Andrievs Niedra (1871–1942), Foto: gulbenesbiblioteka.lv
Mūsu jaunatne ir izdomājusi jaunu izpriecāšanos pa svētdienām. Senāk izgāja jaunekļi zaļumos ar labu bufeti un ragu mūziku. Tagad viņi iet zaļumos ar dumpīgām runām un sarkanu karogu. Senāk gājienu iesāka no kroga, tagad – no baznīcas. Un lai prieks būtu jo liels, tad sarkanais karogs jānes mācītājam.
Es nu gan nepiederu pie mācītāju kārtas. Bet visu savu jaunības laiku es esmu taisījies uz mācītāja amatu. Un vēl tagad, kur dzīve mani stādījusi citādā darbā, vēl tagad manai sirdij stāv tuvu mācītāja darbs, viņa prieki un ciešanas. Ja tad nu tas top par paradumu, ka mācītājam jānes sarkanais postīšanas karogs, tad atļaujiet arī man reiz būt mūsu jaunībai par karoga nesēju.
Tad sarkano postīšanas karogu es gribu pacelt ar šo rakstu un aicināt tam pakaļ visus, kam postīšana mīļa. Bet postīsim mēs vispirms to, ko līdz šim mums apzīmēja par vissvētāko. Postīsim mūsu baznīcas!
Tad kuru baznīcu postīsim papriekšu? Es domāju: katrs savu.
Un arī kara padomi noturēsim, pirms dosimies pie darba. Pirmais jautājums tādās kara padomēs ir: kur atrodas ienaidnieks? Un otrs jautājums: kāds viņš ir?
Kur tad atrodas tava baznīca? Un kāda viņa ir? Kādēļ tu esi ticis viņai par ienaidnieku?
Pats par sevi saprotams: mēs tak negriezīsimies pret tiem baltajiem mūriem, pret zaļo torni kaut kur ceļa malā. Tie mūri mums pakaļ neskrien, tas tornis mūsu ceļu neapēno. Kādēļ lai mēs viņus postītu? Kādēļ lai mēs nīdētu mēmos akmeņus? Tak pie tām mūra un koka baznīcām mēs negriezīsimies; tās zemes jau nav daudz, ko viņas aizņem mūsu dzimtenē.
Bet ir viena cita baznīca ikvienam no mums, kas mums visur iet līdzi. No tās mēs nevaram tik viegli vaļā tikt. Kaut kur dziļi mūsu dvēselē ir ielaisti viņas pamati, un viņas torņa galotne sniedzas kā bezgalīgos debešos. Uz augšu, uz pacelšanos pār ikdienišķību rāda viņas tornis; bet viņas zvana skaņas nāk kā no sirds dziļumiem un plūst līgodamās un lēni trīcēdamas, kā gribēdamas pildīt un apņemt visu pasauli.
Ir šāda baznīca dažam cilvēkam dvēselē, un viņš to nes sev visur līdzi. Ne kā nastu viņš to nes, bet kā svētumu un dārgumu, kā lielāko piemiņu no savas īstās dzimtenes.
Šie cilvēki mīlē to baznīcu, to viņi nēsā sev līdzi savā dvēselē. Un ja tā viņiem zustu – viņi pagurtu aiz ilgošanās un žēlabām.
Bet tādu cilvēku nav daudz. Jo tāda baznīca ir grūti uzceļama.
Tomēr tukša šī vieta nav arī citiem cilvēkiem. Tikai viņu baznīcai nav tāda torņa, kas uz augšu rāda, un viņu zvans nedzied mūžības dziesmas. Svešas rokas ir cēlušas šo baznīcu viņu sirdīs, un sveši priekšraksti tur ir rakstīti uz katras sienas. Un ja arī pats šis cilvēks būtu reiz pielicis roku pie savas baznīcas celšanas, tad tas varbūt notika tad, kad viņš vēl bij bērns un visi viņa darbi bij bērna rotaļas. Vai viņš lai nēsātu visu mūžu ar sevi apkārt šo savu baznīcu? Vai tā lai kavētu viņu ik uz soļa viņa jaunības straujumā?
Nost ar to baznīcu tavā dvēselē, kuru tu ienīsti! Kā lai tu lūgtos tur, kur tev jālād? Ne pret mūriem un nokrāsotām koka sienām mēs nesīsim savu sarkano karogu. Tie nedara ne ļaunu, ne labu. Bet to baznīcu mēs postīsim, kas mums jānēsā visur līdzi kā svešs slogs mūsu dvēselē.
Tad kāda ir tā baznīca tavā dvēselē? Un kādēļ tu viņu tik sveši nīsti?
Vai tava baznīca varbūt nav tikai pātaru baznīca? No pašas savas pirmās bērnības tu vēl atminies sasmulētās pātargrāmatas lapas, kur melnie burti auga un saplūda cits citā asaru pilnai acij. Un kaklā tev kā spiedās, galvā karsa; bet žagaru slotiņa atstāja sarkanas strīpas pār nemazgātiem pirkstiem. Cik tev ir ļaunāko atmiņu no tavas bērnības, tās visas saistās ar pātargrāmatu; un uz šīs pātargrāmatas ļaudis uzcēla tavu baznīcu, un ar bērza žagariem viņa ir jumta. Kāpēc lai tu nestu apkārt ar sevi šo tavu prātam pretīgo baznīcu, kura izpostīja tev tavu bērnību? Kāpēc tu lai atņemtu saviem bērniem viņu sirdsprieku jaunības dienu neatsaucamo jaukumu? Svabadām vajag būt tavu bērnu dvēselēm, plašām un izsalkušām pēc visa, kas viņas drošas dara. Tad lai krīt tava pātaru baznīca ar savām asarām un žagaru slotu!
Jeb tava baznīca varbūt ir jaunu lakatu baznīca? Tur sanāk bagāti un nabagi, un viens priecājas, ka otram tomēr sliktākas drēbes, un otrai iezogas skaudība sirdī, ka kaimiņu meitas tomēr uzcirtušās lepnāk, bet trešs saka: “Jaunus federvāģus tu vari kaldināt, bet parāda tu man neesi atdevis!” Tur satiek pazīstamus un svešus; tur dzird jaunas ziņas, tur noslēdz veikalus, tur saīsina garlaicīgo svētdienu… Tad kādēļ tu lai nēsātu ar sevi apkārt šādu garlaicības baznīcu? Vai tad teātrī vai krogā laiks neaizrit tikpat īsi? Un visapkārt nāk un aug jauni laiki, kas par darbu runā, par trūkumu un badu… Vai tad tu lai nosit savu laiku ar jaunu lakatu apskatīšanu, kur tur biedrībā vari ko mācīties, kur tu mājā vari ko strādāt? Nost ar šo tavu baznīcu, kas tikai laiku kavē!
Jeb vai tava baznīca ir ceremoniju un likumu baznīca? Tev vēl prātā tās raizes un rūpes, kad ziemas laikā bij mazs bērniņš jāved uz aukstu baznīcu, bij tur jāspiežas caur ļaužu drūzmu, tādēļ ka baznīcas likums tā prasīja. Un visas tās klapatas tev prātā, kamēr dabūji uzsaucamo zīmi no viena, no otra mācītāja, kamēr atnesi kādu papīri un atkal tādu… Un no pašas tavas kāzu dienas tik tev tas grūtākais brīdis atmiņā, kur bij trīcošām rokām jāstāv pie altāra un jādomā, kā nu visa draudze skatās uz tevi un ka nu tik nenokrīt gredzens zemē. Vai mācītājs ko runāja? Vai ērģeles skanēja? Vai tās tikai asinis dauzījās tev pa deniņiem un ausīm kā ar āmuru? Vai tad tomēr nav vienkāršāks tāds likums kā ārzemēs, kur kaut kuru dienu aizej uz pagastvaldi un paraksti kopā ar savu līgavu laulību līgumu? Kādēļ lai mēs nenopostītu šo tavu baznīcu, kura tevi tā vārdzina?
Bet varbūt tava baznīca ir tikai tāda mucas audzinātava? Tevi varbūt viņā gribēja ieslēgt, un tavu garu, tavu prātu tur noslāpēt kā mucā? Nesaprotamas un prātam pretīgas mācības tev tur uzspieda un biedināja tevi ar elli, ja tu nenoliegšot pats savu Dieva doto prātu un neticēšot tam, kas runā pretī visiem prāta un dabas likumiem. Tu lai paliktu karājamies kā Absaloms šajā nesaprotamo mācību ozolā, karājamies starp debesīm un starp zemi, bez cieta pamata zem kājām un bez īsta pacilājoša spēka krūtīs? Bet visas tautas, visa izglītotā pasaule pa tam ietu uz priekšu kā zinātnes karavīri, klausīdami savam prātam un atrazdami arvien lieliskāku brīnumu atslēgas.
Vai lai tavas baznīcas dēļ tev būtu jāpaliek neizglītotam, nicinātam un izsmietam no visiem progresa ļaudīm? Un vai cilvēka prāts tiešām ir tik bīstams un ļauns savā svētā izsalkumā pēc atziņas un patiesības, ka viņa klausītājam bojā jāaiziet? Jeb vai tad tu ņemsi uz sevi tavas baznīcas naidu un iesi cīņā un attīstības meklēt priekš savas tautas, nest gaismu tumšajam miljonam, sekodams prāta karogam, ko līgo spirgtais tautu rīta vējiņš?
Es iešu ar tevi: nost ar baznīcu, kas tautu nespēcīgu padara un aklu!
Jeb vai tava baznīca ir tikai mācītāju aizgalds? Tie tur nobarojas trekni, tie tur iztaisās par cienīgtēviem un brauc ar divjūgiem. Bet no riteņiem šļakst dubļi sejā tiem “brāļiem un māsām iekš tā Kunga”, kas savu trīcošo spieķīti lēnām ceļ gar lielceļa slideno malu. Par kādām mantām viņi sludina savā baznīcā, ko kodes un rūsa nemaitā un pēc kurām zagļi nerok un tās nenozog? Bet paši ņem mīļāk sudraba naudu, nekā vara un glabā to mīļāk bankā, nekā pašu draudzes nabagu mājā.
Kādēļ lai tu barotu treknus tos, kas tev nekā nedod? Nost ar tādu baznīcu, kas tikai mācītājiem mīļa!
Un beidzot: vai tava baznīca nav tikai kāda lūdzamā mašīna? Ķīniešiem esot tādas mašīnas: nopērkot garu papīri ar uzdrukātu lūgšanu, ieliekot tikai mašīnā un griežot ar kloķi. Uz katra grieziena mašīna reiz parādot lūgšanu Dievam. Kurš ejot gar mašīnu savos dienišķos darbos, tas pagriežot kloķi. Tā mašīna lūdz Dievu, bet cilvēks var spēlēt kārtis… Vai neesi tu savā baznīcā redzējis mācītāju, kas bij uzstādīts uz kanceles kā lūdzamā mašīna? Prāts un sirds viņam bij citur, viņa darbi ārpus baznīcas bij citādi, viņa pārliecības citādas vai arī nekādas… Bet viņš dabūja algu par to, ka katru svētdienu sludina to, kas priekšā rakstīts un drukāts.
Svešu domu domātājs, svešu jūtu apliecinātājs. Un viņš ņēma savu algu un grieza savu kloķi. Vai tad nebūtu vienkāršāk, ja uzstādītu viņa vietā fonogrāfu? Tak jel dzīvē tas nerīkotos citādi, kā vārdos, jo viņa krūtīs nebūtu divu dvēseļu: maizes pelnāmās svētdienas dvēseles un maizes sagremojamās darbdienas dvēseles. Nost ar baznīcu, kur liekulīgs fonogrāfs uz kanceles!
***
Tad nu esam sagāzuši visas šīs baznīcas. Uzspraudīsim savu sarkano karogu uz viņu drupām un noslaucīsim sviedrus. Jel dvēselei vieglāk, ka nav viņai vairs jānēsā ar sevi šis nedzīvais slogs!
Kādēļ viņš bij nedzīvs? Kādēļ viņš spieda tevi? Kas to lai izmeklē? Tā teic, ka vienādi uzvilktas stīgas trīcot viena otrai līdzi, ja vienu no viņām skandinot. Tava dvēsele neskanēja tavai baznīcai līdzi kā radniecīga stīga. Vai tā bij baznīcas vaina? Vai tā bij saskaņota nepareizā augstumā? Vai tā bij tavas dvēseles vaina? Vai ap to bij pulcējušies neveikli pirksti un nedzirdīgas ausis? Viss vienalga: tava baznīca nu reiz bij tāda, ko tev nācās ienīdēt no visas dvēseles. Pārtaisīt tu vairs nevarēji nedz tavu baznīcu, nedz tavu dvēseli. Tad nost ar šo nīdēto baznīcu! Lai dzīvo dvēsele savā svabadībā! Un sarkanais karogs lai līgojas spirgtā tautu vējā.
Aiz apvāršņa aust gaisma, un prāta saule pacelsies varena pie cilvēces debesīm.
***
Tad nu tavu baznīcu esam sagāzuši. Esam atpūtušies uz viņas drupām. Iesim atkal pie darba.
Nu gāzīsim citu baznīcas!
Meklēsim vispirms rokā tās pātaru baznīcas. Mūsu bērnu dēļ viņas postīsim.
Taisnību sakot, man gan šādas pātaru baznīcas nekad nav bijis. Negribu lielīties, ka es jel kad būtu bijis diez kāds pātaru pratējs. Vēl kandidāta gadā pie mācības bērniem vai pie bērnu pārklausīšanas man allaž bij zagšus jāpamet acis pātaru grāmatā. It īpaši pirmais ticības loceklis man samaisās ar ceturto lūgšanu.
Tak gluži bez pātariem un dziesmām gan netikām arī mēs audzināti. Tēvs man agri mira, maz vairs no viņa atminos. Bet divas reizes viņš vēl stāv man acīs kā dzīvs. Un šo divu reižu es gan nekad neaizmirsīšu.
To vienu reizi es viņu redzu vakarā, svētdienas pēcpusdienā. Viņš iet pa grāvja malu, pa ežām starp dzelteniem rudzu laukiem. Es eju viņam līdzi pa svētdienas klusumu un skatos: vēja nejūt, bet piebriedušās rudzu vārpas lēni, lēni līgojas tuvā rudens skaidrā siltumā. “Kas tās vārpas loka, tēt?” es jautāju. “Tā – Dieva svētība, dēls!” viņš atbildēja un noņēma cepuri.
Un otrreiz es viņu redzu atkal pie ziemassvētku eglītes. Mums nebij nekādu greznumu un raibumu pie eglītes. Tikai svecītes mirdzēja tik spirgti pret tumšo zaļumu. Ilgi viņa bij gaidīta; daudz dziesmiņu priekš viņas mācījāmies; un nu viņa bij klāt, šī ziemas svētku eglīte. Tad tēvs paņēma dziesmu grāmatu, uzšķīra to pie aizliektā stūra, un viņa raižu un slimības vārdzinātais sejs it kā jaunāks tika, un gurdās acis iedegās kā no svecīšu gaismas, kad viņš iesāka:
“Pie taviem šūpļiem stāvu es,
Tu, avots pilns ar prieku!”
Vēlāk es esmu redzējis dažādu spožumu un dzirdējis dažādas dziesmas, bet visam pāri mirdz tomēr vēl nepušķotas eglītes svecītes un skan tēva vienkāršā, bērnišķa prieka pilnā balss.
Un sapratu es šo skaņu tad, kad pirmo reizi stāvējām pie eglītes ar savu bērnu: kā apstulba mazās actiņas, kā tika kluss kustīgais vīrelis… Un kā tad salēcās mazais augums uz eglītes pusi. Tikko noķērām aiz svārciņiem; citādi izkristu no vāģīšiem uz galvas.
Nevar jau gan uzcelt nekādas baznīcas uz šādām sīkām atmiņām. Tās zied tikai kā puķītes pātaru baznīcas pagalmā un rotājas kā saules stars baznīcas krāsotajos logos. Un redzam uz šiem logiem nobildētu Jāzepu ar viņa brāļiem un paklausīgo Samuēlu, un ganiņu Dāvidu ar savu kokli; tur redzam to, kas allaž vēlējās “sava tēva lietās darboties”, un kļavu lapās aiz šīs baznīcas šalc it kā tāda aicinoša balss: “Laidiet tos bērniņus pie manis nākt…”
Vai zināt: tās jau visas tādas niecīgas lietiņas… Bet kā žēl tiek: vai lai gāžam virsū gružus uz šīm sīkām puķītēm, vai lai metam ar akmeni tais raibos logos, kur rotājas saules stars?
Blakām mūsu pātaru baznīcai ir arī bērnu baznīca. Vai to ar lai sagāžam? Jeb iesim viņai secen ar savu sarkano karogu?
Un tad iesim uz to laika kavēkļa baznīcu. Es zinu: biedrībā vai teātrī mēs tomēr labāk pakavēsim savu garlaicīgo svētdienu. Bet mums blakām, pa otru pusi ceļam, vai redzi – iet cilvēks, par kuru tu skaidri zini, ka uz teātri vai krogu viņam šodien prāts nevar nesties. No tāla kara lauka viņam atnāca ziņa, ka dēls aprakts Mandžūrijas mālainajos laukos. Kā domā: vai nebūtu pareizāk, ja šis vecītis nolīstu kaut kur vientulībā ar savām bēdām kā pāršauts putns? Ak, līda jau viņš un raudāja tā viens pats ar savu mirušo cerību. Bet šorīt viņš vairs nevarēja izturēt. Kā dzirdēt dzirdēja viņš baznīcas zvana skaņas saucam: “Nāciet pie manis visi, kas esat bēdīgi un apgrūtināti, es jūs gribu atvieglināt!” Tad izslaucīja viņš asaras iz savām tumšām acīm un ņēma rokā savu spieķīti. Nē, laika kavēkļa dēļ viņš neiet uz baznīcu, un uz citu ļaužu drēbēm viņš ar’ neskatīsies. Salīcis pār savu bēdu nastu viņš tur sēdēs un birdinās asaras kā rasu vientulis koks. Jo vientulis viņš arī ir palicis, un tādēļ viņš nāca šurp ar savām bēdām un sēd, un gaida, līdz viņa vienīgā Drauga svētošā roka aizskars arī viņa sirmo galvu, tā Drauga roka, kas skaita visas viņa asaras un kurš vienīgais zina to vietiņu, kur apraka nošauto karavīru.
Jā, draugi: tā jauno lakatu baznīca ir arī vientuļu baznīca un apbēdinātu baznīca. Tad sagāžat viņu, ja jums ir labāki mierināšanas vārdi priekš noskumušām un vientuļām sirdīm!
Un tad tā kāzu un kristabu baznīca. Es zinu: jums viņa darīja raizes un nepatikšanas. Dot viņa jums nevarēja nekā. Un tādēļ mēs viņu sagāzām.
Bet vai jūs esat redzējuši brūtes pāri, kas ar svētām šausmām iet pie altāra? Kā brīnišķīga, neaptverama laime pleš pār viņiem savus spārnus, un kā bruņots vīrs tur savu zobenu viņiem pretim jaunais pienākums. Viens cilvēks tevi mīļo tik dziļi, ka atdod pats sevi tev – uz visu mūžu atdod. Kā lai aptver to laimi? Kā lai tic viņai? Un gribētos tev lūgt par lieciniekiem visu draudzi, sak’ – vai es nesapņoju, vai neizgaisīs šis svētais brīdis kā ziepju burbulis? Un gribētos tev lūgt visu draudzi, sak’ – brāļi, māsas, palīdziet man, lai es neizpostu pats šo laimi nesaudzīgām rokām! Pamāciet mani, vēlējiet man labu, lūdziet par mani, lai es nekad neapbēdināju to, kas mani tik ļoti mīļo. Un zini tu, ka līdz šim tu dzīvoji tikai vienu dzīvi, bet nu tu dzīvo divas dzīves, plašas un gaišas. Bet tev ar’ būs jāatbild par divām dzīvēm. Tad no kurienes lai jūs abi ņemat spēku uz visu to?
Altāris ir daudziem devis šo spēku, un droši viņi ir jutušies savas draudzes vidū. Vai lai apgāžam to robežakmeni, no kurienes viņiem iesākās jauna dzīve?
Un kad viņi tad atnesa savu bērniņu pie šā paša altāra, sirdī juzdami, ka nu viņi sāk izdzīvot atkal par jaunu savu mūžu savā bērnā, bet arī apzinādamies visu savu nespēku un cik ļoti ikviens padots paša sirds ļaunumam, un saprazdami, ka visi šie ļaunumi atdzīvosies kā nezāles viņu bērnā, tīsies tam ap kājām viņa dzīves ceļā, – vai tad lai liedzam šiem vecākiem lūgt atkal visu draudzi par palīgu sargāt un glabāt to dārgumu, kas viņiem uzticēts? Un draudze lai solītos būt nomodā par šo bērniņu, kad aizvērtos vecāku acis. Un tā Tēva rokās lai viņš būtu novēlēts, kas arī par krauklīšiem gādā.
Savu dārgāko viņi nes pie altāra tādēļ, ka viņi nezina labākas vietas priekš tā. Vai jūs viņiem varat ierādīt citu vietu?
Tā kāzu un kristabu baznīca ir spēka baznīca – panest savu laimi un nepagurt zem sava pienākuma.
Un tad tu žēlojies, ka baznīca prasot no tevis tava prāta, tavas saprašanas verdzību. Viņa prasot no tevis, lai tu ticot visu to, ko viņa apgalvojot, – arī ja tas runātu pretī veselam cilvēka prātam.
Bet tu liec vispirms roku uz sirds, mīļais draugs, un atbildi vispirms – ne man, bet pats sev: vai tu tiešām visu to esi izpratis, pats izpētījis un apsvēris, ko prasa no tevis tavs sarkanais karogs? Vai arī tavā jaunajā ticības apliecināšanā nav daudz kas, ko tu esi pieņēmis un aizstāvējis par neapgāžamu patiesību tādēļ, ka citi tālu daudzināti vīri to tev ir apgalvojuši par patiesu? Vai tu ar’ nesagaidi brīnumu no jaunās kārtības, kura lai pārgrozītu un pārradītu cilvēka veco dabu un veco sirdi? – To pašu brīnumu, kurš ir tas lielākais arī tevis ienīstajā baznīcā? Un ja arī tu apgalvotu, ka tava jaunā mācība nerunājot pretim cilvēka veselam prātam, – bet vai viņa nerunā pretim cilvēka veselām jūtām, kad viņa no tevis prasa – nošaut gordovoju, kuru tu redzi pirmo reizi savā mūžā, un sagānīt baznīcu, kurā tu sper pirmo reizi savu kāju?
Tak tā nu ir blakus lieta. Bet vai tu savā dvēselē pa reizei neesi nomanījis spēkus un tiekšanās, kas tavam prātam bij neaptveramas? Kā no dziļa, slepena avota viņi sāka plūst uz augšu, un kur gāja pāri viņu strautiņš, tur viss atmodās uz jaunu dzīvību. Un ja tu ar’ nepazīsti šo reliģisko ticības spēku, kas no dvēseles noslēptām vietām nāk, tad jel tādi brīži tev nav sveši, kur mūzika vai māksla tevi aizgrāba, kur vienkārša dziesmiņa tevi sakustināja līdz asarām. Kāda daļa tad bij šai mūzikai ar tavu prātu? Viņa plūda pati tavos krastos, savās robežās, netraucēdama tavu gudro prātu, bet arī iztikdama bez tā. Vai tad tu nevari iedomāties arī tev svešo reliģiju kā šādu skaņu vai dziesmu, vai sajūsmu iz citas pasaules, kurai nav nekāda sakara ar tavu prātu, kura plūst pati savos krastos, apņemdama daudz dziļākus dziļumus tavā dvēselē nekā tavs prāts. Un ja nu mūzika un māksla netraucē tevis tavā izglītībā, bet dara tavu dvēseli vēl plašāku, kādēļ tad lai reliģija un baznīca atturētu uz vietas tavu attīstību? Tā nav taisnība, mīļais draugs, ka reliģija tevi spiestu vārdzināt pašam savu prātu. Visas tās dogmas, tās prāta neaptvertās mācības – tas jau nav tas galvenais. Tas ir tikai kā reliģijas cilvēciskais apģērbs, kas grozās un tiek iztulkots citādi ar katru jaunu paaudzi. Bet tas īstais ir tas brīnišķais mūžības spēks, kas tavu iekšējo dzīvību plašu dara. Tam nav nekādas daļas ar tava niecīgā prāta šaurajām robežām. Viņa mūžīgie viļņi līgojas tālu aiz tiem krastiem, kur izbeidzas katrs šīs pasaules prāts. Tad ej, jaunekli, ej uz priekšu, cik vien tevi nes tavs dedzīgais prāts. Bet, kad esi gājis uz visām debess pusēm līdz bezgalības robežām, tad neaizmirsti, ka tikai vēl aiz šīm robežām sākas bezgalība. Un tur ir reliģijas īstā pasaule. Ne apturēt tavu izglītību grib reliģija, bet nest tevi kā uz spārniem daudz, daudz tālāk, nekā tevi var nest cilvēcīgais prāts, – iekšā mūžības pasaulē.
Tā dogmu baznīca ir arī reliģijas baznīca. Un tā grib cilvēku darīt spēcīgu un tāli redzīgu.
Un vai tu atceries, kas dibināja to mācītāju aizgaldu? Tas bija tas pats, kam nebij vietas, kur savu galvu nolikt… Tas tukšākais no visiem nabagiem. Bet neaizmirsti, ka ne par mācītāja dzīvi tiek runāts baznīcā, bet par šo Cilvēka Dēlu un par Viņa dzīvi, par to, ka Viņš ir katra nabaga draugs, pats nabags būdams.
Tā mācītāju baznīca ir arī Cilvēka Dēla baznīca. Un par to tu žēlojies, ka tavā baznīcā tiekot sludināts tas, ko sludinātājs pats neticot un nedarot. Ir jau tā smaga apsūdzība, ko tu cel, un grūta atbildība būs jādod ikvienam, caur ko “tā apgrēcība nāk”. Kam daudz uzticēts, no tā daudz prasīs. Un ko tad augstāku varam uzticēt cilvēkam, kā citu cilvēku dvēseles?
Bet pirms mēs tiesājam mācītājus, atcerēsimies taču, ka mēs visi esam priesteru tauta. Mācītājs ir tas, kas izteic savas draudzes pārliecību. Tad kāda nu šī pārliecība draudzē ir bijusi? Kā tu, kā es, kā ikviens no mums esam valkājuši savu priesterību?
Ikvienam tavam vārdam vajadzētu būt pamācībai, ikvienam tavam darbam – pielūgsmei. Bet kur ir šie vārdi? Kur ir šie darbi? Vai tad tikai pie tā svešā ugunskura tev bij sildīties, ko lai mācītājs uzkurinātu katru svētdienu? Vai tevī pašā vairs nebij nekādas kvēles un karstuma?
Bet visbeidzot: tak jau ne mācītāja mācību tu ej klausīties uz baznīcu. Lai ar’ viņš būtu neuzticams kalps – savā vārdā viņš tomēr neuzdrošinās nākt. Ir viens cits, kas var runāt arī caur necienīgām lūpām, un šo citu meklēt un uz Viņa dzīvi raudzīties – tas būtu jaukāk, nekā salīdzināt mācītāja dzīvi ar viņa darbiem.
Ja tava baznīca ir tev tikai lūdzamā mašīna, tad neaizmirsti, ka arī tu pats esi priesteris šajā savā baznīcā. Bet ja cits spēj raudzīties pāri mācītājam, kas ir tāpat maldīgs un vājš cilvēks, kā es un tu, un ja šis cits redz aiz mācītāja stāvam to, kas savu mācību apzieģelēja ar savu krusta nāvi, tad rādi taču man to kanceli, uz kuras stāv vēl lielāks mācītājs. Es iešu tad tev līdzi.
***
Tavu baznīcu es tev palīdzēšu nopostīt, jo es redzēju, ka tu ienīsti viņu. Bet ko lai nu mēs darām ar visām šīm citu cilvēku baznīcām, kuras mīļo tie, kas viņas nes savā sirdī? Vai mēs varēsim viņiem visiem dot ko labāku vietā? Vai mēs vispār varēsim nopostīt viņu baznīcas?
Ir trīs lielas draudzes pasaulē: viena ir ziemassvētku draudze, otra ir lielās piektas (T.i., piektdienas. – Red. piez.) draudze un trešā ir vasarassvētku draudze. Pie pirmās turas visi, kas ilgojas pēc tēva sirds, visi tie mazie, vientuļie un nespēcīgie, kuriem vajag viena, uz ko pazemībā paļauties, kā rokai uzticēties. Un pie tās lielās piektas draudzes turas tie, kas divas dvēseles krūtīs nes: tā viena uz augšu dotos un gribētu skaidra būt, bet tā otra viņu velk uz leju un mērcē dubļos viņas baltos spārnus. Tad Glābēju gaida šī vārdzinātā dvēsele, tāda Glābēja, kas viņai dotu savu spēku un saraustītu viņas netīrās saites. Un pie vasarassvētku draudzes pieder visi tie, kas jaunu garu un jaunu dzīvību jūt savās krūtīs: un ko viņi grib, tas ir jauks, un ko viņi dara, tas ir labs, jo tas gars ir tas, kas viņus vada.
Tad varbūt reiz nāks dzīvē tas brīdis, kur tu iesi pa vientulības ceļu kopā ar ziemassvētku draudzes locekli. Un abi jūs saļimsit zem savas nastas pie tām pašām krustcelēm: nebūs spēka vairs un cerības nebūs, un izmisums apņems jūs kā melni ūdeņi. Tad teiks tavs ceļa biedrs: “re, mans Tēvs mani redz, un viņš zina, cik es varu nest. Tad tak nevar manam grūtumam tālu būt beigas.” Un viņš celsies šajā bērna ticībā un ies tālāk savu tumšo ceļu. Pazemīga paļaušanās uz neredzamo Tēvu dos viņam spēku.
Kas tev dos spēku? Ak jā, viens ceļš jau tev būs svabads: lodi pierē.
Jeb tu iesi vienu ceļu ar cilvēku, kam divas dvēseles krūtīs. Un abi jūs lādējat sevi un raudat, un solāties laboties; bet jo augstāk jūs sniedzaties, jo dziļāk jūs krītat… Apnīkstat paši sev, un apnīkst jums pasaule. Un jūs teiksit viens otram: “Spļauj man virsū, jel vieglāk būs!”
Bet tad pienāks reiz tavs biedrs un teiks: “Mans nespēks ir zudis. Es zinu: tas ir brīnums, izskaidrot to nevar, bet es esmu svabads no savas verdzības. Un es jūtu: tas, ko reiz sita krustā, tas man dod spēku!” Tu nesapratīsi to un smiesies par to; bet tavs biedrs ies uz priekšu paceltu galvu un skaidru seju; un tu sūtīsi pēc pudeles šņabja, ar ko apklusināt grauzēju tārpu.
Un citu reiz tu sēdēsi viens pats un atskatīsies uz savu dzīvi: jaunība būs aizgājusi, biedri izklīduši, izputējuši tavi nodomi, izplūkāti tavi jaunības ideāli… O, es zinu, cik kailus noplūc viņus dzīve! Tad kurp nu iet? Kam ticēt? Kam klausīt? Priekš kā strādāt? Visur meli, visur pašpievilšanās, visur mazticība un bailes no upuru nešanas. Ilgi tu būsi gājis un nu apstāsies, atskatīsies un iztrūksies: tu esi atnācis atpakaļ uz sava ceļa sākumu! Tikai spēka tev vairs nav, un ticības uz šo ceļu vairs nav. Un rūgti tu iesmiesies: tad par to tu esi atdevis savu dzīvi un savu silto sirdi!
Un kaut nu nāktu viens, kas jaunu spēku dod un jaunu cerību rada. Bet pat saukt tev negribēsies: tu zināsi, ka atbalsosies tikai kailas klintis.
Un tad tev ies garām viens no vasarssvētku draudzes, apsēdīsies un teiks: “Ir taču brīnišķīgs šis gars. Nu man acis ir mazgātas kā mūžības rasā, un kā dūmi izgaist šīs pasaules mīklas, nosēžas kā iztraucētu vārnu bars. It kā savāds miers ir nācis pār mani: es brīnos un skatos un atļaujos šim garam, lai viņš mani vada, lai aicina uz rītiem vai vakariem – viss iznāk labi. Arī mirt man negribas: es stāvu kā bērns pukstošu sirdi pie durvīm, aiz kurām atbraukušie vecāki mani gaida, stāvu un jūtu atkalredzēšanās svētos priekus. Un kad atvērsies durvis… Kad atvērsies durvis…”
Es nezinu, ko tu teiksi šim loceklim no vasaras svētku draudzes. Bet vienu es zinu: kamēr būs uz pasaules mazi un nespēcīgi, un vientuļi, tikām tu neizpostīsi ziemassvētku draudzes, kas Tēvu meklē; un kamēr būs pasaulē cilvēki ar grēka nomāktām dvēselēm, kas pēc svabadības ilgojas, tikām tu neizpostīsi tās draudzes, kas pulcējas ap Cilvēka Dēla krustu; un kamēr cilvēka sirds ilgosies pacelties pār tām tūkstoš iznīkstamām lietām, kas viņu kā tūkstoš pavedieniem saista pie šīs pasaules zūdības, saista un griežas sirdī, kad šīs lietas gaist, kamēr cilvēcē būs sāpes pēc miera, kas ir augstāks nekā cilvēka saprašana, tikām tu neizpostīsi tās vasaras svētku draudzes, ko dzen tas Gars, kas no mūžības nāk.
Savu baznīcu tu vari izpostīt. Bet priekš šīm trim citu baznīcām tev būs jānolaiž tavs sarkanais karogs.
Andrievs Niedra
(Pirmajos vasaras svētkos, 1905.)