Anšlavs Eglītis sava romāna „Es nebiju varonis” nobeigumā kodolīgi un asprātīgi rezumē attiecības ar savu tautu, kad liek savam varonim Rainim Ozolājam nopūsties, „Kā zināms – ar latviešiem ir grūti, bet bez viņiem nevar nemaz…”
Šī patiesīgā atziņa mudina arī mani izsacīt savas domas un jūtas par mūsu tautu. Īpaši jau tādēļ, ka pēdējos gados daudziem nozīmīgs ir kļuvis jautājums: doties prom no savas tēvzemes vai palikt? Saistīt dzīvi ar savu latviešu tautu vai meklēt laimi citur? Lai pārdomātu mūsdienu latvietības vērtību un vietu pasaulē, ielūkosimies latviskā patriotisma vēsturē.
Iespējams, šis jautājums šodien prasa vēl neatliekamāku noskaidrošanu nekā Krišjāņa Valdemāra un Kornvaldu Ata laikā, mūsu pirmās jaunlatviešu atmodas XIX gadsimta 60. un 70. gados. Toreiz tautu vienoja kopīga sāpe: mātes valodas beztiesisks stāvoklis un visa latviskā pazemošana pašu zemē.
Mūsu pirmās tautiski saimnieciskās atmodas lielākais veicinātājs Krišjānis Valdemārs, lai cik pretrunīgi tas izklausītos no tāda vīra mutes, neparedzēja latviešu tautai saules mūžu, bet uzskatīja, ka latvieši uzplauks, uzziedēs un izzudīs citu tautu straumē nākamo divsimt gadu laikā.
Tādu labi domātu sirsnīgu novēlējumu kā, piemēram, „Tev mūžam dzīvot Latvija” cienītājiem, šāds Valdemāra uzskats droši vien nebūs pieņemams, tomēr laikā, kad esam jau pārkāpuši XXI gadsimta slieksni, mums atkal jo stipri jādomā par latvietību un tās izdzīvošanu.
Jau XIX gadsimta beigas latviskās atmodas vadoņiem šķita bīstama robeža tautas izdzīvošanai, kad latvieši tika malti starp diviem dzirnu ratiem: Aleksandra III un viņa karojošā slavofilu ideologa un impērijas premjerministra Pobedonosceva pārkrievošanas politiku no vienas puses, bet no otras – toreiz kā atbalsi radušos, iepriekš nekad nepiedzīvotu baltvācu vēlmi – latviešus pārvācot.
Patlaban mēs no tiem laikiem esam kādus 130 gadus tuvāk Valdemāra pareģotās latviešu „divsimtgades” beigām. Vai tiešām Valdemāram būtu izrādījusies taisnība? Toreiz latvieši cīnījās pēc saimnieciskās pašnoteikšanās, nacionālas un politiskas brīvības, pēc izglītības latviešu valodā un pašu latviešu noteiktu luteriskās baznīcas dzīvi (pretēji baltvācu muižnieku un krievu činavnieku patronātam visos šajos jautājumos).
Jaunlatviešu kustība izsīka padevībā krievu valdībai, cerot, ka ar centību un visu pavēļu izpildīšanu tiks ievēroti, atzīti par lojāliem cara pavalstniekiem un tādējādi latvieši no augšas saņems pašnoteikšanās tiesības impērijas ietvaros. Vēsture rāda, ka viņu cerības bija veltīgas.
Jaunā atmoda ar Raini, Stučku, Jansonu- Braunu, Valteru, Rolavu un citiem sociāldemokrātiem sākās jau ar citām, ne vairs sarkanbalti sarkanām krāsām. Baltā svītra pazuda – palika sarkans karogs, kas toreiz sauca latviešus cīņā pret netaisnību un par izdzīvošanu.
Pilsoniskā tautiskā atdzimšana zaudēja latviešu tautas vienojošo un vadošo lomu, un tās vietā nostājās sociālistiska kustība, kuru atbalstīja radikāli noskaņota latviešu inteliģences daļa un rūpnīcu strādnieki.
Var pievienoties Aleksandra Grīna uzskatam, ka šādu ideoloģisku pavērsienu veicināja senākās jaunlatviešu kustības pārmērīgā aizraušanās ar mantas un labklājības vairošanu, kā to ieteica Krišjānis Valdemārs, novārtā pametot izglītības un kultūras sfēru, uz kuru kā tautas vienotāju aicināja Kronvaldu Atis.
Rezultātā izveidojās plaisa starp latviešu saimniekiem un uzņēmējiem, starp laukstrādniekiem un rūpnīcu strādniekiem. Pirmie vēlējās iet pakāpenisku reformu ceļu un panākt latviešu pašnoteikšanās tiesības no Krievijas impērijas valdības, kamēr otrus šāds ceļš neapmierināja, jo šiem nabadzīgajiem latviešiem bez nacionāliem spaidiem bija jānes arī smags zemi atalgota darba slogs.
Kāda loma latviešu tautas patriotisma attīstīšanā bija luteriskajai baznīcai? Diemžēl tikpat kā nekāda, tādēļ ka Kurzemes un Vidzemes mācītāji bija gandrīz tikai baltvācieši un vācu muižnieki raudzījās , lai latviešu tautības teoloģijas kandidāti draudzēs mācītāja vietu nedabūtu. Savukārt lielākais vairums baltvācu mācītāju bija vienaldzīgi vai naidīgi noskaņoti pret latviešu centieniem pēc savas kultūras un pašnoteikšanās.
Kāds iebildīs, ka toreiz XIX gs. vidū un beigās luteriskās baznīcas vēsts Latvijā kopumā bija konfesionālāka nekā tagad, un noraidīs vācu pārvaldītajai baznīcai veltītos pārmetumus, apgalvojot, ka paši latvieši bijuši neticīgi materiālisti, kas palēnām iekrāsojušies sarkani.
Tomēr latviešiem par attaisnojumu jāteic, ka kungu un kalpu kārtas šķirtību un vācu privilēģiju atbalstošā netaisnā ceturtā baušļa interpretācija – kungiem zemnieku kalpošana pienākas iedzimtu un pārmantojamu tiesību dēļ, arī garīga, kulturāla un morāliska pārākuma dēļ, bet zemniekiem nepienākas vairāk nekas kā vien mīļā Dieva žēlastība – neveicināja latviešu uzticību luteriskajai baznīcai.
Bankava sprediķu grāmata, kas līdz pat XIX gadsimta 60. gadiem ir gandrīz vienīgā latviešu zemnieka lasāmviela, māca: „Klausi to kungu, klausi to gaspažu, un, ja tu neklausīsi, tad tā klausība tev uz muguras uzrakstīta taps.” Un Vidzemes dziesmu grāmata zemniekiem mutē lika un mācīja šādus korāļa vārdus: „Es kungiem klausīšu no sirds, cik vien tik spēšu, Tiem mantu vairošu.”
Profesors Roberts Feldmanis, runājot par latviešu kūtrumu kristīgās ticības lietās, mīlēja uzsvērt trīs grēkus, kas to veicinājuši: tas pirmais, viņaprāt, bija vācu grēks, otrais – krievu grēks un trešais – pašu latviešu grēks.
Roberts Feldmanis
Vācu nenovīdīgā turēšanās pie savām kārtas privilēģijām un gatavība kalpot jebkurai varai, kas tās sargātu un darīt visu, lai tās paturētu, ieskaitot latviešu zemnieku mērdēšanu garīgā un fiziskā badā, kauna stabu uzstādīšanu pie baznīcu durvīm, necilvēcīgu klaušu uzlikšana, izlikšanu no mājām, sišanu līdz nāvei, izsūtīšanu uz Sibīriju un daudz kas cits, kas Rietumeiropas un pat krievu novērotājiem toreiz licies apkaunojums XIX gadsimtam.
Šīs barbariskās paražas gan tika ierobežotas ar dzimtbūšanas atcelšanu Kurzemē un Vidzemē XIX gadsimta otrās desmitgades beigās, taču, miesas sodiem saglabājoties līdz pat sešdesmitajiem gadiem, ekonomiskie spaidi kļuva vēl smagāki.
Krievu grēks Feldmaņa skatījumā bija latviešu pārvilināšana pravoslavībā, izplatot baumas par zemi, ko cars it kā par velti izdalot Krievijas dienvidos melnzemes apgabalos savas ticības brāļiem. Popi šīs baumas palīdzēja izplatīt un pieņēma luteriskos “jeresņikus” “matuškas” pareizticības klēpī.
Kad izrādījās, ka viss solītais ir fantāzijas un meli, atpakaļceļu uz luteriskajām draudzēm piemānītajiem liedza Krievijas impērijas likums, kas aizliedza no pareizticības pāriet kādā citā ticībā. Daudzi tūkstoši latviešu tādēļ pazaudēja savu dabisko baznīcas piederību.
Kā trešo, latviešu grēku Feldmanis uzskatīja senu pagānisma ietekmi un no diviem pirmajiem vācu un krievu grēkiem izrietošu bezdievības, latviešu racionālisma, materiālisma un sīka utilitārisma garu, kas pieļāva gan baznīcu grautiņu 1905. gadā, gan mācītāju slepkavību lielinieku varas un pilsoņu kara laikā 1917.-1919. gadam. Kā sekas Feldmanis minēja latviešu luterāņu vieglo atteikšanos no savas ticības un baznīcām XX gs. 50. un 60. gados.
Pirmais pasaules karš uz brīdi atkal vienoja latviešus, kad pēc Krievijas Domes deputāta Goldmaņa uzsaukuma 1915. gadā sāka formēt latviešu strēlnieku bataljonus cīņai pret vāciešiem, kas jau bija iekarojuši Kurzemi, un bēgļu gaitās bija devušies ap 300 000 kurzemnieku un zemgaliešu.
Vācieši nekautrā lielmanībā nemaz neslēpa savus Kurzemes un, ja labi paveiktos, arī Vidzemes un Igaunijas kolonizācijas plānus. Tā laika vācu noskaņas lieliska liecība ir baltvācu ekstrēmista Silvio Bredriha ziņojums ķeizariskajai Vācijas valdībai un armijas vadībai par iespējām pēc Vācijas uzvaras izmitināt Kurzemē gan vācu karavīrus, gan Volgas un citus Krievijas vāciešus.
Viņa priekšlikums paredzēja izmitināt 1,5 miljonus vācu kolonistu un piešķirt tiem Kurzemē un Zemgalē kroņa muižu un latviešu bēgļu saimniecību zemi (latviešu bēgļiem pēc vācu uzvaras karā bija paredzēts aizliegt atgriezties dzimtenē). Derdzīgs ir šajā dokumentā lasāmais spriedelējums par to, kā daudzbērnu vācu kolonistu ģimenes proporcijā divi pret vienu tiktu piemitinātas katrai vēl palikušai latviešu saimniecībai. Šīs ģimenes īsā laikā izspiestu no saimnieciskās aprites latviešus, kam dzimstot labi ja pa divi bērni ģimenē.
Strēlnieki bija tautas mīlēti, tajos stājās un tos atbalstīja gan pilsoniskie, gan proletāriskie latvieši, zemnieki un laukstrādnieki. Uzjundīja senais naids pret netaisno vācu kārtību, bet drīz tam pievienojās arī naids pret cara Krieviju, īpaši armijas virspavēlniecību par nemākulīgi plānotajām kaujas operācijām un krievu armijas tūļāšanos, jo toreiz bezjēdzīgi krita kaujās tūkstošiem latviešu strēlnieku.
Latvieši tādēļ apsveica 1917. gada marta revolūciju un cara Nikolaja II atteikšanos no troņa ar gavilēm un lielām nākotnes cerībām. Taču strēlnieku pirmo kauju vienotā latviskā kopības sajūta jau bija zudusi, aizvien asāk iezīmējās plaisa starp pilsonisko sabiedrību, tās mēreno revolūcijas izpratni un lielinieciski noskaņoto strādniecību, arī lielu daļu latviešu strēlnieku.
Latvijā bija divas varas: lielinieciski radikāli noskaņotās strādnieku, bezzemnieku un strēlnieku padomes, kurām bija liela vara un kuras atbalstīja arī pilsoniskā jaunatne un liberālās pilsoniskās zemes padomes un pilsētu sabiedrisko organizāciju delegāti. Proti, toreiz iezīmējās divas latviešu tautas nesamierināmu politisku pārliecību kopienas, kas vēlāk arī sašķēla latviešus divās nometnēs.
Latvijā iestājās sarežģīts laikposms – pilsoņu karš, kas beidzās ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanos. Latvija 1. pasaules karā, vācu okupācijas un pilsoņu karā bija zaudējusi milzu materiālas vērtības un vairākus simtus tūkstošus latviešu, kas pazuda kara ugunīs, mira badā un no epidēmijām vai nekad neatgriezās no bēgļu gaitām Krievijā.
Zeme bija pilnībā izpostīta, tomēr latviešu pilsoniskais gars nebija zudis. Cilvēki bija gatavi strādāt un celt. Lai arī robežas bija atvērtas un doties svešumā nevienam nebija grūti, tikai pavisam neliela daļa toreiz jauncelsmes grūtībās nolēma emigrēt uz ārzemēm, pārsvarā ASV. Kādēļ tik nedaudzi? Atbilde vienkārša – jo cilvēki pirmo reizi pēc 700 gadiem paši bija kļuvuši noteicēji savā zemē.
Es nekavēšos mums labāk zināmajā vēsturē par to, kā tika celta Latvijas Republika, par lielinieciski un promaskaviski noskaņoto sociāldemokrātiju, revolūcijas gadu mantojumu, nekavēšos arī pie Kārļa Ulmaņa tautas vienotības atjaunošanu veicinošā apvērsuma. Šķiet, Ulmanis nojauta, ka sabiedrības sašķeltība labēji un kreisi noskaņotajos ir nopietns drauds Latvijas neatkarībai un latviskajam patriotismam.
Kādēļ šādi fakti būtu jāpiemin šodienas sakarībā un meklējot atbildi uz jautājumu: palikt vai braukt prom? – Tādēļ, ka vēsture atkārtojas un māca mums vienu un to pašu – latviešu valodai un latviskajai kultūrai pārāk daudz draugu no citu tautu, sevišķi blakus dzīvojošo tautu, puses nav. Tas, kas ir mīļš mums, nav mīļš citiem. Un par to, kas mums mīļš, ir izkarotas smagas cīņas, izlieta asiņu jūra un izraudātas daudzas jo daudzas asaras.
Ar latviešiem patiešām bieži ir ļoti grūti, jo ir daudz nevēlamu tendenču: neuzticēšanās, negatīvisms, aizdomīgums, nenovīdība, tieksme norobežoties no sabiedrības un pasaules, savs šaurs pasaules skatījums. Tomēr bez latviešiem nevar nemaz, jo kurš gan cits, ja ne latvietis no pusvārda sapratīs tavu sāpi?
Ārzemnieki ir pieklājīgāki, tas tiesa, bet vai tas, ka tie laipni tevi uzklausa un nepārtrauc stāstījumu, nozīmē arī, ka tie tevi saprot? Latvieši saprot, vairums saprot. Ja arī ne visu, jo sociāli un kulturāli slāņi stāv atsevišķi, tad tomēr gandrīz katrs sapratīs mūsu kopējo mazās tautas latviešu valodu, valodu šī vārda gan šaurākajā, gan plašākajā nozīmē. Vai tas ir maz vai daudz? Tāds jautājums jāuzdod katram, kas noguris no Latvijas problēmām un apsver iespēju emigrēt vai vismaz uz laiku kļūt par Eiropas pilsoni.
Un no tā, cik neatlaidīgi visu latvisko ir nīduši un turpina nīst sveštautieši, kas tīko netraucēti rīkoties mūsu zemē, varam izdarīt vienkāršu secinājumu – mūsu latviskais patriotisms un mūsu mātes valoda tiem ir nopietns šķērslis viņu mērķu sasniegšanai. Uzdot un piekāpties šajās lietās nozīmē – pazaudēt to, pēc kā neskaitāmas paaudzes pirms mums ir ilgojušās un lūgušas Dievu.
Tādēļ žēl ir klausīties daudzu pašreizējo politiķu īsredzīgajā pļāpāšanā. Vai arī kaitinošajā pragmatismā, ka daudzi politiķi par visu jautājumu atslēgu uzskata vienīgi ekonomiku. Tā teikt: būs desas, būs miers. Nē, mūsu Latvija ir sākusies uz daudz plašāka un stingrāka idejiska pamata: uz latvietības un tautiskās vienotības nacionālā patriotisma. Šodien šo vienojošo centru Saeimā un valdībā nevar ieraudzīt.
Taču draņķīgas valdības, muļķīgu deputātu un dažu nepatīkamu naudas maisu dēļ vēl nav vērts krist panikā un norakstīt latvisko valstiskumu un patriotismu pie dzīves apgrūtinājumiem, no kuriem drīzāk jāatbrīvojas. Nekur citur mēs, latvieši, nespētu izpausties tā, kā to spējam šeit.
Taču nekas nenotiek vienā dienā. Vairāk nekā sešdesmit gadu mums ir potēta apziņa, ka latvietis nekas nav pat savā tēvu zemē. Tādēļ, iespējams, ka pilsoniski atbildīga un politiski aktīva latvietība ir vēl daudzu gadu jautājums. Taču nebūsim naivi un nedomāsim, ka, pašiem neko nedarot, mūsu kopējās identitātes lietas nokārtosies pašas pa sevi.
Mans aicinājums tādēļ ir nepārspīlēt tās lietas, kas mūsu tautu sadala interešu grupās, bet, ja drīkstētu teikt, pārspīlēt to, kas mums, latviešiem ir kopīgs – mūsu kopējās nacionālās intereses, lai citas tautas, kas daudz lielākas un varenākas par mums, iemācītos cienīt un respektēt latviešus un mūsu valsti, jo bez latviešiem nevar nemaz…
Paturēsim prātā Krišjāņa Valdemāra paredzējumu, pēc tā mūsu tautai vēl atlikuši aptuveni septiņdesmit gadi. Tas ir vesels cilvēka mūža garums, un cilvēks savā mūžā var paveikt daudz. Tādēļ padomāsim un rīkosimies tā, lai izrādītos, ka Valdemārs ir kļūdījies vismaz par dažiem gadsimtiem.
Gundars Bākulis