Vorens Riks. Mērķtiecīga dzīve. Tulk. Ģirts Balodis. – R.: Agape Latvija, 2005. – 336 lpp.
Šoreiz vairāk runāsim par grāmatā mācīto svētdarīšanas doktrīnu un par to, kā tā atšķiras no luterāņu mācības. Kā dzīvot Dieva svētītu dzīvi šai sarežģītajā pasaulē? Kādam jābūt un kā jāuzvedas kristietim, kad apkārt valda stress un haoss? Kā atrast jēgu un mērķtiecīgu dzīvi tā visa vidū? Tādi ir Rika Vorena grāmatas vadmotīvi. Taču, kā jau minēts iepriekšējā rakstā, viņa piedāvātā pieeja ne vienmēr atbilst Svēto Rakstu mācībai. Rika Vorena sludinātā “dzīves stila” kristietība un svētdarīšanas mācība diemžēl nebalstās pareizi izprastā Kristus Evaņģēlijā.
Kā tad tā? Kad lasām šo grāmatu, tā liekas tik loģiska, viegli uztverama un saprotama, un turklāt tā ir pilna ar Svēto Rakstu citātiem. Gandrīz katrā lappusē ir citēta Bībele no daudziem un dažādiem tulkojumiem. Grāmatā ir atrodami daudz brīnišķīgu aforismu un teicienu, kuri sava lakonisma un dziļdomības dēļ ir vērti, lai tos iegaumētu.
Riks Vorens runā par daudzām mūsdienās aktuālām Bībeles tēmām, piemēram, par cilvēka dzīves vērtību un unikalitāti, Dieva radītās pasaules mērķtiecību, cilvēka atbildību sava Radītāja priekšā u.c. Un, kad “Mērķtiecīga dzīve” izlasīta, tad neviļus gribas domāt, ka šāda grāmata nevar vest maldos, jo tā taču ir piesātināta ar Rakstiem un viss izklausās tik labi un praktiski. Un tomēr: ne viss ir zelts, kas spīd!
Bauslība pievilcīgāka
Riks Vorens grāmatu sāk ar vārdiem: “Runa nav par tevi.” Pēc manām domām, tas ir ļoti labs sākums, kas rāda pareizā virzienā, proti – novērst cilvēku no egocentriskā skata uz dzīvi un atklāt cilvēka patieso vietu un lomu Dieva pasaulē, kur pats Dievs ir visu lietu centrā. Tomēr grāmatas turpinājums par nožēlu rāda citu virzienu un vairāk pievēršas cilvēkam pašam un viņa aktivitātēm.
Tā vietā, lai sludinātu Dieva un Kristus darbus, Riks Vorens galvenokārt runā par paša cilvēka izšķiršanos, pūlēm un darbiem. Viņam ir tūkstoš labu padomu un pamācību, likumu un dzīves principu, kas cilvēkam paklausīgi jāizpilda, lai patiktu Dievam jeb, autora vārdiem runājot, liktu Dievam uz mums smaidīt.
Un nebrīnieties, ka šādas – kā teoloģijā sauc – bauslības pamācības tik ļoti daudziem liekas pareizas un pieņemamas, jo bauslības prasības taču saskan ar cilvēka dabu un sirdsapziņu! Bauslības pieeja vienlaikus arī glaimo cilvēkam, ka tas ar paša spēkiem un pūlēm var patikt Dievam: saki man, kas jādara, un es to izdarīšu! Te izpaužas liela ticība cilvēka paša spējām un spēkiem.
Kad kristieši māca bauslības un morāles veidā, tad nekristiešiem tas ir labi saprotams. Tiem ir dots saprast bauslību un morāli, tomēr Evaņģēlijs tiem ir svešs. Pajautājiet cilvēkiem uz ielas, kāda ir baznīcas loma un uzdevums, un tie jums atbildēs, ka tai ir jādod morāles vadlīnijas un jāveido krietni cilvēki. Tāpēc arī baznīca, izpatīkot sabiedrībai, savā mācībā un sludināšanā bieži vairāk sludina bauslību un morāli, jo tā liekas pievilcīgāka nekā Kristus Evaņģēlijs.
Svētdzīves dzinulis
Šķiet, ka Riks Vorens domā līdzīgi un tāpēc arī viņa tekstos dominē bauslības vēsts. Nevarētu teikt, ka viņš neatsaucas uz Dieva žēlastību un Kristus nopelnu, taču nepārprotami daudz lielāks uzsvars grāmatā ir likts uz bauslību un cilvēka paša darbiem. Tieši ar bauslības “receptēm” Vorens māca cilvēkiem dzīves jēgu un gatavo viņus mūžībai.
Tomēr mums jājautā: vai tiešām bauslība un labas morāles mācība var būt kristīgas dzīves dzinulis un motivācija? Vai ar bauslības pamācībām ir iespējams padarīt cilvēku labāku pēc būtības? Nē, bauslība to nespēj. Tā gan māca, kāda ir Dieva griba un kā pareizi un svēti dzīvot, bet bauslība nevar mainīt mūsu grēcīgās sirdis, un tā nevar dot mums spēku izpildīt Dieva likumus. Spēks mainīt un motivēt mūsu sirdis piemīt tikai Kristus mīlestības un piedošanas vēstij – Evaņģēlijam.
Kad lasām Jauno Derību, tad patiešām – mēs tur atrodam daudz dažādu bauslības pamācību un pamudinājumu. Tomēr šīs pamācības nekad nav vienas pašas, bet tās vienmēr tiek motivētas ar Kristus Evaņģēliju. Apustuļi mācīja, ka kristieša jaunā ticības dzīve un labie darbi allaž ir pamatoti ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos.
Lasiet apustuļu vēstules, un jūs redzēsit, cik ļoti visa kristieša dzīve un darbošanās ir sakņota Kristus krusta upurī. To sauc par kristocentrisku sludināšanu, kas visu spēku un motivāciju ticības dzīvei gūst tikai un vienīgi no Glābēja Kristus, kā sacījis Pāvils:
“Jo es jūsu starpā negribēju neko citu zināt kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu.” (1.Kor. 2:2)
Ap. Pāvils Vēstulē efeziešiem raksta: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef. 2:8–10)
Tas nozīmē, ka Kristus ir ne tikai mūsu taisnošana, bet arī mūsu svētdarīšana. (1.Kor. 1:30) Tāpēc nevis pats cilvēks dara sevi svētu un pilnveido sevi svētā dzīvošanā, bet arī tas ir Dieva darbs. Svētajos Rakstos svētdzīve vienmēr ir atspoguļota kā Kristus darbs mūsos: “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani.” (Gal.2:2)
Cilvēks ir legālists
Te atklājas lielā atšķirība starp “Mērķtiecīgas dzīves” mācību un Evaņģēlija mācību. Bībele motivē kristiešus ar Kristus žēlastību, mīlestību un Viņa krusta nopelnu (t.i. – Evaņģēliju), savukārt Vorena grāmata cenšas padarīt cilvēkus svētus un dievbijīgus ar dažādiem mērķiem, padomiem un uzdevumiem (t.i. – bauslību).
Skaidrs, ka bauslība un morāle cilvēkam ir vieglāk “sagremojama”. Tomēr Dievs ir devis bauslību nevis cilvēka svētdarīšanai, bet gan pirmām kārtām – grēka atziņai, lai parādītu cilvēka grēku un Dieva dusmas. Bauslība ir “audzinātāja,” kas tikai sagatavo grēciniekus Kristus Evaņģēlijam.
Bet, ja bauslību sāk izmantot kā dzinuli vai motivāciju svētai dzīvei, tad tur nekas labs nevar sanākt. Tā nespēj darīt svētu, jo bauslība ar Dieva kategoriskajām prasībām vai nu dzīs cilvēku pilnīgā izmisumā, vai arī – mīkstinot šīs prasības – bauslība padarīs cilvēku par liekuli un “farizeju”, kas iedomājas sevi kā ļoti svētu un pareizu.
Diemžēl Riks Vorens šajā grāmatā nelieto bauslību korekti, proti – tās bībeliskajā nozīmē. Viņš iedveš cilvēkam pārliecību, ka ar savu dzīvi pēc bauslības principiem un ar pilnīgu paklausību tas spēj sev nopelnīt “Dieva smaidus” un “Debesu atalgojumu”: “Ievēro, ka Noa paklausīja Dievam pilnībā (neviens norādījums netika ignorēts), un viņš paklausīja katram vārdam (tieši tādā laikā un veidā, kā Dievs to vēlējās). Lūk, ko nozīmē paklausīt no visas sirds.” (72. lpp)
Sekojiet piemēram! Esiet kā Jēzus, esiet kā Noass, un Dievs jums uzsmaidīs! Vorens to visu pasniedz tā, it kā Dieva labvēlību Noass būtu pelnījis ar savu paklausību un it kā pilnīga paklausība būtu mūsu cilvēciskajos spēkos…
Vai tad tieši tā nav lielākā problēma, ka mēs nespējam paklausīt Dievam no visas sirds? Vai tad Jēzus tieši tādēļ negāja par mums krusta nāvē, lai izpirktu mūsu nepaklausību un mūsu vietā dāvātu Dievam pilnīgu paklausības upuri? Ja jau mēs ar savu paklausību spētu izpelnīties Dieva labvēlību, tad Kristus krusta upuris būtu bijis veltīgs un lieks.
Nav jau tā, ka Vorens nemaz neizprastu Evaņģēliju – ka grēcinieks tiek glābts vienīgi Jēzus svētās dzīves, nāves un augšāmcelšanās dēļ. Bet tajās retajās reizēs grāmatā, kad viņš sludina Evaņģēliju un Kristus darbu, tas tūlīt tiek nomākts ar bauslības prasībām. Un līdz ar to viss Evaņģēlija mierinājums tiek aizēnots ar nemitīgo uzsvaru uz bauslības pamācībām un Debesu atalgojuma pelnīšanu.
Tā vietā, lai vestu savus lasītājus pie Kristus un Viņa pilnīgajiem nopelniem, Vorens nemitīgi māca viņiem izdarīt mērķtiecīgus lēmumus, izšķiršanās un apņemšanās kalpot Dievam, un ar saviem darbiem pelnīt Debesu atlīdzību.
Alga Debesīs
Nevar noliegt, ka Svētie Raksti tiešām sola ticīgajiem atalgojumu Debesīs, tomēr ne tādā veidā, kā to dara šī grāmata. Vorens raksta, ka dzīve ir “pārbaudījums, pārvaldīšanā nodota manta un pagaidu uzdevums. Tas ir mērķtiecīgas dzīves pamats” (42. lpp.). Un “katru reizi, kad tu dzīvē izturi pārbaudījumu, Dievs to redz un mūžībā tev atlīdzinās” (44. lpp.). Vorens māca, ka Dievs ticīgiem atlīdzinās, ja tie dzīvos mērķtiecīgu dzīvi un ar saviem darbiem ražīgi kalpos Dievam.
Šis arguments izklausās gana ticami, taču pēc būtības tas ir smalks Bībeles mācības izkropļojums. Debesu atlīdzība šeit tiek piedēvēta nevis Kristus pilnīgajam darbam, bet gan pašu cilvēku dievbijīgajiem darbiem un nopelniem, un viss gods par to tiek dots nevis Dievam, bet pašam cilvēkam.
Tas ir milzīgs pārpratums uzskatīt, ka mēs paši sev varam izpelnīties Debesu atalgojumu. Jo tiklīdz mēs sākam runāt par pelnīšanu, tā Dievs tiek padarīts par tirgotāju vai algādzi, kas visu dod pēc nopelniem. Tāpēc kristīgā mācībā ir jābūt uzmanīgiem, runājot par kristiešu atalgošanu Debesīs.
Bet kā tad saprast visus tos Rakstu izteikumus, kur ticīgajiem apsolīta Debesu alga? (Mt. 5:12, Lk. 6:23,25, u.c.) Šī alga ir jāsauc par žēlastības atlīdzību, kur atalgotas tiks nevis mūsu pūles un nopelni, bet gan Kristus pelnītā žēlastība mūsu labā. Debesu valstību un Debesu balvas nav iespējams nopelnīt ar cilvēka pūlēm, bet vienīgi saņemt no Kristus žēlastības.
Kad Kristus runā par “algu Debesīs”, Viņš to dara, lai mierinātu un iepriecinātu kristiešus, jo viņu dzīve un kalpošana šai grēcīgajā pasaulē sastopas ar nepateicību un pretestību. Tāpēc Kristus viņus mierina, lai tie nezaudē drosmi un pacietību, darot labu un dzīvojot kristīgu dzīvi, jo viņu alga ir nevis šeit virs zemes, bet gan Debesīs. (vairāk par to varat lasīt M. Lutera komentārā par Kalna sprediķi)
Kā panākt labus darbus?
Var jau saprast, ka Riks Vorens kā mācītājs rūpējas par to, lai kristieši būtu cītīgāki labu darbu veikšanā un svētdzīvē. Viņš grib padarīt cilvēkus ne tikai par Vārda klausītājiem, bet arī par Vārda darītājiem. Viņš vēlas uzlabot draudzes un darīt tās aktīvākas un dedzīgākas. Tomēr ne bauslības pātaga, ne Debesu balvu solīšana nav tas īstais veids, kā var panākt izmaiņas kristiešu dzīvē.
Ar šādiem līdzekļiem gan ir iespējams panākt, ka cilvēki ziedo baznīcai vairāk naudas, kļūst aktīvāki un dara vairāk baznīcas darbā, cerot iegūt lielāku atalgojumu un augstāku vietu Debesu valstībā! Taču visi tādi darbi – šādu motīvu vadīti – diemžēl ir nedzīvi, liekulīgi darbi, kas nenāk kā patiesi ticības augļi.
Ja labus darbus cilvēki veic piespiesti, sludinot bauslības draudus vai bauslības apsolījumus, tad tie nav patiesi labi darbi. Tikai tie ir labi darbi, ko cilvēks dara brīvi un no sirds. Bībele saka, ka priecīgu devēju Dievs mīl, bet Viņam nav prieka par negribīgām un liekulīgām dāvanām.
Un nav jābrīnās, ka bauslības pamācības nespēj izspiest no cilvēkiem patiesi labus darbus. Bauslībai gan ir sava loma kristīgā sludināšanā, taču šī loma nekad nav dominējoša un bauslība vienmēr ir pakārtota Evaņģēlija vēstij. Raksti saka: bauslība nokauj, bet Evaņģēlijs dara dzīvu. Vienīgi ar Evaņģēliju – Kristus žēlastības un piedošanas sludināšanu cilvēku sirdis var tikt mainītas, ka tās patiesi mīl Dievu un savu tuvāko, un dara patiesi labus darbus pateicībā par dārgo pestīšanas dāvanu.
Tieši par to runā arī apustulis Pāvils Vēstulē galatiešiem, kur ticīgie no evaņģēliskas ticības bija atkrituši atpakaļ bauslības darbos: “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis, jūs, kam acu priekšā ir tēlots Jēzus Kristus, krustā sistais? To vien vēlos no jums dabūt zināt: vai jūs garu esat saņēmuši ar bauslības darbiem vai ar ticības sludināšanu? Vai jūs esat tik neprātīgi? Garā iesākuši, jūs tagad miesā gribat pabeigt?” (Gal. 3:1–3)
Tāpēc, ja mācītājam ir nopietna vēlēšanās panākt uzlabojumus savā draudzē, tad nebūtu gudri iet Rika Vorena ieteikto bauslības ceļu. Ne moralizēšana, ne gudras pamācības, ne bauslības draudi, ne Debesu algas apsolījumi nespēs mainīt grēcinieku cietās sirdis, lai tās atplauktu mīlestībā un patiesi labos darbos. Šāda sludināšana tikai vairos cilvēkos dziļi mītošo lepnību, iedomājoties, ka spēj patikt Dievam ar savu dzīvi, dievbijību un darbiem.
Ieklausīsimies, ko raksta Pāvils Vēstulē filipiešiem par visiem saviem bauslības darbiem un sasniegumiem: “Kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kuru dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu un atrastos Viņā; negūdams savu taisnību no bauslības, bet no Kristus ticības, taisnību no Dieva uz ticības pamata.” (Fil. 3:8–9)
Patiesas pārmaiņas grēcinieka dzīvē var panākt vienīgi Kristus un Viņa Evaņģēlijs, kas dod tam ticību un jaunu dzīvību. Ar skaidru Evaņģēlija sludināšanu, ar Kristības dāvanu, ar grēku piedošanu un Svēto Vakarēdienu šī Kristus ticība mūsos tiek uzturēta. Un šai ticībai piemīt patiešām dievišķs spēks!
Par šo spēku Mārtiņš Luters Vēstules romiešiem ievadā saka: “Šī ticība ir dzīva, darbīga, aktīva un varena lieta! Ir neiespējami, ka šī ticība bez mitas nedarītu labus darbus. Tā nejautā, kādi labi darbi būtu darāmi, bet pirms vēl ir pajautāts, tā jau ir izdarījusi šos darbus un pastāvīgi turpina tos darīt.”
Uģis Sildegs