Priekšvārds “Opera Latina” Vitenbergas izdevuma 1.sējumam
Sveiciens dievbijīgam lasītājam
Ilgi un dikti es esmu pretojies tiem, kas ir gribējuši izdot manas grāmatas vai, pareizāk sakot, manas lampiņas gaismā tapušās satrauktās pārdomas, laikā, kad negribu apkraut priekšteču darbus ar maniem jauninājumiem un lasītāju iztraucēt no to lasīšanas, laikā, kad tagad, paldies Dievam, ir tik, cik uziet metodisku grāmatu (starp kurām izceļas Filipa [Melanhtona] “Loci communes“).
Tās brīnišķi un pilnā mērā var veidot teologu un bīskapu, ka tas taptu spējīgs dievbijīgas mācības sludināšanā, sevišķi ja pati svētā Bībele tagad ir pieejama gandrīz katrā valodā, turpretī manu grāmatu rašanos vairāk pamudināja darīto lietu nepakļaušanās kādai kārtībai, tad arī tās ir kā kāds rupjš un bezveidīgs haoss, ko tagad pat man pašam nebūtu viegli sakārtot.
Šo domu vadīts, es kāroju, kaut visas manas grāmatas būtu apraktas pilnīgā aizmirstībā, lai atbrīvotos vieta labākām. Bet citu nejaušība un uzmācīga ietiepība, kas man ik dienas piepildīja ausis, ka gadījumā, ja es, dzīvs būdams, neatļaušu tās izdot, tad tomēr pēc manas nāves droši izdevēji būs tie, kuri patiešām nezinās notikušā cēloņus un laikus, un tā no viena sajukuma radīsies daudzi.
Ja es esmu ļāvis izdot, tad tur, es saku, ir uzvarējusi viņu nejaucība. Pievienojās arī mūsu ievērojamais valdnieks Johans Fridrihs, kas pavēlēja, nudien, spieda tipogrāfus ne tikai ķerties pie darba, bet arī paātrināt izdošanu.
Bet visupirms es lūdzu dievbijīgo lasītāju un lūdzu paša mūsu Kunga Jēzus Kristus dēļ, lai visu to lasītu ar kritisku līdzspriešanu, patiesi, ar lielu līdzjūtību.
Un lai viņš zina, ka esmu kādreiz bijis mūks un visneprātīgākais pāvesta piekritējs, kad šo lietu iesāku. Tik apreibis biju, patiesi, ieracies pāvesta dogmās, ka būtu bijis gatavs nogalināt, ja vien varētu, visus vai līdzdarboties, vai pievienoties visu to slepkavām, kuri nepaklausītu kaut vienai pāvesta zilbei. Tik liels Sauls biju, kādu tagad ir daudz. Es nebiju pāvesta aizstāvībā tik ledains un auksts, kāds bija Eks un viņam līdzīgie, kuri, kā man šķiet, patiesāk, aizstāvēja pāvestu sava vēdera dēļ, nevis lietu darīja nopietni.
Man pat šķiet, ka viņi, kā epikūrieši vienkārši smejas par pāvestu. Es lietu darīju nopietni, kā tāds, kas briesmīgi bīstas pēdējo dienu, bet tomēr sirds dziļumos kāro būt pestīts.
Tā tu atradīsi šajos manos pirmajos rakstos, cik daudz es pazemīgi piekāpos pāvestam, ko vēlāk un tagad šajos laikos uzskatu par augstāko zaimošanu un negantību un nolādu. Tad nu attiecini, dievbijīgo lasītāj, šo kļūdu vai (kā ļaunprātīgi tieku kritizēts) pretrunu uz laiku un manu pieredzes trūkumu. Sākumā biju viens un, protams, tādu lielu lietu veikšanā pavisam negatavs un nemācīts, jo apstākļu sagadīšanās dēļ, pašam negribot un necenšoties, iekūlos šajā mutulī, lai Dievs man liecinieks.
Tātad, kad 1517. gadā visbezkaunīgākās iedzīvošanās kārē šajos apvidos sāka pārdot (es gribētu teikt – tika izsludinātas) indulgences, es biju sprediķotājs, jauns (kā saka) teoloģijas doktors un sāku pārliecināt ļaudis un atrunāt, lai tie neklausās indulgenču tirgotāju kliedzienos, ka viņiem ir labākas lietas, kas darāmas, un šajā lietā man šķita, ka pāvests ir mans aizstāvis, uz kura uzticamību es tolaik droši balstījos, kurš savos ediktos pavisam skaidri nosoda iedzīvošanās kāres bezkaunību (tā par indulgenču tirgotājiem saka sprediķotāji).
Drīz pēc tam es uzrakstīju divas vēstules, vienu – Albrehtam, Maincas arhibīskapam (kurš saņēma pusi no indulgenču ienākumiem un otru pusi – pāvests, ko es tobrīd nezināju), un otru – vietas ordinārijam (kā viņi sauc) Hieronīmam, Brandenburgas bīskapam, lūgdams, lai tie apklusinātu iekasētāju bezkaunību un Dieva zaimošanu, bet nabaga mazais brālis tika noniecināts. Nonicināts es izdevu “Tēzes” un reizē sprediķi vācu valodā par indulgencēm, nedaudz vēlāk arī “Rezolūcijas”, kurās pāvesta goda dēļ piesaucu, lai indulgences nenodarītu kādam ļaunumu, bet gan priekšroka tiktu dota labiem darbiem.
Tas nozīmēja debesīm tikt sakustinātām un zemei – aprītai ugunī.
Frīdrihs Gudrais (1463-1525)
Mani apsūdzēja pāvests, es saņēmu izsaukumu uz pilsētu [Romu], un visa pāvestība sacēlās pret mani vienu. Tas viss notika 1518 gadā, kad Maksimilians prezidēja saietu Augsburgā, kurā sūtniecību no pāvesta puses vadīja kardināls Kajetāns, pie kura manis dēļ vērsās patiesi ievērojamais valdnieks Saksijas Fridrihs, un izlūdzās, lai mani nespiestu iet uz Romu, bet ka viņš pats mani izsauks un izpētīs lietu, un nokārtos. Drīz saiets izklīda.
Pa šo laiku vācieši, noguruši no visām romiešu vējgrābšļu laupīšanām, spekulācijām un krāpšanas, ar aizturētu elpu gaidīja šīs lietas iznākumu, kurai neviens no bīskapiem, ne arī teologiem nebija iedrošinājies iepriekš pieskarties. Man pat bija labvēlīga šī popularitātes gaisotne, jo visiem jau sen bija kļuvusi nicināma šī romanizēšana, ar ko visa pasaule tika pārpildīta un nogurdināta.
Tā es aizgāju uz Augsburgu basām kājām un nabags, valdnieka Fridriha apgādāts ar pārtiku un ieteikuma vēstulēm, senātam un dažiem augstiem vīriem. Es tur sabiju trīs dienas, iekams tiku pie kardināla, jo paši augstākie vīri neļāva un visiem spēkiem centās pārliecināt, lai neeju pie kardināla bez droša ķeizara atbalsta, lai gan viņš mani dienu no dienas aicināja ar kāda oratora starpniecību. Viņš mani bija pietiekami nogurdinājis, – lai tikai atsaucot, tad visas lietas nokārtošoties. Bet, cik ilga ir netaisnība, tik garš ir apkārtceļš.
Kardināls Tomas Kajetāns (1469 – 1534)
Beidzot trešajā dienā viņš atnāca, prasīdams, kāpēc es nenākot pie kardināla, kas mani visnotaļ laipni gaidot. Es atbildēju, ka man jākavējas pēc visaugstāko vīru ieteikuma, kuriem mani iesacījis valdnieks Fridrihs, bet viņu ieteikums ir, lai nekādā veidā neeju pie kardināla bez ķeizara aizsardzības vai droša atbalsta. Ja to būtu saņēmis (bet viņi to centās dabūt ķeizariskajā senātā), es nāktu nekavējoties.
Tad viņš sadusmojies jautāja: “Vai tu domā, ka valdnieks Fridrihs tevis dēļ sūtīs karaspēku?” Es sacīju: “To es nemaz negribu”. “Un kur tu paliksi?” Es atbildēju: “Debesu ziņā”. Tad šis: “Ja pāvests un kardināli būtu tavā varā, ko tu darītu?” Es sacīju: “Parādītu viņiem visu pagodinājumu un godu”. Tad viņš, pirkstu itāliešu gaumē pakratījis, sacīja: “Hmm”. Tā viņš aizgāja un neatgriezās.
Tajā dienā ķeizariskais senāts pasludināja kardinālam, ka man ir dota ķeizara aizbildniecība un rīcības brīvība, piekodinādams, lai pret mani netiktu iesākts nekas asāks. Runā, ka viņš atbildējis: “Labi, es tomēr darīšu, kas ir mans pienākums”. Šie ir galvenie šī jucekļa notikumi, pārējo var uzzināt no vēlākajiem ziņojumiem.
Jau tajā pašā gadā Filips Melanhtons tika ataicināts šurp, lai mācītu grieķu valodu, bez šaubām, lai man būtu darbabiedrs teoloģijā. Jo par to, ko Kungs padarīja caur šo darbarīku ne tikai valodu zinībās, bet arī teoloģijā, pietiekamas liecības dod viņa paša darbi, lai arī sātans un visi viņa mūdži trako.
Filips Melanhtons (1497 – 1560)
Nākošajā gada 19. februārī Maksimilians nomira un pēc impērijas likuma valdnieka aizvietotājs tapa hercogs Fridrihs. Tad vētras trakošana nedaudz pierima un pakāpeniski pieņēmās pāvestnieku naids un trakošana ar ekskomunikāciju. Jo, kad Eks un Karakioli no pilsētas [Romas] atveda bullu, kas Luteru notiesāja pazudināšanai, un viens no viņiem to izsludināja, otrs pie valdnieka Fridriha, kurš tobrīd bija Ķelnē, lai ar pārējiem valdniekiem satiktu Kārli, kas nupat bija izvēlēts par imperatoru, tad viņš bija ļoti sadusmots.
Viņš drosmīgi un pamatīgi norāja to pāvesta vējagrābsli, kurš viņa prombūtnes laikā kopā ar Eku bija izjaucis viņa un brāļa Jāņa domīniju. Viņš sadrebināja tos tik vareni, ka tie bija aizgājuši no viņa sasārtuši un apkaunoti. Valdnieks ar neiedomājami lielu vērīgumu saprata Romas kūrijas darbošanās stilu un prata ar tiem pienācīgi apieties, jo viņam bija ļoti jūtīgs deguns, un viņš daudz labāk un tālāk saoda, uz ko romieši varēja cerēt vai no kā baiļoties.
Un tā visbeidzot tie mitējās viņu pārbaudīt. Jo arī Rozei, ko viņi sauc par zelta [Rozi] un ko viņam tajā pašā gadā atsūtīja Leons X, viņš neizrādīja nekādu godu, tikai pasmējās, ka savos izmisīgajos centienos piekrāpt tādu valdnieku romieši ir novesti tik tālu. Un Evaņģēlijs sekmīgi un neierobežoti izplatījās šī valdnieka paspārnē, viņa autoritāte ietekmēja daudzus. Tā kā viņš bija ļoti gudrs un vērīgs valdnieks, par viņu nevarēja rasties aizdomas – ja nu vienīgi skauģu -, ka viņš gribētu barot vai uzturēt herēzi vai herētiķus, kas pāvestnieku lietai savukārt nodarīja lielu skādi.
Tajā pašā gadā Leipcigā notika disputs, uz kuru Eks aicināja mūs abus, mani un Karlštadtu. Bet es ne ar kādām vēstulēm nevarēju izlūgties no hercoga Georga pilnvaru, tā ka es Leipcigā nonācu nevis kā diskusijas dalībnieks, bet kā skatītājs ar Karlštadta pilnvaru. Un es nezinu, kas man lika šķēršļus, jo līdz tam hercogs Georgs nebija bijis pret mani nelabvēlīgs, ko zinu droši.
Šis Eks ienāca pie manis manā istabā, un teicās dzirdējis, ka esmu atteicies no diskusijas. Es atbildēju: “Kā es varu piedalīties diskusijā, ja nevaru izlūgties pilnvaru no hercoga Georga?” Šis saka: “Ja nav ļauts runāt ar tevi, negribu runāt arī ar Karštadtu, jo esmu nācis tevis dēļ. Kā būtu, ja es tev pilnvaru izlūgtu? Vai nepiedalīsies ar mani diskusijā?” “Izlūdz”, saku, “un lai notiek”. Viņš aizgāja, un drīz man tika dota pilnvara un iespēja piedalīties diskusijā.
Johans Eks (1486 – 1543)
To Eks darīja drošā savas slavas priekšnojautā mana apgalvojuma dēļ, jo es noliedzu, ka pāvests ir baznīcas galva pēc dievišķa likuma. Viņam šeit pavērās plašs lauks un lieliska iespēja, lai glaimīgi izpelnītos atzinību un pateicību no pāvesta, bet mani apraktu ar naidu un nicinājumu. To viņš neatlaidīgi centās panākt visas diskusijas gaitā, bet rezultātā viņš nedz pierādīja savus, nedz manus [uzskatus] apgāza, tā ka pats hercogs Georgs pusdienu laikā sacīja Ekam un man: vai nu pāvests pēc cilvēciskām vai dievišķām tiesībām, bet viņš ir pāvests. Šādus vārdus viņš nebūtu teicis, ja vien nebūtu diskusijas argumentu ietekmēts. Viņš būtu tikai piebalsojis Ekam.
Un tā arī šeit manā gadījumā tu redzi, cik grūti ir izlauzties un atbrīvoties no maldiem, kas ir nostiprināti ar visas pasaules piemēru un ilgā ieradumā kļuvuši gluži dabiski. Cik patiess ir sakāmvārds: grūti ir mainīt ieradumus, un: ieradums ir otra daba, un cik patiesi saka Augustīns: paradums, ja tam nepretojas, top par nepieciešamību.
Es toreiz gan ļoti centīgi privāti studēju Svētos Rakstus, gan septiņus gadus tos lasīju publiski, tā ka gandrīz jau visus zināju no galvas, beidzot es uzņēmu sevī Kristus domu un ticības pamatu, proti, ka ne ar darbiem, bet ticībā Kristum mēs topam taisnoti un pestīti. Tālāk to, par ko es runāju, ka pāvests nav baznīcas galva pēc dievišķa likuma, es jau aizstāvēju publiski, bet es vēl neredzēju to, kas no tā izrietēja, proti, ka pāvests ir no velna. Jo, kas nav no Dieva, nav ne no kā cita kā no velna.
Es biju tik ļoti uzsūcis svētās baznīcas tradīcijas, kā jau to stāstīju, kā arī biju sava ieraduma varā, ka pāvestam pieļāvu cilvēciskas tiesības, kas tomēr ir meli un velnišķība, ja tas nav balstīts dievišķā autoritātē. Jo mēs pakļaujamies tēviem un maģistrātiem ne tāpēc, ka viņi pavēl, bet tāpēc, ka tāda ir Dieva griba, 1. Pēt. 2:13. Šī iemesla dēļ es aizvien mazāk varu paciest tos, kas stūrgalvīgi turas pie pāvesta, īpaši tos, kas paši nelasa Svētos Rakstus vai pat pasaulīgus [sacerējumus], kad es, tik ilgus gadus lasīdams Svētos Rakstus, tiem esmu pieķēries tik sīksti.
Pāvests Leons X (1475 – 1521)
1519. gadā, kā jau teicu, Leons X atsūtīja Rozi caur Kārli Milticu, kas mani neatlaidīgi mudināja, lai es izlīgstot ar pāvestu. Viņam līdzi bija 70 apustuliskas vēstules, ka, ja valdnieks Fridrihs mani viņam atdotu, kā pāvests prasīja caur Rozi, viņš katrā pilsētā vienu piestiprinātu [vēstuli] un mani droši aizvestu uz Romu. Bet man viņš savu sirds nodomu atklāja, sacīdams:
Ak, Mārtiņ, es domāju, ka tu esi kā kāds vecs teologs, kas, aiz krāsns sēdēdams, sarunājas pats ar sevi, bet tagad es redzu, ka esi gados vēl jauns un spēcīgs. Ja man būtu 25 000 bruņotu kareivju, es neticu, ka varētu tevi aizvest uz Romu, jo es visa ceļa garumā pētīju cilvēku prātus, ko tie par tevi domā, un, lūk: kur atradu vienu par pāvestu stāvam, tur trīs bija par tevi pretī pāvestam. Bija arī, par ko smieties: viņš izjautāja sievišķus un jaunavas pa mājām, ko tās domājot par Romas krēslu? Tās, it kā nesaprazdamas viņa valodu un domādamas, ka runa ir par parastu krēslu, atbildēja: “Kā mēs varam zināt, kādi jums tur Romā krēsli, vai koka vai akmens?”
Tad viņš lūdza, lai es parūpētos par to, ka būtu miers, viņš no savas puses pielikšot visas pūles, lai pāvests darītu to pašu. Arī es labprāt apsolīju darīt visu, ko, nekaitējot patiesībai, ar vislabāko sirdsapziņu varēšu, jo arī es kāroju un tiecos pēc miera, jo, šajā juceklī iegrūsts, visu, ko esmu darījis, esmu darījis, apstākļu spiests, tā nav mana vaina.
Tad viņš ataicināja pie sevis Jāni Teceli no sprediķotāju ordeņa, šīs traģēdijas iesācēju, un ar pāvestnieka vārdiem un žestiem tā salauza šo cilvēku, kas līdz šim bija iedvesis šausmas visiem, šo nenobiedējamo bļāvēju, ka no šī brīža viņš sāka vārgt un beidzot no prāta slimības nomira. Kad es to uzzināju, es viņam pirms viņa nāves rakstīju labvēlīgus mierinājuma vārdus un vēlēju būt ar mierīgu prātu, lai atmiņas par mani viņu nebiedē, bet viņš, iespējams, ļāvās savai sirdsapziņai un pāvesta dusmām.
Kārlis netika ievērots, un viņa padoms bija veltīgs, bet, manuprāt, ja maincietis [Brandenburgas Albrehts] jau pašā sākumā, kad es to brīdināju, un pāvests, kas, iepriekš mani neuzklausījis, mani notiesāja un trakoja ar savām bullām, būtu pieņēmuši to padomu, ko kaut ar novēlošanos pieņēma Kārlis, un tūlīt būtu apklusinājuši Teceļa trakošanu, tad lieta nebūtu nonākusi līdz tādam sajukumam.
Johans Tecels (1465 – 1519)
Pie visa vainīgs mainciets, kuru piemuļķoja viņa paša gudrība un izmanība, ar ko viņš gribēja apklusināt manu mācību un paturēt savu no indulgencēm ievākto naudu. Tagad jau velti meklēt padomu un pūlēties. Tas Kungs ir atmodinājis tautu un nostājies par tiesnesi. Ja arī viņi mūs varētu nogalināt, tomēr nepanāktu, ko tie vēlas, patiesi tiem būtu mazāks labums, nekā ja mēs paliktu dzīvi un veseli. To jau daži no viņiem, kam bija jūtīgāks deguns, pietiekoši labi saoda.
Pa tam tai pašā gadā atgriezos no jauna pie psalmu interpretācijas, tagad paļaudamies, ka biju vairāk ievingrinājies ar Sv. Pāvila vēstulēm romiešiem, galatiešiem un Vēstuli ebrejiem, pēc tam, kad tās biju vēlreiz caurskatījis lekcijās. Man bija dziļa vēlēšanās saprast Pāvilu Vēstulē romiešiem, bet mani līdz šim apstādināja ne “asinis, aukstas ap sirdi”, bet viens vienīgs vārds pirmajā nodaļā: “.. tanī atklājas Dieva taisnība..”. Es patiesi ienīdu šos vārdus “Dieva taisnība”, jo visi bija mani mācījuši saprast taisnību filozofiski, kā parasts, formāli vai aktīvi, saskaņā ar ko Dievs ir taisns un soda netaisnos grēciniekus.
Es, lai cik nevainojami kā mūks dzīvoju, jutu sevi Dieva priekšā kā grēcinieku ar visnemierīgāko sirdsapziņu un nevarēju noticēt, ka Viņu varētu apmierināt mana gandarīšana. Es nemīlēju, patiesi ienīdu taisno un grēciniekus sodošo Dievu un, ja arī ne ar klusējošu zaimošanu, tad gan ar milzu kurnēšanu dusmojos uz Dievu, sacīdams: it kā nebūtu pietiekami nožēlojamos grēciniekus un ar iedzimto grēku uz mūžu pazudinātos nomākt ar visa veida sodībām caur desmit baušļiem, tiem arī caur Evaņģēliju sāpēm vēl pievienot sāpes un arī caur Evaņģēliju mums draudēt ar savu taisnību un dusmām. Tā es trakoju ar mežonīgu un satrauktu sirdsapziņu, tomēr, nelaimīgs būdams, meklēju šajā lietā pie Pāvila, dedzīgi slāpdams uzzināt, ko gan Sv. Pāvils grib.
Līdz kamēr, ar Dieva žēlastību dienas un naktis meditēdams pievērsu uzmanību vārdiem: “..Jo tanī atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: “No ticības taisnais dzīvos”. No tiem sāku saprast Dieva taisnību kā tādu, ar ko taisnais dzīvo no Dieva dāvanas, proti, no ticības, un ka caur Evaņģēliju ir atklāta Dieva taisnība, kas ir pasīva, ar ko žēlsirdīgais Dievs taisno mūs ticībā, kā ir rakstīts: ” No ticības taisnais dzīvos”.
Šajā mirklī es jutos kā no jauna piedzimis un pa atvērtiem vārtiem iegājis paradīzē. Tur pakāpeniski man atklājās cita visu Rakstu izpratne. Tad es, cik bija iespējams, atmiņā pārlapoju visus Rakstus un arī citās vietās atradu analoģijas, kā, piemēram, Dieva darbs ir tas, ko Dievs dara mūsos, Dieva spēks, ir tas ar ko [Viņš] mūs dara spējīgus, Dieva gudrība, ar ko mūs dara gudrus; Dieva drosme, Dieva pestīšana, Dieva godība.. .
Ja agrāk ar tādu naidu biju ienīdis vārdus “Dieva taisnība”, tad tagad cildināju tos ar visdziļāko mīlestību, tā ka man šie Pāvila vārdi patiesi tapa par paradīzes vārtiem. Pēcāk es lasīju Augustīnu par garu un burtu, kur, nemaz necerot, konstatēju, ka arī viņš Dieva taisnību skaidro līdzīgi: ar to Dievs mūs ieģērbj, līdz kamēr taisno. Un, lai cik nepilnīgi tas vēl šeit ir izteikts, un arī par pielīdzināšanu ne visu skaidri atklāj, cik labi, ka ir mācīts par Dieva taisnību, ar ko mēs tiekam taisnoti.
Apbruņojies ar šīm domām, sāku skaidrot psalmus no sākuma, un darbs būtu izvērties par lielu komentāru, ja vien nākamajā gadā es no jauna nebūtu spiests pamest iesākto darbu, jo biju aicināts Vormsā uz imperatora Kārļa V sasaukto saietu.
Es stāstu šīs lietas, mīļo lasītāj, lai gadījumā, ja lasīsi manus darbiņus, tu atcerētos, ka esmu bijis, kā iepriekš sacīju, viens no tiem, kas, kā par sevi raksta Augustīns, izaudzis rakstīdams un mācīdams, nevis no tiem, kuri nezin no kurienes pēkšņi kļuva diženi, kuri nav nekas, nedz darbojušies, nedz mēģinājuši, nedz pieredzējuši, bet ar vienu ieskatīšanos Rakstos uzsūkuši visu to garu.
Es nonācu tikai līdz 1520. gadam un 1521. gadā indulgenču lieta turpinājās, pēc tam sekoja sakramentu lieta un anabaptistu lieta, par kurām, ja dzīvošu, būs jāraksta citās grāmatās.
Lai tev labi klājas iekš Tā Kunga un lūdz par [Dieva] vārda pieaugšanu pret sātanu, jo viņš ir varens un ļauns un tagad turklāt trakojošs un mežonīgs, zinādams, ka laika tam maz un viņa pāvesta valdīšana ir apdraudēta. Bet lai Dievs mūsos apstiprina to, ko Viņš ir darījis, un virza uz priekšu savu darbu, ko ir iesācis mūsos savai godībai. Āmen.
Mārtiņš Luters, 1545. gada 5. martā.
No latīņu valodas tulkojis Dainis Zeps