Līdz pat pasaules galam uz šīs zemes nemitēsies pirkšana un pārdošana. “Vērtīgs pirkums” – tā mēs sakām, kad esam ieguvuši kaut ko mums ļoti svarīgu un vajadzīgu. Reizēm mums nākas izpirkt to, ko esam ieķīlājuši. Šķiet, ka dārgākais, ko šajā pasaulē var pirkt un pārdot, ir pats cilvēks. Mūsdienās gan tas vairs nav īsti likumīgi, bet tāpat turpinās dažādos veidos. Tāpēc mums nemaz nav tik grūti saprast, kas Bībelē teikts par “cilvēku tirdzniecību”, kur mēs esam šī pērkamā prece, bet pircējs un maksātājs ir pats Dievs. Tomēr problēmas rada mūsu samaitātās sirds izpratne par savu stāvokli Dieva priekšā. Mēdz teikt, ka to, ko nevar nopirkt par naudu, var nopirkt par lielu naudu. Citiem vārdiem sakot, visam ir sava cena. Tātad: ja Dievs vispār eksistē un mēs esam Viņam kaut ko parādā, gan jau mēs kaut kā samaksāsim, kaut kā Viņu uzpirksim vai piekrāpsim. Bet vai tiešām tā ir, vai mums maz ir ko maksāt un vai Dievam pietiek ar tiem grašiem, ko mēs gribētu Viņam atmest?
Kad Bībele saka, ka Kristus mūs ir atpircis, tā domā atbrīvošanu no grēka un visām tā sekām, bet galvenokārt – no vainas. Šī atbrīvošana tiek dēvēta par “pirkumu”. Jāņa atklāsmes grāmatā 5:9 divdesmit četri vecaji par Jēzu dzied: “Tu .. esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām.” Maksa par šo pirkumu nav vis iznīcīgas lietas – sudrabs vai zelts –, bet Kristus, bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgās asinis, kuru vērtību nekādi nemazina inflācijas posts (1. Pēt. 1:18-19). Patiesībā Jēzus visu Sevi nodeva par atpirkuma maksu par visiem (1. Tim. 2:5-6). Šo izpirkuma maksu – Kristus upuri – saņēma Dievs, nevis velns, jo Jēzus tā apmierināja Dieva (nevis velna) bauslības prasības (Ef. 5:2; Ebr. 9:14).
Kur tad paliek mūsu darbi, mūsu nopelni, mūsu norēķins un samaksa? Vai Dievam par to nekas nav sakāms? Jā, Bībele runā par to, ko mēs varam Dievam dot un ko maksāt par mūsu grēkiem. Taču šī samaksa nekad nav pietiekama, tā nav Dievam pieņemama. Mūsu vēlme pašiem norēķināties par saviem grēkiem aizvien mūs novedīs galējā tumsībā, mūžīgā moku vietā, kur ir raudāšana un zobu trīcēšana. Citiem vārdiem sakot – ellē. Diemžēl cilvēku ciešanas ellē nekad nespēs samierināt Dieva dusmas cilvēku noziegumu dēļ. Kurš tad var mūs samierināt ar Dievu?
Upurēdams Sevi, Kristus remdēja Dieva dusmas, kas gūlās uz mums mūsu grēku dēļ. Apustulis Pāvils saka, ka Dievs nolika Jēzu par grēka izpircēju (Rom. 3:25). Un apustulis Jānis secina, ka “Viņš ir mūsu grēku izpircējs, ne tikai mūsu vien, bet visas pasaules grēku” (1. Jņ. 2:2). Jaunajā Derībā lietoto vārdu “grēka izpircējs” un “salīdzinātājs” sakne nāk no darbības vārda hiláskomai – ’samierināt dusmas’, ’labvēlīgi noskaņot’. Tā par Kristu tiek teikts, ka Viņš kļuva uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus (Ebr. 2:17), burtiski ’samierināt’ (t.i., izpirkt) ’tautas grēkus’. To pašu citiem vārdiem pasaka Pāvils: “Lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru.” (Kol. 1:20) Tātad Jēzus panāca mieru, remdējot Tēva dusmas. Dieva Dēla mīlestība ar Viņa asinīm izlauzās cauri dievišķās majestātes dusmām, lai izglābtu mūs no tām (Rom. 5:8-9).
Dieva dusmām kā no dziļa avota izverd dievišķā soda iznīcinošās straumes. Šis sods ir kā vulkāna lava, kurā sadeg viss, kas tajā nonāk. Taču Dievs ir noslēdzis avota izteku, un tā mežonīgā straume mūs nenoslīcinās. Viņš ir aizdarījis vulkāna atveri, un degošās lavas kvēle mūs vairs neapdraud. Apustulis Pāvils paskaidro, kā Dieva sods no mums ir novērsts: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu.” (Gal. 3:13) Tā Dievs piepildīja caur pravieti Hozeju doto apsolījumu: “Es atpestīšu tos no elles, es atsvabināšu tos no nāves. Nāve! Es būšu tavs mēris. Elle! Es būšu tava izdeldēšana.” (Hoz. 13:14) Jo Dieva izglābtie nāves neredzēs nemūžam (Jņ. 8:51). Tā nu mēs esam salīdzināti ar Dievu (2. Kor. 5:18). Taču ne tikai mēs, bet arī jūdi, musulmaņi, Āfrikas pagāni, jā – visa pasaule ir samierināta ar Dievu (2. Kor. 5:19). Protams, kas to ticībā nesaņem, pār to Dieva dusmība turpina gulties (Jņ. 3:36).
Vai tik tiešām mūsos nav bijis kas tāds, kādēļ Dievs mūs ir attaisnojis un negrasās mūs sodīt? Patiesība ir tāda, ka Kristū mēs tikām attaisnoti pirms vēl bijām dzimuši. Bībele taču saka: “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams.” (2. Kor. 5:19) Tā nav attaisnošana, ko mēs katrs personiski saņemam ticībā. Tā ir attaisnošana pirms jel kādas ticības: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību.” (Rom. 5:18) Tā ir lielā Absolūcija, kas tika pasludināta Kristus augšāmcelšanā. Dievs mūsu dēļ sodīja Savu mīļo Dēlu kā vislielāko grēcinieku, liekot Viņam izciest sodu visu pārkāpēju vietā. Un Dievs publiski absolvēja – atbrīvoja – Viņu no visas pasaules grēkiem, uzmodinot To no mirušajiem. Un līdz ar Viņu arī mūs. Tādēļ Bībele saka, ka Kristus tika uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti (Rom. 4:25). Turklāt 1. Kor. 15:17 uzsver: “Ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos,” t.i., mūsu grēki nav piedoti, ja Kristus vēl guļ kapā.
Tāpēc Pāvils grib atrasties Kristū, atzīt Viņu un Viņa augšāmcelšanās spēku, šo uzvarošo spēku, kas paņem prom visus grēkus gluži kā Saule, izklīdinot miglu (Fil. 3:9-10). Tādēļ Pēteris saka, ka mūsu atdzemdināšana notiek ar Kristus augšāmcelšanos (1. Pēt. 1:3), no kuras arī Kristība iegūst savu pestījošo spēku (1. Pēt. 3:21). Un tieši tādēļ Pāvils pasludina: “Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” (Rom. 10:9)
Tāds ir Kristus darbs un šā darba svētība. Mūsu augstais priesteris, kas upurējis pats Sevi, ir “svēts, bez ļaunuma, neaptraipīts, atšķirts no grēciniekiem un pacelts augstāk par debesīm” (Ebr. 7:26). Viņš mums ar Savām asinīm reizi par visām reizēm ir panācis mūsu mūžīgu izpirkšanu no grēka, nāves un elles varas (Ebr. 9:12). “Jo ar vienu upuri Viņš uz visiem laikiem ir padarījis pilnīgus tos, kas tiek darīti svēti.” (Ebr. 10:14) Tas, kurš domā, ka Kristus upuris nav pilnīgs un mums pašiem arī kaut kas ir jādara (it kā mēs to spētu!), lai Dievs piedotu mūsu grēkus, nav pareizi sapratis Bībeles mācību par Kristus darbu un tā patieso svētību.
Egons Mudulis