Ticību nosaka gēni – tā savā grāmatā apgalvo amerikāņu zinātnieks Dr. Dīns Hāmers. Salīdzinot vairāk nekā 2000 DNS paraugus un uzdodot brīvprātīgajiem 226 jautājumus par viņu garīgajām izjūtām, zinātnieks secinājis, ka cilvēka spēja ticēt ir tieši saistīta ar gēnu, kas regulē garastāvokļa maiņas noteicējas vielas cilvēka smadzenēs. Jo cilvēki reliģiskāki, jo ir lielāka iespējamība, ka viņiem piemīt šis gēns, kura zinātniskais apzīmējums ir VMAT2.
Dr. Hāmers spriež, ka reliģiska audzināšana un dievbijīga vide atstāj samērā mazu iespaidu uz ticību. Viņaprāt, tā sauktā “dieva gēna” esamība izskaidro, kāpēc vieni cilvēki ir vairāk noskaņoti uz garīgumu nekā citi: “Budam, Muhamedam un Jēzum bija virkne mistisku pieredžu vai apziņas izmaiņu, un tādējādi viņi, iespējams, bija šā gēna nesēji. ..Tas nozīmē, ka tendence uz garīgumu ir daļa no ģenētiskās uzbūves. Tas nav nekas tāds, kas neizbēgami pāriet no vecākiem uz bērniem. Tas var izlaist kādu paaudzi – gluži kā gudrības dāvanas.”
Grāmata
Hāmera atklājumi ir izklāstīti grāmatā (The God Gene: How Faith is Hard-Wired Into Our Genes), kas jau izsaukusi ļoti pretrunīgu reakciju. Daudzi ievērojami garīdznieki ir kritizējuši grāmatā izteiktās domas un apšaubījuši šāda gēna pastāvēšanu. Viens kopīgs iebildums no baznīcas puses bijis, ka šādas idejas vēršas pret pašiem ticības pamatiem – jo ticība kā garīga apgaismošana notiek nevis smadzeņu impulsu rezultātā, bet gan kā dievišķa pārvērtība.
Turpretī Hāmers iebilst, ka viņa pētījums būtu naidīgs dievticīgumam. Viņš saka: “Reliģiski ticīgi cilvēki var norādīt uz dieva gēnu pastāvēšanu kā vēl vienu radītāja izdomas apliecinājumu – kā gudru veidu, kā palīdzēt cilvēkiem atzīt un pieņemt dievišķo klātbūtni.” Tomēr daudzus kristiešus šāda argumentācija neapmierina.
Hāmera grāmata ir daudzkārt kritizēta ne tikai no baznīcas puses. Ja kristiešiem visvairāk iebildumu ir pret to, ka ticība tiek reducēta un uzskatīta tikai par ķīmiskām reakcijām smadzenēs, tad, piemēram, sekularizētie humānisti principā apšauba Hāmera domu, ka reliģija ir būtiska cilvēka uzbūves sastāvdaļa – tie ir naidīgi pret jebkāda veida reliģiju. Savukārt akadēmiskie zinātnieki nopietni kritizē pašu Hārmera pieeju, kas naivi pūlas ar zinātniskām metodēm pamatot reliģisko pieredzi.
Tomēr Dr. Hāmers, kas strādā Nacionālajā veselības institūtā un Nacionālajā vēža institūtā, nelokāmi paliek pie savas pārliecības, ka garīgums ir daļa no mūsu dabas. Viņš uzskata, ka cilvēkiem piemītošā tieksme uz garīgu piepildījumu izskaidro daudzo reliģiju pastāvēšanu pasaulē un aizvien pieaugošo jauno reliģiju īpatsvaru.
Viņš uzstājīgi aizstāv savu un kolēģu teoriju: “Mēs uzskatām, ka visiem cilvēkiem ir iedzimtas spējas būt garīgiem un vēlme sniegties pēc lietām, kas ir pāri par mums – tā ir garīguma būtība, kas ir daļa no cilvēka uzbūves. ..Pētījums rāda, ka dažiem cilvēkiem ir nedaudz vairāk šo spēju nekā citiem, bet kaut kādā mērā šīs spējas ir klātesošas ikvienā cilvēkā.”
Hāmers piekrīt saviem kritiķiem, ka grāmatas nosaukums “Dieva gēns” ir zināmā mērā maldinošs, jo, iespējams, pastāv desmitiem vai simtiem citu gēnu, kas vēl jāatrod, kas veic garīguma iespējamību cilvēkos. Un te nav runa par kādu konkrētu reliģiju, bet par tā saukto “garīgumu” vispār. “Mūsu gēni var disponēt mūs uz ticību. Taču tie nemāca mums, kam ir jātic,” apgalvo Hāmers.
Kolēģu kritika
Kritiķi no zinātnieku vidus ir ļoti nesaudzīgi nodēvējuši Hāmera izteikumus par vienkāršotiem un spekulatīviem, jo tie pamatoti ar anekdotiskām liecībām un pārāk mazu eksperimentālo bāzi par VMAT2, lai uzdrīkstētos izteikt tik pārdrošus apgalvojumus.
Karls Zimmers, kas publicējis šīs grāmatas recenziju žurnālā Scientific American, nosauc grāmatu par vilšanos un neveiksmi. Lai arī viņš piekrīt Hāmera nostādnei, ka gēniem varētu būt nozīmīga loma cilvēka garīgumā, taču viņš ir pārliecināts, ka šis pētījums nesniedz nopietnu zinātnisku risinājumu. Pēc viņa domām, šis pētījums ir sasteigts un nepietiekami pamatots.
Zimmers norāda uz daudzajiem gadījumiem, kad zinātnieki ir pasteigušies ar apgalvojumu, ka pastāv tiešas saites starp atsevišķiem gēniem un kādām personības iezīmēm. Kad citi zinātnieki ir centušies šos eksperimentus atkārtot, tas nav izdevies un tie ir izrādījušies tikai aplami minējumi.
Piemēram, 1993.gadā kāds zinātnieks paziņoja, ka konstatējis gēnu saistību ar vīriešu homoseksualitāti. Šis ziņojums radīja lielu troksni un sensāciju plašsaziņas līdzekļos, taču citiem zinātniekiem vēlāk tā arī neizdevās atkārtot šos eksperimentus un konstatēt identiskus rezultātus. Šis zinātnieks, kas bija atbildīgs par šo sensāciju, nebija neviens cits kā – Dr. Dīns Hāmers.
Jā, Dīns Hāmers iepriekš bijis slavens (vai bēdīgi slavens) ar apgalvojumu, ka atradis ģenētisku izskaidrojumu homoseksualitātei. Kaut arī šā apgalvojuma zinātniskā ticamība ar atkārtotiem pētījumiem neapstiprinājās, tomēr Hāmera tēze ātri vien kļuva par vispārpieņemtu argumentu, ka homoseksualitāte ir absolūti dabiska un normāla.
Zinot Hāmera tā sauktā homoseksuālā gēna likteni, liekas dīvaini un nesaprotami, ka viņš ir tik nepacietīgs un bez kārtīga apstiprinājuma steidzas izbazūnēt savu “dieva gēna” atklājumu. Galu galā viņš varēja pagaidīt citu zinātnieku kritiku un atzinumus, kā arī viņu eksperimentu rezultātus. Tomēr Hāmera grāmata ir ieguvusi ļoti plašu ievērību un popularitāti, un tādējādi acīmredzot viņš savu galveno mērķi ir sasniedzis.
No kurienes pūš vējš?
Kāpēc viņa paustais uzskats guvis tik plašu rezonansi? Tas tāpēc, ka šis domu gājiens lielā mērā atspoguļo mūsdienās populāro sekulārā humānisma domāšanu, kur “cilvēks ir visu lietu mērs”, kur visas lietas var izskaidrot ar pašu cilvēku. Hāmera darbā izteiktais arguments, ka ticība Dievam ir saistīta ar gēniem, ļoti nepārprotami izriet no šaura un piezemēta pasaules uzskata, ko sauc par materiālismu. Šeit cilvēks tiek uztverts kā evolūcijas produkts, un līdz ar to visi procesi, kas ar viņu saistīti, tiek izskaidroti ar tīri fiziskiem un dabiskiem faktoriem.
Ja jau cilvēks ir atomu un molekulu kopums, tad arī viņa apziņa, ticība, morāle un emocijas ir jāizskaidro kā bioķīmiski procesi, kas norisinās smadzenēs. Citiem vārdiem sakot, te nav vietas tādām lietām kā nemateriālā dvēsele vai jebkas cits nemateriāls, jo visu taču var definēt un izskaidrot fiziskās kategorijās.
Šāds materiālistisks uzskats izslēdz garīgu realitāšu pastāvēšanu, un reliģija tiek uzskatīta par lielāko izaicinājumu un šķērsli cilvēka tālākai attīstībai evolūcijas procesā. Evolūcijas teorijai vienmēr ir bijis ļoti grūti izskaidrot, kāpēc reliģija un ticība ir pasaulē tik spēcīga un plaši izplatīta un kāpēc tā ir tik nesaraujami saistīta ar cilvēka dzīvi un eksistenci.
Balstoties materiālistiskos uzskatos, Dīns Hāmers ir nācis klajā ar teoriju, ka ticība Dievam ir izskaidrojama ģenētiski, ka gēni noskaņo cilvēku ticībai un te esot rodamas garīguma saknes. Tomēr mums līdz ar citiem kritiķiem ir nopietni jāapšauba Hāmera teorija, jo tā, šķiet, ir tikai vāji pamatots minējums, kas neatbilst elementāriem zinātnes kritērijiem un turklāt vēl izriet no mums sveša un nepieņemama pasaules redzējuma.
Materiālists
Būdams zinātnieks, kam rūp sava reputācija kolēģu vidū, Hāmers norāda uz sava pētījuma ierobežojumiem. Viņš atzīst, ka šāds ģenētisks izskaidrojums var runāt vienīgi par reliģijas un garīguma pieredzi vispār. “Specifiskais gēns, ko esmu identificējis, nekādā gadījumā nevar izstāstīt mums visu, kas saistās ar garīgumu,” atzīst Hāmers, “..te ir iesaistīti arī daudzi citi gēni un apkārtējās vides faktori. Tomēr šis gēns ir nozīmīgs, jo tas norāda uz mehānismu, kā garīgums izpaužas smadzenēs.”
Hāmers un viņa pētījuma kolēģi ir pārliecināti materiālisti. To viņš skaidri pauž savā grāmatā, norādot, ka zinātniska ticības definīcija ir izsakāma ar ķīmijas un fizikas likumsakarībām: “Šāda viedokļa pārstāvji bieži tiek dēvēti par “materiālistiem”, jo viņi tic, ka mentālie procesi ir izskaidrojami ar dažiem fiziskās dabas pamatlikumiem. Vairums zinātnieku, tai skaitā es, ir materiālisti.”
Citiem vārdiem sakot, kā pārliecināts materiālists Dīns Hāmers ir meklējis izskaidrojumu ticībai Dievam, kas atbilstu evolūcijas teorijā balstītajam pasaules uzskatam, kur Dievam vispār nevar būt nekādas vietas un lomas. Tas nespēj necik ietekmēt bībelisku ticību un pasaules redzējumu, jo Dievs un Dieva vārds viņam svešs. Hāmera “pasaules” centrā ir pats cilvēks, nevis Dievs – kā to māca kristīgā ticība.
Tāpēc velti viņa pētījumā meklēt pēc ticības jēgas vai satura, viņš izvairās no konkrētas ticības, viņš izvairās apspriest pašu galveno – ticības patiesības un mācības. Jo ticība viņam ir tīri sekulāras un cilvēciskas izdarības, kaut kas līdzīgs pašiedvesmai, kur nav nekā garīga, dievišķa un pārdabiska, bet viss notiek tikai paša cilvēka ietvaros. No tā mēs loģiski varam secināt, ka ticība, par kuru runā Hāmers, nav gluži tā pati ticība, ko mums māca Dieva vārds.
Uģis Sildegs