Tu turies ar savu ticību. Tāpēc neesi iedomīgs, bet pilns bijības!
(Rom. 11:20)
Dažs labs izcils svētais var, gluži nemanot, kļūt ticībā vājāks nekā es. Tāpat arī man Dievs šai pašā brīdī var dāvāt lielu, stipru ticību, bet, iekams vēl pagūšu apdomāties, Viņš var ļaut man atkal atkrist un dot ticību kādam citam lielam grēciniekam. Kādēļ tad Dievs tā rīkojas, kādēļ Viņš neļauj saviem svētajiem pastāvīgi palikt stipriem ticībā? Tādēļ – lai viņi nekļūtu lepni un nedomātu, ka ticība viņiem radusies pašiem no sevis, lai svētie nesāktu uzskatīt sevi par dieviem. Tieši tādēļ Dievs mēdz visu tā mainīt un sajaukt, lai cilvēki zinātu, ka Viņš ir Dievs, apzinātos, kas ir viņi paši, un paliktu pazemībā. Viņš prasa pazemību ne tikai no mums, bet arī no visizcilākajiem svētajiem – pat no savas mātes. Ikvienam cilvēkam jānāk Dieva priekšā visdziļākajā pazemībā un jāsaka: es neesmu nekas un nespēju itin neko.