Un Pāvils naktī redzēja parādību: kāds maķedonietis stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Kad viņš šo parādību bija redzējis, mēs gribējām tūdaļ iet uz Maķedoniju, saprazdami, ka Dievs mūs aicina viņiem sludināt Evaņģēliju.”
(Ap. d. 16:9-10)
Tā Dievs mēdz rīkoties ar saviem ļaudīm – Viņš neļauj tiem ilgi palikt vienā vietā, bet dzen tos šurpu un turpu – ne tikai viņu pašu dēļ, lai viņi parādītu savu ticību, bet arī, lai nestu labumu citiem cilvēkiem. Tā Dievs ar badu dzina Ābrahāmu uz Ēģipti, lai viņš tur paveiktu ko labu un sniegtu pareizu Dieva atziņu kaut nedaudziem Ēģiptes iedzīvotājiem, un to Ābrahāms, bez šaubām, arī paveica. Tā nu Dievs uz šīs zemes visu kārto brīnumainā veidā: Viņš sūta apustuļus un sludinātājus pie ļaudīm, kuri nevar ne iedomāties, ka pie viņiem kāds nāks un sludinās; tāpat arī tie, kuri tiek sūtīti, paši nemaz nezina, kurp dosies.