Uz Džona Ronalda Rūela Tolkīna tēlu kamiešiem vīrišķības un citu svarīgu jautājumu noskaidrošanā devās Dž. R. R. Tolkīna romāna “Gredzenu pavēlnieks” tulkotāja, žurnāla “Karogs” redaktore Ieva Kolmane, NBS virskapelāna palīgs, kapteinis Voldemārs Lauciņš, “Latvijas Luterāņa” redaktors Uģis Sildegs un žurnālists Didzis Meļķis. (Saruna, 2005.g. februāris)
Meļķis: Vai jūs atceraties savas bērnības mantiņas – kuras bija tās svarīgākās? Es atceros, ka man ļoti nozīmīga bija plintīte – ar sarkanu laidi, melnu stobru un stobrā iebāžamu korķīti, kas pie pašas plintītes bija piesiets ar aukliņu. Šķiet, ka man to tik ļoti vajadzēja galvenokārt tāpēc, ka kaimiņu puikam bija savs spēļu šaujamais – tāds liels, no dēļa izzāģēts. Vai jums bija šaujamie? Ievai droši vien bija lellītes.
Kolmane: Jā, man bija lellītes, bet es arī meistaroju lokus un bultas. Indiāņos es spēlēju ļoti labprāt. Manā vidē nebija nekādas īpašās dzimumu segregācijas vai noslāņošanās.
Sildegs: Kara spēles vispār jau bija topā – krievi pret vāciešiem.
Kolmane: Gūstā ņemšana un viss, kas pieder pie lietas…
Lauciņš: Kazaki – razboiņiki bija populāra un faktiski jau kara spēle.
Meļķis: Tev, Voldemār, bija plintīte?
Kolmane: Pat vairākas. Manam draugam bija spēļu kalašņikovs, izjaucams.
Meļķis: Kas tā bija par spēli – kariņš?
Kolmane: Tā shēma jau ir vienkārša: sadalās labajos un sliktajos un laiž vaļā. Kādi nabadziņi vienmēr tiek padarīti par sliktajiem, ļaujas pievārēties un saņemties gūstā. Katram sava loma.
Meļķis: Jā, tiešām – bija taču tā, ka labajiem it kā vienmēr bija jāuzvar.
Kolmane: Tas ir saskaņā ar noteikumiem.
Lauciņš: Tas ir dīvaini. Cik atceros, mūsu indiāņu spēlēs visi bija labie. Kuram nācās zaudēt, tas zaudēja, bet labie bija visi.
Kolmane: Indiāņos ir citādi – tur paredzētas arī citas nodarbes, tur ir ko darīt. Bet kad ir “fašisti un krievi” modelis, tad tiem pirmajiem noteikti ir jābūt tiem, ko sakauj.
Lauciņš: Mums bija pilnīgi otrādi – ar labajiem vāciešiem.
Kolmane: (Pasmejas.) Tas bija ideoloģiski pilnīgi nepareizi.
Lauciņš: Okupācijas laikā ideoloģiskais pareizums nekad nebija mana stiprā puse.
Meļķis: Vai krievi tajās jūsu spēlēs tiešām zaudēja?
Lauciņš: Jā. Es dzīvoju tādā Rīgas rajonā, kur bija ļoti dažāds iedzīvotāju sastāvs, tādēļ kara spēlēs uzvarēja tie, kas nu tobrīd bija stiprākie. Protams, dažkārt gadījās arī tiem laikiem ideoloģiski pareizās uzvaras – kad mēs dabūjām pa kaklu.
Meļķis: Bet kas tā bija par cīņu – par varu vai par kaut ko citu? Manā gadījumā es neatceros, ka mēs tajās spēlēs būtu sievas un bērnus sargājuši.
Lauciņš: Mums gan puikas bija tie vīri, un meitenes bija “indiāņu” sievietes. Tad nu mēs viņas arī sargājām. Es neatceros, vai viņas mums vārīja arī tēju un vai bija kaut kādas tādas sociālās lomas, bet viņas skaitījās mūsu cilts sievas.
Meļķis: Tad jau tā vairāk bija sargāšanas spēle.
Lauciņš: Katrā ziņā tā bija interesanta. Varbūt drusku balstīta uz Gojko Mitiča filmām, kurās arī sievu bija ļoti maz un neko sevišķu viņas tur nedarīja. Mūsu puikām bija māsas, un viņām vienkārši arī vajadzēja kaut ko darīt, bet kauties viņas negribēja.
Meļķis: Aicinot jūs kopā, es teicu, ka runāsim par vīrišķību, bet laikam jau tomēr nāksies pārsvarā runāt par varu, jo visām tām bērnu spēlēm un arī pieaugušo spēlēm noteicošais jautājums – kurš iegūs varu? Protams, labais, jo es taču esmu labs, un jāuzvar, kā mēs tikko runājām, ir labajam. Tādēļ arī uzvarētājus netiesā, jo ar uzvaru viņi ir pierādījuši savu labumu. Tu, Voldemār, mūsdienās esi varas struktūrā, bet tev tur ir arī tāda savdabīga, atšķirīga misija. Saki, kas tas ir – kapelāns?
Lauciņš: Man uzreiz jāsaka, ka es visu savu dienesta laiku neesmu bijis pie kapelānu dienesta un arī tagad es neesmu kapelāns. Pašlaik es esmu NBS virskapelāna palīgs, bet vispār es esmu karjeras virsnieks, ja to mēģinām precizēt. Esmu beidzis Aizsardzības akadēmiju, izgājis visu to pašu ceļu, ko citi virsnieki. Ņemot vērā to, ka man ir arī teoloģiska izglītība, mani komandēja jeb pārvietoja uz dienesta pildīšanu kapelānu dienestā. Bet šo lietu bieži jauc. Arī pēc nosaukuma kapelāns un kapteinis, kas es šobrīd esmu, ir diezgan līdzīgi vārdi – vienādi pirmie burti un pēdējais, bet tas atšķirīgais un svarīgais ir pa vidu. Bet, ja runājam par kapelānu dienestu…
Meļķis: Jā, lūdzu – ja reiz es esmu tā kļūdījies, tad mēģini gan glābt situāciju.
Lauciņš: Nē, viss kārtībā – ja jau es esmu kapelānu dienestā, tad man jāmāk atbildēt uz tādiem jautājumiem. Kapelānu dienests galu galā ir nodokļu maksātāju apmaksāta struktūrvienība gluži kā visa armija, un cilvēkiem ir jābūt skaidrībā, par ko viņi maksā. Galvenokārt mēs tādi armijā esam tāpēc, ka cilvēkiem ir reliģiskās vajadzības, ko nevar ignorēt. Mūsu vidē es teiktu – kristīgās vajadzības. Protams, kapelānu dienesta galvenais mērķis nav tikai kristīgās vēsts sludināšana, bet arī katra karavīra, viņa vienības un visu mūsu bruņoto spēku kaujas spējas uzlabošana. Tas ir tas, ko kapelāns dara – savā darbības sfērā viņš mēģina palīdzēt cilvēkam risināt ar reliģiskiem, kristīgiem jautājumiem saistītas lietas.
Meļķis: Tātad realizēt varu kaut kādā noteiktā veidā?
Lauciņš: Es tomēr teiktu, ka tas vairāk ir tāds kā baznīcas modelis, jo kapelāna vara ir – vara kalpot, kalpot karavīram. Uz to mūsu kapelānu dienests arī ir tendēts – ar laiku dažādās dienesta pakāpes atstāt vairāk uz papīra, ka tās ikdienas dzīvē neko īpašu nenozīmē.
Sildegs: Kas tad tā par varu, kas liek kalpot?
Meļķis: Jā, tu taču galu galā neesi nekāda indiāniete.
Lauciņš: Tā vara ir tikai tādā mērā, cik mēs varam cilvēkam palīdzēt risināt kaut kādas radušās problēmas. Ikvienam var rasties, kā saka, eksistenciāli jautājumi, un, ja tie rodas, Dievs pasarg’, kaujas laikā vai apmācībās, tad tur tuvumā visdrīzāk nebūs neviena civilā garīdznieka, tādēļ ir vajadzīgs kapelāns, kas vienmēr ir klāt, kas saprot karavīru un runā viņa valodā. Protams, jautājums par kapelānu vajadzību vispār tiek dzirdēts diezgan bieži, jo cilvēkiem ir tendence domāt, ka kapelāns ir tāds poļitruka aizstājējs. Tu, Didzi, arī ar to laikam esi saskāries?
Meļķis: Jā, bet pašā kapelānu dienesta sākumā deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Un tad man šis tas tur arī nepatika. Manuprāt, tas dienests varēja tikt veidots jēdzīgāk.
Lauciņš: Kapelānam armijā ir tā priekšrocība, ka viņš tiešām var runāt pretī. Un armija kā varas institūcija pēc būtības ir ļoti racionāli veidota, un tur pat ir likts runāt pretī, ja tas ir vajadzīgs. Tādēļ pretī runāšana pati par sevi tur nav nekas nosodāms.
Kolmane: Jautājums. Kā sadabūt kopā tās divas lietas – kaujas spēju palielināšanu un kapelāna kā garīdznieka kalpošanu? Tiek palielinātas kaujas spējas, lai karavīrs – darītu tieši ko?
Lauciņš: Tas ir labs jautājums. Kam mums ir vajadzīgi karavīri? Vissliktākais, ko es šajā sakarā esmu dzirdējis, ir, ka karavīrs ir algots slepkava. Nu, tam es pilnībā nepiekrītu. Es esmu kļuvis karavīrs tādēļ, ka, manuprāt, vīrietim ir normāli sargāt savu ģimeni, savu valsti.
Meļķis: Vienkārši – savu.
Lauciņš: Jā, varam teikt – vienkārši savu. Tā kā mums ir attīstīta valsts struktūra, tad valsts aizvien vairāk var atļauties nevis iesaukt dienestā visus kā vienu, bet pamazām kādus atsevišķus aizvien vairāk profesionalizēt. Un, ja tā pamatlieta ir sargāšana, tad kapelāns tur ir pat ļoti vietā. Jo cilvēks jau ir viens kopīgs veselums, jo cilvēks jau nav tikai muskuļi un vēders, kas pārstrādā pārtiku. Tas man savulaik daudz ko deva, kad krietni pieredzējušāks karavīrs reiz man teica: “Zini, kapelān, mēs varam uztaisīt no džeka Rembo, bet viņš vienu dienu nolūztu.” Kāpēc? – Jo karavīram vajag arī to iekšējo cilvēku audzināt. Viņš bija sapratis, ka tā kristīgā vajadzība, tas ir, cilvēka vajadzība pēc Kristus, karavīram ir ļoti nepieciešama, lai viņš tiešām būtu viens vesels cilvēks un līdz ar to – arī drošs, pārliecināts un uzticams.
Kolmane: Es vēlreiz pārtraukšu. Kā ir ar to bausli – tev nebūs nokaut?
Lauciņš: Šis nu ir temats, par ko es varētu runāt vismaz kādas trīs stundas. Bet īsumā varētu paskaidrot, ka šajā bauslī faktiski ir teikts: tev nebūs slepkavot, un tam nu es pilnīgi piekrītu – es kā karavīrs neesmu un nedrīkstu kļūt par slepkavu. Ja man ir jāaizstāv dzimtene, tad es to varu darīt arī ar ieroci, bet, Dievs pasarg’, nogalināt pretinieku nav mans mērķis. Ja to var izdarīt citādāk, tad tas ir jādara citādāk. Protams, ja kāds pat par savas dzīvības cenu grib iegūt to, kas ir mans, tad es tam stāvu pretī.
Kolmane: Tātad nostādne ir tāda: ja nokaušana nav mērķis, tā ir attaisnojama?
Lauciņš: Nē, tas ir nepareizi uzdots jautājums. Jautājums ir par to, kā valsts vispār ir uzbūvēta. Dievs valstij, kā lasām Bībelē, ir devis arī zobenu, un ar to valsts ir tiesīga spriest dzīvības vai nāves jautājumu gan iekšzemē, gan arī ārzemēs.
Kolmane: Lūk, vara – nopietna vara.
Lauciņš: Jā, bet tā ir Dieva dota vara.
Meļķis: Kad kapelānu dienests veidojās, tad bija doma par alternatīvu psihologu dienestu. Protams, diez vai būtu adekvāti veidot divus atsevišķus dienestus, tomēr kapelāniem būtu vajadzīgas ne tikai zināšanas kristīgajā dogmatikā, tādēļ es savulaik atbalstīju šo domu.
Lauciņš: Par psihologiem?
Meļķis: Nē, par plašāku pieeju – ka tu esi gan kapelāns, bet savā ikdienas kalpošanā esi spiests saskarties ar realitāti, ka tādas tīri reliģiskas vajadzības, kā tu saki, ir ļoti maz vai bieži vien nav vispār. Labi, es kā ļoti dziļdomīgs tips aiz jebkā varu atrast kaut ko reliģiozu, bet pašiem tiem cilvēkiem tas tā nav, un sākt ar Bībeles pantu citēšanu vai kaut kādām virspusējībām ir pilnīgi nepiemēroti. Tas nepieciešamais kontakts pārsvarā bija tīri cilvēcisks, nevis specifiski reliģisks. Arī man savulaik palīdzēja kāda pieredzējušāka karavīra padoms: “Skrien ar viņiem kopā rīta rosmi.” Un tamlīdzīgi. Nu, nekā tāda tieši reliģioza.
Lauciņš: Ja kapelāna darbu reducē tikai līdz tam, tad nu es gan pret to iebilstu.
Meļķis: Nē, kristīgajai vēstij no kapelāna puses ir jāskan, un viņam ir jāprot to paskaidrot, tomēr viņam ir jāredz un jāuzrunā, ja tā var teikt, viss cilvēks, jo tām izteikti reliģiskajām vajadzībām bieži vien stāv priekšā citas it kā nereliģiskas lietas. Kapelānam, manuprāt, ir gan jāsludina, gan arī it kā jātulko – kā kristīgās vēsts jēga, tā arī pats tas cilvēks, kam viņš kalpo. Šajā ziņā varbūt Ieva Kolmane, kuras vārds tiešām apskaužamā kārtā latviešiem turpmāk varētu saistīties tieši ar Tolkīnu, varētu mums palīdzēt. Ieva, kas ir tulkošana? Vai tā ir skaidrošana?
Foto. www.makslinieki.lv
Kolmane: Nu, par to savukārt es varētu stāstīt stundām ilgi. Vispirms, par Tolkīnu gan noteikti var runāt arī varas kontekstā. Manā izpratnē ļoti liela vara ir vārdam un tam, kā ko nosauc – piemēram, vai nosauc par labo vai par slikto. Jau ar nosaukšanu vien iespējams kaut ko īstenot, mainīt. Tādā izpratnē fiziskam spēkam varas attiecībās nav tā svarīgākā loma. Man ļoti patīk viena valodas izcelšanās teorija – ka pirmā un akūtākā cilvēka vajadzība ir bijusi mānīties, apvest otru ap stūri, iestāstīt, manipulēt. Lūk, vara tās vistīrākajā izpausmē. Vārdu sakot, valoda pati cilvēku no īstenības attālina no kaut kādas īstenības, nevis tai tuvina.
Meļķis: No tīri vieliskas īstenības – jā.
Kolmane: Jā. Turklāt, kolīdz mēs apgūstam to mehānismu, kā kaut ko nosaukt un izstāstīt, tā šo shēmu varam pielāgot pilnīgi jebkam. Sacīt gan to, kas ir, gan to, kā nav vai kā, mūsuprāt, tomēr vajadzētu būt. Proti – fantazēt. Tolkīna sakarā varētu ilgi runāt par to, kā teju viss, ko viņš sacerējis, izfantazēts, izaudzēts no vārda sēklas. Arī “Gredzenu pavēlnieka” pamatā ir Tolkīna aizraušanās ar valodu izgudrošanu – tā bija viņa lielā mīlestība kopš pusaudžu gadiem, kad viņš sāka radīt vienu no elfu valodām. Tādas viņš galu galā sameistaroja vairākas. Sākumā bija vārdi, kas viņam šķita fascinējoši, tad tie apauga ar sintaksi, gramatiku. Ko tālāk? Ja ir valoda, jābūt tautai, kas tādā runā, bet ja ir tauta, tad jābūt arī mitoloģijai, no tās tālāk tiek atvasināta vesela pasaule ar noteiktu ģeogrāfiju, politisko iekārtu, ekonomika, iedzīvotāju sastāvs, sadzīvi, augu un dzīvnieku valsti. Kad nu šī pasaule no vārdiem ir izaugusi, tajā sāk risināties stāsti, kas no sakņu saknēm sazarojas uz visām pusēm. Lūk, kas tulkošanā bija pats grūtākais – tas grandiozais materiāls, kas satūcīts tur iekšā. Tādu pietāti pret ik vārdu, kāda tā ir Tolkīnam, es nezinu nevienam citam autoram. Šai ziņā es sevi nekādā gadījumā neiedrošinātos liktu blakus Tolkīnam.
Meļķis: Šo to saprotot no tulkošanas un lasot “Gredzenu pavēlnieku”, es vienmēr sajūsminos, cik tas tulkojums ir latvisks, tomēr reizē arī uzticams. Viens valodniecības milzis to ir uzrakstījis un, manuprāt, tas ir milža darbs – to spēt pārtulkot.
Kolmane: Tāds arī bija mans uzdevums – pārtulkot tekstu tieši latviešu valodā, lai to varētu novērtēt cilvēks, kam tieši latviešu valoda ir tuva. Grūtība bija tā, ka Tolkīna cienītāji vispirms jau bija to angļu oriģinālu lasījuši, un tiem, kas “Gredzenu pavēlnieku” vispirms lasa angliski, acu priekšā ir un paliek (Uzsvērti.) angļu pasaule. Pats Tolkīns savulaik bija tulkotājiem sniedzis norādījumus par to, ko citās valodās vajadzētu pārcelt pēc nozīmes, bet ko atstāt tikai fonētiski atveidotu. Es ļoti cīnījos, pati rakstīju vārdnīcas, mocījos un mēģināju. Daudz ko tur arī nav nemaz iespējams izdarīt.
Sildegs: Vai pie Tolkīna arī var teikt, ka vara viņam tur nozīmē kalpošanu?
Kolmane: Tieši kura vara?
Meļķis: Jā, tur īstenībā ir daudzas varas.
Kolmane: Jā, derētu definēt.
Meļķis: Sāksim ar pašu gredzenu, kas tiek saukts tieši par Lielvaras gredzenu. Ar to tad arī visa tā ķeza, un stāsts sākas vēl pirms “Gredzenu pavēlnieka” iepriekšējā grāmatā – “Hobits”. Tas gredzens laikam ir tāds kā varas iemiesojums. Teoloģijā ir tāds jēdziens kā – atslēgu vara, proti, vara atslēgt, atraisīt, atbrīvot sirdsapziņu, kas, pavisam konkrēti runājot, ir arī kapelānam uzticētā vara. Tie varētu būt uzskatāmi varas simboli – gredzens vai atslēga.
Lauciņš: Pirmām kārtām es domāju, ka tas ir labi un tā piederas, ka ir vara. Pasaules telpā ir dažādas varas. Sava dienesta un visas dzīves laikā es esmu sapratis, ka vara ir dievišķa – ja tā nāk līdzi ar atbildību. Es jau iepriekš teicu, ka “Gredzenu pavēlnieku” neesmu lasījis, bet esmu redzējis filmu. Un filmā, manuprāt, labi var redzēt varas nostiprināšanos, kad Aragorns – cilvēku ķēniņu pēcnācējs – no klaiņotāja pamazām nāk pie atbildības, pie rūpēm par hobitu, kas nes varas gredzenu, un, kad uzdevums ir izpildīts, stāsts loģiski beidzas ar Aragorna kronēšanu.
Meļķis: Ko tu, Ieva, domā par filmu?
Kolmane: Par filmu es labāk neizteikšos, jo tas, kas filmā ir iedabūts, ir ārkārtīgi niecīga daļa no visa, daudz kas tur ir ārkārtīgi vienkāršots. Man tāpēc ir ļoti žēl. Un visvairāk man nepatīk, ka filmā saviesies tik daudz mūsdienu masu kinoindustrijas stereotipu.
Meļķis: Vārdu sakot, tu nepiekrīti Ļeņinam, ka kino ir augstākā no mākslām?
Kolmane: Augstākā no mākslām Ļeņinam tā bija tāpēc, ka labāk par citām mākslām pakļauj masas, un tādā ziņā šīs triloģijas ekranizējums ir atzinības vērts. Tādēļ man arī ir žēl to cilvēku, kas lasīs grāmatu pēc filmas noskatīšanās, jo pēc tam nav iespējams acu priekšā neredzēt Aragornu kā Vigo Mortensenu vai Frodo kā šausmīgi žēlīgo Eliju Vudu – viņš man sevišķi nepatīk, tur nav ne smakas no Tolkīna Frodo.
Lauciņš: Jebkura filma lasītājus sašķeļ divās frontēs, un es esmu dzirdējis arī par “Gredzenu pavēlnieku”, ka Pīters Džeksons ir lielisks režisors, jo ir uzņēmis filmu tieši tādu kā grāmata, bet, lūk, ir arī pretējs viedoklis.
Kolmane: Runājot par gredzenu Tolkīna grāmatā – tā vara tur ir pilnīgi skaidra: spēja pakļaut. Viss. Vairāk nekā, bet šī spēja tad nu ir absolūta. Bet vēl tāda ļoti mistiska vara Tolkīna tekstā ir nolemtībai. Nāk prātā Svētie Raksti, kur “stāv rakstīts”. Taču Tolkīnam „stāv rakstīts” ir kaut kur pāri visam, kaut kur tas stāsts jau ir uzrakstīts, varoņi – cildenākie un gudrākie: burvji un elfi – ir stāstā it kā iesprostoti un tikai aptuveni nojauš, kāds tas varētu būt. Viņi paļaujas uz šo (Pasmaida.) augstāko stāstu, kas vispār ir vara, kurai pakļauts pat gredzens ar tā spēju pakļaut tālāk. Un, protams, vēl ir arī vara gredzena varai stāvēt pretī.
Meļķis: Atšķirībā no folkloras un mitoloģijas, kas man arī patīk, Tolkīns acīmredzot kā kristīgs rakstnieks man patīk ar to, ka viņa radītā Viduszeme ir tiešām dzīva, patiesa ar to, ka tā ir grēkā kritusi, un nekāds pārklājošs paskaidrojums viņa radītajā mitoloģijā tam netiek dots, jo – nekādā mitoloģijā tā vienkārši nav. Protams, tur ir tas superstāsts pāri visam ar savu varu, bet tiklīdz tā realizējas pasaulē, tā es to pasauli ļoti labi pazīstu – tā ir grēkā kritusi un nolemta.
Kolmane: Man liekas, ka kristīga tā grāmata galīgi nav. Tā ir rakstīta ar pavisam citu atslēgu. Tā ir izdomāta mitoloģija. Mēs varam skatīties Tolkīna “Silmarillionu” papildu informāciju, un tur nav nekādas kristīgās teoloģijas vai pasaules ainas. Tā pasaule tapusi un attīstījusies citādi, tur nav nekādas Augstākās būtnes, vēl jo vairāk – monoteisma.
Meļķis: Vai tomēr Tolkīna rakstītais šajā ziņā nav tāds kā aizdomīgs? Ir bijuši pētījumi un pat grāmata ir sarakstīta – “Kur ir Dievs “Gredzenu pavēlniekā”?”
Kolmane: To jau nevienam nevar liegt darīt. Protams, ka paralēles var atrast, jo nevar jau Tolkīnu izraut laukā no vides, kurā viņš audzis, vai neņemt vērā viņa ticību un uzskatus. Tāpēc paralēles, protams, ir paralēles, un to var mēģināt lasīt ar dažādām atslēgām.
Lauciņš: Vispār es arī tur nesaskatīju neko kristīgu. Maksimums, ko no tās filmas es varētu izspiest, būtu tāds kā deistisks skatījums – jā, kādreiz kāds dievs to visu ir radījis, bet nu viņš ir prom, un viss notiek tā, kā nu tas notiek. Un tajā pasaulē ir labie tēli, kas cīnās par labām lietām, lai gan – nav definēts, kādēļ tas, par ko viņi cīnās, ir labs. Un ir tie, kas grib apspiest, iegūt, pārmākt, un tad tas ir krāsots pilnīgi melnās krāsās. Pie kristīgiem darbiem to varētu viegli pieskaitīt tāpēc, ka tajā filmā ir ļoti izteikts ļaunums un tikpat izteikts labums, kā arī pašuzupurēšanās un cildenums.
Meļķis: Protams, ja ņemam vērā, ka kristietība sākas ar konkrētu Dieva pašatklāsmi, tad tādas Tolkīna darbos nav, un tādā nozīmē tie jau savos pamatos nepretendē uz kristīgumu. Varbūt atgriezīsimies pie varas?
Kolmane: Nē, es teiktu, ka atklāsme tur ir gan – atklāsme par pasaules kārtību, par to, kā visam ir jābūt un jānotiek. Krievijā, piemēram, tāds Niks Perumovs ir pārrakstījis “Gredzenu pavēlnieku” pavisam citā ideoloģiskā toņkārtā – tur uzzinām daudz ko no tā, ko par visu, kas notiek, domā tumšie spēki. Un Tolkīna “Gredzenu pavēlnieks” uz tādām domām drīzāk uzvedina, nevis izaicina, tur nav tik izteiktu labo un ļauno, kā tas ir, piemēram, pasakās. Filmā, protams, šis duālisms ir ass. Grāmatā tā nav, un tas stāsta vērtību tikai vairo.
Meļķis: Kas tad ir, piemēram, melnie jātnieki? – Tie paši cilvēku ķēniņi, kas ir padevušies tumsas jeb pašpietiekamas varas kalpībā.
Kolmane: Jā, un par to viņi maksā.
Meļķis: Jā, viņi maksā tam, kurš ir vēl varenāks. Man šajā ziņā patīk Luters, kad viņš saka par zagļiem – ka vienmēr pasaulē atradīsies kāds lielāks zaglis, kas tevi apzags. Tāpat atradīsies varenāks, negantāks un tā tālāk, tādēļ tā ir slikta mēraukla.
Kolmane: Es domāju, ka stāsts kopumā pauž vēl kādu labu domu: visa tā grandiozā cīņa – ilgā, lēnā, mokošā – it kā beidzas ar labo spēku uzvaru, bet uzvara ir dārgi pirkta uzvara. Īstenībā pēc izšķirīgās cīņas pasaule, par ko cīņa risinājusies, iet bojā. Elfi aizbrauc, burvestība iet mazumā, viss brīnumskaistais un pasakainais aiziet bojā tik un tā. Kaut arī labie ir uzvarējuši. Un aina, manuprāt, ir ļoti cilvēciska, jo dzīvē nekas tik kategoriski nenotiek.
Sildegs: Tādā ziņā to var salīdzināt ar kristīgo skatījumu uz pasauli. Bet atšķirības skatījumā uz “Gredzenu pavēlnieku”, manuprāt, ir tāpēc, ka pati mītu pasaule un valoda ir tik bagāta, ka gandrīz katrs tur var atrast motīvus, kas spēlē uz viņa stīgām.
Meļķis: Runājot par varu – kas tomēr ir tas gredzens un kas ir tā pavēlnieks?
Kolmane: Par šo jautājumu mums bija diskusija ar Mārtiņu Poišu. Manā izpratnē pašā darba nosaukumā ir iešifrētas vismaz divas lietas. Pirmām kārtām ir viedoklis, ka pats Lielvaras gredzens ir tas gredzenu pavēlnieks. Bet, manuprāt, stāsts jau nav tik daudz par gredzenu, kā par to, kā ar šo gredzenu tikt galā. Lielais jautājums ir, vai, izņemot Sauronu, atradīsies kāds, kas spēs būt Lielvaras gredzenam pavēlnieks, pretimstāvētājs tai varai, ko gredzens nes. Tur ir stāsta psiholoģiskā spriedze, un tāpēc es šo daudznozīmību tajā nosaukumā atstāju, lai gan varēja jau latviskot tā, lai viss attiektos tikai uz gredzenu vien.
Lauciņš: Atgriežoties pie dažādām maksām, ko mēs maksājam par saviem mērķiem, es piekrītu, ka mums ir kaut kādi mērķi, par kuriem mēs esam gatavi maksāt, un lēmumu par to pieņem cilvēki paši. Es varu teikt – jo ilgāk es esmu karavīrs, jo vairāk man patīk miers, un es esmu karavīrs tikai tādēļ, lai sargātu mieru. Dod Dievs, lai tās lietas… (Pauze.)
Meļķis: Lai tavas zināšanas paliek pie tevis?
Lauciņš: Jā.
Meļķis: Beigu beigās to varas gredzenu nes jeb ar to vismaz kaut kā tiek galā tas vismazākais, viszemākais visā pasaulē. Interesanti, ka filmā visiem citiem lielajiem un dižajiem, kad tie paņem šo gredzenu rokās, pat ģīmji pārvēršas.
Kolmane: Vispār strīdīgs traktējums, jo pats teksts vienlīdz pieļauj skaidrojumu, ka riebīgā pārvērtība notiek tikai gredzena glabātājam galvā. Bezgala ticami norēgojas.
Meļķis: Agri vai vēlu mums ir jānonāk līdz mūsu pašu politikai, kas ir mēģinājums dalīt varu un tikt galā ar to gredzenu jeb varu, kas mums nāk līdz ar pašu mūsu eksistences faktu. Un tas tiešām ir interesanti, ka, piemēram, iepriekšējās Saeimas vēlēšanās malā pastumtie bija ļoti nicīgi pret tiem, kas nokļuva pie varas – viņi tiešām uz tiem skatījās un par tiem izteicās kā par kaut kādiem krupjiem.
Kolmane: Nu, bet „Gredzenu pavēlniekā” gredzenu nes pats mazākais?
Meļķis: Nekādas vainas! Tur jau tā lieta, ka īstenībā jau varas smagumu spēj panest tikai hobits.
Kolmane: Kāpēc?
Meļķis: Tāpēc, ka viņam pēc viņa dabas vara ir vienaldzīga. Man patīk Sema Ekušeka tēta Hema, saukta arī par Tētiņu, teiktais: “Mums ar tevi labāk der nojemties ar kāpostiem un tupeņiem.” Interesanta epizode filmā ir jauno hobitu atgriešanās Šīrā, kad viņi ir izglābuši pasauli, kļuvuši par kosmiska mēroga varoņiem un nezin ko, bet vecais hobits, viņiem ienākot ciemā, tikai nosodoši pagroza galvu un turpina slaucīt savu durvju priekšu. Tupeņi, kāposti un ar to saistītais ir viņu dziļākā būtība, tādēļ viņi vajadzības gadījumā arī spēj tikt galā ar varu.
Lauciņš: Kad Frodo sākumā ieteica gredzenu noslīcināt, tas, manuprāt, vislabāk izteica domu, kāpēc tādi hobiti vispār pastāv – lai viss būtu klusi un mierīgi. Pateicoties to četru hobitu veikumam, nekas no visām tām šausmām Šīru nemaz nesasniedza, tāpēc tas vecais hobits arī varēja mierīgi slaucīt savu pagalmiņu un grozīt galvu: eh, blandoņas!
Kolmane: Jā – izdomā tikai problēmas!
Meļķis: Burvis Gendalfs labi norāda, ka šo gredzenu nevar noslīcināt vai pazaudēt – tas neizbēgami atrodas; to var tikai iznīcināt tajā ugunī, kurā tas ir radīts.
Kolmane: Jā, to vajag it kā padarīt par nebijušu.
Meļķis: Tas tomēr ir visai nosacīti. Tolkīns pats ir iebildis pret kādu noteiktu viņa tēlu skaidrojumu, piemēram, ka orki ir komunisti, tomēr tēli ir tik spēcīgi, ka liek domāt pašam par sevi, par mūsu pasauli, un šeit lielā mērā darbojas tāds kā gredzena nezūdamības likums.
Kolmane: Tāpat Frodo un Sema tēli, iespējams, būtu savietojami ar stāstu par Jēzu Kristu un Jūdu.
Meļķis: (Smejas.) Nu, tā būs slidena paralēle.
Kolmane: Saskaņā ar vienu versiju tieši Jūda ir pestītājs – sīks, nepamanāms, nožēlojams un nicināms, bet tieši viņš īsteno lielo un būtisko stāstu.
Meļķis: Tas būtu tādā ļoti apokrifiskā, 19. un 20. gadsimta psiholoģizētāju stilā, kam Endrjū Loids Vēbers vēlāk pierakstīja mūziku klāt.
Lauciņš: Ja meklējam tur Jūdu, tad tas, manuprāt, ir Gollums ar viņa dalīto personību. Protams, brīžiem viņam ir līdzjūtību izraisoša vēlme laboties un atgriezties no savas deģenerācijas pie tā, kas sabojāts un zaudēts.
Meļķis: Satriecoši ir tas, ka Golums īstenībā ir hobits, tikai nonācis totālā Lielvaras gredzena kalpībā un tādējādi transformēts līdz nepazīšanai.
Lauciņš: Domājot par Frodo un Semu, ja tur ir kādas kristīgas paralēles, tad tā ir kārtas apziņa – ka, neraugoties ne uz ko, gredzena nesējs ir Frodo, un Sems to respektē. Es neteiktu, ka Tolkīns tā ir domājis, bet ietulkot to tajā visā var.
Meļķis: Piedodiet, bet es vienkārši nespēju nepateikt to, cik ārkārtīgi mani saviļņoja filmas epizode par Frodo pēdējiem metriem uz vulkānu, kurā Lielvaras gredzens tika iznīcināts. Es neslēpšu, ka šad un tad man prātā nāk doma, piemēram, kādēļ maksāt nodokļus, ja mani valdītāji ar budžetu izdarās šādi vai tādi. Iespējams, ka es tāds neesmu vienīgais. Lūk, un Frodo un Sema gadījums mani saviļņoja tieši tādēļ, ka tas ir motivēts. Es Semu tajā brīdī, kad varas gredzena smagums Frodo bija nospiedis pie zemes, redzēju, piedodiet, kā nodokļu maksātāju tautu, un viņa vārdi man šķita ārkārtīgi uzrunājoši: “Frodo kungs, es nevaru nest gredzenu, bet es nesīšu Jūs.” Un viņš ceļ to varas nospiesto uz pleciem un stiepj kalnā. Man tas bija tāds ļoti eksistenciāls pilsoniska pārdzīvojuma brīdis. (Visi smejas.)
Sildegs: Tolkīna darbā ir daudz heroisma, cilvēki un cita radība tur ir ar mieru daudzko darīt pienākuma vārdā. Mūsdienās daudzi cilvēki uzskata, ka karot, cīnīties ne par ko nemaz nav vērts. Droši vien tas ir ideālu zudums.
Meļķis: Tajā grandiozajā cīņā ar ļaunumu, kur citu starpā ir arī cilvēki, viņi faktiski uzvar tāpēc, ka viņiem visa radība un pat mirušie nāk palīgā, kas vispār ir stāsts pats par sevi.
Kolmane: Mirušajiem gan ir sava interese – viņiem ir jāpiepilda zvērests. Tā ir aprēķina motivēta palīdzība.
Meļķis: Lai vai kā, bet tās labā mērķa vārdā cīnīties kaut kā ir motivēti visi, visa daba.
Kolmane: Visi tomēr ne. Daži putni bija ienaidnieka pusē – vārnas, kraukļi.
Lauciņš: Nu, tie jau tradicionāli ir sliktie.
Kolmane: (Pasmejas.) Vēl sliktākus putnus atrast grūti.
Lauciņš: Runājot par varonību, cilvēku zemē Rohānā, kad cīņa jau faktiski bija beigusies, mani uzrunāja tas, ka viņi metās uzbrukumā tad, kad situācija bija pilnīgi bezcerīga, kad viņi jau bija zaudējuši. Tā bija pilnīga bezaprēķina, neracionāla varonība. Tas ir zināms arī no vēstures, ka, piemēram, latviešu tik ļoti nemīlēto vācu bruņinieku viena no kaujas taktikām bija uzbrukums – viņi uzbruka pat bezizejas situācijās, kad tas bija pretēji veselajam saprātam. Un reizēm viņi arī uzvarēja tikai tāpēc, ka bija turējušies pie tādas bezprātīgas cerības salmiņa. Bet kā tādu gribu motivēt?
Kolmane: Nu, var iedzīt cilvēku bezizejas situācijā, un tad gaidīt sacelšanos un heroismu.
Meļķis: Ir tāds stāsts par Krievijas prezidentu Putinu un žurku, kuru viņš pats reiz televīzijā stāstīja. Viņš bērnībā esot iedzinis žurku stūrī, un tā beigās esot nostājusies cīnīties pret viņu. Es gan nezinu, kādēļ viņš to stāstīja, jo, manuprāt, viņš no tā neko nav mācījies.
Kolmane: No šāda viedokļa varētu būt likumsakarīgi, ka varoņgars iet mazumā – jo tas ir blakus efekts tam, ka tiek paaugstināts dzīves līmenis. Viss, protams, ir jauki, bet jo augstāks ir dzīves līmenis, jo augstāka ir arī pašapmierinātība, un cilvēks ir gatavs ar daudz ko samierināties, lai nezaudētu to, kas viņam ir.
Meļķis: Vārdu sakot, laba dzīve nedod motivāciju heroismam.
Lauciņš: Es gan nedomāju, ka bezizejas situācijā cilvēks vienmēr un noteikti sakopo spēkus.
Kolmane: Es neteicu “vienmēr”.
Meļķis: Jā, tā viņa neteica, un tomēr heroisms laikam vairāk būs saistīts ar citu motivāciju, nevis ar kādiem sociāli ekonomiskiem apstākļiem. To jau saka visos laikos – ka ideāli iet mazumā. Tomēr, runājot par mūsdienām, man nāk prātā, šķiet, Klaiva Steipla Luisa teiktais, ka fantastikas un fantāzijas žanrs ir draudzīgs kristietībai, jo ticībai ļoti svarīga ir arī iztēles spēja, ko šis žanrs kultivē.
Lauciņš: Es nesūdzos par iztēles trūkumu, bet man tas kaut kā nesaistās kopā.
Kolmane: Es arī tam laikam nepiekrītu, jo kristietība tomēr prasa, lai cilvēks iztēli pakļauj un izslēdz. Starp citu, tāda prasība ir diezgan barga. Pietiek minēt tēlu aizliegumu Vecajā Derībā, daudznozīmīgo attieksmi vai pat nepatiku pret Dieva iemiesošanu jebkādā konkrētā veidolā viscaur vēsturē – kā to, kas pazemina ticības vērtību. Manuprāt, izteikti paradoksālas attiecības.
Meļķis: Jā, tieši paradoksālas, un pastāv divas pilnīgi atšķirīgas pieejas, kā domāt par Dievu – apofātiskā un katafātiskā teoloģija, kur viena noliedz jebkādu līdzību lietošanu un galu galā ieslīgst misticismā, kur tiešām iztēle un prāts tiek izslēgts. Bet tā otra pieeja domā līdzībās un salīdzinājumos, arī caur mākslu un literatūru. Luiss laikam gan piederēja tieši tai.
Lauciņš: Iztēle pati par sevi laikam gan ir vajadzīga…
Meļķis: Tā ir vajadzīga, vienkārši lai izdzīvotu. Cilvēkam ir vajadzīga kaut kāda spēja redzēt pāri vai cauri, piemēram, Kalvīša valdībai, lai nenošautos, kā Juris Cālītis teica janvāra numura intervijā. Lai dzīvotu ir vajadzīga iztēle, jo tā baro ticību nākotnei un dod spēku šodienai.
Lauciņš: (Pasmejas.) Es priekšniekus neapstrīdu, un Kalvītis man arī iznāk priekšnieks. Bet tā ļoti vispārināti es varētu teikt, ka kristietība jau nav teorija – tā ir prakse, darbība.
Meļķis: Protams, bet tā teorija vienkārši rodas līdz ar domāšanu, kas līdzīgi varas gredzenam piederas pie esamības fakta. Tas vienkārši notiek.
Kolmane: Hobitus gan varas, gan heroisma, gan iztēles sakarā jau arī var analizēt kā īpatnēju psiholoģisko tipu. Tie izgaismotie daži, kas ir mūsu varoņi, taču atšķiras no vidusmēra hobitiem. Piemēram, viņi vazājās apkārt, kas nesaskanēja ar hobitu labas uzvedības kodeksu. Bija arī veselas dīvaiņu dzimtas, melnās avis, disidenti, kas dzīvoja un rīkojās tā, kā nav pieņemts. Tas zināmā mērā sasaucas ar heroisma problēmu, kuras sakarā es gribēju pieminēt Elisdeira Makintaira lietoto jēdzienu “racionālais egoisms”. Vidusmēra cilvēks taču ir racionāls egoists. Kā Voldemārs sākumā teica – savu zemi, savu valsti sargāt. Pilnīgi normāli. Bet, ja visi cilvēki valstī būtu racionāli egoisti, valsts aizietu bojā. Valsts īstenībā var pastāvēt tikai tāpēc, ka pastāv iracionāli cilvēki. Vienos apstākļos tādi iracionāli cilvēki ir noziedznieki, nodokļu nemaksātāji un tā tālāk, bet citos apstākļos, bezizejā, briesmās, viņi ir ārkārtīgi nepieciešami. Kad racionāls egoists neriskē, atrodas tie, kas tomēr iet uz priekšu par spīti visam. Tādam kokteilim tomēr sabiedrībā ir jābūt. Ar hobitiem ir tas pats.
Lauciņš: Es laikam nedaudz oponēšu. Raugoties vēsturē, viens no mūsu tautas heroiskiem tēliem noteikti ir strēlnieki, un ir izplatīts viedoklis, ka daudzi strēlnieki bija kādreizējie Rīgas pašpuikas, kas savulaik kāvās, zaga un tamlīdzīgi. Tomēr, cik es esmu pētījis, juku brīžos arī šie latviešu strēlnieki kļuva nevaldāmi tāpat kā visi citi, bet pulkvedis Briedis tieši no tiem racionālajiem egoistiem izveidoja vienu vienību, kas bija kaujas spējīga un mobilizēja arī pārējos. Tādēļ es nepiekrītu, ka iracionālie cilvēki ir tie, kas virza visus pārējos.
Kolmane: Vai tad es tā teicu?
Lauciņš: Nē, kategoriski apgalvot nevar ne vienu, ne otru.
Meļķis: Atgriežoties pie Lielvaras gredzena, kas visiem tā vien prasās pirkstā, jāsaka, ka arī Tolkīna tēli ir tādi, kas prasās, lai pie tiem laiku pa laikam domās atgrieztos. Kas Tolkīnā ir tas, kas “paņem”.
Kolmane: Man personiski Tolkīna burvība ir viņa valodas burvība, valodas spēks, kas bieži vien netiek novērtēts. Tas, kādu gandarījumu spēj dot valoda, kur sakņojas nepieciešamība kaut ko sacīt un izrunāt. Arī par strēlniekiem runājot – cik svarīgs ir tas stāsts tieši tāds, kā mēs to formulējam. Un cik svarīgi ir tas, lai mēs katrs formulējam savas atmiņas. Nav taču viena vienīgā varianta kā to izdarīt. Galu galā, mēs katrs esam tas, ko par sevi esam izdomājuši un pieņēmuši par patiesu. Mēs lielā mērā esam valodas produkts, un Tolkīns uz tādām domām var uzvedināt.
Sildegs: Valoda tomēr ir arī kaut kas tāds, kas atbilst īstenībai.
Kolmane: Kādā ziņā? Kā mēs to varētu konstatēt?
Meļķis: Ja mēs pieņemam, ka tāds “es” vispār reāli ir, tad mums nākas pieņemt arī to, ka tas “es” spēj sevi reflektēt.
Sildegs: Un, kā Tolkīns apraksta tās attiecības, cīņas, situācijas, mēs to atpazīstam, mēs tajās atpazīstam sevi, savas cīņas un gājumu, un tas atbilst, tie vārdi nes realitāti.
Kolmane: Kas nebūt nav pretrunā ar to, ko es teicu.
Sildegs: Nē, pretrunā tas nav, tas tikai papildina, ir vēl viens skatījums.
Kolmane: Tas, ko tu sauc par “atpazīt sevi”, īstenībā ir – “tas, ko es par sevi esmu pieņēmis kā patiesu”.
Sildegs: Tomēr tie pieņēmumi nenāk no zila gaisa.
Kolmane: Tie formulēti vārdos, un nav nosakāms, tieši kāds vārdam “galds” sakars ar šo te priekšmetu mums priekšā.
Meļķis: Lūk, šeit mēs nonākam pie tās valodas rašanās teorijas, kas man patīk. Tā ir rodama Bībeles pirmajās divās nodaļās, un faktiski tur nekādas teorijas nav, tāds jautājums par valodu kā kaut ko problemātisku tur nemaz netiek uzsdots. Toties tur Dievs sūta dzīvniekus pie cilvēka, un viņš tos sauc vārdā – visu radību viņš nosauc īstos, piemērotos vārdos, kurus par patiesiem atzīst pats Radītājs. Dieva radītais cilvēks visam zināja vārdu, viņš visu pazina, viņa valoda bija atbilstīga pasaulei, realitātei. Protams, grēkā krišana bija katastrofa arī no valodniecības viedokļa, un līdz ar to viss apvērsās ar kājām gaisā. Kopš tā laika Karls Linnejs un citi dabas pētnieki sauc puķītes un zvaigznes faktiski jau savos vārdos, kuru saistība ar reālajiem objektiem tiešām ir ļoti nosacīta.
Sildegs: Kopš grēkā krišanas nav tās perfektās korespondences, atbilstības starp valodu un realitāti, tomēr kaut kāda atblāzma no sākotnējā jēdzīguma valodā ir. Es domāju, ka vārdi spēj komunicēt realitāti.
Kolmane: Līdz zināmai robežai.
Meļķis: Es tomēr vēl gribu pakavēties pie fantāzijas, kas, manuprāt, ir būtiska, lai atzītu ideālus par ideāliem. Arī ticības ideālus. Ja mēs gaužamies par laikabiedru ideālu trūkumu, tad interesanta parādība ir mūsdienu latviešu literatūrai problemātiskais fantastikas un fantāzijas žanrs, kam pēdējā laikā uzmanību ir pievērsis Ievas vadītais žurnāls “Karogs”. Kas ar to īsti ir?
Kolmane: Tā ir mīkla.
Meļķis: Vārdu sakot, latviešu autoriem ar fantāziju tā ir, kā ir. Un tie, kas fantazē, tam par varītēm grib piekārt pilnīgu nopietnības un pat zinātniskuma birku, kā tas redzams, piemēram, romānos par mūsu nacionālo vēsturi. Un tas jau vairs pat nav smieklīgi, bet kaut kā dīvaini. Kas tas ir? Ko tie rakstnieki un latvieši vispār konstruē?
Kolmane: Ar to grandiozo, fantastisko pasaules ainu, kur latvis ir pašā vidū? Nu, manuprāt, viņi tā ceļ savu pašapziņu. Īpatnēji, ka to pārsvarā dara vīrieši. Ja mēs šo faktu mēģinām interpretēt, tad jāsāk izskaidrot, kas ir vīrietis, un tad iebraucam vēl lielākā purvā. Problemātiska tēma pati par sevi. No otras puses, lielum lielais vairums latviešu lasītāju fantāziju un fantastiku uzskata par otršķirīgu, lētu lasāmvielu, kas pat īsti nav literatūra. Un tāda attieksme man atkal atgādina hobitu kāpostu un tupeņu domāšanu – ka vidusmēra latviešu lasītājs par savu pareizo lasīšanas priekšmetu un uzdevumu nezin kāpēc iedomājies kaut ko citu.
Meļķis: Bet kādēļ tie rakstītāji savas fantāzijas realizē vēsturē, nevis, teiksim, nākotnē?
Kolmane: Jo vēstures izklāstam ir būtiska papildvērtība, tas ļoti ceļ pašapziņu – tieši ar tādu mērķi tā vienmēr tiek pārrakstīta arvien no jauna. Protams, ir svarīgi, kas raksta, kas to saka. Smalki izsakoties, vēsture ir varas caurstrāvots diskurss.
Meļķis: Tomēr paturpināsim tēmu “vīrieši purvā”. Vai vīriešiem, jūsuprāt, ir lielāka nosliece uz ideāliem salīdzinājumā ar sievietēm?
Lauciņš: Manuprāt, mūsu armijas atjaunošanas darbā bija ļoti daudz vīriešu ar ideāliem. Viņi saņēma smieklīgu atalgojumu, bija bez apaviem, bez formām, bet ņēmās, rāvās, kārtoja, veidoja. Vai, piemēram, nesenais rallijs Barselona–Dakāra. Racionālais grauds tajā visā – būt kaut kur trīsdesmito vietu beigu daļā – ir visai mazs, tur ir tikai kaut kādi ideāli. Noslēgumā viens no latviešiem teica, ka viņam vienkārši ir prieks redzēt latviešu sportistu mašīnas pēc finiša Dakāras liedagā. Tas acīmredzot bija kaut kāds ideāls, ko viņš mēģināja sasniegt.
Kolmane: Es sargātos ieviest šādu robežšķirtni starp vīriešiem un sievietēm. Starp ideālistiskiem varoņiem ir, piemēram, arī Žanna d’Arka. Diez vai tur dzimums būtu noteicošais.
Meļķis: D’Arkas bija vizionāre, un viņas pašas laikā un vēlāk viņu Eiropā vairāk sauca par Žannu Ārprātīgo.
Kolmane: Skaidrs – iracionāliste. (Pasmejas.) Taču es nedomāju, ka Barselonas–Dakāras rallijs un tamlīdzīgas aktivitātes būtu skatāmas ideālu gaismā. Vai arī fakts, ka procentuāli vairāk vīriešu iet bojā nelaimes gadījumos. Tad jau drīzāk tas saistāms ar to, ka vīrieši ir vairāk tendēti sevi pakļaut riskam.
Meļķis: Ideāli ir riskanti.
Kolmane: Protams, saistība tur ir, tomēr es neteiktu, ka tas ir viens un tas pats.
Meļķis: “Gredzenu pavēlniekā” rūķi ir ļoti vīrišķīgi – tādi drukni, kašķīgi un industriāli.
Kolmane: Man šķiet, tur pat bija vieta šaubām, vai rūķiem maz ir tāds sieviešu dzimums.
Meļķis: Jā, un joks, bija tāds, ka esot gan, tikai rūķenēm arī esot maza bārdiņa, tādēļ viņas esot grūti atšķirt no večiem. Protams, par rūķiem jokot ir bīstami – viņi ir kauslīgi. Savukārt mūsu pārrunātajiem hobitiem, kuriem pilnīgi noteikti ir sievietes un sievas, bārda neaug vispār, toties viņiem ir vilniņa uz pēdu virspuses. Lūk, un tieši hobiti ir tie gredzena nesēji, kas spēj panest arī varas destruktīvo pusi un pasargāt no tās pasauli. Par rūķiem tātad nav ko šaubīties, bet mans jautājums ir – vai hobiti ar saviem kāpostiem un tupeņiem prātā ir vīrišķīgi? Kas, smalki sakot, ir vīrišķība hobitoloģijas diskursā?
Lauciņš: Pirmām kārtām ir jāsāk ar to, ka vīrišķība nav raksturīga tikai vīriešiem. Un ne tikai acīmredzami maskulīnie, tas ir, vīrišķā dzimuma, rūķi, bet arī hobiti parāda vīrišķību – īstajā reizē. Ir kaut kāds brīdis, kad viņiem ir jāpārkāpj sev pāri, kad ir jāsaprot, ka viņš nevar to gredzenu vienkārši iemest upē.
Kolmane: Es domāju, ka hobitu izpratnē ar vīrišķību ir diezgan vienkārši. Vīrišķīgs tur ir tas, kas par spīti visam pilda savu pienākumu, dara, kas ir jādara. Tādā ziņā Gollums nav vīrišķīgs, jo nepilda pienākumu. Lai gan viņam stāstā ir ārkārtīgi svarīga loma, tomēr nevar teikt: paldies tev, ka tu tāds esi, ka tu mums palīdzēji un tā. Jo viņš atšķirībā no hobitiem nav pats savas rīcības noteicējs jeb aģents. Manā izpratnē vīrišķība kā drosme kopā ar atbildības, pienākuma sajūtu ir klasiska, mūžīga vērtība, ko Tolkīns pats, būdams diezgan konservatīvs, ir savā dabā ielicis. Protams, tas arī mūs uzrunā un noteikti uzrunās vēl labu laiku.
Lauciņš: Katrā ziņā šis darbs ir mudinošs, tāds, kas morāli palīdz tomēr izvēlēties pareizo, lietderīgo ceļu. Un kā tāds tas arī ir iesakāms cilvēkiem.
Kolmane: Kaut gan tas pareizais ceļš šajā gadījumā ir: pildi savu pienākumu. Atliek vien tikt skaidrībā, kāds tas ir.
Meļķis: Nu reiz ir jābeidz, citādi mēs sāksim moralizēt. Paldies visiem par vīrišķību; tas nebija viegli – atrast daudzmaz piemērotu tikšanās brīdi, un gan jau šis tas tā vārdā ir ticis upurēts.