http://agards-bible-timeline.com/free.gencharts.html
Pirms daudziem gadiem es sava tēva grāmatplauktā ieraudzīju Jaunās Derības sējumu un nolēmu to izlasīt. Taču, ziniet, es tālu netiku, jo sāku lasīt Mateja evaņģēlija 1. nodaļu un – tur arī paliku.
Toreiz, lasot Jēzus cilts grāmatu, es nevarēju tikt gudrs, kādēļ man tādas lietas būtu jāzina. Es cerēju izlasīt kādus dziļas atziņas vārdus, bet jau pašā Jaunās Derības ievadā mani sagaidīja pulks mistisku cilvēku ar dīvainiem vārdiem. Tomēr – nesteidzieties šo Jēzus Kristus ģenealoģiju uzskatīt par evaņģēlista Mateja ekscentrisku kaprīzi un nesteidzieties pāršķirt šo lappusi! Jo kopā ar Kristu pieminētais 41 cilvēka saraksts vēstī ko ļoti svarīgu!
Šī vēsts ir atslēga izpratnei par Jēzus Kristus personu, un tā kalpo par drošu pamatu Bībeles vēsts pašai sirdij – mācībai par to, ka Kristus ir izpircis nāvei un mūžīgai pazušanai it visus grēciniekus, tas ir – it visus cilvēkus. „Redzi, jaunava taps grūta un dzemdēs Dēlu un Viņa Vārdu sauks Imanuēls– Dievs ar mums.” Tā pravietoja Jesaja 700 gadus pirms Kristus piedzimšanas. Kristus ģenealoģija norāda uz šā pravietojuma piepildījumu. Tas ir Jēzus ciltskoks no ticības tēva Ābrahāma līdz izcilajiem Israēla valdniekiem Dāvidam un Salamanam, no Dāvida līdz Babilonijas trimdai un noslēdzas ar Kristus audžutēvu Jāzepu un Kristus māti Mariju.
Pirmkārt, šim ciltskokam bija jāliecina jūdiem, ka Jēzus Kristus pa Marijas un Jāzepa līniju bija Dāvida troņa mantinieks. Un tieši tādam saskaņā ar praviešu rakstiem bija jābūt Mesijam, Dieva Svaidītajam gaidītajam Israēla atbrīvotājam.
Otrkārt, šim ciltskokam ir jāliecina visai pasaulei, ka Kristus nebija ne eņģelis, ne garīgas matērijas sabiezējums, ne mirāža, ne daļējs cilvēks, ne cilvēcības matrix, bet gan patiess Cilvēks, kurā ritēja viņa daudzo un ļoti dažādo senču asinis un gēni.
Mēs tur lasām izcilu ticības vīru vārdus, no kuriem lielākais ir Ābrahāms. Viņa vārds ebreju valodā nozīmē “neskaitāmu cilvēku tēvs”. Taču, lai cik izcils arī būtu bijis Ābrahāms, viņš bija grēcinieks un mirstīgs cilvēks. Arī viņš reizēm šaubījās par Dieva solīto, meloja un bija mazdūšīgs. Kaut gan, salīdzinot ar citiem, Ābrahāmam bija cildens un taisns raksturs, viņš bija uzticīgs un pazemīgs. Ābrahāms bija ļoti bagāts vīrs, taču viņš nebija mantkārīgs vai skops, bet bija devīgs un lēnprātīgs, un viņš ļoti mīlēja savu sievu Sāru.
Ne velti Dievs izredzēja tieši Ābrahāmu, lai uzticētu tam Vecās Derības piederības pašus pirmsākumus. Jo tieši caur Ābrahāmu Dievs deva apgraizīšanas zīmi, kas toreiz bija Dieva tautas piederības un svētības zīme. Un ne velti jūdi lepojās, ka ir Ābrahāma pēcteči, jo Ābrahāms bija izcils un īpaši svētīts cilvēks. Tomēr apustulis Pāvils paskaidro (1. Moz. 15:6; Rom. 4:3 u.c.), ka vienīgi viņa ticība, uzticēšanās Dievam tika Ābrahāmam pieskaitīta jeb pielīdzināta par taisnību.
Tātad visizcilākais, kas uzticībā bija gatavs Dievam upurēt pat savu vienīgo ilgi gaidīto dēlu Īzaku, tomēr nebija izcils diezgan. Jo taisnums un svētums Dieva priekšā tam bija jāpieskaita nepelnīti, Dievam pielīdzinot un pavelkot Ābrahāma veikumu uz augšu.
Ticība un uzticēšanās: tās papilnam bija Jēzus senčiem Jēkabam un Dāvidam. Ja Jēkabs bija gandrīz vai svēts un tik pilnīgs, cik vien pilnīgs un svēts spēj būt grēcīgs cilvēks, tad skaistais, apdāvinātais dzejnieks un mūziķis, drosmīgais karavīrs un Israēla valstiskuma pamatlicējs Dāvids smagi grēkoja, sūtot nāvē savu draugu, lai iegūtu viņa sievu Batšebu.
Ar to pat mūsdienās pietiktu, lai cilvēks nonāktu sabiedrības melnajā sarakstā, kur nu vēl Dieva priekšā. Dieva vārdā pravietis Nātans Dāvidam pavēstīja, ka par šo rīcību Dāvids ir pelnījis nāvi.
Zīmīgi, ka Dievs tieši ar Dāvida ģeniālo dzejnieka sirdi un muti ir licis tapt psalmiem, un arī 15. psalma vārdiem, kas apsūdz, notiesā un padzen no Debesīm Dāvidu pašu. Jo psalms vēstī, ka Dieva svētajā valstībā mūžīgi pastāvēs tikai tie, kas bīstas To Kungu un staigā nenoziedzībā un dara vienīgi to, kas taisns, un savā sirdī glabā patiesību, kas citu neaprunā, savam tuvākajam ļaunu nedara un nelaupa viņam viņa godu, kas negroza zvērestu tad, kad tas kļūst par nastu.
Ak, vai mēs spējam paši sevi tā novērtēt!? Ja kāds tomēr tā iedomājas, tad tādam cilvēkam ir kāds lielisks piemērs Kristus ciltskokā – Dāvida dēls Salamans. Gudrais Salamans, ārkārtīgi bagātais un varenais, dievbijīgais, cēlais un taisnīgais Salamans. Viņš bija tik izcils, ka savas dzīves beigās patiešām tā pa īstam noticēja savam izcilumam, paļāvās uz to un – rezultātā samaitāja visu, ko dzīvē bija paveicis, sekodams savu neskaitāmo pagānu tautu sievu elku dievībām. Viņš tās apprecēja, kaut arī Dievs šādas laulības israēliešiem bija noliedzis, jo Salamans sāka ticēt, ka ir tik izcils, ka drīkst sev atļauties izņēmumus Dieva likumiem. Jaunava Marija ir Salamana atvase. Jēzus Kristus ir Marijas Dēls…
Bet, ja šie pieminētie senie vīri visumā tomēr bija krietni un taisni, tad Kristus ciltskokā varam atrast arī īstus neliešus, elku kalpus, slepkavas, laupītājus un laulības pārkāpējus. Tāds, piemēram, bija Jēzus priekšteču sarakstā minētais Jūdejas ķēniņš Manase. Viņš sagrāva sava krietnā tēva Hezekijas pārvaldīto valsti, iegrūda tautu trimdā un pats zaudēja troni. Viņš pat pavēlēja sadedzināt Svētos Rakstus, kur vien tie bija atrodami, nogalināja visus, kas tos lasīja, ieviesa Jeruzālemes Svētajā Templī sīriešu Venēras kultu – izvirtību, kas samaitāja viņa tautas ticību, morāli un noveda pie pilnīga pagrimuma. Vēl vairāk, Manase, upurēja pagānu dievībām pats savu dēlu. Ko gan vēl ļaunāku cilvēks iespētu pastrādāt? Taču arī Manases asinis plūda Marijas un līdz ar to Kristus dzīslās…
Un Kristus dzīslās neplūst vien jūdu, bet arī pagānu asinis. Rahaba bija kanaāniešu netikle no Jērikas pilsētas – Dieva sodītas, jūdu nicinātas tautas nicināma sieviete. Taču viņa izglāba no vajātājiem israēliešu izlūkus, jo noticēja Israēla Dievam, apprecēja kādu Jūdas cilts vīru un kļuva par Kristus ciltsmāti. Viņas dēlu Boazu apprecēja moābiešu sieva Rute. Tā nu Kristus ģenētiski nemaz nebija tīrs jūds.
Taču arī tas vēl nav viss! Viņa dzīslās ir arī asins grēka samaitātas asinis. Jo, kad ciltskokā minētā Jūdas vedekla Tamāra zaudēja vīru, tad, lai tiktu pie mantinieka un Jūdas ciltij apsolītā mantojuma, viņa pārģērbās, izlikdamās par prostitūtu, un pavedināja sava vīra tēvu Jūdu. No šī sakara tai piedzima dēls Ferecs, kas arī ir Jēzus ciltskokā…
Ko tas nozīmē? Kādēļ gan evaņģēlists, kas savu darbu rakstījis, lai visi, kas to lasa ticētu, ka tieši Jēzus ir Dieva solītais pasaules Glābējs – Dieva Dēls, ir publiskojis šādas lietas par sava Kunga izcelšanos. Lai gan ģenealoģijā minētas trīs reizes četrpadsmit paaudzes, tajās saskaņā ar jūdu ciltsrakstu izpratni ir pārlēkts pāri daudzām paaudzēm, tās pat nepieminot. Vārds „dzemdināja” var attiekties pat uz mazmazbērniem un pat vēl tālāk. Tādēļ ciltsrakstos tiek pieminētas tikai īpaši izvēlētas „atslēgas” personas. Tātad Matejs nemaz nebija spiests minēt tos Kristus senčus, kurus varētu uzskatīt par nenozīmīgiem vai nevēlamiem. Bet viņš tos ir pieminējis! Kādēļ?
Šie „kompromitējošie” fakti liecina par vissvētāko un tīrāko Evaņģēlija prieka vēsti grēcīgajai cilvēcei: Dievs nav apmeklējis vienīgi vienu izredzētu tautu vai vienīgi izcilus un svētus cilvēkus, bet Dievs ir piedzimis grēcīgā cilvēcē, kļūdams par visu cilvēku, visu grēcinieku radinieku un brāli. Tādēļ arī mēs, kas dzīvojam pēc tūkstošiem gadu, esam ierakstīti Jēzus ciltskokā. Un ar savām asinīm Viņš ir samaksājis par it visiem, pat tiem melnākajiem grēkiem un noziegumiem.
Jēzus ir pārrāvis to nolemtības ķēdi, ka cilvēki saviem pēctečiem nodod tālāk grēku un nāvi, jo Viņa Tēvs nav no Dāvida cilts. Viņa tēvs vispār nav ne no kādas grēcīgu cilvēku cilts – Viņa Tēvs ir pats Visvarenais Dievs, Debess un Zemes, cilvēka un Visuma Radītājs. Jaunavas Marijas klēpis tika Svētā Gara apaugļots, un viņai piedzima Dieva Dēls – patiess Cilvēks un patiess Dievs, kas pats ir sava ciltskoka sakne un dzīvības devēja atvase. Kristus nav pa pusei cilvēks un pa pusei Dievs, jo Viņš savā cilvēcībā nav atšķirīgs no mums un savā dievišķumā nav atšķirīgs no Trīsvienīgā Dieva Tēva un Svētā Gara. Viņš ir patiess Cilvēks – bet brīvs no grēka, jo ir svēts Dievs.
Patiesībā šis Mateja pierakstītais ciltskoks nemaz nav Marijas, bet viņas vīra Jāzepa ciltskoks. Tiesa arī Marija bija no tās pašas Jūdas un Dāvida cilts. Lūka mums sniedz Marijas radu rakstus. Tos papētot, redzams, ka Marijas un Jāzepa radu raksti ir ļoti tuvi un līdzīgi. Tomēr šis neparastais fakts, ka Matejs sniedz Jāzepa ciltskoku, kaut pats liecina par to, ka Jāzeps nebija atzinis Mariju un viņa bija jaunava, pirms tai nebija piedzimis Jēzus, – mums māca par dievišķu adopciju, pieņemšanu. Tā ir adopcija pretējā virzienā nekā parasti: jo nevis Jāzeps adoptēja Dieva Dēlu, bet Dieva Dēls caur savas mātes laulību ar Jāzepu adoptēja visu seno ciltskoku no Ādama un Ievas ar visiem tam piederīgajiem, radiem: tuviem un pavisam tāliem – no visām tautām un ciltīm zem saules, pat arī mūs.
Kristus līdzībā sauc sevi par līgavaini, bet savu atpirkto ticīgo draudzi – par līgavu. Mēs zinām: ja pāris tiek salaulāts – tiek veikts ieraksts dzimtsarakstā un līgavainis un līgava apmainās ar gredzeniem kā derības zīmi. Bet, domājot par šo Kristus līdzību, jājautā: Kā grēcinieks tiek salaulāts ar Dievu? Kā mēs tiekam pieņemti un adoptēti? Tas viss notiek: lejot Svētās Kristības ūdeni saskaņā ar Jēzus novēlējumu, piedodot grēkus, klausoties sludināto Evaņģēliju un piedaloties Jaunajā Dieva Derībā ar cilvēkiem – Vakarēdienā.
Šī ārēji šķietami neefektīvā rīcība tiešām ir vienīgais veids, kā cilvēkam tiek pieskaitīts jeb pielīdzināts Kristus mantojums – svētums! Līgavas īpašums pēc laulībām kļūst par līgavaiņa īpašumu, bet līgavaiņa īpašums par līgavas īpašumu. Tā nu tiem, kas ir kristīti, tic un lieto dievišķās žēlastības adopcijas līdzekļus – Vārdu un sakramentus –, pieder viss Dieva Dēla svētums! Kaut arī esam grēcīgi cilvēki, Dievs mūs uzlūko ar mīlestību kā savus bērnus un nevainojami svētus cilvēkus, it kā mēs būtu vēl lieliskāki nekā Ābrahāms un Jēkabs – jo Viņš uzlūko mūs un redz mūsos savu vienpiedzimušo Dēlu.
Kāda nepelnīta žēlsirdība un uzupurēšanās, kāda mīlestības pilna dievišķa augstsirdība! Tā sniedzas līdz pat grēka bezdibeņa pašiem dziļumiem un sniedz piedošanu, pretī neprasot neko, vienīgi jā vārdu! Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs! Savas dzīves beigās, zaudējis visu, ieslodzīts ienaidnieku cietumā, Manase aptvēra, cik drausmīgi ir grēkojis un izmisumā sauca uz Dievu pēc piedošanas. Un Dievs viņam piedeva, piedeva pat šim briesmīgajam noziedzniekam, jo viņš beidzot aptvēra, ka krīt bezdibenī un lūdza, kliedza: „Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Un Dievs Manasem piedeva – Kristus dēļ! Kristus dēļ Manase ir Debesīs! Vai tas gan nav patiess Evaņģēlijs arī mums?!
Dievs nepiedod tikai vienu lietu: Viņš nepiedod tiem, kuri neatzīst sevi par grēciniekiem un vainīgiem Dieva priekšā un kuri atsakās ticēt un lietot Viņa dievišķās adopcijas līdzekļus. Viņš nepiedod arī tiem, kas upurē Dievam savu cilvēcību, savu grēcīgo lieliskumu un savu pašpieņemto sagudroto reliģiozitāti un svētulību.
„Es skaistu rozīt’ zinu” ir brīnišķīga dievišķās inkarnācijas slavas un pateicības dziesma. Uz cilvēces nokaltušā stumbra ir izdīdzis tāds jauns zars, kurš mirušajam stumbram dod spēku un dzīvību. Dievs ir ar mums cilvēkiem. Immanuēl! Patiesībā Tā Kunga eņģelis Jāzepam lika nosaukt jaundzimušo nevis par Imanuēlu („Dievs ar mums”), kā pravietoja Jesaja, bet pat vēl labāk un skaidrāk: par Jēzu (Ješuah) – kas nozīmē „Dievs glābj”.
Jo Kristū Dievs ne vien ir pie mums grēcīgiem cilvēkiem, bet Viņš glābj. Un ne vien Dievs Kristus glābj, bet vēl, pat jo vairāk, visu mūsu radinieks, brālis un draugs, kristīgās baznīcas un visu ticīgo līgavainis – Cilvēks Kristus glābj.
Tādēļ šodien un vienmēr visas acis ir jāpievērš tam mazulim, ko auklēja Jaunava Marija, jo, kad sekojam Viņa dzīvei, Viņa vārdiem un rīcībai, tad mēs ieraugām, kā notiek šī glābšana.
Korālis aicina: “mirstīgais šai brīdī lai klusē.” – Mirstīgais grēcīgais cilvēks lai ir kluss Dieva priekšā! Un šodien mēs pienesīsim Dievam vien to, ko esam saņēmuši no Kristus: Svētā Gara sniegto ticību un no ticības izrietošu pateicību.
Kristus dēļ visiem, kas tic un ir kristīti, ir nevis kaps un tumsa, bet brīnišķīga cerība, ko mums devis tas, kas stāv augstu pāri šai pasaulei – Cilvēks Dievs Jēzus Kristus. Jo Viņš ir noliecies pie mums un mūs pacēlis!
Gundars Bākulis