Jaira meitiņas augšāmcelšana, Rembrants, Den Kongenlige Kobberstiksamling.
Vārdi „dogma”, „doktrīna”, „ortodoksija” jau ilgu laiku cilvēkiem nesaistās ne ar ko labu. Tas šķiet kaut kas veclaicīgs, tumsonīgs un kokains. Pat ja šādam uzskatam atsevišķos gadījumos varētu būt iemesls, es tomēr vēlos norādīt, ka ne stīvums, ne garlaicīgums, ne antiintelektuālums neizriet ne no Bībelē pamatotas kristīgas dogmatikas, ne no ortodoksijas, kas šo dogmatiku jeb mācību uztur un praktizē. Manuprāt, ir pat gluži pretēji – ortodoksija ir no Bībelē atklātā Dieva vārda izrietošs ļoti dzīvīgs, aktīvs un arī prātu rosinošs skatījums gan uz pašu Dieva vārdu, gan uz cilvēku un pasauli tā gaismā.
Es pat gribētu teikt, ka ortodoksa ticība neizbēgami nozīmē arī aktīvu prāta stāvokli, jo tam nemitīgi nākas samērot gan apkārtējo realitāti, gan pašam sevi ar tā sauktajām ticības patiesībām jeb Bībeles mācību, kas tik pat labi var tikt saukta arī par dogmu. Un šī sava prāta un saprašanas samērošana ar Bībelē atklāto Dieva prātu vienmēr rāda Dieva citādumu, Viņa stāvēšanu pāri un ārpus tām kategorijām, kas iekļaujas mūsu prātā un var tikt domātas. Tāpēc Dieva vārds un tā veidotā ticība attiecībā pret cilvēka saprašanu ir paradoksāla – tā ir pāri par to normālību, kādu mēs varam izsecināt no apkārtējās pasaules un savas apziņas.
Vēl jo vairāk tas ir tāpēc, ka pēc grēkā krišanas gan cilvēka apziņa, gan pasaule vairs nav tāda, kādu Dievs to bija iecerējis. Esamība kopš tā laika pati par sevi ir paradoksāla – viss un jebkas ir tāpēc, ka Dievs to grib, tomēr tas īsti nav pēc Viņa prāta. Turklāt grēkā kritusī pasaule ar tās kārtību ir vienīgā mums pazīstamā realitāte, un iedzimtā grēka samaitātā daba ir vienīgais iespējamais mūsu esamības veids šajā laikā – tas pēc būtības ir pretrunā Dieva gribai, tādēļ pati pasaules un mūsu pastāvēšana ir tāds kā neloģisms, nekārtība vai, ja vēlaties, paradokss.
Dieva dotā ticība, kas saņem un tur vērā Viņa prātu, mājo mūsos – aizvien iedzimtā grēka konsekvencēs dzīvojošajos cilvēkos. Un ticības realitāte ir tik atšķirīga no mūsu pašu dabā un apkārtnē nolasāmās, ka apustulis Pāvils ticīgo pat sauc par citu, par jaunu cilvēku, un pats mūsu Kungs vecajam un visnotaļ prātīgajam Nikodēmam saka, ka viņam ir jāpiedzimst no jauna. Spriežot pēc Nikodēma un neskaitāmu citu reakcijas uz Jēzus vārdiem un kristīgu, ortodoksu mācību saskaņā ar tiem, nekā citādi kā par paradoksālu to nosaukt nevar. Un, lai nu kāda, bet garlaicīga un sastingusi nu gan tā nav! Patiesi ortodoksa kristietība un tās sludināšana drīzāk izraisīs izbrīnu vai pat apmulsumu, bet ne žāvas. Protams, tas nav atkarīgs tikai no sludinātāja, bet arī no klausītājiem, jo vienkāršākā reakcija uz paradoksu ir to noraidīt kā bezjēdzību. Tādā gadījumā žāvas un miegaina klanīšanās kā cilvēka dabiska (jeb grēcīgās dabas) reakcija uz Dieva vārdu ir pilnīgi iespējama.
Mēs pastāvīgi esam ļoti dzīvā, patiesā saskarsmē ar Dievu, ja paliekam Bībeles teksta skaidri iezīmētajās Viņa pašatklāsmes robežās jeb ortodoksijā. Tā ir nemitīga vingrināšanās bauslības un Evaņģēlija izšķiršanā, un tā sauktā tīrā prāta spriedumi tur maz ko der. Prāts tur der vien tam, lai saprastu tos vārdus, ko Dievs uz mums runā, un tad – lai brīnītos un sajūsminātos par to jēgu. Uz tādu kopīgu brīnīšanos, pārdomājot ortodoksas ticības jeb Dieva gribas un Viņa taisnības paradoksalitāti, esmu izvēlējies kādu savu sprediķi 24. svētdienai pēc Svētās Trīsvienības svētkiem.
Dievišķās ačgārnības
xxiv. post Trinitatis, Kol. 1:9–14; Mt. 9:18–26
Mateja evaņģēlija fragments par jūdu vecākā meitiņas augšāmcelšanu daudz konkrētāk un skaidrāk ir aprakstīts Marka un Lūkas evaņģēlijos. Un tas arī ir saprotams, jo, kā liecina, piemēram, Marks, pie paša šā brīnumainā Dieva žēlastības darba, ko veica Jēzus, klāt bija ļoti nedaudzi – vien mirušās meitenes vecāki un trīs Jēzus mācekļi: abi Cebedeja dēli – Jānis un Jēkabs, un arī Pēteris. Būdams apustuļa Pētera palīgs un arī tāds kā sekretārs, Marks varēja daudz konkrētāk nekā Matejs aprakstīt, kas tad īsti notika sinagogas priekšnieka Jaira mājā. Savukārt Lūka, kas savu liecību, kā viņš pats Lūkas evaņģēlija sākumā saka, ir balstījis uz sīkiem pētījumiem un liecinieku izjautāšanas, vispār bija ļoti uzmanīgs pret sava vēstījuma detaļām. Šo iemeslu dēļ arī ir nelielas atšķirības visos trijos evaņģēlijos rodamajos pārstāstos par Jaira meitiņas augšāmcelšanu – jo dažādi bija paši stāstītāji, dažāds bija viņu vēstījumu tiešais iemesls.
Kā mums ir zināms kopš seniem laikiem, Matejs savu evaņģēliju ir rakstījis, īpaši vērsdamies pie jūdiem un uzsvērdams, ka Jēzus ir jūdu sengaidītais, Dieva apsolītais Mesija jeb Viņa svaidītais Glābējs. Un Mateja evaņģēlijā varbūt arī vislabāk ir redzams konflikts starp Jēzu un jūdiem, starp Dieva vārdu un darbiem, starp cilvēku pašgudrību un iedomām. Mateja evaņģēlija 9. nodaļa, kurā ir lasāms šīs svētdienas sprediķa teksts, ir viena vienīga konfliktu un pārpratumu virkne, ko rada Dieva darbošanās cilvēku vidū, jā – dievbijīgu cilvēku vidū.
Lai cik dīvaini tas būtu, bet visasākais konflikts Jēzum bija ne jau ar bezdievīgajiem un amorālajiem, bet tieši ar dievbijīgajiem un reliģiozajiem, ar tiem, kuriem Dievs bija svarīgs, kuriem reliģija dzīvē ieņēma būtisku lomu. Jēzus piedod grēkus triekas ķertajam, aicina par Savu sekotāju muitnieku – krāpnieku un amorālu tipu, nerēķinās ar tādām jūdiem pieņemtajām dievbijības paražām kā gavēņiem – tas izraisīja jūdu neapmierinātību un nosodījumu pret Jēzu, jo Viņš nerēķinājās ar viņu dievbijību. Varētu teikt, ka Jēzus pat uzvedās nekulturāli jeb, kā mēs teiktu šodien, aizskāra citu cilvēku reliģiskās jūtas, Viņam nepiemita tolerance un iecietība pret citu cilvēku reliģiskajiem ieskatiem, Viņš pat tos atklāti kritizēja un nosodīja. Kurš gan tā drīkst uzvesties!? Tiešām – kurš? Kurš vēl, ja ne pats Dievs?
Vienīgi Dievs ir tas, kurš drīkst pasmieties par cilvēku reliģiozitāti vai pat par to pārmest un to nosodīt. Jo nav un nevar būt patiesas dievbijības bez paša Dieva. Bīties Dievu nozīmē – bīties Viņu, nevis kādas iedomas, metafiziskas teorijas un konceptus. Tādēļ, Dievam Jēzū Kristū nākot pasaulē, arī radās un aizvien rodas pārpratumi, nesaskaņas un konflikti, ko izraisa Dieva prāta un gribas sadursme ar cilvēku pieņēmumiem par Viņa prātu un gribu.
Viens no tādiem cilvēku pieņēmumiem ir, ka pasaulē viss notiek pēc Dieva prāta. Un vai tad baznīca arī tā nemāca, ka Dievs ir visvarens, ka nekas Viņu neierobežo, nespiež un neko Viņam nediktē? Arī Svētie Raksti saka, ka “Viņš visu vada pēc Savas gribas lēmuma” (Ef. 1:11). Jā, visvarenais Dievs visu dara pēc Sava prāta un gribas, tādēļ Viņš var atļauties arī tādu vaļību kā atteikties no Savas gribas īstenošanas. Kā lasām Bībelē, tad ne vienreiz vien tā tas vēsturē arī ir noticis, kad Dievs ir ļāvis Sevi it kā pierunāt, piemēram, Ābrahāma lūgšanas dēļ gribēja apžēlot Sodomu un Gomoru, pielika klāt ķēniņa Hiskijas dzīves gadus un pat pagarināja dienas ilgumu, kad Israēla armija cīnījās ar amoriešiem pie Gibeonas un Jozua Viņu par to lūdza. Dievs ir visvarens, tādēļ Viņš var atļauties Savu varenību arī neizrādīt. Jā, Viņa prāts notiek vienmēr, tomēr ne vienmēr, lai cik neloģiski tas izklausītos, tas ir Viņa prāts.
Pēc Sava prāta Dievs ļauj notikt daudz kam tādam, kas nemaz neatbilst Viņa prātam, un ir ļoti iespējams, ka mūsu acīm skatāmajā pasaulē šo ačgārno lietu, notikumu un sakarību, kurām Dievs Savā visvarenībā vienkārši ļauj notikt, ir vairāk nekā to, kas tiešām atbilst Viņa prātam. Tādēļ, pat ticot visvarenajam Dievam, cilvēkiem visai viegli ir nonākt maldīgos ieskatos par Viņa prātu. Šajā sakarā mums palīgā nāk Dieva paša atklāsme, kas mums ir dota Svētajos Rakstos – Bībelē, jo Dieva pārvaldītajā pasaulē ir pārāk daudz ačgārnību, lai no tās varētu droši mācīties izprast Dieva prātu.
Un ir arī otrādi – tas, ko mēs lasām Bībelē un kas savulaik risinājās cilvēku acu priekšā kā Dieva tieša iejaukšanās un līdzdarbošanās pasaules vēsturē, cilvēka prātam šķiet ačgārni. Cilvēks, nojaušot Dieva visvarenību, ir mācījies no tā sauktās “dabas grāmatas” un sevis paša prāta, mēģinādams tajā nolasīt Dieva gribu, un – ir maldījies. Jo gan Visumā, dabā, gan cilvēkā pašā daudz kas notiek nevis tiešā saskaņā ar Dieva gribu, bet vienkārši tādēļ, ka Viņš kaut kādu iemeslu dēļ pagaidām to pieļauj. Un, kad nu Dievs šajā Savas gribas pieļautajā, faktiski ačgārnajā vidē tiešām dara un runā to, kas ir Viņa prāts, cilvēks ir apmulsis, pārsteigts vai pat saskaities.
Jēzus atlaiž cilvēkiem grēkus. Cilvēki domā: “Šis zaimo Dievu.” Jēzus pieņem grēciniekus. Cilvēki domā: “Šis nav Dieva vīrs, jo biedrojas ar sabiedrības padibenēm.” Jēzus neievēro kaut kādus cilvēku ieviestus dievbijības paradumus. Cilvēki domā: “Šis nebīstas Dieva.” Jēzus ieiet sēru namā un saka, ka mirušais ir tikai aizmidzis, un cilvēki Viņu izsmej: “Muļķis! Dieva prāts ir noticis, dabas likumi ir darījuši savu! Mirušie ir nomiruši, un ir muļķīgi viņus saukt par aizmigušiem.” Bet tad Jēzus šos Dieva prāta zinātājus vienkārši ņem un izmet no mājas laukā. Ļoti netaktiski. Cilvēki ir nākuši izteikt līdzjūtību un mierināt sērojošos tuviniekus par viņu bērna nāvi. Ko tādās reizēs saka? – “Tāds ir Dieva prāts. Gan jau Dievs zina, ko dara.” Un tamlīdzīgi. Neko teikt, dievbijīgi vārdi. Jā, dievbijīgi, kamēr nesāk runāt pats Dievs: “Atkāpieties! Jo meitene nav mirusi, bet guļ.” Ačgārni, muļķīgi ir Dieva vārdi un darbi Viņa paša visvarenības pasaulē: “Un tie Viņu izsmēja.”
Lielajiem dabas grāmatas lasītājiem un Dieva prāta zinātājiem ir jābūt uzmanīgiem, jo varbūt viņiem nemaz nav paredzēts ne zināt Viņa prātu, ne par to spriest. Tādēļ “ļaužu pulku izdzina ārā” līdz ar visiem reliģiskajiem un dabaszinātniskajiem konceptiem, bet Dievs “iegāja iekšā un satvēra to pie rokas, tad meitene piecēlās”. Mums mirušie ir mirušie, un melns ir melns, bet tikai tik ilgi, kamēr Dievs nesaka ko citu. Dieva prāts ir Dieva prāts, pat ja tas mūsu prātam šķiet neprāts, un Viņa gudrība ir gudrība, pat ja mums tā šķiet smieklīga. Ja Viņš par mirušo saka: “Viņa guļ,” tātad – viņa guļ. Bet Dievs ir Dievs! Kas mums ir miris, Viņam var būt guļošs, kas mums ir gals, Viņam var būt sākums, kas mums ir rīt, Viņam var būt aizvakar.
Par darbu spriež, kad tas padarīts, par dzīvi – kad tā nodzīvota. Un – jo vecāks, jo gudrāks. Pieredze sola zināmu apskaidrību. Pieredze attiecībā uz Dieva prātu sniedz tādu apskaidrību, ka nekādas skaidrības nav un nebūs. Šī ir ačgārna pasaule, un mēs tajā esam pavisam ačgārni ar savu dzīvi un saprašanu, un Dievs to visu pieļauj visdrīzāk nevis kā kaut ko atbilstīgu Savam prātam, bet gan Savai visvarenībai – Viņš ļauj būt mums un visam, kas vajadzīgs mūsu esamībai, tieši tā, kā tas ir. Dievs pacieš un piecieš to, kā viss ir, lai Savā visvarenībā galu galā piepildītu Savas gribas lēmumu – mūsu pestīšanu, kad arī pasaule līdz ar mums tiks pārradīta pilnīgā saskaņā ar Viņa prātu un gribu. Līdz tam – līdz augšāmcelšanās dienai – mēs dzīvojam ačgārnā pasaulē, un tikai laiku pa laikam līdz ar Dieva iejaukšanos tajā visā nojaušam, kā tas viss ir patiesībā.
Tās ir jaukas un ārkārtīgi patīkamas ačgārnības, kuras šajā pasaulē reizēm ievieš Dievs. Jā, Viņa prāts un griba ir Viņa, proti – tas ir kas slēgts, nepieejams un neizzināms mūsu galīgajam un turklāt vēl grēcīgajam prātam. Tomēr ikreiz, kad Dievs Savā visvarenībā atļaujas kādu jucekli šīs pasaules lietās, Viņa prāts pret mums atklājas kā mīļā Tēva prāts pret Saviem bērniem – labs, saudzējošs un pasargājošs, kas visu zina un paredz, lai it viss – pat nāve – būtu mums par labu. Nāve nav pēc Dieva prāta. Ciešanas nav Viņa gribas izpaudums. Apjukums un apstulbums nav tas, kam Viņš ir radījis cilvēku. Tas viss ir pēc Dieva visvarenības, lai paradoksālā veidā caur to visu piepildītos tas, kas tiešām ir Dieva prāts un griba – dzīvība, laime, apskaidrība un droša pārliecība.
Pagaidām tas viss mums ir tikai ticībā. Mēs aizvien esam ačgārni ačgārnā pasaulē, kur smagais krīt uz leju, bet vieglais – ceļas augšup, tādēļ patiesība – dievišķā patiesība mums šķiet ačgārna. Tajā visvieglākais – Dieva Gars – laižas lejup, bezgalīgais kļūst redzams un tverams noteiktā veidā, visa Radītājs cieš slāpes un badu, mūžīgais nomirst, bet grēcīgais tiek atzīts par svētu bez kādām tā būtiskām izmaiņām, miesa tiek uzņemta Debesīs un Dievam ir cilvēka seja. Viss otrādi. Pareizāk sakot, viss savās vietās. Vienkārši mēs visu laiku esam dzīvojuši ar galvu uz leju, tādēļ nostāšanās uz kājām liek cilvēka galvai un prātam sagriezties. Tad mēs pierodam, un izrādās, ka vairs neesam īsti piemēroti pasaulei, kur viss ir ar kājām gaisā, un mums ir jāmācās būt tādiem, kāds ir Dievs: ļaut visam būt, lai par spīti tam visam galā varētu piepildīties Dieva prāts. Tā ir liela gudrība – ticības gudrība, par kuru runā arī Pāvils, sacīdams kolosiešiem: “Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt pacietīgiem un izturīgiem.”
Pacietība un izturība netaisnībā, ačgārnībā, gribētā nedabūšanā un pieviltās cerībās mums tiešām ir vajadzīga. Pasaule un prāts to nedos. Un, ja arī dos, tad nav nekādu garantiju, ka tā tiešām būs patiesība, nevis kārtējā ļoti ticamā ilūzija. Vienīgi dievišķā ačgārnība, ko Viņš atļaujas Savā visvarenībā un kas pasaulei un miesas prātam ir muļķība, ir droša un uzticama. Nedrošībā, šaubās, grūtībās, ciešanās, pasaulē un nāvē Dievs runā par mieru, uzticamību, pateicību, prieku, Debesīm un mūžīgu dzīvību. Dievs runā! Tādēļ lai pieredze, gudrība, spriestspēja un zināšanas tiek izdzītas ārā, bet Dievs – lai ienāk iekšā, satver pie rokas un pieceļ.
“Viņš mūs izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.” Pasniedzis roku, satvēris, piecēlis, pārcēlis un nu caur Vārdu un sakramentiem dod žēlastību un spēku būt arī pacietīgiem un izturīgiem, būt nepareiziem šīs pasaules šķietamajā pareizībā sev un citiem par svētību un Dievam par godu. Āmen.
Didzis Meļķis