Cilvēkiem ir raksturīga tieksme pēc laimes, pēc tās svētīgās sajūtas, kad es varu teikt: man visas lietas ir nostājušās savā vietā. Kad tiklab cilvēka iekšienē, kā arī ap viņu iestājas tāds svētīgs līdzsvars, tad tā ir svētlaime. Miers un līdzsvars, drošība – tas viss ir apsolīts, tuvinoties Dievam. Savā dzīvē mēs staigājam dažādus ceļus – gan tuvus, gan tālus. Bet vispriecīgākais ceļš ir atgriešanās ceļš. Atgriezties mājās allaž ir laime, mierinājums un arī prieks pēc ilgas un nogurdinošas prombūtnes.
Ceļš uz mājām reizēm nebūt nav viegls. Ir daudz apkārtceļu un maldīšanās. Cilvēks labprāt stāsta sev: man nemaz nav, kur atgriezties, es piederu tukšajai paaudzei. Man nav nekādas pārliecības. Es nepiederu nevienai kopībai, tradīcijai vai kam tamlīdzīgam. Es esmu pazudis šajā plašajā, plašajā pasaulē. Es nepiederu nekur. Man nav absolūti nekādas identitātes,” – tā runā modernā cilvēka izmisums. Pat paši būtiskākie cilvēka esamības jautājumi – “Kas īsti es esmu?” un “Kur ir mana vieta šajā pasaulē?” – tā arī daudzkārt paliek neatbildēti.
Arvien biežāk sev apkārt mēs dzirdam tādus vārdus kā identitātes krīze, apnikums un bezjēdzība. Un šādi vārdi un noskaņojums ir raksturīgs ne tikai cilvēkiem, kurus mēs mēdzam saukt par neveiksminiekiem, bet arī tādiem, kuriem dzīve šķietami “iet no rokas” un kurus mēs saucam par nodrošinātiem un pārticīgiem. Šī problēma patiesībā nav sveša ne jauniem, ne veciem, ne izglītotiem, ne neizglītotiem. Un mūsu laikā kā nekad agrāk cilvēki izjūt, ka tiem trūkst orientieru un kritēriju, lai izprastu šo pasauli. Nebūt jau nav tā, ka šī problēma ir raksturīga tikai mūsu laikam, bet, šķiet, tomēr ir tā, ka laiks, kurā mēs dzīvojam, izceļas ar īpašu sarežģītību un haotiskumu. Un tādēļ cilvēkiem ir jāsastopas ar milzīgām grūtībām, mēģinot saprātīgi izskaidrot šo pasauli un cilvēka lomu tajā.
Mūsdienās no cilvēku prātiem gandrīz pilnīgi ir izzudusi doma par absolūtām un nemainīgām patiesībām, kas vienotu visus cilvēkus savā starpā. Dažādo kultūru, reliģiju un filozofiju priekšstatu daudzveidība ir radījusi iespaidu, ka vienota patiesība visiem nav iespējama. Katram esot sava patiesība. Tādējādi šī pasaule uzskatu un viedokļu daudzveidībā ir kļuvusi pilnīgi sadrumstalota un fragmentēta, un tā vien šķiet, ka viss, kas mūs šeit saista kopā, ir tikai šī zeme, pa kuru mēs staigājam.
“Vecajos, labajos laikos” cilvēki atrada sev vietu un drošību savā ģimenē, draudzē un ciematā, tā bija diezgan noslēgta vide, kur cilvēki parūpējās cits par citu. Mūsdienās jau ļoti reti ir sastopamas stipras, saliedētas ģimenes, kā arī vienotas un drošas draudzes kopības, kas ir nepieciešami nosacījumi, lai audzinātu cilvēkus ar stipru un stabilu identitāti. Mūsu haotiskais un steidzīgais laiks diemžēl vairs gandrīz nepazīst rietumu kristīgās kultūras mantojumu un tradīcijas, kas no paaudzes uz paaudzi spēja dot zināmu kārtību un stabilitāti cilvēka dzīvei.
Kristīgajai baznīcai šajā laikā ir īpaša privilēģija sludināt mūsdienu sadrumstalotajam cilvēkam atbildes uz cilvēka visbūtiskākajiem jautājumiem, ko savā atklāsmē ir devis pats Dievs. Savā atklāsmē Dievs mums ir devis to, ko pats cilvēks savā ierobežotībā nav spējis sasniegt, proti, vienotas un nesadrumstalotas zināšanas par visu mūsu dzīvi un tās jēgu. Bībelē mums paveras visaptverošs skats no Dieva perspektīvas, ka visa šī pasaule ar tās iemītniekiem ir Dieva radīta, uzturēta un atrodas Viņa varā. Šādā ticībā mēs uzzinām kādu brīnišķīgu patiesību par to, kas ir cilvēks. Tā ir patiesība, ka cilvēks nav vis kāds nejauši evolūcijas ceļā attīstījies veidojums, kuram nav nekādas īpašas jēgas un mērķa, bet cilvēks ir Dieva radība, kuru Viņš ir veidojis pēc sava tēla un līdzības, lai tādējādi cilvēks varētu būt sadraudzībā ar savu Radītāju.
Šajā ziņā cilvēks ir visas “radības kronis”, apveltīts ar visdažādākajām spējām un talantiem, spēku un prātu, sajūtām un emocijām. Tā Svētie Raksti atklāj cilvēka augsto stāvokli: “Kad es redzu Tavas debesis, Tavu roku darbu, mēnesi un zvaigznes, ko Tu esi radījis: kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem, visu Tu esi nolicis pie viņa kājām.” (Ps. 8:4–7) Tieši tādēļ arī cilvēks kā Dieva tēls un līdzība jau pēc savas būtības ir vērtīgs un nozīmīgs.
Cilvēku savstarpējās attiecībās šajā pasaulē dominē krietni vien citādi priekšstati. Vai nav tā, ka cilvēki cits citu vērtē pēc tā, kādi katram ir sasniegumi dzīvē, cik katrs ir simpātisks, pievilcīgs, gudrs, skaists, slavens utt.? Diemžēl tu nevienam neliksies interesants tikai tāpēc, ka esi cilvēks. Ciena un respektē taču tikai tos, kuri ir kaut ko sasnieguši, kuri jau ir “kaut kas”. Tādiem ir daudz draugu un laba sabiedrība, bet tie, kam nav ar ko lepoties, tie paši ir vainīgi… Un tādēļ tik daudziem cilvēkiem ir jādzīvo nepārtrauktā nedrošībā un spriedzē: Vai es cilvēkiem patikšu? Vai viņi mani novērtēs un mīlēs?
Te mēs atkal nonākam pie jautājuma – vai man un tev ir kāda nemainīga un paliekama vērtība neatkarīgi no tā, vai esmu “veiksminieks” vai “neveiksminieks”, bagāts vai nabags, vecs vai jauns? Kristīgā ticība nepārprotami atbild, ka ikviens cilvēks ir cienījams un godājams kā Dieva radība. Dievs tevi mīl tieši tādēļ, ka tu esi cilvēks, Viņam nav svarīgi, kāds tu esi – liels vai mazs, veiksmīgs vai neveiksmīgs. Mūsu vērtība nav atkarīga no tā, ko apkārtējie ļaudis par mums domā, bet gan no tā, ko Dievs par mums domā.
Dievs ir radījis mūs un piešķir mums vērtību. Kā Dieva radības savu patieso vērtību un nozīmi mēs iegūstam Viņa atspulgā, kad dzīvojam Viņa vārda patiesībā. Kā Kristus saka: “Ja jūs paliekat Manu vārdu mācībā… jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31–32). Šajā patiesībā cilvēkam ir dota vienota un skaidra izpratne par visu lietu būtību un jēgu. Šie vārdi no paaudzes uz paaudzi ir bijuši būtiski luteriskajiem kristiešiem, kādi tie ir pratuši būt: brīvi, jo ir iepazinuši Kristus mācību.
Aigars Dāboliņš