Kristietība un tās liktenis “vecajā pasaulē”
Vecā gada nogale un jaunā gada sākums parasti ir pārdomu laiks, kad mēs izvērtējam pagātni un spriežam par nākotni. Kristiešiem šādas pārdomas parasti saistās ar kristīgās ticības likteni šajā pasaulē – kāda ir bijusi attieksme pret baznīcu; vai tā tikusi atzīta vai vajāta; un kas gaidāms tuvākajā nākotnē? Šoreiz kopīgi pārdomāsim kristīgās ticības stāvokli Eiropā jeb tā saucamajā Vecajā pasaulē. Par pamatu šādām pārdomām ņemsim Kenesa Hagena rakstu Kristietības noriets Eiropā, kas publicēts teoloģiskā žurnāla Logia pagājušā gada 4. numurā.
Pagrimuma zīmes
„Tiek meklēti: baznīcēni.. Darba vieta: Landeridas baznīca. Alga: patīkama sabiedrība, atvešana un aizvešana ar taksometru par brīvu.” Par šādu sludinājumu no Stokholmas ziņo CNN.com, un tas liecina par izmisuma pilniem centieniem aizpildīt tukšos Zviedrijas baznīcas solus. Statistika rāda, ka līdz šim par kristīgās ticības citadeli uzskatītajā Eiropā baznīcas apmeklējumi ir katastrofāli sarukuši. Norvēģijā un Dānijā tie ir 5%, Zviedrijā un Somijā 4%, Vācijā 14% un ASV 44% pieaugušo iedzīvotāju, kas vismaz reizi nedēļā apmeklē baznīcu. Stāvoklis nebūt nav labāks Lielbritānijā, kur tikai 8% iedzīvotāju vispār daudzmaz regulāri dodas uz baznīcu. Mūsdienās Lielbritānijas sabiedrība tiek uzskatīta par vienu no vissekulārākajām rietumu pasaulē, par ko liecina ne tikai zemais dievkalpojumu apmeklējumu skaits, bet arī baznīcu pārvēršana restorānos, grāmatu veikalos, kultūras namos un dzīvojamās mājās.
Tiek prognozēts, ka ap 2020. gadu Lielbritānijā būs tikai 2% kristiešu. Vestminsteres arhibīskapa secinājums, ka Kristus Lielbritānijā tiek aizvietots ar mūziku, New Age mācību, vides aizsardzības kustību, okultismu un brīvā tirgus ekonomiku, vairs nevienu nepārsteidz. Šokējoši nešķiet arī Romas katoļu kardināla Kormaka Mērfija-O’Konorsa secinājumi, ka kristietības ietekme uz moderno kultūru un Lielbritānijas intelektuālo dzīvi ir lielā mērā zudusi. Kristietība ir sakauta ne tikai Lielbritānijā, bet rietumos vispār. Rietumu „kultūra” tagad ir mediju kultūra. Un, tā kā baznīca mūsdienās seko laicīgās sabiedrības norādījumiem, tad baznīcu tagad vada mediju kultūra. Kristietība velk savus pēdējos elpas vilcienus, un sentimentālais entuziasms, kas stājies tās vietā, pārņem visas baznīcas struktūras. Kad priesteri un mācītāji no kancelēm atkārto to, ko tie dzirdējuši Opras vadītajā televīzijas raidījumā un lasa to pašu samazgu psiholoģijas literatūru, kas vērojama ikvienā TV seriālā, tad ir skaidrs, ka uz baznīcu nekādā gadījumā nav jāraugās kā uz kaut ko nopietnu, secina kardināls.
Lai aina būtu pilnīgāka, papildināsim to ar apskatāmā raksta autora K. Hagena novērojumiem Skandināvijā un Vācijā. Viņš secina, cilvēki Skandināvijas zemēs vairs neuzbrūk kristīgajai mācībai un nenoliedz Dieva esamību, bet vienkārši ignorē kristīgās institūcijas. To varētu saukt par pasīvo vai praktisko kristietības noliegšanu. Laicīgā dzīve šajā pasaulē ir kļuvusi jēgas un piepildījuma pilna, un apmeklēt baznīcu ik nedēļu vairs nav vajadzīgs. Protams, baznīcai joprojām ir sava loma Skandināvijas sabiedrībā – Kristības, iesvētības, laulības un bēres pagaidām vēl ir grūti iedomājamas bez baznīcas, taču ne vairs iknedēļas nogale. Svētdiena vairs nav domāta baznīcas apmeklēšanai, bet gan slēpošanai, vasarnīcām un ģimenei. K. Hagens raksta, ka, cik vien atceras, neviens no viņa radiem uz baznīcu nav gājis.
Interesanti ir arī K. Hagena novērojumi Vācijā, kas, šķiet, visvairāk līdzinās situācijai Latvijā. Proti – Vācija ir kļuvusi ne tikai tikpat sekularizēta kā Skandināvija, bet tajā izteikti vērojama pagānisma atdzimšana. Cilvēku vērtības, viņu pasaules uzskats un jaunie dievi ir cieši saistīti ar dabas pasauli. Viss dabiskais, vai tā būtu zeme vai ķermenis vai kas cits, ir kļuvis svēts. Plaši izplatītas ir leģendas un pagānu mitoloģija. Pagānisms tiek apvīts ar romantikas oreolu, dzīve piesātināta ar mistiku. Cilvēki ir augsti izglītoti, kulturāli, bet tajā pašā laikā galēji laicīgi. Svētdienas, protams, viņi atvēl izklaidei un sportam, jo daudz labāk ir pilnveidot savu dabisko ķermeni nekā kvernēt baznīcas solā.
Kādēļ tas tā ir noticis?
Kas noticis ar kristietību? Kādēļ reformācijas laikmeta un tam sekojošo gadsimtu dzīvības un ticības rosmes vietā, ir iestājusies ārkārtīgi dziļa stagnācija un pagrimums? K. Hagens vērš mūsu uzmanību uz tā saucamo industriālo revolūciju (1830-1870), kas vispirms Anglijā un tad pārējā Eiropā lika krist sabiedrībā valdošajiem tradicionālajiem vērtību pīlāriem. 18. un 19. gadsimts ir raksturīgs arī ar tā saucamās vēsturiski kritiskās metodes ieviešanu Svēto Rakstu studijās. Šī metode, kuras saknes rodamas angļu deismā, kas vēlāk plaši izplatījās Francijā un Vācijā, atstāja graujošu ietekmi uz Svēto Rakstu autoritāti.
Tam pievienojās 18. gadsimta Apgaismības kustība, kas priekšplānā izvirzīja ticību cilvēka prāta visspēcībai, pasaules izzināmībai un progresam. Deisma ideju rezultātā visums tika uzskatīts par autonomu, neatkarīgu, noslēgtu sistēmu, kas darbojas un visu nosaka pats. Dievam tajā vairs nebija vietas. Dievs gan bija kaut kur tālu aiz zvaigznēm, bet šīs pasaules norisēs Viņš vairs neiejaucās. Citiem vārdiem sakot, dzīvais Dievs bija kļuvis par nedzīvu ideju, vienu no daudzajiem cilvēku radītajiem -ismiem. Deisms, ko pavadīja saprāta un dabas dievināšana, noveda pie visa dievišķā cilvēciskošanas. Parādījās tādas filozofiskās sistēmas kā eksistenciālisms, kur patiesība ir katram cilvēkam sava; liberālisms, kas noliedz absolūtas vērtības, visu uzskatot par relatīvu jeb nosacītu.
Zinātniskās domas virzība 19. gadsimtā nonāca pie materiālisma, kas gan cilvēka izcelšanos, gan augstākās vērtības saistīja tikai ar materiālo pasauli. Sekas nebija ilgi jāgaida. Sabiedrībā sāka valdīt nolemtības idejas, sagatavojot vietu austrumu reliģijām un astroloģijai, parādījās dziļš pesimisms, skepse un neticība nekam, kas gāja roku rokā ar atklāti naidīgu attieksmi pret kristietību.
Diemžēl 19. gs. beigās nedz protestantiem, nedz Romas katoļiem nebija vienotas platformas cīņai pret materiālismu. Reliģijai nācās vienīgi aizstāvēties pret arvien pieaugošo pasaules spiedienu, ko stimulēja pilnīgi laicīgi impulsi. Rietumeiropa sāka atkāpties no kristīgā mantojuma, kurš bija to dzemdējis un kurā tās kultūra tika izauklēta. Sava nozīme šajā virzībā bija arī iepriekšējo gadsimtu reliģiskajiem kariem, kas mudināja meklēt savstarpēju iecietību. Tāda tika atrasta tā saucamajā dabiskajā reliģijā, kurā tika apvienoti galvenie visu reliģiju elementi. Visas agrākās autoritātes tika noraidītas, patiesība tagad piederēja saprātam, novērojumiem un eksperimentiem.
Angļu deisms, kam nebija lielas ietekmes pašā Anglijā, kļuva populārs Francijā un Vācijā. Deistu apgalvojums, ka saprātam pieder pēdējais vārds arī kristīgās ticības jautājumos, atstāja postošas sekas. Svēto Rakstu izcelsme vairs netika uzskatīta par pārpasaulīgu, bet tīri cilvēcisku. Visi Svētajos Rakstos atrodamie pārdabiskie notikumi – tādi kā Jēzus nevainīgā ieņemšana, brīnumi, augšāmcelšanās un līdzīgas lietas – tika noraidīti. Reliģijai bija jākļūst pilnīgi saskaņotai ar cilvēka prāta spriedumiem un pieredzi. Visam noslēpumainajam un pārpasaulīgajam tajā vairs nebija vietas. Ja kaut ko nevarēja ar prātu saprast un izskaidrot, tas tika noraidīts un atmests. Franču enciklopēdisti savā franciski fanātiskajā naidā pret visu katolisko, centās apkopot cilvēku zināšanas vienā lielā enciklopēdijā, kur tika noliegts viss, ko neapstiprināja veselais saprāts. Vācu racionālisti tādā mērā ticēja saprātam un matemātikai, ka centās šādi pārveidot arī teoloģiskās atziņas. Te valdīja optimistiskas cerības, ka nākotnē gaidāms nenovēršams visas sabiedrības progress. Tas būs sasniedzams nevis ar pārdabiska grēka atziņu un pārdabisku glābšanu no tā, bet gan ar katram cilvēka dabiski piemītošu morāles normu atziņu un ievērošanu.
Vācu deists, racionālists, brīvmūrnieks G. Lesings izvirzīja domu, ka viss vēsturiskais ir nosacīts, tam ir gadījuma raksturs, un, tā kā arī reliģija ir daļa cilvēces vēstures, tad arī tā nevar būt absolūta. Tādi var būt tikai prāta spriedumi. Turpinot savu virzību, šādi un līdzīgi uzskati arvien vairāk un vairāk stiprināja pārliecību, ka patiesība slēpjas nevis ārpus cilvēka – Rakstos, Baznīcas dogmās un filozofiskā metafizikā, bet gan pašā cilvēkā. Šī bija pati postošākā ievirze, kas formējās 19. gs. un turpināja graut kristietību 20. gs. Tās ietekmē teoloģija novērsās no Svētajiem Rakstiem un pievērsās socioloģijai. Cilvēka mainīgā pieredze kļuva par noteicošo mērauklu, pēc kuras tika izspriests viss, arī tas, kas attiecās uz baznīcu, tās ticību un dzīvi.
Par šā jaunā pasaules skatījuma balstiem kļuva universitātes. Tās sagatavoja visu vadošo personālu daudzpusīgajās cilvēku dzīves un darbības nozarēs. Tā kā atšķirībā no Amerikas, kur mācītāju sagatavošana joprojām galvenokārt notiek baznīcas semināros, Eiropā tā pārsvarā notiek universitātēs, tad sekas nav grūti paredzēt. Sprediķi pavisam drīz no Dieva vārda pasludinājuma un skaidrojuma pārvērtās par aktuālo notikumu izklāstiem, zinātniskiem apcerējumiem un praktiskiem padomiem, kas mudināja uz pareizu un veselīgu dzīvesveidu. Viss šis jaunais pasaules redzējums, kas balstās cilvēkā un viņa paša pieņēmumos, tagad tiek sludināts gan no universitāšu katedrām, gan plašsaziņas līdzekļos, gan pilsētas laukumos, gan no grāmatveikalu plauktiem, gan arī no baznīcu kancelēm. Tas ir laika gars, kas valda pār visu un nosaka visu. Tā ir mūsdienu cilvēka domāšanas mode, kas nav nekas cits kā pa pusei mistisks pagānisms. Bezjēdzībā pavadot savu dzīvi, cilvēki rīkojas tikai pēc dabiskiem impulsiem, nemanot, ka tie kļūst līdzīgi dzīvniekiem, kas gaida savu kaušanas dienu.
Protams, kristīgā baznīca nav mirusi, un šīs parādības ir gan ievērotas, gan analizētas, gan nosodītas. Konfesionālās protestantu baznīcas nav žēlojušas pūļu šajā kultūras cīņa. Arī Romas katoļu baznīca 1907. gadā nosodīja liberālo katoļu modernismu. Raugoties no šā aspekta, pavisam citādā gaismā parādās daudzie gadi, kurus Austrumeiropa pavadīja aiz dzelzs priekškara. Daudzi šos gadus uzskata par atpalicības gadiem, kur neglābjami daudz zaudēts arī reliģiskās dzīves jomā. Zināma taisnība šādā apgalvojumā ir. Tomēr mēs nevaram atstāt neievērotu, ka Austrumeiropas cilvēki uz daudziem gadiem tika pasargāti no tās postošās ietekmes, kas grāva baznīcu rietumos.
Padomju zinātniskais ateisms un antireliģiskā propaganda, salīdzinot ar izsmalcināto Rietumeiropas bezdievību un remdeno vienaldzību, bija naivs vai pat atklāti muļķīgs un nespēja daudz kaitēt. Bieži vien tas panāca tieši pretējo efektu. Sastopoties ar ateistu naivajiem un rupjajiem argumentiem, cilvēkos radās nepatika pret materiālismu un auga interese par reliģiju. Šo reliģisko degsmi un atmodu, kas skāra arī mūsu tautu, ātri vien apslāpēja Rietumeiropas kulturāli izsmalcinātā bezdievība, neierobežotais materiālisms un mēmā vienaldzība pret kristīgo ticību. Rietumeiropas garīgais pagrimums ietekmē ne tikai Austrumeiropu, bet arī Ameriku. Tādēļ, kopumā ņemot, nākotne kristiešiem nebūt nesolās būt rožaina.
Kas izriet no visa iepriekš sacītā?
Pat pavirši uzmetot acis kristietības stāvoklim mūsdienu rietumu pasaulē, nav grūti ievētot, ka tradicionālās kristietības pamati ir sagrauti. „Bībele pieder antīkajai vēsturei. Luters ir miris. Ticības apliecības tapušas sen pagājušos laikos. Visas diženās sistēmas, doktrīnas un baznīcas institūcijas ir novecojušas. Visi standarti un autoritātes ir apgrieztas kājām gaisā. Kādēļ gan kādam vēl sevi vajadzētu saistīt ar šādu reliģiju, kas pati sevi notriekusi pie zemes?” – vaicā K. Hagens.
Pagājušo gadsimtu „sasniegums” ir tāds, ka mūsdienu kristīgajās baznīcas viena no valdošajām doktrīnām ir iecietība pret dažādiem uzskatiem. Šī iecietība pamatojas tajā, ka nevienai reliģijai nepiederot patiesība, bet katram cilvēkam tā ir sava. Pagājušajā gadsimtā reliģiskais plurālisms tika izkopts un cildināts ekumeniskajā kustībā, kuras vadītāji nespēja vai negribēja ievērot, ka viņu uzskati ir apgaismības laika auglis, klasiski pagāniskas idejas, viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina kristietības norietu Eiropā. Kādēļ tas tā notika?
Tādēļ, ka baznīca bija zaudējusi savu lomu kā patiesības balsts. Tā vairs vienotā balsī nepauda patiesības vēsti, un par patiesību kļuva tas, ko katrs atsevišķais mācītājs konkrētajā svētdienā uzskatīja par patiesību. Tie draudzes locekļi, kas to vairāk vai mazāk apzināti saprata, saprata arī, ka šādas tiesības uz savām privātajām domām ir arī viņiem. Reliģija bija kļuvusi par privātu lietu. Jā, ikvienam ir visas tiesības nepiekrist mācītājiem un baznīcai, jo katram pašam ir sava, nebūt ne sliktāka, patiesība. Sakiet, kādēļ gan tad viņam jāiet uz baznīcu? Kas mācītājs tāds ir, ka varēs viņam sacīt, kam jātic un kas jādara? Tādēļ atzinību guva tikai loģisks lēmums – labāk doties uz mežu paslēpot, iedzert ar draugiem alu vai paskatīties televizoru, nevis iet uz baznīcu. Galu galā, stāvot ezera krastā ar makšķeri rokā, es varu izdomāt un izauklēt savas reliģiskas atziņas un domas, kas ne ar ko nebūs sliktākas par tām, ko dzirdēšu baznīcā.
Ikvienam taču ir zināms, ka Bībeles mācība vairs nekam neder jautājumos par zemes izcelšanos. Ģeoloģija ir daudz noderīgāka. Vai sievietes loma sabiedrībā vēl joprojām būtu nosakāma pēc Bībeles mācības? Vai mūsdienu socioloģija nav labāka? Ja visu nosaka cilvēka dzīves pieredze, tad kā gan geju mīlas pieredzi mēs varam vērtēt zemāk par heteroseksuālām attiecībām? Lai slavēta dažādība! No reliģiska plurālisma mēs esam nonākuši pie morālas daudzveidības un dažādības.
Autoritāte šajos jautājumos vairs nav Svētie Raksti, bet cilvēku pieredze un mūsdienu zinātne. Un zinātne par pasaules rašanos, cilvēka evolūciju un viņa seksualitātes sarežģītību māca ko citu nekā Bībele. Bībelei sen vairs nepieder patiesība. Tā pieder zinātnei un katram atsevišķajam cilvēkam pašam. Tad kādēļ gan lai es eju uz baznīcu, lasu Bībeli, lūdzu Dievu? Pats bēdīgākais tajā visā ir tas, ka pilnībā ignorēts tiek fakts, ka zinātne ir tikpat nedroša kā jebkura cita cilvēka darbības sfēra. Tādas lietas kā „tīra zinātne” vienkārši nepastāv. Skaitļi nepierāda neko! Ikviena zinātniska teorija ir hipotēze, kas bieži vien balstās uz vairākām citām hipotēzēm. Zinātne nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tā ir pārāka par reliģiju, nepārkāpjot pati savus principus un nekļūstot par reliģiju.
Tas pats būtu sakāms par vēsturi. Pirms apgaismības laikmeta vēsture galvenokārt tika uzskatīta par Dieva darbības lauku. Dievs bija vēstures centrā. Pēc apgaismības laika vēstures centrā ir nostājies pats cilvēks. Viņš veido vēsturi. Līdz ar to vēsture ir kļuvusi nedroša, nenoteikta, tādēļ tādai jābūt arī reliģijai, Bībelei un visam, kas noticis cilvēces vēsturē.
Morāles un ticības jautājumos ir tieši tāpat. Baznīca ir vairāk vai mazāk labprātīgi atdevusi savu vadošo lomu un ne tikai pieļauj, ka pasaule nosaka to, kas labs un pareizs, bet arī to, kam baznīcai jātic. Kādēļ tad brīnīties par to, ka cilvēki vairs neiet uz baznīcu?
Ideju vēstures studijas nepārprotami liecina, ka apgaismības laikmetā ir notikusi vesela revolūcija. Šis laikmets centās atbrīvot pasauli no reliģijas važām, bet baznīca nespēja vai negribēja parādīt, ka tas ievedīs pasauli klasiskā pagānisma primitīvajās važās. Tas, kas tika uzdots par jaunu un modernu, patiesībā bija uzspodrinātas antīkā pagānisma idejas. Kristīgā ticība bija piedāvājusi cilvēcei izeju no pakļautības dabas cikliskajiem procesiem. Tā bija atklājusi cilvēcei garīgās pasaules plašumus un atbrīvojusi to no verdzības dabai. Dievs, ienākdams vēsturē kā cilvēks Jēzus, atbrīvoja cilvēkus no laika un vēstures važām. Kad cilvēce to visu bija aizmirsusi, tā ne tikai pārdevās atpakaļ pagānisma verdzībā, bet vēl lepni uzskatīja to par kaut ko īpaši jaunu un labu. Tagad atkal visu nosaka nevis Dievs, bet cilvēks un daba. Turklāt mēs esam iemācījušies to visu ietērpt skaistos vārdos un pušķot ar akadēmiskas gudrības vainagu, lai justos labi un komfortabli.
Un kurš gan iedrīkstēsies runāt pretī šai valdošajai vienprātībai, vispārējai laimes sajūtai? Protams, tā nebūs mūsdienu kristietības lielākā daļa. Un kā gan viņa to varētu? Arī viņai taču ir svarīgi reitingi, sabiedriskā doma, popularitāte. Tā līdz ar pasauli ir zaudējusi ticību Dievam un Viņa atbalstam, tādēļ tai atlicis ticēt pasaulei un paļauties uz pasaules atbalstu. Pat tad, ja kādos atsevišķos morāles jautājumos baznīca vēl iestājas pret pasaules viedokli, tad jau iepriekš tomēr ir skaidrs, ka arī šo cīņu tā zaudēs. Kāpēc? Tādēļ, ka kopumā lielākā daļa kristīgo baznīcu vairs nestāv uz patiesības stiprajiem klints pamatiem – Dieva vārda, bet gan uz plurālisma – dažādo cilvēku viedokļu plūstošajām smiltīm. Tādēļ piekāpšanās pasaules priekšā visos (!) jautājumos ir tikai laika jautājums. Kristietība, kas koķetē ar šīs pasaules varu un gudrību, ir nolemta neveiksmei. Kristietība, kas vairs negrib vai nevar apliecināt patiesību un nosodīt maldus, kristietība, kas vairs nespēj vai negrib pateikt, ka bez Diev-cilvēka Kristus neviens nevar cerēt uz glābiņu no nāves un elles, gribot negribot būs spiesta kļūt vai, pareizāk sakot, jau ir kļuvusi par sektu, kas pastāv tikai pastāvēšanas dēļ. Tā ir zaudējusi savas pastāvēšanas jēgu, pravietisko redzējumu, savu sūtību un līdz ar to Dieva svētību. Tā ir un nolemta sabrukumam. Cilvēciski spriežot – kristietībai nav cerību.
Tomēr nevajadzētu domāt, ka kristietība ir pagalam. Tieši tās vājumā liels parādās Dieva spēks. Visa rietumu cilvēces vēsture ir liecība tam, ka pagrimumam seko atdzimšanas viļņi. Tai kristietības daļai, kas vēl ir dzīva, nekādā gadījumā nav jāmeklē veidi, kā piemēroties pasaulei un kļūt tai līdzīgai, cerot, ka šāda politika palīdzēs tai izdzīvot. Nē, kristietības vienīgā un pilnīgi drošā cerība ir – Tas Kungs. Tas Kungs ir Savā svētajā namā. Viņš ir kristieša stiprā pils un patvērums bēdu laikā. Lai gan bezdievji uzbrūk, tomēr tiem nesekmēsies. Tas Kungs spēj aizstāvēt un pasargāt Savu baznīcu. Elles spēki, pasaules gudrība, cilvēku ienaids gan draud, bet ticīgajiem nav jāklausās viņu draudos, nav tiem jāpiemērojas vai jābēg, bet jātveras pie sava Kunga un Viņa vārda, kas spēj tos pasargāt. Tā nu mums visiem ir droša cerība kļūt stipriem savā Kungā un uzvarēt velnu, elli un pasauli, jo Viņš to ir uzvarējis. Pat ja mums nāksies piedzīvot neveiksmes, mums ir mierinājuma vārdi no paša Kunga, kas vēsta, ka pasaule un tās kārība paiet, bet tas, kas dara Dieva prātu, paliek mūžīgi.
Ilārs Plūme