KLB Ķekavas baznīca.
Konfesionāli luteriskā baznīca Latvijā kā reliģijpētniecisku pārdomu tēma.
Reizēm manu prātu nodarbina āķīgs jautājums: kādēļ pat liela daļa Latvijas teoloģiski izglītotās sabiedrības, nemaz nerunājot par plašsaziņas līdzekļiem, neinteresējas par dažu reliģiju zinātnes terminu saturu, tajā pašā laikā turpinot tos lietot? Turklāt, runa nav par īpaši sarežģītām lietām un jēdzieniem. Manuprāt, to varētu un vajadzētu iemācīt teoloģisko mācību iestāžu pirmajos kursos, un ja tas netiktu darīts, mūsu laikos informācijas minimums atrodams dažu datorpeles klikšķu attālumā internetā. Tā patiesi ir mīkla.
Iespējams, ka izskaidrojums meklējams Latvijas teologu neuzticībā jebkam, kas vien ir kādā sakarā ar sociālajām zinātnēm – tās tiek atzītas par kristietībai naidīgām. Jo spilgti šāda neuzticēšanās, pat nicinājums, tika pausts, piemēram, LU Teoloģijas fakultātes bijušā dekāna Jura Cālīša intervijā „Latvijas Luterānim” 2005.gada janvāra numurā.
Tiesa, ja atceramies divus akadēmiskās reliģijas socioloģijas klasiķus, kuru vārdi pazīstami gandrīz ikvienam tajā ieinteresētam cilvēkam, tad Emils Dirkhems bija agnostiķis un Makss Vēbers atzina sevi par „reliģiski nemuzikālu”, bet tas taču bija pirms simts gadiem! Turpretī divdesmitā gadsimta otrās puses izcilākais reliģijas sociologs Pīters Bergers ir ortodoksi ticīgs luterānis, un praktizējošu kristiešu reliģiju pētnieku vidū nav mazums. Turklāt daži termini – kas ir manu pārdomu fokusā šoreiz – vienkārši nav saprotami, ja ignorē to sociālo kontekstu. „Sekta”, piemēram, ir viens šāds termins.
Makss Vēbers (1864-1920)
Man pašai ir arī nācies sastapt izbrīnu – kā gan tā varēja notikt, ka reliģiju pētniece, kam taču vajadzēja no tām lietām kaut ko saprast, izvēlējusies piederēt reliģiskai kopienai, kuru reizēm mēdz apzīmēt par sektu? Turklāt tas nav noticis tikko „ieticējušas” neofītes dedzībā, bet pilnībā apzināti un izsvērti. Jebkādas teorētiskas pārdomas un tas, ko māca socioloģijas studentiem lielākajā daļā pasaules augstskolu pasaulē, man tādēļ brīžiem kļūst gluži personisks.
Reliģisko kopienu ideāltipi un kā tos atšķirt
Reliģiju pētniecībā izšķir trīs reliģisko organizāciju tipus – baznīcas, sektas un kultus.
Protams, „baznīca” ir jēdziens ar konkrētu teoloģisku saturu, kas atklājas ticības apliecībās, mācībā par baznīcu un vispirms jau to avotā – Svētajos Rakstos. Sociālajām definīcijām drīzāk ir atpazīšanas funkcija. Citiem vārdiem, tās pasaka ne tik daudz to, kas baznīca ir ontoloģiski, bet gan, kas raksturo baznīcu kā sociālu organismu. Kā mums pazīt baznīcu sabiedrībā jeb „mūsu vidū” arī tad, ja neesam kompetenti teoloģiskos smalkumos?
Tas ir aktuāli daudziem cilvēkiem, kuru tuvinieki iesaistījušies reliģiskās organizācijās, par kuru mācību nekas daudz nav zināms. Viņi tad jautā: vai tas nav bīstami? Parasti gan tas netiek jautāts mūžīgās dzīvošanas kontekstā. Ja gadījumā tas tiktu jautāts, tad – reliģiju pētniecība uz to neatbild, jo tai nav instrumenta, kā to noteikt. Jāatceras arī, ka jebkāda reliģijpētnieciska tipoloģija attiecas tikai uz redzamo baznīcu.
Paliekot savas kompetences robežās, var tikai teikt, ka socioloģiskā izpratnē baznīca ir reliģiska organizācija, kas ir integrēta sabiedrībā, kurā tā darbojas. Šajā gadījumā baznīcas un sabiedrības ir veidojušas vienas un tās pašas vērtības, un gan baznīca, gan sabiedrība šīs pamatvērtības kopīgi aizstāv un pārstāv.
Latvijā gan ir izplatīti arī jēdzieni „tradicionālā baznīca” un „tradicionālā konfesija”, reizēm liekot vienlīdzības zīmi starp abām. Tas nu ir kļūdaini. Pirmā kārtām vienā konfesijā var būt un bieži arī ir vairākas baznīcas/draudžu apvienības. Turklāt jēdziens „tradicionālā baznīca” ir saturiski neprecīzs, ideoloģisks un eifēmisks. Tās faktiski būtu jāsauc par priviliģētām baznīcām. Tās ir baznīcas, kam piederēt ir droši un prestiži, kas bauda ekonomisku vai politisku pretimnākšanu, un kuru juridiskajā īpašumā parasti ir lielākas vai mazākas kultūras un mākslas vērtības.
Tāpat tām var piederēt „simbolisks kapitāls” – vēsturiski nopelni, kas saistās ar sabiedrībai nozīmīgiem notikumiem, personības, kas spēlējušas ievērojamu lomu tautas un valsts vēsturē, dalība būtisku stāvokļu (piemēram, valstiskas neatkarības leģitimizācijā). Ja nu jūsu baznīcai nekā no tā nav, tas nenozīmē, ka tāpēc vien tā vairs nav baznīca. Izšķirīgais ir būtisko pamatvērtību kopums un kopīgās saknes. Piemēram, dažus baznīcas locekļus var ekskomunicēt vai ielikt cietumā. Ja saikne ar pamatvērtībām saglabājas, tad nav pamata domāt, ka viņi vairs nav baznīcas locekļi.
Turklāt būt priviliģētam – tas ne vienmēr ir viegli. Sabiedrība vai valsts vara, kas to pārstāv (vai arī iedomājas, ka pārstāv) arī sagaida par to attiecīgu uzvedību, var izvirzīt savas prasības un būt nemierā, ja baznīca nepakļaujas. Minētais P. Bergers rakstīja, ka katra situācija, kad baznīca eksistē kādā kultūrā bez mazākās spriedzes to attiecībās, ir briesmu signāls. Tas liecina, ka baznīca ir kļuvusi pasaulīga, konformiska un apspiedusi to atbildību, kas tai ir savas ticības avotu priekšā. Vienkārši sakot, tā iet laicīgās pasaules pavadā. Tas laiks, kad baznīca un sabiedrība veidojās uz kopīgu vērtību bāzes, varbūt jau sen ir aizmirsies, un baznīca arī par tām var neatgādināt.
Pīters Bergers (dz. 1929)
Runājot par KLB, es neredzu nekādu iemeslu domāt, ka tā nebūtu baznīca. Cita lieta, ka tā nav īpaši priviliģēta, un maz ticams, ka mūs atzīs par „tradicionāliem” tuvākajā laikā.
Šeit nu būtu vietā teikt kaut ko par sektām – reliģiskām organizācijām, kas izveidojas atšķelšanās ceļā no citas organizācijas, atrodas – atšķirībā no baznīcām – nepārprotami saspringtās attiecībās ar sabiedrību, bet tomēr saglabā saikni ar sabiedrībā izplatītāko reliģisko tradīciju. Sektanti ir īsti nemiera cēlāji. Daļa no viņu reliģiskajām izvēlēm vai praksēm var būt ļoti krasā pretrunā ar to, kas plašākā sabiedrībā tiek atzīts par pieņemamu, taču, runājot ar viņiem, jūs vismaz atpazīsiet to valodu, ko viņi lieto. Par tipisku sektas piemēru mēdz uzskatīt Jehovas lieciniekus, daļu harizmātu draudžu, amišus un virkni citu protestantisma novirzienu kopienu.
Jāņem vērā, ka ne visas organizācijas, kas kaut kad no kādas baznīcas atšķēlušās, ir sektas. Ir daudz piemēru, kad no baznīcas atdalās cita baznīca. Tieši tā izveidojās daudzas protestantu baznīcas Reformācijas laikā. Arī luteriskās reformācijas tēvi gribēja reformēt Romas katoļu baznīcu (kas neizdevās), nevis dibināt citu. Tomēr rezultātā izveidojās patstāvīgas reliģiskās organizācijas.
Ir arī iespējams, lai gan retāk, ka baznīca atdalās no sektas, nevis otrādi. Sektas nevajadzētu identificēt ar ķecerībām. Daži ķeceri ir gan veidojuši sektas, taču citi ir ērti un ilgi dzīvojuši un sludinājuši baznīcas iekšienē. Ir dzirdēts, ka baznīcas parasti ir skaitliski lielākas par sektām. Ne vienmēr, – izmērs nav svarīgs! Daži kulti ir lielāki un aug daudz straujāk par dažām baznīcām.
Sektām parasti ir daudz kas pārmetams gan sabiedrībai kopumā, gan baznīcām. Dažkārt šie pārmetumi ir pelnīti. Tipiski pārmetumi ir pasaulīgums un dzīšanās pēc laicīgiem labumiem, ētiska korumpētība, reliģiskas patiesības nodošana, tikumisks pagrimums utt.
Viņiem pašiem ir raksturīgi ļoti stingri morāles kodi un dzīvesveida prasības, kam gan ir tendence laika gaitā mīkstināties. Kristīgie sektanti ir „bauslīgi” ļaudis. Bet vai gan stingras morāles normas varētu kādam pārmest? Jāatceras – „sektants” jebkurā gadījumā nav lamuvārds, kā diemžēl šo vārdu joprojām lieto plašsaziņas līdzekļi, bet gan termins ar konkrētu saturu. Neticīga cilvēka reakcija, sastopot sektantu, visbiežāk ir: „Viņi ir ļoti, ļoti savādāki nekā mēs. Kā cilvēks tā var dzīvot?”
Konkrētu sektu nākotne ir diezgan viegli prognozējama. Ja sociālās integrācijas apstākļi un to doktrinālā attīstība ir tam labvēlīga, sektas… kļūst par baznīcām. Baptisti Latvijā ir tam vislabākais piemērs. Nepilnu simts piecdesmit gadu laikā baptisti ir kļuvuši no nelielas, radikālas, izolētas grupas par respektētu „tradicionālo konfesiju”. Līdzīgi ir noticis ar adventistiem un daļu vasarsvētku draudžu. Tie viņu mācības sekotāji, kas nav bijuši ar transformācijām mierā, ir atšķēlušies un izveidojuši jaunas sektas.
Reliģiskās organizācijas vienmēr ir jāapskata to dinamikā. Visu laiku rodas jaunas reliģiskās organizācijas, tās mainās, citas – iznīkst. Un ir jāņem vērā, ka visi trīs minētie kopienu tipi ir ideāltipi. To izdalīšana ir derīgs analītisks instruments, kas palīdz saprast reliģiskos procesus, bet ir grūti iedomāties kādu no tiem pastāvam „tīrā veidā”. Lielai daļai baznīcu ir kāda sektas iezīme. Minētie Jehovas liecinieki ir sekta, kam ir dažas baznīcas iezīmes. Reizēm ir jāsecina, ka konkrēta reliģiska organizācija atrodas kaut kur pārveides ceļā, piemēram, no sektas par baznīcu.
Vai arī – par kultu. Ar šo terminu apzīmē inovatīvas reliģiskas kopienas, kas tāpat kā sektas ir saspringtās attiecībās ar sabiedrību. Iespējams, tieši pēdējā iemesla dēļ tos bieži jauc ar sektām. Taču, ja sektas visdrīzāk sacīs, ka atjauno seno, aizmirsto vai pazaudēto patieso reliģiju, kulti jums droši solīs jaunu. Kultu mācības patiesi ļoti radikāli atšķiras no dominējošās reliģiskās tradīcijas. Tie veidošanā ir divi ceļi. Tie var veidoties, atsaucoties uz kādu praktiski neverificējamu to līderu atklāsmi vai vīziju, vai arī otrā veidā – radikāli mainot kādu reliģisku tradīciju un attālinoties no tās tiktāl, ka līdzību un līdz ar to arī to izcelšanos vairs ir grūti saskatīt.
Mūna Apvienošanās baznīca, par ko esam rakstījuši iepriekš, un mormoņi būtu šī otrā veidošanās ceļa piemēri. Viņi gan pozicionē sevi kā kristiešus, un arī mormoņu oficiālais nosaukums – „Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca” – it kā par to liecina, taču, iedziļinoties to mācībā, ir redzams, ka no kristietības tur ļoti maz kas ir palicis.
Katrā socioloģiskā klasifikācijā gan ir principiāli svarīgi ņemt vērā sociālo vidi. Mormoņi ir kults visur citur pasaulē, eksistē mormoņu sektas dažās ASV pavalstīs, taču mormoņi ir baznīca Jutas štatā – jo tieši viņi ir šo štatu izveidojuši un vairāk nekā 95 % iedzīvotāju tur ir mormoņi. Turienes sabiedrības vērtības ir mormoņu vērtības. Līdzīgi raugoties, krišnaīti ir kults ASV, Austrālijā un Eiropā, bet sekta – Indijā, jo hinduisma kontekstā viņu mācības īpatnības nav īpaši radikālas. No visām reliģiskajām kopienām kulti parasti ir ar visvājāko organizācijas pakāpi. Kulti ir visgrūtāk prognozējamās reliģiskās kopienas. Vispirms jau tāpēc, ka tiem parasti ir autoritatīva vadība – kāds viens līderis, ko var piemeklēt savstarpēji pretrunīgas vīzijas, un visa kulta attīstības gaita ir atkarīga no tām.
Riska apdrošināšana
Nav tā, ka baznīcām – atšķirībā no kultiem vai sektām, nav nekādu risku. Jāteic uzreiz, ka potenciālie riski, ar ko baznīcām to attīstības gaitā, ir visiem vieni un tie paši. Atšķirība vien tāda, ka dažās baznīcās tos apzinās kā riskus, bet citās nē. Gluži otrādi – varbūt tās pat lepojas ar tiem. Reliģiskām organizācijām, kas noformējušās salīdzinoši nesen, ir tā priekšrocība, ka tām iespējams mācīties no citu kļūdām, ja vien tām piederīgajiem un to vadītājiem ir vēlme tā darīt. Gribu pieminēt dažus no šiem riskiem un to izpausmes.
Vispirms – mūsu laikā baznīcas jo bieži uzsver savas darbības diakonisko, bet ne profētisko raksturu. Baznīcas pabaro izsalkušos, rūpējas par dzīves pabērniem, mierina noskumušos, protestē pret antisociāliem pasākumiem, tādēļ sabiedrībā tiek uztvertas un gaidītas kā sociālās palīdzības nevis patiesības pasludināšanas un sakramentu pārvaldīšanas „iestādes”. Nepārprotiet mani – diakonijas baznīcā nevar būt par daudz. Runa ir tikai par tās īpatsvaru iepretim tām baznīcas funkcijām, ko nevar veikt neviena sociālās palīdzības iestāde. Latvijas apstākļos sociālā palīdzība, ko var sniegt arī laicīgas iestādes, nav pietiekami attīstīta.
Citādi situācija nav ne jauna, ne Latvijai īpaša. Jau 1961. gadā šeit daudz minētais P. Bergers savā pirmajā grāmatā The Noise of the Solemn Assemblies („Svinīgo sanāksmju kņada”) norādīja, ka ASV protestantiskās baznīcas bija kļuvušas par „terapeitiskām kūltūrreliģijām”, un vairs nebija transcendentā Kristus evaņģēlija sludinātājas. Atņemot Kristu vēstij tās absolūto, pārdabisko raksturu un tiecoties galvenokārt pēc sociālās kārtības uzturēšanas, pēc Bergera domām, tās aplaupīja savu draudžu locekļus, reducējot reliģisko patiesību uz „reliģisko vajadzību” apmierināšanu. Kas te būtu riskants? Bergers raksta: „Tādējādi noris reliģiskās vakcinācijas process, kura laikā nelielas kristoīdu konceptu un terminoloģijas devas tiek injicētas cilvēka apziņā. Kad process ir pabeigts, cilvēks ir efektīvi imunizēts pret reālu saskarsmi ar kristīgo vēsti.”
Cits izplatīts risks ir psiholoģizēšana. Tieši to gan daudzi baznīcēni gaida. Ja gribat ātri dabūt pilnu baznīcu, sakiet „psiholoģiskus” sprediķus! Tādus, paldies Dievam, KLB neesmu dzirdējusi, taču citur gan. Tie parasti seko vienai paradigmai: „Jūs reizēm jūtaties šādi, vai ne? – Jūs maldāties, ja domājat, ka… – Tas ir šādu iemeslu dēļ un nozīmē sekojošo… – Ziniet, Bībelē arī par to ir kaut kas teikts…” Ir arī izplatīts uzskats, ka privāta grēksūdze ir tas pats, kas pastorāla padomdošana, un tās abas kopā – tas pats, kas psihoterapijas sesija. Nenoliegsim ne psiholoģiju (īstajā laikā un vietā), ne pilnas baznīcas. Problēma ir tāda, ka psiholoģizēšana baznīcā nav jebkā cēlonis, tās jau ir sekas.
Filips Rīfs, viens no Freida biogrāfiem, jau pagājušā gadsimta vidū rakstīja par „psiholoģiskā cilvēka” rašanos un psiholoģiju kā tirāni. Viņš jautā – kā tas varēja notikt, ka pašrūpe jau tolaik (vēl jo vairāk šodien) tapa atzīta par visaugstāko zinātni? Rīfs atzina, ka tas notiek daudzējādā ziņā tādēļ, ka cilvēkam vairs nav nekā cita, ko apliecināt, kā vien viņš pats. Tas saucas ar Bergera un līdzautoru rakstīto apmēram tajā pašā laikā grāmatā „Bezpajumtes prāts” (The Homeless Mind). Tajā parādīts, kā modernitāte izveido cilvēku, kur patība ir kaila, nepiesaistīta institūcijām un lomām un no tām neatraujamās atbildības par citiem.
Institūcijas, tostarp baznīca, cilvēkam vairs nešķiet uzticamas, un „bezpajumtes prāts”, gribot negribot, meklē jēgas un nozīmes sevis paša subjektivitātē, jo nekas cits tam vairs nav atlicis. Kādu laiku mēs paši sev varam būt pat ļoti interesanti, bet viss liecina, ka cilvēks nav vientulībai aicināts. Viņš agri vai vēlu meklē kopību un vadību, kādu nu „subjektīva realitāte” var piedāvāt.
Tas visbiezāk atrodas dažādās okultisma, maģijas un mistisko reliģiju formās, psihoterapijā un citur. Ja baznīcas mēģina šiem procesiem „piespēlēt” , tad jājautā – vai tā vairs ir baznīca?
Īstenībā minētos un arī daudzus citus riskus varētu aprakstīt arī īsākā veidā – tā ir izvēle „raksts vai ērglis” jeb, citiem vārdiem sakot, vai nu Svētie Raksti, vai arī iešana sekulārās sabiedrības pavadā. Grūti gan iedomāties baznīcu, kas atklāti deklarētu – „tagad mēs sekularizēsimies, jo tieši to daļa sabiedrības no mums grib, un tas ir labākais, ko mēs varam darīt”. Parasti jau to aizstāj ar daudz pievilcīgākiem izteikumiem – par mainīšanos līdzi laikam, modernu formu meklējumiem un tamlīdzīgi. Mēs arī nevaram ignorēt to vidi, kurā dzīvojam.
Baznīcu var – un esmu pārliecināta, ka vajag – šķirt no valsts, bet ne no laika. Šādos apstākļos pastāv lielāks vai mazāks baznīcas „laiciskošanās” risks. Savukārt nelielām baznīcām var izveidoties izteikta aizsargāšanās identitāte. Ja uz to iet, robežu sargāšanai sabūvē sev apkārt daudz žogu – augstāku ārējo un dažus mazākus – iekšienē. Ja vēl tie apledo… Man šķiet, ka nekas tāds ar mums KLB vēl nav noticis.
Taču, kā jau minēju, riski visām baznīcām ir pilnīgi vienādi. Ir nācies dzirdēt pārmetumus un ironiju par augsburgiešu pārmērīgo pieķeršanos pareizās mācības briesmīgi smagajai nastai. Taču tā nu reiz ir mūsu apdrošināšanas polise. Es šeit esmu mēģinājusi parādīt arī dažus neteoloģiskus argumentus par labu šādai daudziem nesaprotamai izvēlei.
Agita Misāne