Izceļošana latvju tautas vēsturē allaž ir saistījusies ar lieliem politiskiem satricinājumiem. Tā ir bijusi gan masveida parādība, gan arī balstījusies uz individuālām iniciatīvām, sākot jau ar 19. gadsimtu. Piemēram, divsimt tūkstošu latviešu luterāņu pāriešana ķeizara ticībā, lai pretendētu uz viņa apsolītajiem melnzemes apgabaliem, ir viena spilgta liecība par latviešu gatavību pamest savu dzimto krastu un doties pretim jaunam. Tomēr visas šīs kustības lielākoties ir bijušas piespiedu kārtā vai arī ar bēgļu gaitu izraisītas kara laikā. Vislielākā, kā zināms, tika piedzīvota pēc Otrā pasaules kara, kad aptuveni viena piektdaļa nācijas glābās no komunistiskā terora un devās trimdā uz rietumiem.
Bēgšana no Padomju Savienības pieskaitāma atsevišķu “pretvalstisko elementu” individuālajai iniciatīvai, un tā bija it kā brīvprātīga. Šajā sakarā man neviļus nākas gremdēties atmiņās. Manam bēgšanas plānam no PSRS nebija lemts piepildīties, jo šī impērija pēkšņi sabruka un izbraukšana uz rietumiem vairs nebija problēma. Kad deviņdesmito gadu vidū es ierados ASV austrumu piekrastē, es tur sastapu daudzus Latvijas latviešus. Es pats kopā ar savu ģimeni tolaik dzīvoju Vācijā un studēju – gatavojos Bīlefeldes universitātē (Ziemeļreinas Vestfālenes pavalstī) aizstāvēt savu disertāciju filozofijā. Tur, Vācijā, tautiešus iznāca sastapt pavisam reti.
Latviskās komunikācijas meklējumos sazinājos ar dažiem draugiem, kas studēja ASV, un mēs kaut kad izdomājām, ka man vajadzētu vienreiz „pāršaut pāri dīķim” – lai satiktos ne tikai virtuālā, bet visnotaļ reālā veidā. Tur sastaptie latvieši visi bija jauni un „perspektīvi”, ar godkāriem mērķiem. Pie Lielajiem Ezeriem Bufallo pilsētā latvieši pat bija ieņēmuši veselu stāvu universitātes studentu kopmītnēs. Viņi arī zināja stāstīt, ka ap to laiku jauno latviešu skaits ASV esot jau sasniedzis aptuveni piecus tūkstošus. Man tas likās ļoti daudz, un es sevī spriedu, ka visi šie cilvēki ir ļoti spējīgi, turklāt – tādi izdarīgi un atvērti, starp citu, arī garīgiem jautājumiem. Uz Latviju toreiz neviens gan atgriezties negrasījās. Ko tur meklēt? Jāpiebilst, ka tajā laikā Latvijā kalašņikovs vēl bija samērā aktuāla individuālās uzņēmējdarbības sastāvdaļa. Daži bija vizitējuši radus, un esot bijusi pavisam dīvaina, atsvešināta sajūta. Tā bija jāpiedzīvo arī man pašam.
Skumīgas pārdomas
Šobrīd ASV dzīvo vairāk nekā 11000 Latvijas pilsoņu. Tik daudz ir oficiāli. Man ir zināms, ka daži no „vecā sastāva” esot tapuši par ASV pilsoņiem. Gan ne visai oficiāli, tas ir, nenoliekot savas LR pases. Tā, kā smejies, tiek paplašināts jau tā tiesiski šaubīgais dubultpilsonības institūts (tādu neatzīst ne ASV, ne Latvija). Austrālijā, kur latviešiem kopš Otrā pasaules kara beigām, ir laba slava, šobrīd dzīvo oficiāli 4300 Latvijas pilsoņu, Kanādā šis skaitlis tuvojas 4000 robežai un līdzīgs skaitlis – 3624 – ir arī Vācijā. Lielbritānijā – 2617, Zviedrijā – 1332. Savukārt aizdomīgi maz Latvijas pilsoņu ir reģistrējušies kā Īrijā dzīvojoši – tikai 101. Grūti spriest, cik šie skaitļi ir objektīvi. Iestājoties jaunajai izceļošanas un ārvalstīs dzīvošanas kārtībai, to ir grūti konstatēt. Pilsonības un imigrācijas departamenta atbildīgie ierēdņi atzīst, ka mūsu tautieši neizceļoties ar apzinīgumu savas dzīves vietas deklarācijās. Man ir zināms, ka ļoti daudzi jauni censoņi dzīvo ASV nelegāli vai kaut kā puslegāli un ka daudz ir to, kas grasās turpu doties.
Godīgi sakot, arī es pats pēdējā laikā esmu domājis par izceļošanu. Īpaši intensīvi šīs domas nāk galvā, saduroties ar nejēdzīgām un bezcerīgām situācijām mūsu valstī. Tāpat kā daudzi citi deviņdesmito gadu beigās, arī es izlēmu neturpināt veidot savu dzīvi rietumos, bet atgriezties Latvijā. Tas notika pārsvarā patriotisku motīvu dēļ, domājot, ka mājās tomēr būs iespējams darīt kaut ko jēdzīgu, varbūt arī vispārībai derīgu. Tagad pēc astoņiem gadiem domas ir mainījušās, patriotisms, šķiet, ir izsīcis. Bieži domāju, kāda būs tā apkārtne gan kulturālā, gan ekonomiskā ziņā, kādu mēs atstāsim saviem bērniem. Vai šajā zemē viņiem būs iespējama brīva un cilvēka cienīga dzīve? Demokrātiskās un pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijas valstī, liekas, virzās pretī strupceļam – valsts ir nonākusi atsevišķu vietvalžu un viņu kliķu pārziņā. Tas pats pakāpeniski notiek arī ar oficiālo baznīcu. Aktīvas darbošanās noteikumi, kādus nosaka sociāli ekonomiskā realitāte, neatbilst tiem priekšstatiem, kādi būtu garīgi veselīgi luterāņu cilvēkam. Tā ir klasiskā emigrācijas noskaņa: pretruna starp savu personisko identitāti un nacionālo piederību.
„Uz savu Dzintarkrastu! Starp četriem un pieciem pēcpusdienā mēs dibinājām savu Dzintarkrastu (..) Tā tika liktas sākotnes jaunai tautai.. Kalniešu un jūrā braucēju, un karotāju tautai. Vienreiz un par visām reizēm – arī pasaules klaidoņu tautai, kas nu apdzīvos šo krastu. Vienreiz un pa īstam – jaunlatviešiem! Mēs pametām purvainos novadus un izpostītos pagastus – tēvu mājas (..) un devāmies Dzintarkrasta meklējumos. Sākt no jauna. Prom no nīstā “Jaunā krasta” uz personālās mitoloģijas krastu. Tā mēs likām pamatus jaunām metaforām un radās citas dainas, cita folklora – jaunlatviska. Bet visādi citādi mums viss ir OK. Šad un tad ejam latviešu baznīcā. Cepam piparkūkas, sūtām kartiņas uz Latviju, un domājam par visu lietu kārtību (sabiedrību). Domājam par atgriešanos tēvutēvu svētvietās. Svētvietās. Domājam, ka pārpludinātais Staburags būtībā ir inženiertehnisko risinājumu lieta.
Atgriežamies, un tad vienreiz ar’ dūša ir pilna! Mūsu tramīgie skatieni izmisumā klīst pāri purvainajām ainavām gar Daugavas krastiem, mūsu dzirdīgās ausis dzird kā svešas balsis atbalso Daugavas malā. (..). Visos stūros ir citi – viņi, kas mums ir sveši. Visur lūr nodevība, ačgārns stāsts par manu dzīvi, par mums un tautu. Palīdzi Dievs! Mēs pārceļamies atkal pāri pa Atlantiju – atlantiskās transferences (..) ir gājums uz patiesu Dzintarkrastu: ceļš un būvlaukums. Atlantisko transferenču ceļš – iet turp, kur viļņojas patiesības josla.” (Fragments no fenomenoloģiskās prozas darba A. Dāboliņš: Atlantiskās transferences. Piezīmes par personālo latviskumu. Kentaurs XVI. Rīga 1998. g.)
Kristieti šādās noskaņās arī balsta daudzas Rakstu vietas par patieso piederību, kas nav no šīs pasaules, un dzīvi kā ceļošanu pretī apsolītajai valstībai. Tāpēc es saprotu jaunās paaudzes emigrantus un nenosodu viņu lēmumu pamest dzimteni. Agrāk, klejodams pa Ameriku un Eiropu un satikdams tur jaunus cilvēkus, kuri sāka ielaist saknes savā mītnes zemē, es aktīvi pārliecināju viņus par atgriešanās nepieciešamību. Šodien es tā vairs nedaru, jo pārliecināt kādu par lietām, kurām pats īsti netici, nav gluži pareizi.
Taču vēl jau nav vakars uz ezera, un mēs vēl esam gatavi šeit pacīnīties – tā ir tā optimista un patriota balss, kas sasaucas ar citu vietu Rakstos, proti, ar Apustuļu darbos teikto, ka katrai tautai virs zemes Dievs ir nolicis savas robežas, kur dzīvot, lai viņi tur varētu meklēt Dievu. Tomēr šā Rakstu vieta tūlīt arī skaidro pati sevi: te runa ir ne tikai par ģeogrāfiskajām, bet vispirms nacionāli kulturālajām robežām. Katra tauta savā ziņā ir atsevišķa dzīves pasaule, kurā darbojas mums vien saprotamas simboliskās formas, humors, atmiņas, arī mums vien izprotama un mūsu pārvaldīta mitoloģija. Šajā ietvarā cilvēkam ir ļoti būtiski pastāvēt un būt laimīgam: kopā ar savējiem – tiem cilvēkiem, ar kuriem viņš var saprasties. Tas nozīmē – tiem, kuri saprot viņu un kurus viņš var saprast. Cik liela nozīme šeit ir ģeogrāfiskajai videi: ainavām, mežiem, laukiem, upēm, ezeriem un jūrai? Bez šaubām, tā ir svarīga lieta, taču ne visbūtiskākā. Manā uztverē tas nav nekāds kosmopolītisms, bet drīzāk cita nacionālās identitātes izpratnes dimensija. In der Zeit des Verrats sind die Landschaften schön („Nodevības laikā ainavas ir ļoti skaistas”). Tā bija rakstīts kādā Berlīnes – par visas vērienīgu būvlaukumu pārvērstās galvaspilsētas – metro stacijā.
Nācijas koordinātes vienā kulturālā telpā
Kā jau minēts, izceļošanas dziļākais iemesls, ja tā nav saistīta ar nepārvaramiem ārējiem spaidiem – trūkumu, karu, vajāšanām utt., ir personas identitātes krīze. Es un mana tauta, mana personālā vērtību sistēma un nācijas jeb sabiedrības dotās definīcijas var nonākt nopietnā konfliktā. Šīs krīzes atrisinājumi ir dažādi – depresija, konformisms, nodzeršanās un arī izceļošana.
Nācijas nosaka kopēju konkrētu sociāli ekonomisko telpu – teritoriju, kurā tās locekļiem ir jādzīvo un jāstrādā. Tajā valda vienota darba dalīšana, preču kustība, tiesiskās normas. Taču šī vienotā telpa var izveidoties arī citur, ja kādam etnosam tiek atņemtas brīvas attīstības iespējas tā vēsturiskajā teritorijā. Otrā pasaules kara trimdinieki pat esot kaluši savdabīgas Jaunlatvijas izveides plānus Tai vajadzējis rasties kaut kur Kanādas neapgūtajos reģionos, kas pēc ģeogrāfiskā platuma atradās līdzīgā stāvoklī kā tolaik boļševiku okupētā Latvija…
Nacionālā ieinteresētība veido arī politiskās darbības stratēģijas. Ļoti svarīga nacionālās identitātes funkcija ir tiesību un tiesu iestāžu leģitimizācija – tajā atspoguļojas nācijas specifiskās vērtības – vai tā ir demokrātiska vai autoritāra utt. attiecībā uz sociālo integrāciju. Arī sociālās audzināšanas jomā nacionālā identitāte veic svarīgu lomu: tā motivē kopības locekļus būt par pilsoņiem, kā arī standartizē kādu izglītības sistēmu. Tai savukārt ir jādarbojas valsts institūciju interesēs, radot viendabīgu kultūru, nacionālās vienotības ideālus. Būtiskas ir nācijas funkcijas solidaritātes saišu veidošanā un stiprināšanā. Ar dažādu simbolu – karogu, himnu, formas tērpu, pieminekļu un ceremoniju palīdzību indivīdiem tiek atgādināts par kultūras mantojuma kopību un viņu savstarpējo radniecību.
Cilvēki jūtas stiprāki, viņus iedvesmo vienotās identitātes pārdzīvojums. Katrs indivīds caur kolektīvās (tautiskās) patības prizmu var ieraudzīt un apzināties pats sevi, noteikt savu vietu pasaulē. Atklājot savdabīgo un vienreizīgo savā tautā, mēs atklājam paši sevi – savu īsto patību. Tas palīdz tiem, kas piedzīvo orientieru krīzi, dzīves nedrošību vai milzīgas pārvērtības. Taču, ja visa tā akūti pietrūkst, cilvēka reakcija var būt – izceļošana. Apstākļos, kādi pēc padomju okupācijas ir radušies vai arī tikuši radīti Latvijā, kad daudzi cilvēki ir spiesti izvēlēties citus, ļoti merkantilus dzīves modeļus, izceļošanas vēlmes jau kļūst ne tikai par migrācijas dienestu problēmu. Par to atbildība ir jāuzņemas šīs valsts stratēģiem un attīstības virzienu slēptajiem dizaineriem. Protams, šie stūrmaņi neko tamlīdzīgu negrib dzirdēt, kur nu vēl atbildēt par tādām indivīdu personiskajām problēmām. Taču viņi aizmirst, ka ir visaugstākā instance – Dievs, kura priekšā tomēr katram sava atbilde būs jādod.
Vai optimismam par brīvo Latviju vēl ir pamats?
Bez šaubām, optimismam ir pamats, taču tas kļūst aizvien teorētiskāks. Praktiski Latvijas valsts saskaras ar lielā mērā pašu radītām grūtībām (korupciju, oligarhu savtīgumu, naudas atmazgāšanu u.c.). Raugoties uz to, nevilšus rodas spriedums, ka latvieši tomēr nespēj apvienoties un paši pārvaldīt sociālā ziņā funkcionējošu valsti, jo nabadzība mūsu zeme kļūst par masveida parādību. Bet Latvija ir maza, tā īstenībā līdzinās lielākam uzņēmumam, un ar krietnu darbu valsts un privātajā sektorā to varētu ātri sakārtot (to ir pierādījusi pirmās brīvvalsts pieredze). Kaut arī ir redzamas problēmas, taču brīvā Latvija pastāv. Ir nodibinātas neatkarīgās valsts institūcijas, atvērtas pārstāvniecības ārvalstīs, sasniegta dalība Eiropas ūnijā, NATO. Taču ārpolitiskie un daži iekšpolitiskie sasniegumi vēl visai maz ko izsaka par latviskās identitātes jeb latvietības stāvokli, jo to mēra ne tikai pēc administratīvi tiesiskiem parametriem, proti, to, cik dzīvīgi mēs patiesībā esam, visdrīzāk nosaka mūsu kultūras stāvoklis, tās vērtību pārmantošana un jaunrade.
Kultūra visplašākajā nozīmē ir katras tautas nacionālās identitātes galvenais raksturojums. Kā uzsvēris lielais kultūras filozofs Johans Gotlībs Herders – Rīgas Domskolas mācību spēks laikā no 1800. līdz 1806. gadam – katrai nācijai piemīt sava īpaša ģenialitāte jeb savdabība – savs domāšanas, rīcības un saziņas modelis. Pētīt un aprakstīt šo savdabību nozīmē – atklāt un kopt savu tautisko identitāti. Tas ir jādara katrai paaudzei no jauna, pētot savu valodu, literatūru un vēsturi. Ieskatoties savas etniskās izcelsmes dzīlēs, ir nepieciešams pētīt tās integrācijas un vienotības nosacījumus. Tas ir tas, kas izsaka tautas kolektīvo patību – latvietību un tās patieso identitāti. Attīstoties solidaritātes un savstarpējas saprašanās formām pozitīvā virzienā, ir labas cerības saliedēt latvju tautu, un tad arī optimismam par savas valsts jēdzīgu tālāku pastāvēšanu būtu pamats.
Iemesli, kālab mūsu tautas etniski kulturālās solidaritātes saites ir krietni vien sapluinītas, ir kā uz delnas. Un bieži vaina ir tā, ka mēs tos pārāk bieži pārbīdām uz ārējiem apstākļiem, ļauniem spēkiem ārpus sevis. Tikmēr ir nepieciešami krietni “iekštelpu” rekonstrukcijas darbi gan individuālā, gan sabiedriskā aspektā. Latviskās nacionālās identitātes posmi daudzviet ir jārada no jauna. Daudz kas arī jāņem no tās laukā, kas ieviesies drūmos okupācijas un deportāciju laikos. Ļoti svarīgi ir arī atjaunot to, kas ir bijis jēdzīgs pagātnē. Integrācijai un solidaritātei ir nepieciešamas ne tikai kopējas atmiņas, bet arī – konkrētas, dzīves projektu izstrādē lietotas vērtības. Garīgajā plāksnē viens no šīs atjaunošanas uzdevumiem būtu apzināt mūsu saknes luterismā, ar to saistīto sociālās atbildību kultūrā. Tas nozīmētu nevis ceļojumu uz jaunu krastu vai kārtējās Jaunlatvijas dibināšanas plānus, bet senā un jēgpilnā krasta atklāšanu – veco ostu izmantošanu. Izceļot šādā exodus nozīmē, tas ir – izceļot, lai atgrieztos savā patiesajā dzimtenē, būtībā ir katras tautas uzdevums.
Aigars Dāboliņš