Ir iesācies jauns mūsu laicīgās dzīves gads, kuru, tāpat kā katru atsevišķo dienu, kristieši sāk Jēzus vārdā. Lai gan Viņa sekotāji sevi sāka dēvēt pēc Jēzus otrā vārda Kristus par kristiešiem, tomēr tieši Jēzus vārds, īpaši agrīno kristiešu vidū, ir bijis saistīts ar lielu bijību un cieņu. Tam ir vairāki iemesli.
Vispirms jau sava Bērna vārdu Jēzus vecāki neizvēlējās nejauši. Patiesību sakot, viņi paši to nemaz neizvēlējās, jo Bērnu tā nosaukt bija nolēmis pats Dievs, kas Jāzepam un Marijai to īpaši pavēstīja ar eņģeļa starpniecību. Tā kā vārds Jēzus nozīmē – Dievs glābj, tad ar šo vārdu Dievs vēlējās pateikt, ko Viņš, nākot pasaulē, darīs, proti – Jēzū Dievs glābs cilvēci no grēka. Svētajos Rakstos daudzviet tiek uzsvērts, ka citas glābšanas iespējas cilvēkam nav. Tā pats Jēzus ļoti uzvērti sludina jūdiem, ka tie mirs savos grēkos, ja neatzīs, ka Viņš ir Dieva sūtītais Glābējs (Jņ. 8:24).
Apustulis Pēteris, stāvot jūdu augsto priesteru priekšā, tikpat svinīgā nopietnībā nepārprotami apliecināja sava Kunga mācīto: „Nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d. 4:12) Pēc neilga laika, atrazdamies Cēzarejā romiešu virsnieka Kornēlija namā, Pēteris paskaidro, ka šāda sludināšana nav viņa paša iniciatīva, jo Jēzus „mums pavēlējis tautai sludināt un apliecināt, ka Viņš ir Dieva iecelts soģis pār dzīviem un mirušiem. Par Viņu liecina visi pravieši, ka ikviens, kas tic uz Viņu, Viņa vārdā dabū grēku piedošanu” (Ap.d. 10:42–43).
Šie tik viennozīmīgi skaidrie ticības izteikumi, ar kuriem rietumu pasaule ir dzīvojusi gadu simteņiem, mūsu dienās arvien vairāk un vairāk zaudē savu jēgu un nozīmi. Vēsturnieki, sociologi, diemžēl arī teologi daudz pūlas, lai pierādītu, ka mūsdienu cilvēkam Jēzus nekāds Glābējs neesot un arī nevarot būt. Dievs, ja tāds vispār esot, nekādā gadījumā nevarētu kļūt par cilvēku. Tādēļ Jēzus esot tikai cilvēks, kurš, protams, neesot ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no Jaunavas. Kādēļ tā? Tādēļ, ka mūsu dienās tā vairs nenotiekot. Viņa vārds – Dievs glābj – paužot tikai tā laikmeta reliģiskās ilgas, ko izteikuši Jēzus vecāki, piešķirot Viņam šādu vārdu.
Protams, mēs varētu šādus uzskatus vienkārši ignorēt vai noraidīt, un tam būtu visnotaļ pietiekams pamatojums, jo populārie mūsdienu uzskati par Jēzus personu nebūt nav moderno zinātnes disciplīnu atklājumi, bet tās ir tikai diezgan virspusējas seno ķecerību variācijas. Tomēr, iesākot Jauno Gadu Jēzus vārdā, pakavēsimies pie šā jautājuma nedaudz vairāk, un, ņemot vērā Jēzus vārdus – „Pēc viņu augļiem jums tos būs pazīt” –, pārdomāsim, kādus tad augļus ir nesuši šie vilinoši skaistie skepticisma ziedi.
Pirmais auglis, kas nobriedis uz Bībeles kriticisma koka, ir reliģiskais plurālisms jeb doma, ka visas reliģijas savā būtībā ir vairāk vai mazāk vienādas. Mūsu dienās pat daudzi mācītāji no kancelēm apgalvo, ka sludināt pestīšanu tikai Jēzus vārdā esot šaursirdīgi, nepamatoti un naidīgi pret citām reliģijām. Pat visaugstākā līmeņa baznīcu vadītāji ne reizi vien ir pauduši domas, ka arī ārpus kristīgās baznīcas ir iespējama pestīšana, ka Dievs visiem ir viens, un tamlīdzīgus apgalvojumus. Sekas šādiem izteikumiem ir tādas, ka rietumu pasaulē vairojas neskaitāmas sektas, kulti un novirzieni, kas maldina cilvēkus, solot tiem pestīšanu bez Jēzus, tā vairojot reliģiskas nesaskaņas un jucekli sabiedrībā. Cilvēki kļūst apjukuši, vienaldzīgi un bezpalīdzīgi šā reliģiskā haosa vidū.
Blakus ārēji skaistajam, bet indīgajam reliģiskās daudzveidības auglim, ir nobriedis arī neviendabīgas morāles auglis. Tāpat kā cilvēki vairs netic vienai vispārējai reliģiskai patiesībai, tāpat tie vairs netic arī vienām morāles vērtībām, kas attiektos uz visiem cilvēkiem. To, ka noteiktības trūkums morāles jautājumos ir nevis ieguvums, bet liels, postošs zaudējums, varam viegli ievērot daudzās mūsdienu dzīves jomās. Piemēram, kāds no pētniekiem, pārrunājot ar medicīnas ētiku saistītos jautājumus, secina, ka diezin vai būs iespējams atrast vienprātību medicīnas ētiskajā filozofijā, kas izgaismotu medicīnas jēgu un mērķus, ja nebūs vienprātības vispārējā morāles filozofijā, kas izgaismo cilvēka dzīves jēgu un mērķus. Tātad, pat laicīgi domājot, gribot negribot ir jānonāk pie secinājumiem, ka ļoti dažādie atšķirīgie uzskati par to, kas labs un slikts, ir nevis ieguvums, bet liels zaudējums, kas vairo apjukumu cilvēku vidū.
Tā pati neskaidrība, kas vērojama filozofijā, socioloģijā un medicīnas ētikā, valda arī pedagoģijā. Mūsu dienās nevienam vairs nav īsti skaidrs ne tikai tas – pēc kādiem principiem izglītot un mācīt bērnus un jaunatni, bet arī tas, kāds mērķis vispār ir izglītībai. Kāda topoša skolotāja reiz uzskatāmi demonstrēja šo stāvokli, sacīdama, ka nu es pastāstīšu bērniem, ko es domāju, bet tūdaļ arī piebildīšu – tas, kā jūs rīkosities, kādas vērtības respektēsit, tas lai pilnībā paliek jūsu pašu ziņā. Lai gan viņa to sacīja, lepodamās ar saviem mūsdienīgajiem un it kā progresīvajiem uzskatiem, tomēr patiesībā tā bija atzīšanās mūsdienās valdošās nenoteiktības un plurālisma bezspēcībā – slīcēju glābšanai jāpaliek pašu slīcēju rokās.
Ko darīt kristiešiem, redzot, ka vienotas sabiedrības balsti un pamati grūst? Šis jautājums nav jauns. Tas tika uzdots jau pirms daudziem, daudziem gadsimtiem 11. psalmā: „Kad pamati grūst, ko darīs taisnais?” Turpat atrodama arī tikpat sena un vienkārša atbilde: „Tas Kungs ir Savā svētajā namā.” Citiem vārdiem sakot, mainīgā, grīļīgā un pagrimstošā sabiedrība nespēj ietekmēt vai mainīt Dievu. Tādēļ kristiešiem savi pamati ir jāmeklē nevis mainīgās, trakojošās grēka jūras – pasaules virzienā, bet pie mūžam svētā un nemainīgā Dieva Viņa namā.
Līdzīgi pravieša Jeremijas grāmatā mēs lasām, ka vispārējas atkrišanas laikā, Dievs dod pravietim īpašu uzdevumu un apsolījumu: „Ja tu piegriezīsies Man, tad Es tevi paturēšu pie Sevis, lai tu Man no jauna drīkstētu kalpot; ja tu izšķirsi patiesi vērtīgo no niecīgā, tad tu būsi kā Mana mute. Lai tie tad griežas pie tevis un ne tu pie viņiem.” (Jer. 15:19) Pravietis netiek sūtīts mācīties no šīs pasaules gudrajiem, nedz arī uzbrukt viņiem, bet ar savu palikšanu patiesā mācībā un svētā dzīvē, viņš kļūst par patvērumu. Pie viņa atbalstu varēs saņemt ikviens, kas meklē patiesību. Līdzīgi apustulis Pāvils brīdina galatiešu draudzi palikt viņa sludinātā Evaņģēlija ticībā un mācībā, norādot, ka citas glābjošas vēsts nevar būt. Ja kāds nāks ar citu vēsti, tā nesīs nevis svētību, bet lāstu. Pāvils arī paskaidro kādēļ tas tā: viņa sludinātā vēsts nav viņa paša vai citu cilvēku izdomāta, bet Jēzus Kristus atklāta (Gal. 1:6–11). Vienīgi Jēzus vārdā dāvātā Dieva žēlastība ir glābjoša, bet viss pārējais ir dažādi pašu cilvēku darbi, kas nedod taisnību Dieva priekšā, bet pakļauj lāstam, rada šķelšanos un nevienprātību.
1. vēstulē korintiešiem 15. nodaļā un arī citur Pāvils ļoti nopietni atgādina, ka tikai Kristus Evaņģēlijam piemīt glābjošs spēks, proti, tā ir vēsts, ka Kristus ir miris par visu cilvēku grēkiem, aprakts, augšāmcēlies, parādījies mācekļiem, uzkāpis debesīs un valda Dieva spēkā un godībā. Turpat tālāk Pāvils norāda, ka bez Kristus augšāmcelšanās veltīga būtu gan viņa sludināšana, gan korintiešu ticība. Noteikti un skarbi Pāvils paziņo, ka reliģija, kas orientēta tikai uz šīs pasaules dzīvi, ir bezjēdzīga un tās praktizētāji nožēlojami. Tādēļ ikviens, kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, pats sevi ir pakļāvis lāstam (1.Kor. 16:22). „Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.” (1.Kor. 3:11) Ceļot savu dzīves ēku bez šā pamata, sagaidāma nenovēršama katastrofa.
Visi šie apgalvojumi nebūt nav augstprātīga vēlēšanās pacelt kristietību pāri pār citām reliģijām. Paaugstināšanās ir nevis kristieša, bet velna dabā. Sacīdami, ka pestīšana atrodama tikai Jēzus vārdā, kristieši pazemīgi pieņem Dieva atklāto realitāti, uzticīgi aicinādami arī citus ieiet pa vienīgajiem, šaurajiem vārtiem, kas ved uz mūžīgo dzīvošanu.
Ilārs Plūme