Mums ir pazīstami vērtīgi latviešu valodas vēstures pieminekļi, kas tapuši un publicēti 17. gadsimtā – tās ir dziesmu grāmatas, sprediķi, dažāda rakstura zvēresti un Ernsta Glika tulkotā Bībele. Tomēr ne mazāk nozīmīgi ir arī 17. gadsimtā rakstītie, bet līdz šim nepublicētiem avoti.
Jau 20. gadsimta 30. gados pazīstamais valodnieks Alvils Augstkalns (1907 – 1940) aicināja pētniekus pievērsties nepublicētiem dokumentiem, jo, lai izpētītu seno latviešu valodu, arī no šiem nepublicētiem dokumentiem ir „jāvelk ārā katrs nieciņš”. Šā raksta autore turpina valodnieku A. Augstkalna, J. Zēvera un vēsturnieka J. Strauberga laikā iesāktās tradīcijas latviešu rakstu valodas pētniecībā.
17. gadsimts latviešu valodas vēsturē ienes jaunu elpu. Rakstītos dokumentos biežāk sāk parādīties latviešu valoda latīņu rakstībā, atšķirībā no vācu rakstu valodas, kas tika attēlota gotu rakstībā. Kopumā 17. gadsimta nepublicētos avotus var iedalīt šādās kategorijās: muižu un pilsētu dokumenti, tiesu dokumenti, baznīcu un skolu dokumenti, kā arī kartogrāfijas materiāli un dažāda rakstura zīmējumi.
Šajā rakstā uzmanība veltīta 17. gadsimta baznīcu un skolu nepublicētajiem dokumentiem, kas uzskatāmi par vērtīgu materiālu ne vien baznīcu un skolu vēstures kontekstā, bet arī vispārējā kultūras vēstures izpētes procesā, īpaši baznīcu vizitāciju protokoli, draudžu metriku grāmatas, korespondence un citi avoti. Baznīcu vizitācijas (lat. visitatio – ‘apmeklējums’) bija baznīcu un draudžu darbības pārbaude, ko ik gadu veica mācītāji vai arī speciāli veidotas komisijas. Vizitāciju artikulos ietverti dažāda rakstura jautājumi, kas sniedz plašas ziņas par draudžu garīgo un saimniecisko dzīvi. Turklāt baznīcas metriku grāmatās atrodami ne tikai personu dzimšanas, kristību, iesvētību, laulību un miršanas dati. Būtiska nozīme ir arī šajos avotos ierakstītajām tā sauktajām baznīcas ziņām (Memorial), kurās minēti interesanti, neparasti gadījumi draudzē. Mācītāju un citu baznīcas kalpu ziņojumi, vēstules un sūdzības, protams, bieži vien ir subjektīvas, taču, neskatoties uz to, arī šī avotu grupa priekšstata interesantu laikmeta kultūras dzīves un vēsturiskās vides ainu.
Lielākā daļa nepublicēto avotu tika rakstīti vācu valodā. Neliela daļa – zviedru valodā, bet pavisam nedaudz dokumentu ir tādu, kas satur sevī latviešu valodas ierakstus. Rakstveži parasti bijuši vācu tautības vīri, starp tiem arī mācītāji.
Tas, ka mācītājiem jāapgūst vietējā valoda, toreiz bija raksturīga luteriskās baznīcas kultūras iezīme. Kā plašāk pazīstamākie mācītāji šajā kontekstā ir minami: Georgs Mancelis, Kristofors Fīrekers, Ernsts Gliks, Liborijs Depkins, taču arī mazāk pazīstamie mācītāji ir veikuši ierakstus latviešu valodā – Salomons Guberts Suntažu draudzē, Nātanels Pomerans Mālpils draudzē, M. Reisners Burtnieku draudzē utt. Tas patiesībā ir liels ieguvums latviešu rakstu valodas vēstures izpētē, kaut arī šādu nepublicētu dokumentu, kuru tekstos būtu latviešu valodas elementi, nav daudz. Līdz ar to izriet, ka tieši baznīcas un skolu dokumentācija ir tā avotu grupa, kurā latviešu valodā tika rakstīts visbiežāk. Ja vien neskaita speciāli publicētās grāmatas, likumus un citus rakstus latviešu valodā, kas līdz šim jau ir nopietni izpētīti.
Forma Juramenti
Vidzemes Virskonsistorijas aktīs esošajā 1687. gada 15. jūnija protokola tekstā ir attēlots patiesības zvēresta – Forma Juramenti – teksts latviešu valodā. Šis zvērests kopējā dokumenta kontekstā ir nozīmīgs tajā ziņā, ka Lielvārdes muižkungs un draudzes patrons – pulkvedis Hinrihs Volfenšilds jau trīs mēnešus apsūdz vietējo mācītāju Mihaelu Pretoriju par viņa juridisko nekompetenci vai varbūt nevēlēšanos pratināt lieciniekus. Tāpēc viņš min par paraugu zvēresta tekstu: Es N runna und swehre py Deewu to Thäwu, Dewu to Dählu, und Dewu to sennigu Swähtu Garru [Es N. Runā un zvērē pie Dievu to Tēvu, Dievu to Dēlu un Dievu to cienīgu Svētu Garu]. Pēc tam šajā tekstā seko liecinieku pratināšana.
Juridiskajos dokumentos ir kāda noteikta formula jeb stingrs, nemainīgs juridisks teksts, kas pirms tiesu procesa iesākšanas, jānolasa katram lieciniekam, apsūdzētajam, aizstāvamajam. Valodnieks A. Augstkalns uzskata, ka tiesas dokumentu sastādītāji nebija raduši latviski rakstīt, tāpēc patiesības zvērests esot bijis tīkamāks, jo šo pašu formulu varēja lietot visās prāvās visiem lieciniekiem.
Ikdienišķi neikdienišķais
Šajā pašā baznīcu avotu grupā ir izceļams vēl kāds dokuments, kas savu uzmanību piesaista ar neikdienišķumu un tiešām retu fenomenu 17. gadsimta avotu izpētē. Tas ir 1689. gada 16. jūnijā Burtnieku pastorātā sarakstīts dokuments, kuru parakstījuši četri liecinieki, šķiet – vietējie muižnieki vai amatnieki. Dokumentā aprakstāmā situācija ir uzmanības vērta ne tikai no rakstības viedokļa. Pēc pasludinātā Zemes tiesas sprieduma, kas tika izsludināts 1689. gada 13. jūnijā Limbažos, Burtnieku kalējam Vinnes Jurim (Winnen Jurris) vajadzējis izciest sodu, stāvot pie baznīcas kauna staba. Iespējams, savā izmisumā viņš kliedzis, kāpēc viņam esot jāstāv pie šī staba, vai tad tā bija tiesa, jo tā nemaz neesot bijusi tiesa. Viņš esot staigājis apkārt un izteicis, iespējams, lāsta vārdus, kurus dokumenta sastādītājs, pēc tautības vācietis, centies attēlot arī rakstiskā formā, latīņu burtiem:
…the manne moke, edey manne moke abedus, dser nu manne assin, cur the assine Sunje naket nu un dserret manne assin, essem es to pelnis? Ka es bus pe krustite bassnitz stawet.. [..te manas mokas, ēdiet manas mokas, apēdiet, dzeriet nu manas asins, kur tie asins Suņi, nākat nu un dzeriet manas asins, esmu es to pelnījis? Ka es būs pie krustītas baznīcas stāvēt..]
Šeit redzamais teksts atšķiras no citiem savulaik izkoptās tradicionālās latviešu rakstu valodas paraugiem, jo autors mēģinājis attēlot dzirdēto tekstu, kā nu pratis.
Nupat aplūkotie dokumenti ar fragmentiem latviešu valodā uzlūkojami par nozīmīgiem latviešu valodas pieminekļiem laikā, kad šādu materiālu ir vēl ļoti maz. Tie papildina mūsu zināšanas gan par latviešu valodas funkcionēšanas, gan tās rakstu formas vēsturi, gan arī sniedz ieskatu par tā laika notikumiem latviešu zemnieku dzīvē.
Ieva Pauloviča