Ābrahams un Īzaks, Rembrands, 1645, Rijksmuseum, Amsterdam, © Web Gallery of Art
Es esmu viņu izredzējis, lai viņš saviem bērniem pavēl un savam namam pēc viņa, ka tie sargā Tā Kunga ceļu, lai darītu taisnību un tiesas, ka Tas Kungs liktu nākt pār Ābrahāmu tam, ko Viņš ir sacījis viņam.
(1. Mozus 18:19)
Laulātiem ļaudīm ir jāzina, ka Dieva, kristiešu, visas pasaules, sevis pašu un savu bērnu labā viņi nevar veikt nevienu citu labāku un derīgāku darbu, kā – labi audzināt savus bērnus. Tas ir viņu taisnākais ceļš uz Debesīm; nav cita tuvāka un labāka ceļa, kas vestu vecākus uz Debesu valstību.
Taču arī elli sasniegt viņiem varētu izrādīties visvieglāk tieši bērnu dēļ; vecāki nevar izdarīt neko postošāku, kā – būt nolaidīgi savu bērnu audzināšanā, ļaudami tiem lādēt, zvērēt, mācīties apkaunojošus vārdus un dziesmas, dzīvot, kā vien tiem ienāk prātā. Daži paši izaicina savus bērnus ar pārmērīgu ārēju greznību un mudina tos sekot pasaulei – tiekties tai izpatikt, sasniegt augstu stāvokli un kļūt bagātiem, arvien rūpēties vairāk par miesu, nevis dvēseli.
Kristiešiem nav lielāka posta par nolaidību bērnu audzināšanā. Ja kāds grib kristiešiem palīdzēt, tam noteikti jāsāk ar bērniem, kā tas bijis jau senlaikos. Cilvēka dabai raksturīgā neīstā mīlestība apstulbo vecākus, tā ka tie vairāk rūpējas par savu bērnu miesu nekā par viņu dvēselēm. Bērni ir brīnišķīgs, mūžīgs dārgums, kuru Dievs uzticējis vecākiem sargāt, lai velns, pasaule un miesa to nenolaupītu un neiznīcinātu; pastarā dienā no vecākiem stingri tiks prasīta atbildība par to, kā tie savu pienākumu pildījuši.