Kalpi, paklausiet saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pildiet Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara Tam Kungam un ne cilvēkiem.
(Ef. 6:5–7)
Kalps, darīdams savu darbu, vienmēr domā tā: mans kungs maksā man algu, tādēļ es viņam kalpoju; citādi es uz viņu pat neskatītos. Tāda kalpa sirds un nodomi nav šķīsti, jo viņš kalpo tikai sava maizes kumosa dēļ, un, kad tas ir beidzies, tad beidzas arī viņa darbs. Bet, ja cilvēks ir dievbijīgs kristietis, viņš domā tā: es gribu kalpot ne tādēļ, ka mans kungs man ko dod vai nedod, ir dievbijīgs vai ļauns utt., bet gan tādēļ, ka Dieva vārds mani uzrunā un saka: jūs, kalpi, paklausiet saviem kungiem kā pašam Kristum! Un kalpa sirds pati no sevis kļūst labprātīga, jo viņš ir satvēris un tur dārgu Dieva vārdu, sacīdams: jā, es gribu kalpot savam kungam un saņemt savu algu. Taču man ir augstāks mērķis – es to daru tādēļ, lai kalpotu savam mīļajam Dievam un Kungam Kristum, kas man to ir pavēlējis; es zinu, ka mana kalpošana ir Viņam tīkama. Te redzi, kā darbs tiek darīts un nāk no šķīstas sirds.