Frīdrihs Vilhelms Vāgners un viņa publikācijas laikrakstā „Latviešu Avīzes”
Deviņpadsmitā gadsimta 20. gadu sakumā, drīz pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē un Vidzemē tika nodibināti arī pirmie latviešu laikraksti. “Vidzemes Avīzes”, kas sāka iznākt 1824. gadā, gan tā arī palika sludinājumu lapu ietvaros, kuros publicēja valdības rīkojumus, ziņas par aizbēgušiem zemniekiem, zādzībām u.c.
Citādi bija Kurzemē, kur jau ar pirmajiem “Latviešu Avīžu” numuriem, kas nāca klajā 1822. gadā, veidojās pilnvērtīgs preses izdevums, kas aptvēra visu laikrakstiem raksturīgo informācijas spektru. Avīzē bija ne tikai sludinājumi, bet arī vietējās un ārzemju ziņas, publicistika. Dzejoļi, mīklas un stāstiņi vērta laikrakstu izklaidējošāku. Vēlākajos gados ne bez pamata kritiski tika vērtēta laikraksta ideoloģiskā ievirze, jo tās izdevēji naidīgi uztvēra tautiskos centienus un vērsās pret atmodas darbiniekiem, savukārt 19. gadsimta pirmajā pusē, kad šīs idejiskās pretrunas vēl nebija pilnībā izkristalizējušās, samanāmāka ir laikraksta kultūrvēsturiskā nozīme. Tas pulcēja daudzveidīgu autoru loku, kas sarūpēja arī nozīmīgus literatūras sacerējumus, dokumentēja un saglabāja nākamajām paaudzēm ne tikai svarīgākos notikumus, bet arī neskaitāmus tā laika „dzīves sīkumus”, kas citādi jau sen būtu vēlāko paaudžu cilvēkiem nesasniedzami un bez kādām pēdām izzuduši izdzīvotā laika neaptveramajās dzīlēs.
Viens no šādiem novadu korespondentiem bija arī Neretas mācītājs Frīdrihs Vilhelms Vāgners (1786–1854). Viņš bija lielas mācītāju dinastijas pārstāvis, kuras sākumi Kurzemē meklējami 17. gadsimtā, kad 1698. gadā Priekulē mācītāja darbu sāk Prūsijā dzimušais Vāgnera vecvectēvs Georgs Frīdrihs (1666–1721). Dzimtu un amatu turpina Vāgnera tēva tēvs Gothards Vilhelms (1717–1784), kas pēc studijām Kēnigsbergā kļūst par Lielzalves, Mazzalves, Ērberģes un Daudzevas mācītāja Hūna adjunktu un znotu, bet no 1765. gada strādā par mācītāju Secē. 1747. gadā Lielzalvē piedzimst viņa dēls Johans Vilhelms (1747–1811). Pēc studijām Jēnas universitātē un tām sekojošiem mājskolotāja darba gadiem 1778. gadā viņš kļūst par Kaldabruņas mācītāju, kur 1786. gadā piedzimst šā raksta „varonis” Frīdrihs Vilhelms.
Kad Frīdriham paliek trīs gadi, tēvs pāriet uz Biržu un Zalves draudzi. Johana Vilhelma Vāgnera dzīves nogalē traģiskas krāsas ienes slimība, un 1806. gadā saprāta zuduma dēļ no mācītāja amatu nākas šķirties. Par draudzes vikāru kļūst Jākobs Florentīns Lundbergs (1782–1858), kas kultūras vēsturē pazīstams arī kā latviešu rakstniecības darbinieks un dzejnieka Anša Līventāla (1803–1878) literārārais aizbildnis. Pēc tam, kad pabeigtas teoloģijas studijas Tērbatā, Frīdriham Vilhelmam Vāgneram Kurzemes Evaņģēliski luteriskā konsistorija piedāvā atbrīvojušos tēva draudzi un amatu, taču, nejuzdamies pietiekami drošs, viņš no atbildīgā uzaicinājuma atsakās un vairākus turpmākos gadus strādā par mājskolotāju.
1813. gadā Frīdrihs Vilhelms tiek ordinēts par Kaldabruņas mācītāju, 1814. gadā nodibina ģimeni. Viņa sieva ir Aleksandra Johana Stendera (1744–1819), saukta arī par Jauno Stenderu, meita Marianna. 1814. gadā Vāgners nonāk Neretā, kur kļūst par adjunktu vienam no tolaik izglītotākajiem teologiem, komponistam un mācītājam Gotfrīdam Georgam Mīliham (1735–1815), bet gadu vēlāk, pēc seniora nāves, Vāgneru ordinē par Neretas mācītāju. Šajā amatā viņš paliek līdz mūža beigām 1854. gadā.
1824. gadā „Latviešu Avīzēs” sāk parādīties rakstiņi, lielākoties ar vienādu virsrakstu – „No Neretas”. Trīsdesmit turpmāko gadu laikā radīto Vāgnera publikāciju skaits tuvojas diviem simtiem. Atskaitot dažus nenozīmīgus joku gabaliņus, to vidū nav daiļliteratūras sacerējumu. Liekas pat savādi, par lielo publikāciju skaitu vien iedomājoties un atceroties, ka viņa dzīves ceļi savijušies ar sava laika rakstniecības darbiniekiem. Atšķirībā no daudziem saviem laika biedriem Vāgneram laikraksts nekalpoja ne literārās daiļrades izpausmei, ne pasaules labošanai. Avīze viņam dāvāja iespēju stāstīt par savu laiku, to, kas notiek ar cilvēkiem viņa draudzē, kā viņi mainās gadu gaitā. Pats autors palika it kā neredzams.
Viena no jomām, kurai Vāgners bija uzticīgs visā dzīves laikā, ir tautas izglītība. Savās mācītāja gaitās, gadu no gada apmeklēdams visus savas draudzes locekļus un „pārklaušinādams” viņu bērnus („gan grūti man nācēs panest ziemas stipru saltumu, istabu karstumu, sūrus dūmus, kuriem dažā vietā uzgāju”), Vāgners pedantiski uzskaitīja lasīt un rakstīt pratējus, tāpat grāmatas, kas bija viņu rīcībā, un iegūtās ziņas regulāri publicēja.
Laiku pa laikam kas līdzīgs tika iespiests arī par citām draudzēm. Tomēr Nereta ir vienīgais novads, par kuru līdz mūsdienām saglabājies tik pilnīgs, profesionāli savākts publicētu faktu kopums. Tas ļauj izsekot iedzīvotāju izglītības līmeņa attīstībai un grāmatu izplatībai gadu desmitiem ilgā laika posmā, gūt priekšstatu par to, kā soli pa solim vairojas grāmatnieku (lasītpratēju) pulks, 19. gadsimta četrdesmitajos gados jau pārsniedzot pusi no iedzīvotāju skaita (salīdzinājumam – 1824. gadā draudzē ir 5160 iedzīvotāji, no tiem ir 1144 „grāmatnieki” un 44, kas māk rakstīt), kāds pienesums pagasta gudrajām galvām tiek no skolas bērniem (ja 1842. gadā draudzē bija 145 rakstītpratēji un 55 rēķināt mācīti, tad 1850. gadā jau 227 rakstītāji, 102 rēķinātāji).
Visa šī informācija tiek sniegta uz demogrāfisko datu fona, dažkārt arī lietpratīgi komentēta. Neretieši (draudzes iedzīvotāju skaits 19. gadsimta pirmajā pusē svārstās starp pieciem un sešiem tūkstošiem) ne tikai mācījās, bet arī slimoja, izmira, dzima.
Demogrāfijai kritiska ir bijusi 19. gs. 20. un 30. gadu mija. 1829. gadā no masalām kapā aizgājuši 72 iedzīvotāji, liela bijusi arī bērnu mirstība (otrajā dzīvības gadā – 192 bērni). Draudzi gan neskāra 1831. gada holēras epidēmija, kas citur Latvijā aiznesa daudzas dzīvības. Pašnāvības arī tolaik nav svešas, un laiku pa laikam šādā veidā no dzīves aiziet arī pa kādam neretietim.
Avīzei tiek iesūtītas arī ziņas par klimatiskajiem apstākļiem, tīrumu ražību, saimniecisko dzīvi.
Vāgners aprakstījis arī Bībeles biedrības darbību grāmatu izplatīšanā, ziedojumu fondu Sēlpils (Sērpils) baznīcas apriņķa ērģeļu būvei, jaunu instrumentu iegādi un uzturēšanu.
„Latviešu Avīzēm” no Neretas iesūtīts arī krietns skaits praktisku padomu: kā izdzīt kurmjus (stādot koriandru dārzā vai pieberot kurmja alas ar tā sēklām), iznīdēt blaktis, izaudzēt lielus sīpolus, saglabāt kartupeļus, pārdzīvot lopbarības trūkumu u.c. Laikam jau viņš zināja, kas vajadzīgs. Praktiskajai literatūrai samērā vairāk uzmanības veltīts arī grāmatu apskatos, kurus Vāgners publicēja laikrakstā.
Pētniecības nolūkā Vāgners organizējis arī izrakumus, kurus mūsdienu arheologi droši vien vērtētu kā diletantiskus. Atracis ar pieaicinātiem palīgiem veclaiku kapus, bet „maz ko dabūja redzēt, proti, vienu miroņa galvu, kas nebūt nebija lielāka par šādām galvām, vienu cirvi ar šķērsu zobiem, vienu dzelzagalu no kāda šķēpa, pāri mazus dzelza tuteņus, vienu lielu miseņa pirkstu gredzeni, kas kā kāda pedere uz 4 voi 5 kārtām salikts..” (LA1841, 46). Tikai vēlāk, kad darbi jau uz beigām gājuši, viens no puišiem zinājis Vāgneram pastāstīt, ka jau pirms viņiem te pabijuši mantas meklētāji.
Vāgners bija arī Latviešu literārās biedrības dibinātāju skaitā un tās izdotajā rakstu krājumā publicējis vairākus rakstus par latviešu valodas leksikas jautājumiem.
Ir lietas, kas grūti pakļaujas dokumentēšanai. Piemēram, personības starojums, kas īsti nojaušams tikai personiskā saskarē. Laika biedri Vāgneru raksturojuši kā ļoti apzinīgu sava darba veicēju. Kad viņš iet no mājas uz māju, skaita, cik tur Bībeļu, cik dziesmu grāmatu. Un ievieš soda naudu, lai novērstu skolā mācību kavējumus. Tur jau arī tas starojums.
Ināra Klekere