Fricis Bārda. (1880.25.01.–1919.13.03)
Attēla oriģināls glabājas LNB reto grāmatu un rokrakstu nodaļā.
Fricis Bārda ir viens no spilgtākajiem latviešu neoromantiķiem. Viņa pirmais dzejoļu krājums Zemes dēls (1911) palika arī vienīgais dzejnieka mūžā, otrais – Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam (1923) nāca klajā pēc dzejnieka nāves. Bārdas literārajā mantojumā ir arī apceres par mākslas, filozofijas, reliģijas jautājumiem, sava laika literatūras vērtējumi.
Manu vecāku paaudzei, tiem, kuru bērnība un jaunība aizritējusi pagājušā gadsimta 20. – 30. gados, Bārdas lirika bija viens no pasaules uzskata un izjūtas avotiem. Lai zemei sāpes nav, kad manas kājas to min.
Bārda ir arī mūsu bērnības dzejnieks. Kas gan neatceras lietus vīriņu un to, kā linu druva sāka ziedēt. Vajag atcerēties.
Es
Trīs lietas mani moka no mazotnes:
kas biju, kas būšu un esmu kas es?
Daudz atbildes radās, daudz izzuda,
līdz beidzot šī viena man palika:
ne puķe, ne lapa, ne zieds es, ne zars,
ne zvaigzne, ne saule, ne liesma, ne stars, ––
es esmu tik sīks zieda puteklīts,
kas, mūžības vēju nests, lido un trīc.
Un mūžības vējiem, kas dziedot mani nes,
ja tālāk vēl kādureiz jautāju es:
kur zieds tas, no kā esmu atšķīries? –
tie dziedot man atbild: to ziedu sauc – Dievs!
Zvaigznes un zeme
Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme
Ciešanas – gaviles, skumjas un prieks.
Zvaigznes un zeme, zvaigznes un zeme
Cietumnieks esmu un valdinieks.
Maldugunis
Mēs maldāmies, mēs maldāmies,
Mēs – maldu uguntiņas.
Mēs tiekamies un šķiramies,
un plīvojam kā viņas.
Kā viņas aizdegamies mēs
un miglā klīstam klusi,
un klusi beigās izdziestam,
kad sirds ir piekususi.
Un pasaule – šis lielais lauks
ar zaļo dzīves leju –
ir pusnakts mirklis baigs un jauks
ar malduguņu deju.
Mēs klīstam, dzirkstam, plīvojam –
kur jauki zib un laistās!
Ak, lielais Malduguņu kurs,
cik tavas dzirkstis skaistas!
Lūgšana
Lai zemei sāpes nav,
kad manas kājas to min.
Lai puķei jācieš nav,
Kad bērns viņu vainagā pin.
Lai avotam raudošos viļņus
auklēt nav grūt,
kad nakts ir tumša un gara,
un lai nav neviena
– ja tas var būt –
dvēsle bez saules stara!
Atzinība
O nē, o nē – pardon! bet es jūs lūdzu –
es it nemaz, nemaz jūs neapsūdzu!
Jūs visi esat pat vēl drusciņ labi
un drusciņ laipni, drusciņ sirdsžēlīgi;
un ja man slikti klātos, varbūt kādu brīdi
jūs būtu drusciņ briesmīgnelaimīgi.
Un ja es nomirtu – jūs drusciņ izsamistu,
pat asras kādam drusciņ dikti lietos.
Un manas lūpas – ja tais ieskatītos –
pat tad par jūsu drusciņu vēl drusciņ – smietos.
Zobens un līlija
“Bet kur tad jūsu zobens?” – Līlijā!
“Un līlija?” – Tā tepat kabatā!
“Man šķiet – ne visai ērti tas.” – Kā tā?
“Daudz ērtāk blakus karotei aiz zābaka.”
Krauklis
Uz kaila apses zara
melns krauklis guļ savilcies, raug!
Tam smagā knābja galā
zaļa lāsteka lēniņām aug.
Zars līgojas lēni, kad pāri
iet nakts vēja nemiera vilns.
Tik reibinošs tas, it kā būtu
silti kūpošu asiņu pilns.
Tepat jau kaut kur viņas garo.
Kā būtu, ja zinātu –
Acs pusviru raugās: uz knābi
divi tauriņi uzkrīt. Na nu!
Un vēl viens… Un vēl divi… Laikam
pār galvu nupat sīca ods…
Nu jācērt! Bet – knābis ar ledu.
Divas pārslas zib. Ka tevi jods!
Riets
Kad saule tagad riet, tā visa nenoriet –
No viņas dārzā paliek bāla meitene,
caur ābeļzariem tā pa puķu dobēm iet,
un pirkstos dreb tai asinssārta magone.
Kā pirmā urdziņa zem sniega viņa smej
un kaut ko saldu, saldu sola dvēselei.
Kad zila nakts caur zariem slīd, tā pazudusi,
bet sārtā magone man dvēslē iekritusi.
Vakars
Pie akas iet meitas un tumsu smeļ
un salej pagalmā traukos.
Pa pļavu miegs pelēkus kalnus veļ.
Grieze vērpj palagu rudzu laukos.
Caur upi mēness aizsnaudies brien –
sudraba ķēdes mirdz kājās.
Ķiršos gari baltus spārnus sien
un rindā gar sētu stājas.
Zem kūts jumta zib lietuvēna acu gailes.
Visos vītolos šūpojas tumšas bailes…
Divi dzejoļi no cikla “Tumša nama tumšās dziesmas”
Audžu tēvs
Trīs bērnus Nakts viņam atstāja, –
trīs vaiduļus – Sapni, Sāpi un Dziesmu.
Ik vakaru nu viņa raudzīt tos nāk,
rokā brūns skals ar zilu liesmu.
Un kad viņas bērniem labi iet,
brūno skalu tā jūrā zviež,
un jūrā to nakti tulpes zied.
Drīz ledus puķēm tam aizauga logs,
zaļa tumsa sagūlās gurdajās sejās;
tad brūnais skals Nakts pirkstos sāka jau dzist,
bet raudāt trīs bērni nemitējās.
Un jūra bija melna kā uzarts lauks,
un jūras meitas vaicāja mēnesim:
“krusttēv, kad tulpes plauks?”
Un raudāt trīs bērni nemitējās –
viņam asiņu trūka, ko dzert padot tiem.
No viņa glāstiem tiem apvijās pieres
bāli zaļganiem ledpuķu vaiņagiem.
Tad divi – ar vaiņagiem galvā – bēdza
pie mātes, bet trešais negāja līdz.
Un Nakts, skalu jūrā mezdama teica:
“Sāpe, mēs ejam. Tevi pārvest nāks Rīts!” – –
Kad Sāpi Rīts aizveda melnā laivā,
No būdiņas pacēlās mākoņos
balta sudraba kaiva…
Bet jūras meitas viļņos sāka tulpes šķīt
un Rītam sarkanus vainagus pīt.
Pēdējā stīga
Šovakar vējam tik viena stīga.
Ap pusnakti varbūt arī tā trūks.
Ak brāļi – aizdedziet savas sveces,
ja ap pusnakti kāds jūs pēc palīga lūgs,
mās tumšiem spārniem pār galvām jums –
ap pusnakti vējā spēlēs izmisums.
Ināra Klekere