PRIECĀJIETIES VIENMĒR

“Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu. Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Fil. 4:4–7)

Šis ir ļoti interesants Svēto Rakstu teksts. Tā ir Pāvila vēstule filipiešu draudzei, kas rakstīta uz ļoti „priecīgas nots”. Visu šo vēstuli varētu apkopt vienā vārdā – prieks. Prieks ir kā mūzika, kas skan viscaur Pāvila vārdiem. Šai samērā īsajā vēstulē vārds “prieks” un “priecāties” atkārtojas ne vairāk, ne mazāk kā 17 reižu. Un nav nekādu šaubu, ka apustulis Pāvils vēlas šīs emocijas dot arī saviem lasītājiem, arī mums visiem.

Bet kā lai izskaidro paša Pāvila prieku? Lai cik dīvaini tas būtu, cilvēciski raugoties, Pāvilam tajā brīdī nebija daudz iemesla priecāties. Šo vēstuli viņš rakstīja no ieslodzījuma vietas, no cietuma. Viņš bija ieslodzīts ne jau kādu ļaundarību, bet savu misijas aktivitāšu dēļ un atradās Efezas cietumā. Tagad viņš gaidīja, kad tiks izlemts viņa liktenis un tiesa izsludinās spriedumu. Parasti laiks, kad cietumnieks gaida savu spriedumu, emocionāli ir tas pats grūtākais, un prieka tur nav nekāda. Spriedums varēja būt arī ļoti bargs, viņš varēja sagaidīt arī pašu ļaunāko.

Bet ko dara Pāvils? Viņš raksta par prieku un mieru, ko viņš rod ticībā. Viņš pamudina arī savus lasītājus priecāties, sacīdams: “Priecājieties vienmēr!” Kā to saprast? Kā tas iespējams? Mēs, kas neatrodamies cietumā un neesam tik dziļās problēmās kā Pāvils tobrīd, labprāt gribētu uzzināt, kā iespējams priecāties, kad apkārt tik daudz iemeslu pesimismam, tik daudz bēdu, ciešanu un nelaimju. Kā vispār var teikt: “Priecājieties vienmēr?!”

Tā var teikt un tā ir jāsaka, jo te nav runa par parastu prieku un mieru, bet par garīgu prieku iekš Kunga un garīgu mieru, kas sniedzas pāri par cilvēku prātu un saprašanu. Tas ir ticības prieks un miers, kas rod patvērumu Dievā. Tas nāk tikai un vienīgi no ticības, kurā grēcinieks ir saņēmis Evaņģēliju, ticis samierināts ar Dievu un viņa sirdsapziņa kļuvusi brīva un attaisnota.

Šādā ticībā Dievs sirdij kļūst mīļš un dārgs; jo ticīga sirds Viņā jūt vienīgi žēlastību un labvēlību, tā iegūst pilnīgu paļāvību un nebaidās no Dieva soda. Luters saka: “Šādai ticībai seko mīlestība, prieks, miers, pateicība, dziedāšana un slavēšana, un cilvēks jūt sirsnīgu labpatiku pret Dievu kā pret savu mīlestības un žēlastības pilno Tēvu”. Tā rodas prieks iekš Tā Kunga.

Turpretī neticīgai sirdij nav iespējams priecāties iekš Kunga. Kur nav ticības, tur nevar būt labas attiecības ar Dievu, tur var būt tikai naids un pretestība Dievam. Jo grēks, vainas apziņa un bailes no Dieva soda dara cilvēka sirdi nevis priecīgu, bet gan nomāktu, izbiedētu un izmisušu. Kā Luters saka – tādai sirdij ik mirkli ir jāraizējas, ka Dievs to satrieks ar Savu rungu!

Salamana pamācībās rakstīts, ka “bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas”, arī Mozus par neticīgu grēcinieku raksta: “Tas Kungs.. tev dos drebošu sirdi, izīgušas acis un izmisušu dvēseli.” Tāds ir neticīgas sirds liktenis šai pasaulē, un tā nevar sapņot par pastāvīgu mieru un prieku, jo šāda sirds jūt, cik smagi uz to gulstas Dieva roka.

Bet tikai tie, kas ir saņēmuši Dieva žēlastību un Kristū ir taisnoti, pazīst prieku un mieru iekš Kunga. Cietumnieks Pāvils spēja priecāties, tikai pateicoties ticībai. Viņš pilnībā paļāvās uz Dieva labvēlību Kristū. Pāvils rakstīja: „Ja Dievs ir ar mums, kas tad būs pret mums?” Un citā vietā: „Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai cietums, vai ciešanas? Nē, nekas ne debesīs, ne virs zemes mūs nešķirs no Kristus mīlestības.”

Sv. Pāvils cietumā, Rembrants 1627.g.

Luters saka, ka šis Pāvila prieks nav pasaulīgs prieks. Tas nav prieks ne par zeltu, ne par sudrabu, nedz arī prieks ēšanā un dzeršanā, nedz arī līksmībā un dziedāšanā, nedz spēkā un veselībā, nedz gudrībā un prasmē, nedz godā un varenībā, nedz draudzībā un labvēlībā, jā, arī ne labos darbos un savā svētumā; jo tie visi ir mānīgi, neīsti, pārejoši prieki, kas nekad nesasniedz sirds dziļumus un nepiepilda sirdi.

Jo šis prieks nenāk no radītām lietām, bet no paša Radītāja. Tas ir paliekams un neiznīcīgs prieks, jo pats Dievs ir neiznīcīgais prieka avots. Tas ir īstais prieks, ka tic, ka „Kungs ir tuvu”. Tas Kungs, mūsu iepriecinātājs, arī šobrīd ir mums pavisam tuvu ar Saviem vārdiem un Svēto Vakarēdienu. Tāpēc priecāties iekš Kunga nozīmē – paļauties uz Viņu, lepoties ar Kungu kā savu žēlīgo Dievu.

Bet mēs vēl joprojām dzīvojam grēka vidū, kā Kristus saka: pasaulē jums būs bēdas! Bet apustulis mūs mudina pārvarēt, stāties pretī un uzveikt šīs bēdas ar dievišķo prieku: „Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr!”

Ja arī dažreiz krītam grēkā, mūsu prieks Dievā tomēr ir stiprāks nekā grēka izraisītās bēdas. Būt bez grēka šai pasaulē nav iespējams, un grēks rada skumjas un sirdsapziņas raizes. Tomēr ļausim priekam valdīt un ļausim Kristum būt lielākam par mūsu grēku, kā apustulis Jānis saka: “..ja mūsu sirds mūs pazudina, tad Dievs ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visas lietas..”

Tālāk mums gribas arī zināt, kā Pāvils var sacīt – nezūdieties, saglabājiet mieru! Ja mēs būtu viņa situācijā, mēs būtu visīstākie nervu kamoli un miers mums ne prātā nenāktu. Bet Pāvils saka: „Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”

Pāvils māca visu zūdīšanos mest uz Dievu. Tas nozīmē: nezūdīties ne nieka. Bet, ja gadījumā ar mums notiek kas tāds, kas dara raizes – un tā tas neizbēgami notiek šeit virs grēcīgās zemes –, uzticēsim tās Dievam, lai kādas tās būtu! Mazāk uztrauksimies, bet vairāk lūgsim!

Cilvēki, kas grūtā brīdī nelūdz, bet visu grib izsvērt ar savu prātu un atrisināt pēc sava padoma, visas rūpes uzņemas uz sevis. Šie cilvēki paši sevi dzen izmisumā, viegli pazaudē prieku un mieru Dievā, bet tomēr tā arī neko nepanāk. Viņi rok smiltis, grimst tajās arvien dziļāk, un nekas labs tiem neizdodas. Par to varam pārliecināties arī paši no savas un citu cilvēku pieredzes.

Protams, Pāvils labi zina par visām cilvēka raizēm (ticiet man, arī viņam tādas bija). Taču mums nav jāpakļaujas un jāpadodas šīm raizēm, bet gan jāķeras pie lūgšanas, jāpaļaujas uz Dievu un jālūdz Viņam, kā mums trūkst. Bet te atkal vajadzīga ticība, jo bez ticības tas nav iespējams.

Bet kā saprast mieru, kas augstāks par visu saprašanu? Ar prātu to nevar saprast. Tas nav tāds miers, ko cilvēki var kontrolēt. Un tas arī nav tāds miers, kur iestātos pilnīga ārēja harmonija (ja tas šai pasaulē nav iespējams). Un tomēr Pāvils runā par mieru – par Dieva mieru, mieru, kas ir Dieva dāvana. Tas ir miers ar Dievu, pat ja nav miera starp cilvēkiem.

Parasti cilvēki meklē mieru pēc savas saprašanas, viņi grib un cīnās par to, lai viss ļaunais būtu zudis un pārvarēts, visas problēmas atrisinātas. Šie cilvēki plosās un pūlas, gribēdami sasniegt mieru pēc sava prāta, cenšas to panākt par katru cenu, pat ar varu un viltu. Taču tas ir cilvēcisks miers, un šāds miers nesniedzas augstāk par saprašanu. Tiklīdz prāts ko nesaprot, tā miers zūd kā nebijis…

Apustulis Pāvils saka: „Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Tas ir citādāks. Šis miers paliek un saglabājas arī bēdās, ciešanās un grūtībās, jo cilvēks ar ticību paliek Dievā. Šis miers saglabājas arī cietumā un tad, kad apkārt plosās ļaunums.

Tas ir ticības miers, kas atdusas Dievā, ļauj Viņam visu vadīt un kārtot, necenzdamies noskaidrot, kad, kā, kur un kādā veidā Dievs pārvarēs ļaunumu. Ticīgais nejautā, vai ļaunums pastāvēs ilgi vai neilgi, vai tā panešana būs viegla vai grūta, tas nedomā un neraizējas par to, kāds būs gala iznākums. Ticībai ir miers arī tad, kad tā nesaprot Dieva rīcību.

Redziet, tāds ir miers, kas nāk no krusta, tas ir Dieva miers, sirdsapziņas miers, patiesi kristīgs miers, kas dara cilvēku arī ārēji mierīgu, tā ka viņš dzīvo, cik vien iespējams, mierā ar visiem un neceļ nemieru un strīdus. Tas ir pāri par cilvēka saprašanu, ka pat ciešanās zem krusta ir atrodams prieks un šo prieku var dot arī citiem, kā tas notika ar Pāvilu.

Tas ir augstāks par cilvēka saprašanu, ka arī nemiera vidū cilvēks var saglabāt mieru. Tas nav nekas cits kā Dieva darbs un Dieva dāvana, un tas nav cilvēka sasniegums.

Tas ir arī Pāvila padoms mums: lai šīs pasaules nemiera, stresa un trauksmes vidū mēs nemeklējam mieru un prieku pēc sava prāta un saprašanas, bet nākam lūgšanā pie Dieva, lai allaž atrastu patvērumu Viņā.

„Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr! Nezūdieties nemaz! Bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību. Un Dieva miers, kas ir augstāks par cilvēku saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” Āmen.

Uģis Sildegs