Kalna sprediķis, Cosimo ROSSELLI, 1482, Cappella Sistina, Vatican, © Web Gallery of Art
Jēzus saka: Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. Jeb vai ir cilvēks jūsu starpā, kas savam dēlam, kad tas maizi lūdz, dotu akmeni? Jeb, kad tas zivi lūdz, tam dotu čūsku? Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz? (Mt. 7:7–11)
Baznīcas gada ritējumā Ciešanu laiks jeb gavēnis sākas četrdesmit dienas pirms Lieldienām, un to ievada Lielā lūdzamā diena. Šīs četrdesmit dienas pārņemtas no Vecās Derības, kā arī Jēzus tuksnesī pavadītā laika, kad Viņš četrdesmit dienas gavēja un Viņu sātans trīs reizes kārdināja. Uzvarējis velna kārdinājumus, Jēzus iesāka Savu ciešanu ceļu, pēdējo reizi dodoties uz Savu pilsētu Jeruzālemi, lai īstenotu visas cilvēces pestīšanas plānu, kuru Dievs bija apsolījis piepildīt jau pirmajiem šīs zemes iemītniekiem, pirms padzina tos no Ēdenes dārza, tamdēļ Ciešanu laika dievkalpojumos tiek pasludināti tie Dieva vārdi, kas vēstī par notikumiem šajā ceļā, par Viņa ciešanām un krusta nāvi. Šinī laikā ticīgie ļaudis, pārdzīvojot Kristus ciešanas, mēdz atsacīties no noteiktiem ēdieniem, izpriecām un skaļiem pasākumiem, kas traucē koncentrēties uz garīgām vērtībām un patiesu grēknožēlu, lai patiesā ticībā iegūtu līdzdalību Kristus nopelnā – Viņa ciešanās, krusta nāvē un augšāmcelšanās brīnumā.
Lūdzamās dienas pirmsākumi sniedzas tālā senatnē. Jau Vecajā Derībā mēs lasām, ka soģu laikā Israēla tautā tika svētītas šādas dienas, lai no Dieva izlūgtos grēku piedošanu, jo grēkos bija iestigusi visa tauta. Visbiežāk tā bija elkdievība, tas ir, pirmā baušļa pārkāpums, protams, bija arī visu pārējo baušļu pārkāpumi, par kuriem Dievs brīdināja, sūtīja īpaši izraudzītus vēstnešus, kas norādīja uz gaidāmo sodu – grūtiem satraukuma pilniem laikiem ar svešu tautu uzbrukumiem, neražas gadiem un dabas katastrofām, ja ļaudis neatgriezīsies no grēkiem.
Par vienu no šādiem Dieva brīdinājumiem mēs lasām pravieša Joēla grāmatā, kurā visas šīs briesmas tiek uzskaitītas, tur arī uzzinām, proti, kad jau milzīgi siseņu bari bija iznīcinājuši visu ražu un visiem bija skaidrs, ka bads ir neizbēgams, tad pravietis norādījis, kur rast glābiņu un aicinājis: „Izsludiniet grēku nožēlas dienu! Sapulciniet tautas vecākos un visus zemes iedzīvotājus Tā Kunga, jūsu Dieva, namā un piesauciet To Kungu jo skaļā balsī.” (Joēla 1:14) Pēc pasludinātajiem Dieva dusmības vārdiem: „Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas, un visu ļaužu sejas nobāl,” (Joēla 2:6) pravietis visus, kas patiesā grēku nožēlā bija atgriezušies, mierina ar evaņģēlija vārdiem: „Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl, jums uzliktā soda dēļ.” (Joēla 2:13) Arī pravieša Jonas grāmatā mēs lasām par lielās pilsētas Ninives izbēgšanu no Dieva dusmības, pateicoties ļaužu, arī paša ķēniņa, kas ar pavēli izsludināja gavēni, patiesai grēku nožēlai.
Kā redzam, Lūdzamā diena aicina visas tautas atgriezties no grēkiem, jo arī mūsdienās, gluži tāpat kā senā un ne tik senā pagātnē notiek visādas dabas katastrofas, un šo postošo dabas spēku priekšā cilvēks stāv vien kā nožēlojams radījums. Lai arī cik tālu mūsu laikmeta cilvēks būtu ticis zinātniskajos atklājumos un sevi iedrošinājis, ka drīz tas kontrolēs un pārvaldīs it visu, tomēr arvien vēl tiek piedzīvoti pārsteigumi un lielas nelaimes. Tāpat starp tautām notiek cīņas un tāpat arī ietekmīgo cilvēku nepiepildāmais savtīguma trauks daudzus grūž postā un padara nelaimīgus. Un jāsaka – kaut arī tautas atšķiras cita no cita ar savu valodu, kultūru, sasniegto labklājību un daudzām citām niansēm, grēkošanā tomēr manāmu atšķirību nav – šajā jomā neatpaliek neviena, pat kristīgās un bagātās lielvalstis nestāv ārpus tā.
Bēdās un nelaimē nonākušie tiecas rast atbildi uz jautājumu – kāpēc jācieš tieši viņiem? Vai gan būtu tā, ka viņi ir vairāk grēkojuši nekā visi pārējie? Savā laikā ar šādiem jautājumiem ļaudis vērsās pie Jēzus, un Viņš tiem atbildēja: „Vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsiet tādu pašu galu.” (Lk.13:4–5)
Ja tie astoņpadsmit Jeruzālemes iedzīvotāji tādā nelaimīgā veidā tika sodīti, tad pārējiem tas bija jāuztver kā nopietns brīdinājums, un tāpat vēl arī šodien ikvienam ir jāuzlūko šādi atgadījumi, jo Jēzus vārdi attiecas uz visiem cilvēkiem visos laikos, un ciešanu laiks aicina katru cilvēku pievērst uzmanību savai ticībai, lai vienaldzībā par garīgām vērtībām tas neatstātu novārtā tik nopietnu lietu kā grēkatziņu, bez kuras nevar būt patiesa grēknožēlas lūgšana, un bez tās savukārt nevar cerēt uz Dieva piedošanu un Viņa svētītu žēlastības laiku nākotnē.
Neviens cilvēks visā pasaulē, lai cik cienīgs, varens un svēts viņš arī izskatītos, nevar mūs pasargāt no it visa ļaunā un dāvāt sirdsmieru, jo ikviens tiecas pirmām kārtam pats sevi pasargāt no nelaimēm un nodrošināt savu dzīvi nākotnē. Tomēr Dieva vārdi vēl arvien uzrunā un aicina ikvienu atgriezties no laimes meklējumiem platajā pasaules ceļā pie Jēzus – šaurajā ticības ceļā, pie Viņa, kas saviem sekotājiem dāvā visas lietas šeit un tur mūžībā. Jēzus nāca šajā pasaulē, lai izciestu uzlikto Dieva sodu par cilvēku grēkiem un dāvātu Saviem ļaudīm drošību, sirdsmieru, atbrīvotu viņus no grēkiem un taisnotu Dieva priekšā. Cilvēces pestīšanas plāns pēc Dieva svētā prāta bija Jēzum uzliktās ciešanas nu krusta nāve Golgatā, kā Viņš to pasludināja Saviem sekotājiem: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.” (Mt.20:28)
Ciešanu laikā visa uzmanība ir jāvelta Jēzus ciešanām un Viņa nopelnam, kas vēl arvien mums dod spēku nedienās, ļauj pastāvēt ticībā un vieš cerību, ka Dievs mūs neatstās nemūžam. Mazāk uzmanības šajā laikā būtu jāziedo savām personiskajām problēmām un nebūšanām, lai ar tām neaizēnotu un pat neaizstātu Kristus ciešanu lielo nozīmi visas cilvēces glābšanā.
Rādīties cilvēkos kā gavētājam vai cietējam, lai tādējādi apliecinātu sevi kā patiesi ticīgo, nav šā laika aicinājums, lai gan daudzās draudzēs tā ir sastopama prakse. Dieva vārdos mēs par gavēni lasām: „Un, kad jūs gavējat, tad neesiet saīguši, kā liekuļi; jo tie dara savus vaigus nejaukus, lai rādītos ļaudīm kā gavētāji. Patiesi es jums saku, tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu un mazgā savu vaigu, ka tu nerādies ļaudīm kā gavētājs, bet savam Tēvam, kas redz slepenībā.” (Mt.6:16–18)
Katram cilvēkam sava paša bēda šķiet esam tā būtiskākā, tā smagākā. Ja daudz kas ir zaudēts šajā pasaulē un tas nospiež tā, ka pat negribas vairs dzīvot, tad, lai bēdām tiktu pāri un rastu mierinājumu, ir jātiecas ticībā Jēzu sastapt un Viņu lūgt, jo neviens cits, nekāds psihologs tad palīdzēt nevar. Tā kā bēdīgie un grūtsirdīgie ir bijuši vienmēr un briesmu laiki ir apdraudējuši pat atsevišķu tautu pastāvēšanu, tad pēc bībeliskās mācības ir ieviestas lūdzamās dienas, kuras diemžēl visām kristīgo valstu baznīcām un konfesijām nav vienā – kopējā dienā.
Luteriskajās draudzēs Lielā lūdzamā diena netiek īpaši izcelta un svinēta; kaut tā ir tā diena, kad uzmanība tiek pievērsta katra cilvēka personiskajām problēmām, it sevišķi tiek aizlūgts par draudzes, baznīcas un tautas pastāvēšanu un labklājību. Lai arī tas tā tiek darīts katrā dievkalpojumā, vienotām kopējām lūgšanām tomēr ir īpaša nozīme un spēks.
Visbiežāk kopējās lūgšanas veidojās tur, kur tautu vieno nokļūšana līdzīgās bēdās, jo nevis priekos, bet gan bēdās cilvēki parasti saliedējās visātrāk, visciešāk; no tā arī radies teiciens – „bēdu brālis”, kura būtība jāuztver kā cieša sadraudzība. Savukārt, nekas tā nesašķeļ sabiedrību kā atšķirīgie dzīves līmeņi, kur vieni dzīvo problēmās un bēdās, bet citi „ dzīvo zaļi” – vienos priekos.
Pasaules tautu vadoņi cenšas saliedēt sabiedrību, ieviešot vienlīdzīgus saimniekošanas noteikumus vairākām tautām, tomēr no vienotības un vienlīdzības maz kas tur sanāk. Vienotība izveidosies tikai tad, ja ļaudis spēs nonākt vienā kopīgā ticības pārliecībā, bet mēs arī apzināmies, ka nekad tas tā nebūs. Arī Dieva priekšā visi cilvēki nestāvēs kā vienlīdzīgi Pastarās tiesas dienā: būs neticīgie – mūžībai nederīgie, būs arī ticīgie – Debesu valstības mantinieki. Taču šī pasaule vēl pastāv, un visiem, kas tajā dzīvo, rit Dieva atvēlētais žēlastības laiks, tāpēc vēl nekas nav nokavēts un nav arī par vēlu, lai atgrieztos no neticīgās dzīves, grēkiem un saņemtu Dieva grēku piedošanas svētību.
Bībeles tekstā teikts: „Ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod,” bet daudzkārt cilvēkiem šķiet, ka lūgšanas nav uzklausītas un tie nav dabūjuši to, pēc kā ir tiekušies. Tā tas var būt tāpēc, ka viņi nav lūguši ticībā vai arī Dievs pēc Sava svētā prāta ir paredzējis un nolicis viņiem iet citus ceļus un darīt citus darbus, kurus lūdzēji nebūtu veikuši, ja saņemtu lietas, pēc kurām tie tīkojuši. Dievs nekad lūdzējiem nedos ko aplamu, nevajadzīgu vai pat kaitīgu, to Viņš izsaka ar tēlaini teiktajiem vārdiem, ka pat neticīgie – „ļauni būdami” – tā nedara, kamdēļ gan nu Debesu Tēvs, kas mīl savus bērnus, lai tā darītu.
Lūdzamajā dienā mēs varam runāt par lūgšanām, taču ne tāpēc šī diena ir iedibināta, lai mēs tikai pētītu lūgšanas nozīmību. Tā ir iedibināta, lai kopējā lūgšanā un vienotā balsī mēs lūgtu Dievu: „Esi man grēciniekam žēlīgs,” kā to darīja muitnieks Jēzus teiktajā līdzībā Lūkas evaņģēlijā 18:9–14. Muitnieka pazemīgā un ticībā teiktā lūgšana tika uzklausīta, un viņš devās mājas taisnots – Dieva piedošanu saņēmis.
Arī mums, nākot Dieva priekšā, ir jāapzinās, ko mēs lūdzam un kā lūdzam, lai mūsu lūgšanas nepārvērstos par pieprasījumiem ar nosacījumiem, kā man to ir nācies pieredzēt kalpošanas darbā, proti: ja saņemšu to, ko lūdzu, tad gan es ticēšu Dievam un būšu baznīcā ikkatrā dievkalpojumā. Šādā gadījumā droši varam apgalvot, ka veltas ir tāda veida lūgšanas, tomēr nekad nebūs liekas un par daudz īstenā ticībā teiktās grēku nožēlas lūgšanas. Āmen.
Kārlis Bušs