīgi neatkarīga no tā, cik lielā vai mazā mērā mēs attiecīgajā brīdī jūtamies krietni un gudri un cik spēcīgas vai vājas ir mūsu izjūtas. Tik ilgi, kamēr cilvēka pārliecība par Dieva žēlastību un pestīšanu vēl kaut kādā veidā ir saistīta ar kādu no nosacījumiem, kurus cilvēkam būtu jāizpilda pašam, tas paliek nemitīgi pakļauts savas subjektivitātes barometra svārstībām. Jo tieši savas modrās sirdsapziņas dēļ cilvēks dzīvo pastāvīgās mokās, vai tikai tas ir pietiekamā mērā sasprindzinājis savu tikumisko gribu, vai tikai viņa mīlestības un bijības (contritio) izjūtas ir pietiekami tīras un spēcīgas, vai tikai viņa domu gaita (motus rationalis creaturae ad deum, amor intellectualis) ir uz pareizā ceļa. Dieva attaisnošanas vārds šīs mokas paņem prom.
Šo “paņemšanu prom” vienmēr gan izprot tādējādi, ka mums ir jāatsakās no pašpaļāvīgā lepnuma vēlēties pašiem darīt sevi svētus, taču vēl jo neizmērojami lielākā mērā šeit runa ir par mūsu nastas, nedrošības un nemiera “paņemšanu prom”, kas citkārt pastāvīgi pavada cilvēku, ja tas iet paša izvēlētajos svētdarīšanas ceļos. Tas vārds, kas nolād mūsu darbu, reizē arī atceļ to lāstu, kāds ir mūsu darbam. Dievs mums atņem to pārliecību, ko paši sev esam iestāstījuši, un tās vietā ar sava paša attēlu (Ebr.1:3) dāvā mums pilnīgu skaidrību [par to, kas Viņš ir]. Tāpat Viņš paņem prom to svētumu, ar kuru paši gribam Viņam tuvoties, bet kas nekad nevar mūs attaisnot, un tā vietā dod savu attaisnošanu, kas no jauna mums dāvā patiesu sadraudzību ar Dievu.
Diemžēl baznīca šo Dieva dāvāto attaisnošanas vēsti nespēja labi nosargāt. Jau ļoti agri tā šo vēsti sāka kļūmīgi vājināt un deformēt, un, šim procesam atkārtojoties arvien no jauna, var redzēt, kā tas notiek arī mūsdienās: cilvēciska darbošanās un cilvēka empīriskā pieredze arvien tiek jaukta kopā ar Evaņģēliju par grēku piedošanu. Noslēgtais un pilnīgais Dieva apsolījums, kuram nav vajadzīgs nekāds papildinājums, atkal tiek samainīts pret pārvērtību, kas notiek pakāpeniski habituētas infūzijas veidā (t.i., kad tiek mācīta atziņa, ka mūsu attaisnošanai ir vajadzīga ne tikai Dieva žēlastība, bet arī mūsu tikumi un labie darbi – tulk. piez.). Vienalga, vai šī infūzija (cilvēku darbu piejaukums – tulk. piez.) notiek sakramentālā, mistiskā vai spiritualistiskā veidā, jebkurā gadījumā Dieva piedošanas vārds (Absolūcija), kas cilvēku rada no jauna, tiek samainīts ar dinamiski iedarbīgu procesu, kura dēļ cilvēkam atkal zūd viņa ticības drošais un nesatricināmais pamats. Šajā sakarā mēs drīkstam Akvīnas Tomu un Oziandru, Švenkfeldu un Veigeli, Šleiermaheru un kristīgās kopības vadītājus minēt kā kaimiņus, kas dzīvo viens otram līdzās. Jo šādu uzskatu ļoti viegli tad atkal pavada doma par paša nopelnu, kuram, ievērojot sava principa konsekvences, pilnībā ir jāatsakās no brīvas attaisnošanas Kristus dēļ (gratis justificari propter Christum).
Pa šo sakramentālās dvēseles šķīstīšanas un eiharistiskā pienākuma upura ceļu, atrodoties klosterī, gāja arī Mārtiņš Luters. Kad viņa modrā sirdsapziņa nespēja rast sev mieru tajos žēlastības līdzekļos, kurus viņam piedāvāja baznīca, viņš savās bēdās ķērās pie Bībeles un tur atrada stingro pamatu absolūtajam Dieva žēlastības apsolījumam. Kopš apustuļu laikiem neviens tik skaidri un nopietni kā viņš nebija sapratis Evaņģēlija pilnīgo citādību un vienreizīgumu iepretim jebkurai sinerģijas formai. Atšķirībā no Pāvila un Jāņa, kuriem vajadzēja stāties pretim bauslību stingri ievērojošo jūdu deklarētajai darīšanai (prattein) un grieķu gudro visintensīvākajam visu lietu tvērumam (aisthēsis) un gudrībām (gnōsis), Luteram savā cīņā nebija jāsastopas ar ļaudīm, kas bija ārpus kristietības. Gan oficiālā viduslaiku baznīca, gan sektanti atzina, ka bez Kristus godpilnas līdzdalības nav iespējama cilvēka pestīšana. Tomēr reformators nevarēja pieņemt savas baznīcas sholastisko taisnošanas mācību, nedz arī jūsmotāju atpestīšanas teoloģiju, jo tāda žēlastība, kuras iedarbīgums vēl kaut kādā mērā ir saistīts ar cilvēka atmaksu, viņam nespēja dot patiesu pestīšanas drošību. Luteram kļuva aktuāls atkal tas, ko bija sacījis Augustīns, ka žēlastības, kas nav par brīvu, nav nekāda žēlastība (gratia vero nisi gratis est, gratia non est). Jo kas gan ir būtiskās iemājošanas (inhabitatio essentialis) arvien pastiprinātais efekts un kas gan ir visa šī pieaugošā mistiski meditatīvā infūzija [cilvēku darbu piejaukums] iepretim neierobežoti pasludinātajai Dieva mīlestības pārliecībai (favor dei), kas pēc brīvas žēlastības uzrunā grēciniekus un, neievērojot visus subjektīvos priekšnosacījumus un iepriekšēju sagatavošanos, dāvā tiem Savu sadraudzību.
Mācība par juridiskā valodā izteikto attaisnošanu (justitia forensis), kādu reformatori to ir veidojuši neskaitāmos, teoloģiski asi pieslīpētos formulējumos, viņiem tāpat kā Pāvilam nav nekas cits kā skaidra un pateicīga ticības apliecība Jēzum Kristum, kas kopā ar muitniekiem sēdēja pie viena galda, kas kā labs gans, ziedojot paša dzīvību, devās meklēt un glābt tos, kas pazuduši un nomaldījušies. Jaunprotestantiskā teoloģija ar savu izteikto tieksmi uz reliģisko impresionismu šo valodu ir noraidījusi. Tā nav sapratusi, ka visi šie “pamācošie dogmatiskie formulējumi” patiesībā grib tikai skaidri izteikt to, kas ir Evaņģēlija pilnīgi paradoksālā faktu būtība, proti, ka Evaņģēlijs sludina samierināšanu debess un zemes starpā, ko cilvēks pats ar savu prātu un tikumu panākt nespēj.
Ir vērts, ka šiem reformatoru mācības bagātības objektīvajiem dogmatiskajiem formulējumiem mēs pievēršam savu uzmanību. Šo Dieva pašu par sevi brīvo un pilnīgo rīcību, [samierinot Sevi ar cilvēku], evaņģēliskā ticība, izmantojot klasiskās latīņu valodas krāšņumu, kā arī nebaidoties no savu dogmatisko formulējumu pastāvīgiem uzlabojumiem, mēģināja apliecināt ar pārliecību, ka tieši šajā cilvēkiem pilnīgi transcendentajā notikumā objektīvs kļuva tas pestīšanas apsolījums, kas pilnībā izriet no Dieva žēlastības.
Tādēļ šī Dieva dāvana tiek pausta vārdiem: sirds žēlastība, labvēlība, īsts un drošs mierinājums, samierinājums, pieņemšana, adopcija starp Dieva bērniem, ierakstīšana dzīvības grāmatā (misericordia, benevolentia, vera et firma consolatio, reconciliatio, acceptatio, adoptio in numerum filiorum dei, inscriptio in librum vitae). Ievērojot šeit katru vārdu: grēku piedošana nozīmē bezdievīgo attaisnošanu (justificatio impii), un tā notiek ārpus mums (extra hominem in foro coeli), tā ir žēlastības pilns piedošanas apsolījums Kristus dēļ, Viņa taisnības pieskaitīšanas dēļ (promissio gratuitae remissionis peccatorum propter Christum, imputatio justitiae Christi). No Dieva izrietošā taisnība (justitia) tiek saukta kā – pasīva, sveša, pieskaitīta, ārēja, ārpus mums esoša (passiva, aliena, imputata, externa, extra nos posita), tā ir Viņa svētuma (aliena sanctitas) pielīdzināšana, un ir piedošana, glābšana, nepielīdzinot grēkus, attaisnojot bez maksas, taisnu nevis padarot, bet pasludinot (absolvere, salvere, non imputare peccata, gratis justificari, justum reputari seu pronuntiari). Tā kā cilvēka atzīšana par taisnu ir Dieva darbs ārpus cilvēka (actus dei extra hominem), un ir soda lēmuma atcelšana un jaunas taisnības piešķiršana, tad šim žēlastības notikumam piemītošie raksturojumi ir drošība, pārliecība, kas neviļ un paliek mūžīgi, un ir pilnīga (proprietates: certitudo, aeternitas, infallibitas un perfectio), tie ir tādi lielumi, kuriem nevajag nedz kādas piedevas, nedz arī kādu kāpinājumu.
Tādu pašu objektīvu skaidrību mēs atrodam ne tikai “sausajās” ticības apliecībās, bet arī tā laika baznīcas dziesmās. Ja draudzes ļoti nopietni nebūtu sapratušas un uzņēmušas Evaņģēlija vēsti, kas dod pestīšanas drošību, nedz arī ar prieku radušas tajā sev mierinājumu, tad nekad no tām nebūtu cēlušies tādi dzejnieki un dziesminieki, kas īsos dziesmas pantos prastu sirsnīgā vienkāršībā un tomēr reizē ļoti skaidri runāt par taisnošanu ticībā, piemēram, kā to darīja Pauls Speratus (Paul Speratus), Nikolajs Dēcijs (Nikolaus Dezius), Johans Oleārijs (Joh. Olearius), Pauls Flemings un Pauls Gerhards. To, kas ir žēlastība Kristus dēļ (gratis propter Christum), ļoti iespējams, neviens arī teoloģiski nav varējis izskaidrot labāk kā šis bijušais mūks un vēlākais Štetinas sprediķotājs, kuram tiek piedēvēti šādi vārdi: “Dievam uz mums ir labs prāts, tagad bez mitas ir liels miers, un visiem kariem gals” (Ein Wohlgefallen Gott an uns hat, nun ist groß Fried ohn Unterlaß, all Fehd hat nun ein Ende.), vai arī: “Tu visus grēkus esi nesis, jo citādi mums jākrīt izmisumā.” Tāpat mēs varam ieklausīties arī Fleminga dziesmas grēku nožēlas skaņās – “Visos savos darbos”, kas mums atgādina 32. psalma sākumu. Tas nav mazsvarīgi, ka trīs šeit minētie piemēri ir ņemti no dziesmām, kas baznīcas gadā ir paredzētas Trīsvienības svētkiem, Ciešanu laikam un ceļojumiem. Te mēs redzam, kā šī svētlaimība, kas nāk ar evaņģēliskās ticības pārliecību tikt salīdzinātam ar Dievu, pateicoties Dievam pašam, teoloģiskā ziņā pēc satura nav aprobežojusies tikai ar to nelielo dziesmu daudzumu dziesmu grāmatas iedalījumā “Taisnošana un apžēlošana” (“Rechtfertigung und Gnadenstand”). Drīzāk gan šī pārliecība, ka ticīgajam ir miers ar Dievu, ir tā pamatmelodija (cantus firmus), kas priecīgi un vareni skan cauri visām dziesmām: to var saklausīt gan dziesmās, kas ir paredzētas baznīcas augstajiem svētkiem, gan dziesmās, kas attiecas uz Sv. Kristību un Sv. Vakarēdienu, gan dziesmās, kas paredzētas ticības stiprināšanai ikdienā līdz pat dziesmām, kas pauž cerību uz mirušo augšāmcelšanos.
Reformatoriskā, luteriskā ticība vienotībā ar Sv. Rakstu liecību un Dieva rīcību, kad Viņš piedod grēkus, tikumiski pamato un saista ar Kristus nopelnu (propter Christum), turklāt uzsvars šeit tiek likts uz Kristus paklausīgo pazemošanos un nodošanos nāvē pie krusta. Lutera dziesmas, vēstules, sprediķi, raksti un ticības apliecības skaidrojumi ļoti skaidri apliecina viņa teoloģijas uzslavas cienīgo raksturu. Lutera Mazais un Lielais katehisms, tikpat noteikti kā Šmalkaldes artikuli, apliecina vietniecisko upuri (satisfactio vicaria). Viņa varenā 1523. gada taisnošanas dziesma “Nu, Kristus draudze, līksmojies” (“Nun freut euch, lieben Christen gmein”) slavē Dieva žēlsirdību, kas mūsu labad ir “maksājis ar to labāko, kas Viņam ir” (4.p.) (latviešu valodas atdzejojumā tāda panta nav – tulk. piez.).
Jesajas grāmatas 53. nodaļas tekstam, kas runā par Augsto Priesteri, kas cieš kā kalps, reformators bija “īpaši pieķēries”. Viņa sprediķu pasludinājums sākās un beidzās ar “pieķeršanos šim svešajam darbam, ko Kristus [mūsu labā] ir darījis”. Tā kā nesen no jauna ir izdots Teodosija Harnaka brīnišķais darbs (München 1927), kas šo Lutera teoloģijas galveno domu atspoguļo ļoti pamatīgi, mums nav nepieciešami šeit vairs tālāki pierādījumi. Šajā T. Harnaka darbā, kas runā par Luteru dažādos viņa dzīves posmos un situācijās, ar neskaitāmu rakstisku liecību palīdzību ļoti pārliecinoši ir pierādīta Lutera teoloģijas kristocentriskā pamatiezīme, viņa ticības dziļā iesakņošanās Kristus nopelnā, kādēļ tiekam salīdzināti ar Dievu, ka ir jābrīnās, ka strīdā par Lutera taisnošanas mācības pareizo izpratni šis darbs ilgu laiku bija palicis pilnīgi nepamanīts.
Dr. Adolfs Keberle