“Dzīve ir spēle” – mēs kādreiz sakām, kad gribam drusku brīvības vai kad vēlamies pabūt kādu mirkli bezrūpībā un ārpus laika skrejas. Filozofiski apcerīgā attieksmē pret apkārtējām lietām un notikumiem tad mēs vaicājam: kas ir mūsu eksistence? Tā ir darbs, nodokļi un nāve, lūk, trīs nenovēršamas lietas, kas reglamentē cilvēka dzīvi.
Ja ne visu iespējams apiet, tad tomēr pastāv līdzeklis, kā apieties ar šim stingrajām regulām: tā ir spēle. Cilvēks ir būtne, kas spēlējas, viņš ir homo ludens. Turpretī Dievs – nespēlējas, Viņš rada un valda visu esamību. Cilvēks ir kā Dievs, tomēr viņš nevar nedz radīt, nedz valdīt kā Dievs, jo cilvēks nemaz nav Dievs. Bet arī – ne dzīvnieks, viņš nav kā visa mēmā, dabas kopsakarā ieaustā un bezierunu pakļautībai nolemtā radība.
Ko cilvēkam vispār iesākt šādā pretrunīgā stāvoklī? Skaidrs, ko – viņš var spēlēties, interpretēt savu esamību kā spēli. Tā ir cilvēkam pieejamā izvēle, protams, ja tas nepretendē uz Dieva vietu un netiecas celt savu prātu pār Dievu, un augstprātīgi nedomā, ka var radīt un valdīt Viņa vietā. Kā cilvēkam palikt cilvēkam un saglabāt savu identitāti? Tā ir traģiska situācija, jo cilvēkam taču ir piešķirta šī pirmā debesu balva – paša Dieva ieliktā dvesma jeb gars. Tā nu cilvēkam atliek tikai spēlēt. Laikam tā ir vienīgā alternatīva, kā cilvēks var atrasties ilūzijā par savu brīvību, nepielīdzinot sevi Dievam.
Tā nu cilvēks īsteno savu cilvēcību – spēlēdams vijoli, teātri, futbolu un savus nepiepildītos sapņus, jūtas un ilgas. Un cik bieži arī gluži vienkārši – alvas zaldātiņus! Tā ir viņa vadīta armija – labie bruņinieki jeb viņa vadītie spēki, kas uzvar ļaunumu un aptur nelietību. Vai tas dzīvē maz ir iespējams? Diezin vai. Bet cildenā, dievišķā fantāzijā – visnotaļ. Realitātē cilvēks nespēj stāties ceļā šīs pasaules ļaunumam un bieži arī savas dvēseles tumšajām tieksmēm. Tikmēr spēle sniedz cilvēkam neparastu sevis īstenošanas iespēju– savas ilgotās, bet neaizsniegtās dzīves piepildīšanu, sava ideālā „es” projekciju.
Esamība laikā un dievišķā spēle
Piemēram, bērni – gluži kā kristieši – vienlaikus ir divu pasauļu iemītnieki. Blakus allaž jocīgajai un bieži svešajai, skarbajai realitātei ir spēle, kurā viņi jūtas daudz vairāk piederīgi. Bērni spēlējas, tā ir viņu vispatiesākā dzīve, un viņi tajā ir laimīgi. Spēlē viņi nepazīt laiku, viņi nezina, kas ir darba slogs, savstarpēja cīņa cilvēku starpā, nelaimīga mīlestība, pagātnes uzliktās nastas, rūpes par nākotni. Viņu spēle ir tīra tagadne, viņi tajā dzīvo šķīsti, pa īstam un brīvi. Tā ir vispilnīgākā būšana laikā: apdzīvot savu esamību kā absolūtu tagadni. Kaut kādā mērā tā jau ir esamība ārpus laika savdabīgā mūžības tvērumā.
Bērni nedzīvo labākas nākotnes sasniegšanas projektā kā pieaugušie, kas tai ziedo tagadni, bet ņem to, kas ir viņiem dots te un tagad. Viņi kursē šurpu turpu – no spēles pasaules, kurā viņi ir laimīgi, uz realitāti ar tās prasībām. Viņi izskaidro arī šo svešādo pasauli ar spēli. Un tad bērni bieži raud, ja ir kaut kas īsts jāēd, ir jāģērbjas, jāmazgājas, jāiet gulēt utt. Labs ir tas pedagogs, kas šīs asaras palīdz noslaucīt ar spēli, tas ir, māca saprast realitātes prasību nepieciešamību (un arī tajās apslēpto labumu) caur spēli. Ja tētis vai mamma šīs prasības prot ietērpt spēles valodā, bērni pārstāj niķoties un savāc savas mantiņas, labprāt nomazgājas un klausa.
Un spēlējas jau ne tikai bērni. Ilgas pēc bērnības pieaugušajā cilvēkā būtībā ir ilgas pēc šīs pilnīgās esamības tagadnē. Tuvinājums tai ir iepazīts spēlē. Tā ir absolūtā tagadne – dievišķa esamība jeb būšana Dieva tuvumā ārpus laika, mūžībā. Tās arhetips ir pastarpināts caur spēli. Arī cilvēka visnotaļ nopietnās un reālistiskās attiecības ar Dievu ir šā ar spēli pastarpinātā arhetipa īstenošanās reālajā dzīvē. Realitātē to saņem kā Vārdu un Sakramentu. Šī saņemšana nozīmē būt divās realitātēs – laikā un jau mūžībā. Tīri racionālie, šīs skarbās realitātes saprašanas līdzekļi to nevar ne apjēgt, ne paskaidrot, kamēr spēlē iepazītais arhetips palīdz cilvēkam iejusties attiecībās ar Dievu kā bērnam. Kā Dieva bērnam.
Bērnu spēles, Pieter Brueghel (ap. 1560.g.)
Kā jau teicu: Dievs nespēlējas, Viņš ir realitāte – cita un šai pasaulei sveša realitāte. Tomēr Viņš nāk uz šo realitāti, atklājas tajā un dāvā mums Sevi visā patiesībā jeb Sava vārda patiesībā. Dieva bērni mācās Viņu saprast – apgūt Viņa noteikumus ar šī spēles arhetipa palīdzību. Spēle tādā izpratnē ir esamības apgūšanas veids, komunikācija tajā valodā un ar tiem līdzekļiem, kādus mēs esam spējīgi saņemt un saprast te un tagad. Iepazīt Dieva esamību – Viņa absolūto tagadni, ko mēs reiz piedzīvosim reāli, var tajā valodā, kādā bērni ir spējīgi to saprast. Dievs ietērpj Sevi cilvēciski, lasi, cilvēkbērnam saprotamā komunikācijā, valodas spēlēs.
Netīra spēle
„Nespēlē ar mani spēlītes” – tā mēdzam teikt tad, kad jūtam, ka līdzcilvēka attieksme pret mums kļūst nenopietna un aizskar mūsu godu. Tā mēs zinām, ka ir ļaunas spēles, kurās cilvēki mēdz izspēltēt citus savās interesēs. Kopš bērnības es atceros kādu Džeka Londona darba ekranizāciju par dēkaiņu zelta meklētāju dzīvi Klondaikā. Pokers bija tās neatņemama sastāvdaļa. Ja kādam arktiskajos apstākļos, riskējot ar savu dzīvību, tomēr izdevās uztrāpīt zelta dzīslu un atgriezties ar lielu guvumu atpakaļ, tad tas vēl nenozīmēja, ka zelta meklētāja sapnis ir piepildīts. Viņam vēl bija jāiziet cauri pokera sietam, jo tikai gļēvuļi tādās reizēs atraida piedāvājumu uzspēlēt – likt visu uz spēles un… zaudēt, tikt izsijātam. To attēloja šī filma: vēlā naktī pokera spēles likmes ir sasniegušas visaugstāko punktu. Spēlmaņi sēž vesela zelta kalna priekšā un visu šo bagātību var vinnēt tas, kas prot blefot vislabāk. Galvenā varoņa rokās ir četri dūži un viņš saprot, ka fortūna ir uzsmaidījusi viņam – viņš nu būtu faktiskais uzvarētājs. Taču pēkšņi viņš nosviež kārtis un metas prom no šīs spēles, atteikdamies no fantastiskas bagātības. Kas ir noticis? Draugi steidzas viņam pakaļ un ir neizpratnē par šādu rīcību. „Puiši, es sapratu, ka šeit ir netīra spēle” – paskaidro galvenais varonis. Tā nebija fortūna, kas iedeva viņa rokās šos dūžus, bet krāpnieku intriga. Tajā bija paredzēts tālāk izspēlēt vinnētāju ar visu vinnestu.
Katrā cilvēkā sēž tāds netīras spēles spēlmanis, kas ir gatavs uz visu. Lai trūkstas pasaules pamati – cilvēks ir gatavs izspēlēt visu cementu prom no tiem. Un ko lai dara tad, kad pamati grūst? Tad no cilvēkam dāvātās mīlestības sievietes un vīrieša starpā un viņu savienošanās prieka rodas prieka māja, pa kuru kā traka mīlas mašīna plosās vīrietis – prieka mājas klients. Tad sieviete ir stanok ļubvi jeb kaisles rīks. Un tad tāpat notiek arī ar spēli. Tā no dievišķas esamības komunikācijas kļūst par azarta industriju. Tad spēle vieniem ir efektīga naudas taisīšanas mašīna, bet otriem jeb spēlmaņiem – atkarība un dvēseliska trauma. Tad alvas zaldātiņu bruņnieciskuma vietā nāk intrigants, krāpniecisku un varmācīgu instinktu pārvaldīts cilvēks, kuram pat nauda vairs nav svarīga, bet adrenalīns – tā sauktas kick’s jeb mirkļa apdullums. Nav lielas starpības, kur to dabū – pilīs vai būdiņās, proti: vai nu aristokrātiskā veidā, spēlējot ruleti krāšņos spēļu namos Monako vai Lasvegasā, lēnām malkojot sulaiņu pasniegto šampanieti, vai arī pavisam vienkāršā un visnotaļ proletāriskā veidā – raustot spēļu automāta kloķi kādā piesmakušā ūķī pie stacijas un iešļakstot rīklē lēto kontrabandas vodku.
Tā nu spēle ir piesmieta, tās sākotnēja jēga ir zudusi, un tā ir kļuvusi par piedauzību. Vēl viens ieraksts visā garajā, cilvēkam inkriminējamajā samaitāšanas sarakstā… Lai pārliecinātos, cik samaitāšana ar spēli ir dziļa un plaša, nav vajadzības uzskaitīt spēļu zāļu narkomāniju un spēļu automātu vergus. Attīstītākajās valstīs aptuveni viena trešdaļa iedzīvotāju ir aizrāvušies ar datorspēlēm. Protams, tās reizēm labi noder relaksācijai pēc saspringta darba. Taču ne pārāk ilgi, arī datorspēlēs mēs drīz nonākam pilnīgi citā reģionā, no prieka un atpūtas – prieka mājā, perversā spēles prieka izmantošanā.
Par to man nācās domāt, kad nejauši varēju novērot kādu pusaudzi, kas aizrautīgi bija nodevies kādai datorspēlei. Tās varonis bija bandīts, kas skrien caur pilsētai – laupa, piekauj, uzbrukdams nevainīgiem garām gājējiem. Divpadsmit gadīgs spēlmanis bija pilnībā iejuties šā ļaundara ādā: laupīja, uzbruka garāmgājējiem un laidās lapās vai nu neprātīgā skrējienā caur pilsētu vai ar auto, kuru atņēma pārbiedētiem īpašniekiem. Tur vairs nav nekā no sākumā aprakstītās dievišķās spēles – labā bruņinieka fantazēšanas ar saviem alvas zaldātiņiem. Tur savas esamības svētkus svinēja taisni pretējais: sātaniskais. Arī ne vairs spēle vai fantāzija, bet gan – skaudra realitāte.
Tomēr pavīd arī kaut kas no patiesas spēles
Manā bērnībā slavenais vokāli instrumentālais ansamblis no Zviedrijas ABBA izpildīja kādu grāvēju Money, money, kura atskaņošanu pat akceptēja padomju cenzūra, jo tas ironizēja par dzīvi kapitālismā.
“I work all night, I work all day,
To pay the bills I have to pay
Ain’t it sad
And still there never seems to be
A single penny left for me
That’s to bad.”
Šīs dziesmas vārdi aizvien ir pazīstami visā pasaulē. To jēga ir vienkārša: darba cilvēks tik strādā, lai varētu kaut kā savilkt galus kopā, kamēr bagātnieki nestrādā nemaz un viņu dzīve līdzinās nerimtīgai ballei. Vieniem nav naudas un tāpēc nav laimes, bet citiem tās ir papilnam. Nabaga cilvēkam rodas plāns pamest šo nožēlojamo iedzīvīti un doties uz spēļu namu, kur iespējams pēkšņi nonākt kārotajā bagātnieka statusā, un ABBA turpina par to dziedāt visiem pazīstamajā šlāgerī:
“So I must leave, I have to go
To Las Vegas or Manaco
And win a fortune in a game,
My life will never be the same…
Money, money, money
Must be funny
In the rich man’s world.”
Cilvēkam tāda spēle nešķiet netīra, bet gan laba iespēja ar vienu rāvienu nonākt tajā bagātnieka pasaulē – dzīvē kā ballē. Dzird, ka dažiem tas arī izdodas arī Lotto spēlē – par tādiem katru gadu skaļi ziņo plašsaziņas līdzekļos. Šis vienkāršais šoferis kaut kur nabadzīgajos Itālijas dienvidos vai šīs bankas ierēdnis no Francijas ir kļuvis par vairāku miljonu īpašnieku. Bet no balles nav ne vēsts. Viņam tāpat kā Džeka Londona varonim, dzīve ir kļuvusi par gatavo elli, jo no šā brīža viņu sākuši vajāt pat draugi un radinieki – ne jau lai iedzertu kopā tēju.
Kāzu deja, Pieter Brueghel Jr., (De bruiloft dans 1625)
Tā viss prieks ir vējā un ilgotās paradīzes vietā iestājas elle. Kaut kas šķiet salūzis cilvēka dzīvē – arī viņa identitātē un tās atgūšanas mēģinājumos. Atkarība no azarta spēlēm te ir vēl viena liecība. Saistot izkļūšanu no grūtībām un dzīves nastām ar uzkāpšanu naudas kalna galā un izmantojot spēli kā savu pavadoni, ceļš uz šo virsotni pārvēršas par kritienu dziļā aizā. Kāpēc tā ir, par to var sacerēt daudz filozofisku traktātu, bet patiesībā atbilde ir vienkārša un ticības cilvēks atrod to savas dzīves saistīšanā ar pirmo bausli, skaidri lasīdams gan Bībelē gan doktora Lutera Lielajā katehismā, ko nozīmē pieķeršanās naudas dievam vai sekošana „azarta eņģelim”.
Ja spēles sākotnējais prieks atklājās iespējā piedzīvot savu dievbērnību – savu patieso identitāti, mācoties savu dzīvi kā no Dieva žēlastības dzīvotu laiku pretī jaunai, pilnīgai realitātei, tad, cilvēkam krītot un nonākot grēka varā, kopā ar viņu krīt arī daudzas brīnišķīgas un tikai viņam uzticētas lietas.
Izejas no grēcīgā stāvokļa ar paša spēkiem te faktiski nav. Atliek tikai viens – dievišķais Glābējs. Mēs Viņu, paldies Dievam, pazīstam un varam arī bieži satikt, būdami kopā draudzē pie Vārda un Sakramenta. Un, raugi, tad vēl dzīvē tomēr pavīd kaut kas no patiesas spēles – no brīnišķīgās laika pārlidošanas un fantāzijas krastiem, un arī no patiesas mīlestības sievietes un vīrieša starpā ģimenē, kurā viņi – vīrs un sieva un viņu bērni – pielūdz Dievu (nevis kaut kādus dievus), laiku pa laikam atkārto katehismu un kādreiz arī kaut ko spēlē priecīgiem mirkļiem un priecīgās ilgās.
Aigars Dāboliņš