Jaunavas lūgšana, SASSOFERRATO, 1650, National Gallery, London, © Web Gallery of Art
Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps uzklausīti. (Mt. 6:7)
Sagatavo savu sirdi lūgšanai, lai lūgdams tu nekārdinātu Dievu! Jo vai gan tā nav Dieva izaicināšana, ja tava mute pļāpā, bet sirds tai pašā laikā meklē ko citu? Ja kāds spētu redzēt domas, kuras lūgšanas laikā klejo pa aukstu, izklaidīgu sirdi – viņam nāktos atzīt, ka tā ir vissmieklīgākā māžošanās. Lūgšana grib pilnīgi un nedalīti pievērst sev visu cilvēka sirdi; citādi tā nebūtu laba lūgšana. Patiesi, tieši tādēļ īstais Meistars mums devis un mācījis lūgšanu Mūsu Tēvs. Vislielākais posts ir tas, ka pat šāda Meistara lūgšana tiek norunāta un nobērta bez dievbijīgas uzmanības – kā tas notiek visā pasaulē. Daudzi saka šo lūgšanu vairākus tūkstošus reižu gadā, un, pat ja viņi tā turpinātu tūkstoš gadu, tad tomēr nebūtu patiesi lūguši, nedz izjutuši kaut vienu vienīgu burtu šīs lūgšanas vārdos. Īsi sakot: lūgšana Mūsu Tēvs ir vislielākais moceklis virs zemes; ikviens to moka un izmanto nelietīgi.