Muļķu kuģis liesmās, Hieronymus BOSCH, ap. 1500, Akademie der bildenden Künste, Vienna, © Web Gallery of Art
Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos. (2. Kor. 11:19)
Viltus sludinātājiem arvien veicas – visi panes un pacieš viņu neprātu; arī tad, kad ļaudis sajūt un saprot, ka šie sludinātāji ir nekrietni āksti, tas tomēr viņiem tiek piedots un tie tiek sveikā cauri. Turpretī īstiem skolotājiem nekas nevar tikt piedots – ikviens uzmanīgi vēro viņu vārdus un darbus, raudzīdams pieķert viņus kādā pārkāpumā, un, kur vien ir kaut skabarga pat tikai pēc ārējā izskata, tā tūlīt tiek padarīta par baļķi. Te vairs nav pacietības, ir vienīgi tiesāšana, lāsti un nicinājums. Tādēļ sludināšana ir nepatīkams amats. Kurš nespēj uzlūkot tikai Dieva godu un sava tuvākā labumu, tas nevar šai amatā palikt. Sludinātājam jāstrādā, godu un labumu atstājot citiem, kā algu saņemot ciešanas un izsmieklu. Tas nozīmē – mīlēt, nevis – baudīt, un tomēr – nebīties darba. Miesa un asinis to nespēj, tas jāpaveic Dieva Garam.