Dreins Džons. Ievads Jaunajā Derībā. – R: LBB, 2003. – 480 lpp.
Grāmatas autors ir praktiskās teoloģijas pasniedzējs Aberdīnas universitātē Skotijā, kā arī asociētais profesors Jaunajā Derībā Fullera teoloģijas seminārā ASV un viesprofesors Morlinga koledžā Austrālijā. Viņa Ievads Jaunajā Derībā tiek uzskatīts par vienu no labākajiem darbiem šajā jomā. Daži no lasītājiem to vērtē pat kā meistardarbu.
Dž. Dreina darbu var raksturot kā evaņģēliska kristieša skatījumu uz Jauno Derību, tuklāt var arī sacīt, ka viņš ir konservatīvs. Tas nozīmē, ka savos spriedumos viņš nepakļaujas laika gara diktētiem uzskatiem, bet cenšas korekti atspoguļot Jaunās Derības saturu un nozīmi.
Tajā pašā laikā autors nevairās apskatīt dažādus viedokļus, kas būtiski atšķiras no viņējā. Slavējama ir autora attieksme neizturēties augstprātīgi un izsmējīgi pret liberālāku uzskatu paudējiem, bet attēlot viņu domas godīgā, korektā veidā. Tādējādi šī grāmata kļūst īpaši noderīga studentiem ar evaņģēlisku pārliecību, kam nepieciešams iepazīties arī ar pretējiem uzskatiem, nepakļaujot sevi liberālas pārliecības autoru kritiskajai ietekmei.
Protams, ne visam autora sacītajam var pievienoties. Diskutējama dažviet ir gan vēsturisko faktu, gan arī Jaunās Derības satura interpretācija, piemēram, Apustuļu darbos 1:14 balstītais apgalvojums, ka Jēzus māte ir bijusi viena no agrīnās baznīcas vadītājām (51. lpp.). Diezin vai var arī piekrist apgalvojumam, ka “Pāvila draudzē visi amati ir pieejami visiem kristiešiem – bez dzimuma atšķirībām”, ka Vēstulē romiešiem 16:7 minētais Jūnijs esot bijusi sieviete Jūnija, kuru Pāvils saucis par apustuli (389. lpp.).
Luterāņu teologiem dīvaini varētu šķist arī Dž. Dreina uzskati, kas pausti vairākkārt, proti, ka Luters neesot pareizi sapratis Pāvilu un viņa attiecības ar jūdaismu. Zīmīgi, ka šeit tiek skarts viens no galvenajiem teoloģijas jautājumiem – par bauslības un Evaņģēlija pareizu izpratni un atšķiršanu.
Dž. Dreina uzskati ir vairāk raksturīgi Ž. Kalvina sekotāju viedoklim, kuru luterāņi traktē kā vairāk vai mazāk legālistisku bauslības un Evaņģēlija jaukšanu. Tomēr nozīmīgi ir tas, ka latviešu lasītājiem te tiek dots ieskats jautājumos, kas pasaules teologu vidū tiek diskutēti un ir aktuāli arī konservatīvu teologu aprindās. Cerams, ka Dž. Dreina paustās domas tiks pētītas un mēs varēsim iepazīties ar latviešu teologu spriedumiem par tām gan Latvijas Luterāni, gan citur.
Nozīmīgs grāmatas aspekts ir tas, ka savā darbā autors daudz uzmanības pievērš ne tikai Jaunās Derības teoloģijai, bet arī tiem vēsturiskajiem sociāli politiskajiem apstākļiem, kuros tapa Jaunā Derība. Tajā ir daudz visnotaļ derīgas vēsturiskas informācijas, kas palīdz labāk saprast Jaunās Derības vēsti. Šajā ziņā vērtīgi ir arī grāmatas papildinājumi ar kartēm, diagrammām un attēliem.
Tādējādi grāmata patiešām ir ļoti nozīmīgs darbs, kas varētu būt īpaši noderīgs pirmo kursu teoloģijas studentiem. Tā tomēr ir arī pietiekami vienkārša, lai to varētu lasīt plašs interesentu loks, vēloties iepazīties ar Jauno Derību un tās tapšanas laika vēsturi. Tā ir arī pietiekami nopietna, lai to studētu un par to diskutētu mācītāji un teologi. Manuprāt, Dreina Džona grāmata ir nozīmīgs ieguldījums latviešu valodā izdotās teoloģiskās literatūras klāstā.
Ilārs Plūme