Sodums Dzintars. Kopoti raksti, V sējums. Varoņu konference. Stāsti, lugas un Kulturknutte. – R: Atēna, 2004. – 351 lpp.
Īpatnēji, bet grāmatu lasīšana mēdz radīt tādu kā grozāmā kaleidoskopa efektu, kurā krāsaini stikliņi haotiski krīt, saķeras, zvārojas un, caurules iekšienē esošajos spoguļos atstarodamies, ķīķerētāja acij veido tādas kā krāšņas, mainīgas vitrāžas. Tas varbūt tādēļ, ka parasti es lasu vairākas grāmatas uzreiz. Laikraksta redaktors nesen jautāja, ko es lasu, un es samulsu, jo acumirklī spēju nosaukt tikai vienu grāmatu, lai gan to bija vairāk. Tās visas, kur vien iespējams, saķeras, saspēlējas un domā manas domas. Tādēļ reizēm uz jautājumu, ko es lasu, man vieglāk un adekvātāk būtu atbildēt, ko vai par ko es domāju. Lūk, pēdējā laikā es domāju par ārpusniekiem, autsaideriem un par trimdu.
Vecās Derības vēsts vispār ir viena vienīga trimdas apzināšanās dažādās pakāpēs, dzīve “ārpus”: ārpus paradīzes, Kainam zināmu iemeslu dēļ – ārpus ģimenes, Seta pēcnācējiem, cik varam noprast no tā, kā galu galā viņa laika sabiedrībā klājas Noasam (arī zināmu iemeslu dēļ) – ārpus šīs pasaules veiksminieku elites. Tad seko plūdi kā iepriekšējās pasaules pilnīga zaudēšana, Ābrama labprātīgā trimda, Jēkaba svešniecības gadi, Jāzepa dzīve svešumā, tai sekojošā israēliešu dzīve un verdzība Ēģiptē, līdz pēc Apsolītās zemes iegūšanas – atkal trimda Balilonijā. Vecā Derība ir trimdas derība – Dieva apsolījums svešiniekiem un piemājotājiem, ka Viņš ir to mājas, un Viņa valstība ir to dzimtene.
Jaunā Derība nāk ar brīvlaišanas grāmatu Jēzus nopelna dēļ, ar ceļa biļeti uz mājām. To, ticības rokā sažņauguši, vīkšķāmies uz mājām. Jau divdesmit gadsimtus vīkšķāmies. Ārpusnieki – vienā vai otrā perspektīvā mēs visi tādi esam: vai nu ar Dieva eņģeļu, vai ar Kaina bērnu acīm skatīti. Neizbēgami. Pasaule kā trimda. Šajā ziņā Dzintara Soduma Kopoto rakstu piektais sējums ar Zviedrijā un Amerikā rakstītajiem stāstiem, lugām un apcerējumiem lasāmajā klāstā ir tieši laikā.
Sodums pats trimdinieku sabiedrībā ir ārpusnieks. Man ļoti patika, kā viņš Gintam Grūbem “Vakara intervijā” (Skat. www.tv.lv.) uz jautājumu – “Vai trimdai tagad ir kaut kāda jēga,” atbildēja: “Es neko nezinu par trimdu. Gan jau to jēgu piedomā.” Tad viņš pasmaidīja un turpināja: “Tie, kas ir trimdā.” Soduma trimdā nav – viņš allaž ir mājās: latviešu valodā, un dzīvo tur, kā jau saimniekam savās mājās pieklājas. Viņš nav muzejnieks, tādēļ viņa latviskumam nav muzejiskas – kaut kur, kaut kad, kaut kā noteikti un negrozāmi fiksētas – vērtības. Latvietis Sodums savas mājas dārzā gan stāda un rušina, gan pašķin, pagriež un pacērt, kur vajadzīgs. Reizēm iznāk iešņāpt arī tam, kas citiem ir neaizskarams svētums. Sodums nedaudz atgādina Sokrātu, kas staigāja apkārt, dīvainus jautājumus uzdodams, līdz kamēr sabiedrības miera labad viņu nolēma nomušīt. Mūsdienu rietumos gan ir vārda brīvība, un dažnedažādu runu dēļ reti kad kādu nozūmē. Par ārpusnieku savējo starpā palikt gan tā var visai drīz.
Lai gan var to skatīt arī no citas puses: cilvēks stāv savas zemes krastā ar kājām stingri uz zemes, kopā ar vēl dažiem (Skat., piem., V. Vecgrāvja rakstu “Literārā apvērsuma mēģinājums 1949. gadā?” žurnāla “Karogs” 2004. g. 12. numurā.) mēģina tur kaut ko veidot, darīt, bet daudzi citi ir sakāpuši dažādi ornamentētos peldrīkos un dreifē selgā, klaigādami: “Sodum, un jūs tur! Jūs aizvien vairāk attālināties! Mēs jūs vairs nedzirdam! Tūlīt pat beidziet tās savas dīvainības un piebiedrojieties kādam no mums, citādi drīz vien jūs pazudīsit aiz apvāršņa!” Tā arī var gadīties, tikai jautājums ir – aiz kura apvāršņa kurš pazudīs? Sodums stāv savās mājās ar abām kājām uz savas zemes – vienmēr “šeit”.
Šad un tad pieminēdams hernhūtiskās saknes un savu patiku pret puritāņu Džoniem – Miltonu un Banjanu, Sodums pats ir ļoti samērīgi reliģiozs. Tādā ziņā, ka nemaisa reliģiju tur, kur tai nav jābūt. “Metafizika” viņa rakstos, kas ir veltīti sabiedriskām vai valodnieciskām (reizēm tas ir viens un tas pats) aktualitātēm, vispār ir lamuvārds. Sodums domā kritiski, vēro un spriež lēnām, laikam arī tāpēc viņš ir pārliecināts parlamentāras politikas piekritējs, kur nekas nenotiek uz burvju mājiena pēc kāda iegribas. Latvijas Saeimas atlaišana 1934. gadā, viņaprāt, bija beigu sākums, viss sekojošais – drūms farss. Turklāt tādā attieksmē nevajadzētu būt sevišķi daudz subjektīvai nepatikai, jo viņa tēvs pie Kārļa Ulmaņa ieņēma ļoti augtu amatu. Tomēr viņš secina: “Latviešu tauta beidza būt praktiski ļaudis. Sākās metafizika.” (122. lpp.)
Iespējams, ka tā sākās jau agrāk. Par latviešu vīriešiem – tiem iespējamajiem praktiķiem vai metafiziķiem – viņš saka: “Jauni, pa spārniem dabūjuši vīrieši, vienalga, vai strēlnieks, leģionārs vai sarkanarmietis.” (63. lpp.) Traģiski, protams, un tāda pa spārniem dabūšana, protams, vairāk stimulē tieksmi uz metafiziku, nekā uz apdomīgu praktiskumu. Starp šādiem vīriešiem trimdā nonāk arī Lāčplēsis. Tā teikt, “Kur ies mana tauta,/ Mana sirds tur ies”. Viens no vīriem steidz ievērot pieklājības likumus un piedāvā: “Vai jūs nedzerat?” (Turpat.) Lāčplēsis atrunājas, ka viņam citādi paradumi: Latvijā vakaros esot lasījis elektronikas lekcijas, lodējis daļas elektrības ķēdēm. “Bet sestdienā un svētdienā?” jau izbrīnītāki jautā latvju vīri. “Sports, elektronika, kora dziedāšana,” atbild Lāčplēsis. “Rudeņos uz Ropažu mežiem sēņot. Svētdienās bieži devos pie sava tēva Pārdaugavā un strādāju viņa dārzā.” – “Vai tad Lāčplēsim ir tēvs?” – “Jā. No nekā nekas nevar rasties. Pēc Satversmes Sapulces man atradās tēvs. Māte gan vēl nav redzēta. Varbūt atradīsies, kad mums atkal būs Saeima.”
Domājiet, godājamie un cienītās, par šiem vārdiem – tas nav vis balagāns, bet programma. Es teiktu, ka tie ir valstsvīra vārdi – vīra, kura valsti nevar vis vienkārši tā izbeigt vai iestiklot rāmītī kāršanai pie sienas. “Daži izlasa pa brošūrai un grib valdīt,” viņš saka. (120. lpp.) Bet brošūras ir plāniņas, un arī to plāni tikai tādi plāniņi vien ir. To piedāvātie risinājumi tik viegli, to atbildes tik skaidras šķiet tādēļ, ka ir virspusējas un seklas. “Ak, kādas muļķības iespējams pastrādāt skaidrā prāta labad!” (122. lpp.) Proti, ja tas skaidrais prāts nav ilga, nogurdinoša, kaut kādā ziņā parlamentāra darba iznākums, tradīcija, bet gan acumirklīgās vajadzības metafizika. Patiess ir teiciens, ka muļķiem viss ir skaidrs. Gudrāks turas pie darbā radītas un pārbaudītas tradīcijas vai vismaz ilgojas pēc tās, strādā pie tās un vērīgu, apdomīgu skatienu lūkojas pēc tās nākšanas. Mazliet tā kā bārenis, kā ārpusnieks, kā Lāčplēsis trimdā.
Nu mums ir Saeima un viss kas. Vai tagad Lāčplēsim ir māte? To es labprāt pavaicātu Sodumam.
Pagaidām mums ir Sodums pats – viņa ir aizvien vairāk. Kā tai anekdotē par cietumnieku, kurš bija nolēmis izmukt no ieslodzījuma pa daļām – vispirms paciņā roka, tad – kāja un tā tālāk. Nupat grāmatu plauktā blakus muguriņām, kas veido vārdu “Dzintars”, ir ielikta vēl viena ar viņa uzvārda pirmajiem burtiem – “So”. Joki mazi – viņš drīz būs klāt. “Tad gaidām Rīgā,” šķiroties no Dzintara Soduma viņam teica Gints Grūbe. Sodums gardi smej: “Varbūt urnā.” Jā, situācijā, kad trimda ir jebkur, bet mājas ir šeit, lai kaut kur nokļūtu, bez pārtapšanas neiztikt.
Didzis Meļķis