Gandrīz vienlaikus ar Kornēlija vīziju notika vēl kāda līdzīga parādīšanās vīzijas veidā apmēram divu dienu gājuma attālumā no Cēzarejas, kur dzīvoja romiešu centurions Kornēlijs. Šoreiz liecinieks šiem notikumiem bija apustulis Pēteris, kas aizvien vēl atradās Jopē ādmiņa Sīmaņa mājā. Lai gan abas šīs vīzijas viena no otras atšķiras, tomēr to ietekmei uz katru no šiem vīriem bija kas līdzīgs: centurions, šis drosmīgais karavīrs, bija pārbijies, bet Pēteris – pilnīgi samulsis.
Nevarētu teikt, ka apustulis Pēteris būtu īpaši mācīts jūdu bauslības rituālu ievērošanā un precīzā to pildīšanā, kā to praktizēja jūdu garīdzniecība ar augstajiem priesteriem un levītiem priekšgalā. Protams, kļūstot Kristus apustulim, viņa aizspriedumainība pret pagāniem mazinājās no dienas uz dienu. Tomēr tas, ko Dievs prasīja Pēterim šajā vīzijā, arī viņam bija pārāk daudz, proti, lietot savā ikdienas pārtikā nešķīstus ēdienus, ko aizliedz Mozus bauslības prasības. Bet vai tiešām tikai ēšanas vai neēšanas problēmas tika skartas šajās vīzijās? Vai nešķīstas pārtikas lietošana ēdienā jūdiem nebija tas pats, kas doties pie pagāniem un sludināt Kristus Evaņģēliju? Acīmredzot Pēterim te bija vajadzīga īpaša atklāsme, ar kuras palīdzību bija jālauž šie bauslības žņaugu radītie šķēršļi, lai Evaņģēlijs par Dieva žēlastību Jēzū Kristū nonāktu arī pie daudzajām nejūdu tautām.
Parasti jūdi pēc bauslības tradīcijas lūdza Dievu divas reizes dienā. Taču dievbijīgākie jūdi lūdza arī dienas vidū, kas jau bija trešā lūgšanu reize (Ps. 55:18; Dan. 6:10). Tomēr šķiet, ka Pēteris lūdza vēl biežāk. Tas, iespējams, bija saistīts ne tik daudz ar Pētera paradumu, cik daudz vairāk ar nesenajiem veiksmīgajiem Evaņģēlija pasludināšanas notikumiem Jopē (Ap.d. 9:42). Grieķu darbības vārda proseuhomai pagātnes forma (vidējās kārtas aorista nenoteiksme) liek domāt nevis par kaut kādu vispārēju darbību, ko Pēteris būtu veicis paraduma vai tradīcijas pēc, bet drīzāk par konkrētu lūgšanu, kurā Pēteris bija vēlējies ko izlūgties no Dieva.
Tādējādi, manuprāt, vārdkopas “lūgt Dievu” (Ap.d. 10:9) vietā, kā es to redzu sev pieejamajā Bībeles tulkojuma versijā, labāk iederētos teikt –” lai izlūgtos no Dieva”. Pēteris bija izsalcis, un, kamēr tika gatavots ēdiens, viņš uzkāpa uz mājas jumta, acīmredzot, lai vienatnē veltītu laiku lūgšanām. Visa šī Lūkas niansētā un pirmajā brīdī šķietamā nevajadzīgā sīkumainā informācija tomēr vedina uz domām, ka gan pēkšņā Pētera izsalkuma sajūta, gan vēlme nošķirties šajā brīdī no pārējiem, gan arī lūgšanas uz mājas jumta ir paša Svētā Gara ierosināta un īstenota ārēju apstākļu virkne, kas beidzās ar neparasto atklāsmi apustulim Pēterim. Piepešais izsalkums, kas saistīja Pētera domas ap ēšanu un ēdienu, sagatavoja apustuli vīzijai, kuru Tas Kungs bija ietērpis tādā kā barības terminoloģijā.
Vīzija
Būdams aizrauts lūgšanā jeb, kā saka Lūka, “aizrauts garā”, Pēteris redz debesis atveramies un no tām nolaižam aiz četriem galiem ietvaru līdzīgu palagam vai kuģu burai. Tajā redz dažādus dzīvniekus: gan četrkājainos, gan rāpuļus, gan putnus. Ar vienvārdsakot – gan šķīstus, gan nešķīstus. Šo parādību skatot, viņš pēkšņi izdzird balsi: “Celies, Pēteri, kauj un ēd!” (Ap.d. 10:13) Viens no galvenajiem iemesliem jūdu un, protams, arī Pētera norobežošanās no pagāniem bija tieši jautājums par nešķīsta ēdiena lietošanu pārtikā. Acīmredzot Tā Kunga nodoms, radot visu šo situāciju, bija atbrīvot Pēteri no jel kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, dodoties pagānu mitekļos un ēdot visu to, kas vien tiek likts viņa priekšā. Tas kalpotu par pirmo soli, lai atzītu, ka ne tikai pagānu ēdiens, bet arī paši pagāni varētu būt šķīsti.
Mēs redzam, ka Pēteris stingri pretojās Jēzus pavēlei. Acīmredzot viņš bija rīkojies līdzīgi pravietim Ecehiēlam, kad tas bija saņēmis tādus pašus norādījumus no Dieva (Ec. 4:14). Tādā gadījumā, kāpēc Pēteris tomēr nebija sapratis vai atcerējies Jēzus pamācību, ka visi ēdieni paši par sevi ir šķīsti (Mk. 7:14–19; Rom. 14:14)? Šķiet, Pētera stingrais “nē, Kungs” bija nonācis nepārprotamā pretrunā ar viņa paļāvību Kungam, kura apustulis Pēteris bija. Tā nebija gluži pirmā reize, kad Pēteris tik kategoriski iebilda Jēzum (Jņ. 13:8–9; 21:7). Pētera impulsīvais raksturs ļoti labi atbilst apustuļa personībai un agrākajam dzīves veidam.
“Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!”
Kāpēc Pēteris tik nepārdomāti nostājās pret savu Kungu, kuram, būdams apustulis, kalpoja? Vai tiešām bija tā, ka pats Kristus būtu aizmirsis baušļus un licis Pēterim darīt to, kas bauslībā aizliegts? Savukārt Pēteris savā impulsīvajā raksturā bija rīcības cilvēks – tāds, kas vispirms dara un pēc tam domā. Vai tiešām tā? Domāju, ka ne. Jāņem vērā Pētera jūdiskā izcelsme. Vienkārši jūdu kultūrā un tradīcijās pamatotā aizspriedumainība bija apēnojusi Dieva vārda primāro nozīmi. Tāpēc Dievam nācās Pēterim atkārtot šo parādību vēl divreiz, lai Pēteris būtu pilnīgi pārliecināts, ka Dieva pavēli sapratis pareizi.
Šīs trīskāršās vīzijas centrālā doma nepārprotami attiecas uz notikumiem, kuri sekos un kuru līdzdalībnieks būs arī pats Pēteris. “Ko Dievs šķīstījis, to neturi par nešķīstu!” (Ap.d. 10:15) Šie vārdi māca, kā Pēterim būs izturēties pret pagāniem, ar kuriem tas visai drīz nonāks ciešā kontaktā. Zināms, ka jūdi nebiedrojās ar pagāniem, iekāms tie nav pieņēmuši jūdaismu, tas ir – nav tikuši apgraizīti un pieņēmuši Mozus bauslības nosacījumus kā ikdienai, tā arī reliģiskai dzīvei. Bet šeit Dievs grib vēstīt Pēterim, ka mācekļiem jāpieņem pagāni nevis pirms viņu šķīstīšanas rituāla, bet pēc tam, kad pats Dievs tos būs šķīstījis. Kā tas notika, par to uzzinim nedaudz vēlāk, kad, Pēterim sludinot Evaņģēliju Kornēlija namā, pagāni sāk runāt mēlēs, slavinot Dievu! Tas viss notiek bez jel kādas apgraizīšanas, bez bauslības rituālu pildīšanas. Un Pēteris drīz vien saprot, ka šo vīziju vēstījums sniedzas daudz tālāk un plašāk nekā pirmajā brīdī šķiet, proti – tas neattiecas uz jūdu ēšanas ierobežojumu atcelšanu vien.
Pētera pārdomas
Vīzijām beidzoties, Pēteris aizvien vēl ir neizpratnē, ko Dievs tam gribējis teikt. Ļoti iespējams, ka viņš tūliņ savā prātā atcerējās daudzus Vecās Derības notikumus. Piemēram, par Jonu, kad Dievs lika tam sludināt pagāniem, bet tas bēga no Jopes, lai varētu to nedarīt. Un nu izrādījās, ka pats apustulis Pēteris bija līdzīgā situācijā, atrazdamies uz kādas dzīvojamās ēkas jumta, lai gaidītu maltīti tai pašā Jopē. Jona toreiz nepaklausīja Dievam, un tāpēc Kungs sūtīja milzīgu vētru jūrā, kas pārbiedēja pagānu jūrniekus. Savukārt Pēteris paklausīja, un tāpēc Dievs sūtīja nevis postošu un biedējošu vētru, bet – Svētā Gara vēja brīzi, kas pagānus iepriecināja un dāvāja tiem sirdsmieru.
Drīz vien Kungs Jēzus pārtrauca Pētera neziņu un šaubas. Pie nama durvīm, kur tobrīd uz jumta, pārdomās grimis, atradās apustulis, pienāca divi vīri un skaļā balsī sauca pēc Pētera. Uzzinājis par šo vīru nāciena mērķi, Pēteris ar dažiem mācekļiem un šiem diviem vīriem jau nākamajā dienā devās ceļā uz Cēzareju, kur tos jau gaidīja pagāns Kornēlijs ar visu savu namu un draugiem.
Uldis Fandejevs