Pasludināšanas eņģelis un Pasludinājums Jaunavai, Giovanni BELLINI, 1500, Gallerie dell’Accademia, Venice, © Web Gallery of Art
Kā visā pasaulē, tā arī Latvijā cilvēki svin visu, ko tik vien var svinēt, piemēram: vārda dienas, dzimšanas dienas, Valentīna dienu, vīriešu un sieviešu dienu, karnevāla sākumu, tad vienas Lieldienas – tautiskās, lai odi nekož, un pēc tam arī otras Lieldienas, kad divas brīvdienas, darba ļaužu solidaritātes dienas, aviācijas dienas, meiju svētkus, bērnības svētkus, Jāņus svin un Pēterus un tad Svēto dienu – jeb Helovīnus, kā par 31. oktobri braši ar bildēm vēstīja lielākais Latvijas rīta laikraksts. Hm…
Kāds gan helovīniem būtu sakars ar visiem svētajiem? Gan ar tiem, kas ticībā uz Kristu ir aizmiguši vai ar savām asinīm apliecinājuši Viņu par Pestītāju, gan ar tiem, kuri vēl šīs pasaules jeb svešuma gājumā, kaudamies visbiežāk paši ar sevi – ar savu „es” un tā uzbāzīgajiem ultimātiem, kaut arī paši par sevi tur ir tālu no svētuma, bet kuriem ticībā ir pieskaitīts Kristus svētums… jā, kāds sakars šai pārlaicīgajai, jau viņpus sapulcētajai un plus pasaulē vēl ceļojošai Dieva tautai jeb visiem Svētajiem ar helovīniem – ar mošķiem un nāves gariem? Kristum ar Belcebulu? Nekāds, jo tie ir taču pretstati!
And so what? – Nu un tad? Mūsdienu pasaule, kā zināms, balstās uz sakariem – sakari ir bizness, un biznesa sakaros par spīti visam ir iespējams sasniegt pretstatu vienību. Tā savieno nesavienojamo un lepojas ar savu titānu darbu. Ar savu biznesu. Pasaule īstenībā ir tikai nedaudz lielāks Titāniks.
Par mūžīgo riebumu
Cilvēki visā pasaulē svin arī Ziemassvētkus, bet tikai ne Kristus dzimšanu. Ēd, dzer un līksmojas. Daudz ēd, daudz dzer un daudz līksmojas. Pēc tādas uzdzīves parasti iestājas depresija. Tāpēc biznesā šo pēcsvētku laiku sauc par depresijas laiku: visa nauda izdota vai notriekta, un garastāvoklis ir krietni zem nulles. Depresija ir nevis svētīgs atslābums, bet gan – smagas paģiras un bezjēdzīguma sajūta.
Citiem tā iestājas jau pirms lielās dzeršanas un slēpošanas festivāla, tas ir, pirms Ziemassvētkiem. Tie ir tie daži izredzētie, kuri prot abstrahēties un redzēt tālāk par citiem. Viņi ir dzīves gudri un pazīst šo riņķa deju. Un šī bezjēdzīguma sajūta viņus nepamet nekad. Frīdriks Nīče (Nietzsche) ir viņu apustulis, kuram ceļš uz mūžību ir bezjēdzīga riņķa deja, bezjēdzīga atgriešanās – atpakaļ nākšana, kurā viss ir tas pats – līdz atvemšanai.
Neko citu kā nicinājumu no viņu puses šī māžošanās pa „dzīvi” nav pelnījusi, kā arī tas, kas pēc tās. Kaut vai laiks vai mūžība, viss vienalga, viss riebj – kā šeit, tā tur. Jo Dievs taču ir miris – kāpēc tad mūžība? Paģiras tomēr nekļūst par prieku, ja arī tās spēj prognozēt pirms dzeršanas, bet ir un paliek rūgta rezignācija.
Un… no kurienes gan lai nāktu prieks? Dieva vārdu viņiem nevajag. Mīlēties – to jā, bet no kurienes lai būtu mīlestība? Mēs jums piespiedīsim mīlēt Raini, tā kādreiz teica latviešos. Tagad vairs tā nesaka, jo – citi laiki. Un turklāt, šis projekts vārdā „rainiskā uzmācība” ir izgāzies mūsu tautā ar visām eņģēm, kā tas bija izgāšanai lemts jau no paša sākuma.
Mīlestība, kas tiek prasīta no cilvēka, ir bauslība: mīli Raini! Kā Rainis ir mīlējis sevi pašu – pāri visām lietām. Bet mīlestība, kas nāk no Dieva, ir Evaņģēlijs un to nevar atraut no patiesības. Kamēr patiesība par visu varu ir kaut kas neirotisks, fundamentālistiem, sektantiem raksturīgs. Cilvēki negrib neko dievišķā veidā – ne Evaņģēliju, ne Dieva mīlestību un patiesību tai klāt. To visu varētu saņemt kaut kā citādi, jo patiesības kritērijs ir pilnīgi citāds. Patiess ir tas, kas sagādā baudu. Ja Dieva vārds tikai sagandē baudu, tad – kas tur ir patiess un kāpēc tāds vispār vajadzīgs?
Bet tādu prieku, tādas gaviles, kādās Dievam saka slavu un dzied ticīgā sirds ne tikai svētkos, bet ik dienu, jo pēc Kristus dzimšanas katra diena būtībā ir svētku diena, – citur dabūt nevar. Ticībā prieks izaug ne no laicīgās norises un ne no svētku izdarības (no izdošanās vai neizdošanās), bet no pārlaicīgā, no mūžīgā Dieva. Tas ir visaugstākais, ko cilvēks jelkad var svinēt cauri visām dienām, proti, visu mūžu.
Pasludināšana (Marijai), Fra ANGELICO, 1434, Museo Diocesano, Cortona, © Web Gallery of Art
Un neviens to nevar svinēt kā tikai tas, kurš vienkāršībā un pazemībā – kā Jaunava Marija – uzklausa Dieva vārdu, saņem to un saplūst ar to. Jaunavai Marijai Dieva vārds pasludināja ne jau sabiedrisko atzinību, taisni otrādi – to, ka viņi nonāks grūtā situācijā apkārtējo ļaužu sprieduma dēļ. Taču Viņa saņēma šo vārdu, saplūda ar to, Dievs iemiesojās viņā – dzīvoja ne viņa, bet Kristus viņā. Tieši tāpēc viņa bija svētā. Tāpat kā visi kristieši ir svētie: Vārda dēļ, kas iesāk dzīvot viņos.
Par ticības prieku un par inkarnāciju
„Mana dvēsele teic lielu To Kungu, un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju” – tā ir Jaunavas Marijas sirds gaviļu dziesma Dievam, ko pilda prieks par pestīšanu, par piepildīto glābšanu. Magnificat, tā šo brīnišķīgo himnu pazīst kristīgajā baznīcā un arī kultūrā (Lk. 1: 46 –55). Tajā ir viss kristīgo svētku prieks: Ziemassvētki, Lieldienas un Vasarsvētki kopā.
Kā pie tā nonāk un kad nonāk, kā lai tajā noturas un dzīvo? Ne mums, ne mūsu svētkiem nav šādas potences – tādas svētku vitalitātes. Mūsu pašu svinēšanas nonāk sadursmē ar pašu pretrunām: tad mēs sakām – „hallo vīniem”! Un – in vino veritas (vīnā ir patiesība). Dieva Vārds runāts, rakstīts vai ieskaņots ir transports, kas aizgādā mūs pašus tālu prom no mums pašiem, ka nedzīvojam vairs mēs, bet Kristus dzīvo mūsos. Iegremdēsimies šajā vārdā, jo šis vārds ir notikums, šis vārds ir jēga un šis vārds ir miesa.
Kristum nākot pasaulē, viss ir iestājies ne tikai kaut kā lokāli, bet Kristus zvaigzne ir jauns horizonts visai cilvēku pasaulei. Tās atspīdēšana turpinās arī ļoti individuāli katra kristieša biogrāfijā. Tādēļ iegremdēšanās Magnificat (Marijas slavas dziesmas) vārdos ir notikums, kas iekšēji apskaidro par tādiem svētkiem, kuri ir iesākušies un kurus ticība drīkst svinēt katru dienu. Ticības dzīle un noslēpumainais ir sācis atklāties, Vārds – iemiesoties Jēzū Kristū.
Dievs ir Gars, nevis cilvēks, un Viņu nekad neviens nav redzējis. Un tomēr – Dievs ir tapis cilvēks, un, kurš ir redzējis Cilvēka Dēlu Kristu, tas ir redzējis Tēvu. Ticībā mēs arvien varam vērot Viņa godību – tādu kā Tēva vienpiedzimušā Dēla pilnu žēlastības un patiesības. Mūžīgais Dievs – Logos, kurā ir radītas visas lietas, ir nācis šurp no sava mūžības troņa, nostājies līdzās cilvēkiem viņu laikā, piedalīdamies viņu dzīvē: viņu darbos, ciešanās, postā, viņu nāvē.
Nemirstīgais ir miris, neizsakāmais tapis izsakāms, neredzamais redzams, netveramais rokām aptaustāms. Gaisma atspīdējusi tumsībā: pazudušie ir atrasti, noskumušiem un bēdīgiem ir mierinājums, nomocītiem atvieglinājums. Jo Dieva Dēls nāca, lai paceltu un ņemtu uz saviem pleciem pasaules grēku. Neviens to nevarēja pacelt.
Vēl vairāk: grēks bija nospiedis cilvēkus gar zemi un nevienam nebija izredzes piecelties pašu spēkiem. Visi bija zem grēka spiedes – nodoti nāvei. Vienīgi Dievcilvēks Jēzus Kristus varēja glābt. Nu Viņš ir ieradies, un tagad viss ir citādi: nāves spiede ir atlaidusies.
Tā ir inkarnācija – vislielākā mistērija visā universā: kad Vārds tapa miesa. Bībeli lasot vai klausoties, mēs uzzinām faktus, kas apstiprina šos notikumus: gadu no gada mēs klausāmies šajos vārdos sprediķos, dziedam baznīcas dziesmas un sakām, ka mēs saprotam un ticam šiem pilnīgi paradoksālajiem faktiem. Tomēr tie cilvēkam prātam ir pilnīgi neticami.
Ar mūsu pašu cilvēka prātu un garu saprast tos nemaz nebūtu iespējams. Brīnišķīgi to ir mācījis mūsu mīļais Dr. Mārtiņš Luters katehismā, skaidrojot otro ticības locekli: ”Es ticu, ka ar savu pašu spēku un prātu es nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu ticēt, nedz pie Viņa nākt.” Savā spēkā arī neviens negrib iet uz baznīcu, lai klausītos Dieva vārdos, pielūgtu Viņu, pateiktos Viņam. Cilvēku pašu sapratnē tā ir smieklīga un nejēdzīga brīva laika šķiešana.
Pasludinājums, José ANTOLINEZ, 1665-75, The Hermitage, St. Petersburg, © Web Gallery of Art
Taču mēs neesam vairs mēs paši: ne mēs dzīvojam, bet Kristus mūsos dzīvo, jo, nākdams miesā, Viņš ir piedzimis mūsos. No žēlastības mēs esam Viņu saņēmuši un bez nekāda nopelna. Nevis aptvēruši vai vispirms ticējuši, bet teju vai burtiski ieņēmuši šo mūžības Vārdu. Kā Marija ieņēma Viņu no Svētā Gara – šo mūžīgo Vārdu – Logos, un Viņš tapa par miesas augli zem viņas sirds, tā arī mēs ar Dieva vārda sprediķi saņemam Svēto Garu, kas liek piedzimt Kristum mūsu sirdīs.
Saņemot Altāra Sakramentā patiesu Kristus miesu un asinis, mēs esam savienoti ne tikai garīgi, bet arī sakramentāli. Lūk, kur iemiesošanās mistērija. Kristus ir piedzimis un dzīvo mūsos īpašā veidā. Iemiesošanās – tas ir Viņa darbs mūsos. Mēs darbojamies, skrienam pa savu dzīvi bieži kā vāveres ritenī, taču – stop – mūsu ticības dzīvē darbojas Viņš, Viņa žēlastība, tā mūs vada un tā arī mūs aizvedīs mūžīgajā dzīvošanā.
Vēl par Mariju
Kristus nākšana miesā tātad notiek caur Jaunavu Mariju, kura ir izredzēta visu citu sieviešu starpā dzemdēt Dievcilvēku – Kristu. Tāpēc gavilē mūsu sirdis ik svētdienu, kad Viņš nāk ar Savu vārdu un Sakramentu: tajā šī mūsu vienība ar Dievu tiek apzīmogota.
Arī abas sievietes – gan Elizabete, gan Marija, par kuru satikšanos stāsta Magnficat ievada vārdi, atrodas īpašā situācijā. Viņas abas nesen ir piedzīvojušas ļoti neparastas parādības: Dieva eņģeļa klātbūtni. Elizabete bija tapusi grūta no Dieva spēka un žēlastības, un Svētais Gars bija nācis pār Jaunavu Mariju. Viņas abas satiekas kā radinieces, bet šī situācija nav vienkārša jaunas sievietes vizīte pie savas padzīvojušās radinieces.
Situācija ir pilnīgi unikāla. Mēs redzam, ka pirms vēl visām runām sievietes tūlīt runā neparastus vārdus: viņas teic Dievu ne savā garā, bet gan Dieva Gara pārņemtas. Elizabete neparastā veidā zina visu, kas ir noticis ar Mariju bez nekādas stāstīšanas: viņa svētī Mariju un sauc viņu par sava Kunga māti. Viņa pravieto un piesaka to, ko tūlīt teiks Marija. Tādas lietas neviens savā spēkā nespēj. Un, patiešām, Marija arī atbild ar brīnišķīgu slavas dziesmu.
Vizitācija, MASTER M S, 1506, Hungarian National Gallery, Budapest, © Web Gallery of Art
Šāda komunikācija var notikt tikai Svētā Gara klātbūtnē. Turklāt saziņa nenotiek tikai abu sieviešu starpā vien – arī tas, ko Elizabete nes zem savas sirds satiekas ar To, kas ir zem Marijas sirds, un, vēl mātes miesās būdami, viņi priecājas viens par otru. Jānis Kristītājs Elizabetes miesās pazīst Dieva Dēlu zem Marijas sirds un sveicina Viņu. Svētais Gars pilda visu šo komunikāciju: tā ir prieks un apskaidrība Svētajā Garā.
Arī Marija, uzklausīdama šos slavēšanas vārdus Dievam un pateicību par pestīšanu, top Svētā Gara pilna un gūst iedvesmu savam: lūk, Magnificat – Dieva vārdi, runāti no sievietes, kas bija tapusi grūta no Svēta Gara.
Ar šiem vārdiem mēs pildām savu sirdi un gavilējam kopā ar Elizabeti un Mariju par pestīšanu, kas no Debesīm ir nonākusi pie mums Jēzū Kristū. Marija bija izredzētākā starp visām sievām, visiem cilvēkiem, bet viņa tāpēc nepaaugstināja pati sevi augstprātībā un nedomāja arī savā sirdī lepnas domas: Marija saka: mana dvēsele slavē To Kungu.
Ko vispār nozīmē dvēsele? Cilvēka ķermenis bez dvēseles, bez gara nebūtu cilvēka ķermenis. Gan ķermeni, gan dvēseli ir radījis Dievs – darījis to dzīvu: tajā mīt Dieva Gars, un tāpēc cilvēka gars var patiesi būt līksms tikai tad, kad tas atzīst Dievu, kad tas apjēdz, ka atguvis vienību ar to. Cilvēks bez Dieva ir subjekts bez identitātes. Bet līdz ar to – bez patiesa prieka.
Bet neviens cilvēks pats no sevis to neapzinās, arī ticīgie ne. Pats no sevis cilvēks ir tālu prom no Dieva. Kā zivs bez ūdens, kā putns bez spārniem. Bojā ejai un pazušanai lemts. Un tā ir cilvēka vislielākā nelaime, ka viņš pats neapzinās savu stāvokli, un šis tālums un tā neapzināšanās ir viņa vislielākais posts.
Cilvēkam uz acīm ir plēve, tās nerāda, viņa prāts ir kā tīklā sapīts – tas ir aptumšots un nespēj saprast, viņa sirds ir cieta kā akmens, kas nevar uzsūkt veldzi. Tikai Dieva darbs ir tas, ka viņš ar saviem vārdiem noņem šo plēvi, atraisa tīklā saistīto prātu un akmens sirdi padara dzīvu. Tikai tad cilvēks no sirds slavē Dievu un no sirds pateicas Viņam par pestīšanu.
Arī mēs bez šiem vārdiem, kurus mēs regulāri saņemam cauri visai dzīvei, nebūtu ne ar ko labāki par bezdievīgo pasauli. Bez tiem mūsu sirds ir apcietināta un vienaldzīga, tā nespētu ticēt pat ne mazdrusciņ. Bet tikai tas, kas tic, tas top glābts. Mēs esam glābti, nu tad – ticam! Dieva vārds to piesaka un pasludina cauri visai Bībelei, tāpēc mēs pieķeramies pie šā Vārda un ticam. Kā var pieķerties pie šā Vārda, to īpaši atklājam kopā ar Marijas augsto slavas dziesmu.
Tā ir savdabīga svētā tehnoloģija, ar kuru nemanipulē cilvēks, bet Dievs. Pats nosaukums Magnificat norāda apslēpto dārgumu karti. Tas ir latīņu tulkojums no grieķu oriģināla megalunoo, kas nozīmē ‘darīt lielu’. Tāpēc latviskais tulkojums šeit skanētu labāk: Mana dvēsele teic lielu To Kungu. Kad mēs slavējam To Kungu, tik tiešām mēs sakām lielu Viņu, nevis sevi.
Parasti cilvēks visās savās runās un domās (pats savā garā) tiecas izcelt un teikt lielu un labu pats sevi un padarīt citus mazākus un sliktākus (pazemot). Bet, kad runājam Dieva Garā, domājam Dieva vārdiem, tad izceļam Viņu, sakām lielu Viņu. To darot, mēs paši sevi redzam zemāk, zemojamies un atzīstam savas vainas, savu nespēku, bet paļaujamies uz Dieva spēku, uz Viņa vārdu un piedošanu. Tas apliecina, ka Svētais Gars, ne mūsējais darbojas mūsos, ka Viņš ceļ un audzina mūsos ticību, ka Viņš mums vada caur šo pasauli un grib, lai mēs veiksmīgi sasniedzam gala mērķi – mūsu dvēseles pestīšanu un mūžīgo svētlaimi kopā ar Dievu.
Aigars Dāboliņš