Kristus mūs ar Savām asinīm atsvabinājis no mūsu grēkiem un darījis mūs par ķēniņiem, par praviešiem Dievam, savam Tēvam.
(Jņ. atkl. 1:5–6)
Ticīgie ir īsti ķēniņi – ne tā, ka viņi valkātu zelta kroņus, turētu zelta scepterus, tērptos zīdā, samtā, purpura un zelta drānās, bet, kas ir vēl daudz vairāk, viņi kļuvuši par kungiem, kas valda pār nāvi un velnu, elli un visām nelaimēm. Kauns tiem ir – gods, elle – Debesu valstība, nāve – dzīvība, velns – salmu putnubiedēklis, grēks – taisnība, nelaime – laime, nabadzība viņiem ir bagātība utt. Jo viņi ir visu lietu kungi; viņi ne no viena nav atkarīgi, jo ir piederīgi Dievam un Dievs ir viņu draugs, jā, viņu mīļais Tēvs, pie kura tie atrod bagātību, lielus dārgumus un visu labumu pārpilnību; tādēļ ticīgajiem nevar kaitēt ne grēks, ne nāve, nedz arī velns, bads, slāpes, aukstums, karstums, zobens vai kāda cita nelaime. Jā, ticībā viņi uzvar visas lietas un it visā var atrast gluži pretējo: nabadzībā – bagātību, grēkā – taisnību, kaunā – lielu godu, badā un slāpēs – visu labumu pārpilnību.