Stāsts par diskusijām starp baznīctēviem Sv.Augustīnu un Sv.Hieronīmu
Sv. Hieronīms un Sv. Augustīns, Carlo CRIVELLI, 1490, Gallerie dell’Accademia, Venice, © Web Gallery of Art
Vai ir iespējams saprātīgi diskutēt un strīdēties baznīcā, kad iesaistīti kristīgās mācības jautājumi? Vai ir iespējams šādos strīdos saglabāt draudzīgas attiecības? Vai iespējams, ka kristieši izlabo viens otra kļūdas un maldīgus uzskatus, saglabājot savstarpēju mīlestību? No savas pieredzes zinām, cik ļoti smagi un sāpīgi ir šādi strīdi. Skaidrs, ka diskusijas ir ļoti delikāta lieta, kur iesaistītas cilvēka jūtas, emocijas un pašcieņa, ko aizvainot ir ļoti viegli, bet nomierināt – ļoti grūti.
Tomēr uzdot šos jautājumus ir ārkārtīgi būtiski, jo bez diskusijām un savstarpējas kļūdu labošanas šai maldu pilnā pasaulē mēs nekādi nevaram iztikt. Dievs ir aicinājis mūs: turēties pie Dieva vārda patiesības un vairīties no maldiem. Labi zināmas ir Bībeles vietas, kur Kristus un apustuļi mūs mudina stāvēt patiesībā, nožēlot grēkus un maldus, sargāties no viltus praviešiem un viņu maldināšanas. Cīņa par patiesību ir svarīga kristietības daļa, un mums nevajadzētu no tās atteikties tāpēc vien, ka apkārtējā grēcīgā pasaule mūs kaunina par tolerances un mīlestības trūkumu.
Domstarpības mēdz būt ļoti sāpīgas, īpaši jau kristiešu starpā. Teoloģiskās atšķirības var novest pie karstiem un nebeidzamiem strīdien, kas bieži vien, šķiet, nedod gaidītos rezultātus. Kādreiz tas rada aizvainojumu un pat sirdssāpes. Sāk izpausties personu raksturi un cilvēciskās emocijas, viss kļūst arvien skarbāk. Nereti diskusijas nonāk strupceļā. Bet, lai kā tas arī būtu, tomēr – “strīdos dzimst patiesība” un bez savstarpējas domapmaiņas mēs nekādi neiztiksim, arī kristīgā baznīcā ne.
Lai nopietnāk iedziļinātos šais jautājumos, vēlos jums piedāvāt ieskatu kādā ļoti zīmīgā kristīgās mācības diskusijā, kas risinājās no apmēram no 394. gada līdz 405. gadam starp slavenajiem baznīcas tēviem Augustīnu (354–430) un Hieronīmu (apm.340–420). Abi divi ir atstājuši lielu un paliekamu garīgu mantojumu. Tāpat līdz pat šai pašai dienai viņi abi tiek uzskatīti un citēti kā autoritātes un vērā ņemami Svēto Rakstu skaidrotāji.
Tomēr arī šiem izcilajiem vīriem gadījās domstarpības, un viņu starpā izveidojās visai nopietna plaisa. Lielās ģeogrāfiskās distances dēļ tiem nebija iespēja tikties un izrunāties, tāpēc domu apmaiņa notika ar vēstuļu starpniecību. Uzreiz jāsaka, ka te notika kas vairāk par vienkāršām “vārdu kaujām”. Tāpat nevajadzētu uzskatīt, ka tā bija vienīgi lielu un spēcīgu personību sadursme. Jo jautājums būtībā bija par dziļām kristīgām patiesībām, par ticības vienotību un līdz ar to arī – baznīcas vienotību. Ļoti spilgti to savā rakstā (Sing us a Palinode: The Contraversy between Augustine and Jerome over the Meaning of Galatians 2:11–14) atklāj teologs Ričards Krēmers, kas ir šī raksta pamatā.
Strīdus ābols
394. gadā Augustīns bija četrdesmit gadus vecs. Apmēram trīs gadus viņš jau kalpoja kā mācītājs, taču šai laikā viņš jau bija paspējis sarakstīt vairāk par 20 dažāda apjoma darbiem, kuros bija skaidri apjaušams viņa Dieva doto talantu spožums. Augustīns šajā laikā vadīja klosteri Hippo pilsētā, turklāt arī palīdzēja bīskapam Valeriusam viņa sprediķošanas pienākumos.
Kā jau minēju, Hieronīmu viņš sastapis nebija, taču viņa rokās nonāca Hieronīma 387./388.g. sarakstītais Komentārs par Vēstuli galatiešiem. Tur Augustīns bija izlasījis rindas, kas nedeva viņam mieru. Arī pats viņš gatavojās rakstīt komentāru par šo vēstuli, kas, saprotams, izskaidro viņa īpašo interesi par apšaubāmajām rindām Hieronīma komentārā.
Tajās Hieronīms izklāsta labi pazīstamo gadījumu, kurš aprakstīts Vēstulē galatiešiem 2:11–14. – Pāvils Antiohijā bija izteicis pārmetumu apustulim Pēterim, ka viņš nošķīries no pagānu kristiešiem un nav ēdis kopā ar tiem, bīdamies, ko par viņu padomās jūdu kristieši. Īpaši peļama Pētera rīcība bija tādēļ, ka iepriekš viņš bija sēdējis un ēdis kopā ar pagāniem, taču pēc tam izbijies no jūdu reakcijas.
Savā darbā Hieronīms apgalvo, ka tas viss ticis speciāli sarīkots, ka Pāvils ar Pēteri to iepriekš bija sarunājuši, lai jūdu kristieši pie tā neapgrēcinātos. Hieronīms raksta, ka Pēteris esot baidījies nevis sevis, bet jūdu dēļ. Viņš domājis: “..ja notiktu tik pēkšņa pārmaiņa iepretim viņa agrākajam dzīvesveidam, viņi apgrēcinātos un vairs neticētu Krustam.”
Taču viņa rīcība tikusi pārprasta, tāpēc ticis izplānots publisks pārmetums visu to klātesošo dēļ, kas vēroja šos notikumus. Pāvils esot tikai “izlicies”, ka izsaka pārmetumu Pēterim, lai citi nāktu pie pareizās izpratnes, ka senie jūdu ēšanas likumi vairs nav saistoši. Tādējādi ir saprotama viņa uzvedība, un šis skaidrojums palīdz atbildēt arī ķecerim Porfīrijam, kas uzskatīja, ka pārmetums bijis īsts. Tāda bija Hieronīma pārliecība.
Pirmā Augustīna vēstule
Sv. Augustīns savā cellē, Sandro BOTTICELLI, 1494, Galleria degli Uffizi, Florence © Web Gallery of Art
Augustīnam šāds domu gājiens šķita gaužām aplams, un tas nolēma savas bažas izklāstīt Hieronīmam 394. gadā rakstītā vēstulē. Vēstule ir rakstīta ļoti draudzīgā un labvēlīgā tonī. Augustīns iesāk vēstuli, sacīdams, ka, lai arī viņi nekad nav tikušies, tomēr viņš jūtas tā, it kā Hieronīms caur viņa rakstiem un cilvēku stāstiem būtu viņam mazliet pazīstams.
Ir skaidri jūtams, ka Augustīns vēlas nodibināt patiesi draudzīgas attiecības. Vēstulē viņš lūdz, lai Hieronīms dod savu vērtējumu viņa sarakstītajiem darbiem, ko tas sūta līdz ar vēstuli. Bez uztraukuma par iespējamo kritiku, Augustīns lūdz Hieronīmam “izturēties pret tiem ar vaļsirdīgu un brālīgu bardzību, ..jo dziedinošs kritiķis mīl mani vairāk nekā glaimotājs, kas ar glaimu eļļu svaida manu galvu.”
Tieši šādā kontekstā viņš izklāsta savas bažas par Gal. 2:11–14 skaidrojumu, ko viņš atradis grāmatā, kas piedēvēta Hieronīmam. Viņš pat jautā, vai nav iespējams, ka šo komentāru ir sarakstījis cits autors.
Augustīns raksta, ka Hieronīmam bijuši labi nolūki, aizstāvot Pētera rīcību, tomēr tas nozīmētu, ka – apustulis Pāvils ir melojis, sarakstīdams Vēstules galatiešiem 2. nodaļu. Augustīnam bija skaidrs: ja Pāvils ar Pēteri izgudroja un izspēlēja šo situāciju, tā bija vistīrākā maldināšana. Taču ļaunākais šai gadījumā būtu tas, ka tad arī Svētos Rakstus varētu apsūdzēt maldināšanā. Apzināti vai neapzināti Hieronīms bija paudis nostāju, ka Svētie Raksti var kļūdīties un maldināt, un šāda nostāja Augustīnam bija pilnīgi neiedomājama un nepieņemama.
Augustīns labi saprata, proti – pat pieļaujot, ka skaidram Rakstu tekstam varētu būt kāda apslēpta, “maldinoša” jēga un nozīme, – tas radītu ļoti smagas problēmas visas Bībeles izpratnē: “Pat ja reizi mēs pieļaujam, ka šai pašā augstākajā autoritātē (Bībelē) ir atrodami kaut tik vieni diplomātiski meli, tad no šīm grāmatām nekas vairs nepaliks pāri. Jo, kad vien kāds atradīs ko grūti īstenojamu vai maz ticamu, tas sekos šim bīstamajam precedentam un izskaidros to kā melīgu autora ideju vai rīcību.” Augustīns bija pārliecināts, ka šādi tiek apdraudēta visas Bībeles patiesība un uzticamība, un līdz ar to – arī mūsu ticība.
Augustīns noslēdza vēstuli, izsakot cerību, ka Hieronīms neuzskatīs viņu par pārāk “uzbāzīgu un pārdrošu”, bet viņa kritiku ņems par labu. Tātad savu domu Augustīns bija izteicis skaidri. Šie jautājumi viņam šķita ārkārtīgi būtiski. Ja Bībeles skaidrošanā tiek pieļauti šādi “pieklājīgie meli” , tad – kā gan Svētos Rakstus vispār var ņemt nopietni un ar kādu metodi skaidrot? Tas nozīmētu, ka ikviens Bībeles skaidrotājs būtu pamests pilnīgi viens, bez stingra pamata, cilvēciskās subjektivitātes jūrā. Tādu katastrofu nedrīkstēja pieļaut!
Vēstules dīvainais liktenis
Vēstulē viņš piemin vēstnesi vārdā Profuturuss, kam vēstule bija jānogādā pie adresāta. Augustīns cerēja, ka Profuturuss gūs svētību, ciemojoties pie Hieronīma, un stiprināsies ticībā no “draudzīgajām un svētīgajām sarunām” ar Hieronīmu. Un Profuturuss devās ceļā.
Kā vēlāk izrādījās, sasniegt Palestīnu, kur tolaik mitinājās Hieronīms, viņam tā arī neizdevās, bet vēstule palika pie viņa. Drīz pēc tam viņš tika iecelts par Cirtas bīskapu. Bet pēc neilga laika nomira. Galu galā vēstule nonāca pie cilvēkiem, kuri to pārrakstīja un izplatīja Āfrikā un citviet, protams, bez Augustīna ziņas un piekrišanas.
Tas bija gaužām neveiksmīgs notikumu pavērsiens, ja ņem vērā to, ka Augustīns centās risināt ļoti delikātu un privātu lietu. Baumas, protams, agri vai vēlu nonāca līdz Hieronīmam, ka Augustīns esot sācis rakstīt pret viņu. Taču Hieronīmam nebija pieejama nedz vēstule, nedz Profuturuss, kas spētu izskaidrot tās saturu. Vēl vairāk visu sarežģīja tas, ka arī otrā vēstule, ko Augustīns sarakstīja pēc diviem gadiem par šo pašu tematu, bija gājusi zudībā.
Ap 397. gadu Augustīns jau zināja, ka pirmā vēstule nebija sasniegusi Hieronīmu, tāpēc viņš rakstīja otru, kurā būtībā atkārtoja tās pašas domas par apšaubāmo skaidrojumu no Vēstules galatiešiem. Šo vēstuli viņš beidz ar lūgumu: “Tātad es Tevi lūdzu, .. izlabo un izvērtē no jauna savu darbu. “Dziedi mums palinodi,” kā to mēdz sacīt pie grieķiem.” Proti – tā Augustīns lūdz Hieronīmu atsaukt un mainīt viņa komentārā izteiktās domas.
Kādi bija šīs ziņas aizkavēšanās iemesli? Vēstule tika sūtīta ar vēstnesi, kam vārds bija Pāvils. Neticami, bet arī šī vēstule ceļā pazuda. Acīmredzot, Pāvils bija nobijies no jūras kuģojuma draudiem. Un bez Augustīna ziņas viņš savus plānus mainīja. Ierazdamies Itālijā, Pāvils lēma tālāk nedoties. Vai aiz bezrūpības vai ar nolūku, viņš bija ļāvis šai vēstulei nonākt svešās, aplamās rokās. Vēstuli pārrakstīja un kopijas izplatījās Itālijā. Un tā vien šķiet, ka visa pasaule nu jau zināja, ka Augustīnam radušās problēmas ar Hieronīma komentāru. Visa pasaule zināja, izņemot pašu Hieronīmu.
Nākamo deviņu, desmit gadu laikā Augustīns veltīgi gaidīja Hieronīma atbildi uz vēstulēm, kas nebija sasniegušas galamērķi. Šķiet, ka tikai 404. gadā Hieronīma rokās nonāca abas šīs vēstules, kas izsūtītas pirms daudziem gadiem.
Vēl jāpiemin maza piezīme, ko Augustīns pievienoja kāda Alpiusa rakstītajai vēstulei, kas tapa starp 395. un 397. gadu. Uz šo vēstuli Hieronīms atbildēja, tomēr šīs vēstules diemžēl nav saglabājušās. Ap šo pašu laiku Hieronīms Augustīnam rakstīja vēl vienu vēstuli, ko Augustīnam nogādāja diakons Presidiuss, un šī vēstule bijusi ļoti draudzīga. Tajā nav ne vēsts no kontraverses vai konflikta.
Vēstules beidzas ar sirsnīgu piezīmi: “Lai Kristus, mūsu visvarenais Dievs, mūs allaž piemin un sargā, mūžīgi godājamais svētais kungs un svētais tēvs.” Acīmredzami arī Hieronīms rūpējās par labām un draudzīgām attiecībām, tomēr mēs zinām, ka Augustīns gaidīja ko vairāk – kad beidzot sāksies nopietna teoloģiska diskusija par būtiskiem Bībeles skaidrošanas jautājumiem?
Hieronīma atbilde
Sv. Hieronīms, Lionello SPADA, 1610, Galleria Nazionale d’Arte Antica, Rome, © Web Gallery of Art
Beidzot 399. gadā Adrijas salā otrā Augustīna vēstule nonāca diakona Sisinniusa rokās, kurš izrādījās Hieronīma draugs. Viņš nogādāja vēstuli Palestīnā un atdeva Hieronīmam. Tikai 402. gadā Augustīns saņēma ziņas, ka viņa vēstule ir sasniegusi adresātu. Tad viņš rakstīja vēl vienu vēstuli, mudinot un lūdzot atbildi.
Šajā vēstulē viņš rakstīja, ka labi zina, ka Hieronīms ir dzirdējis baumas, kas izplatījušās par viņa it kā sarakstīto “grāmatu” pret Hieronīmu, ko viņš esot aizsūtījis uz Romu. “Tu zini, ka tā nav taisnība,” raksta Augustīns, “es piesaucu Dievu kā liecinieku, ka es to neesmu darījis.”
No otras puses, viņš apliecina, ka līdz šim kādos no viņa rakstiem varētu būt ieviesušās “iespējamas frāzes”, kas atšķirīgi atspoguļo Hieronīma uzskatus, tomēr Augustīns nekad nav vēlējies izdarīt nekādus personiskus uzbrukumus. Viņš lūdza Hieronīmam nevairīties arī no kritiskām piezīmēm par viņa darbiem: “Es lūdzu un prasu, lai Tu tiešām to darītu, un es priecāšos par Tavu atbalstu un labprāt labošu savas kļūdas.”
Uz šo vēstuli, kas zīmīgā kārtā bez problēmām sasniedza Hieronīmu, tika sniegta nekavējoša atbilde. Hieronīms bija gatavs atzīt, ka bija redzējis vēstuli, kas mudina viņu “dziedāt palinodi”, bet viņš šaubījies, vai tā tiešām nākusi no paša Augustīna. Vienlaikus viņa draugs Paulass bija smagi slimis, un tas licis viņam pilnībā piemirst par šo lietu. “Ja vēstule ir Tava, raksti atklāti un atsūti precīzu kopiju, lai es varētu iesaistīties diskusijā par Svētajiem Rakstiem bez personiskām emocijām,” raksta Hieronīms.
Tomēr ir skaidrs, ka šai brīdī Hieronīms jau vairs nespēja izvairīties no personiskām emocijām. No vēstules var nojaust viņa dusmas un aizvainojumu, taču vienlaikus viņš cerēja, ka viņu starpā izveidosies siltākas un labākas attiecības: “Es diktēju šo vēstuli ar skumjām. Kā es vēlētos, kaut būtu varējis pelnīti Tevi apskaut, un kaut mēs varētu kaut ko saņemt vai dot viens otram savstarpējās diskusijās.”
Hieronīms uzrakstīja atbildi, kurā vērsās pie Augustīna, taču viņa jautājumu atstāj bez ievērības. Iekams vēstule sasniedza adresātu, Augustīns jau bija sarakstījis citu un klāt pielicis pirmās vēstules kopiju. Šai vēstulē Augustīns vaicā, kāpēc Hieronīms nav atbildējis uz iepriekšējām divām. Taču pirms šīs vēstules saņemšanas viņš saņēma vēl vienu vēstuli no Augustīna, kas diemžēl nav saglabājusies.
“Tu man sūti daudzas vēstules,” dusmās raksta Hieronīms. Viņaprāt, Augustīns ir gājis par tālu, un draudzība viņu starpā ir nopietni apdraudēta: “Tu moki vecu vīru; klusējošam liec runāt; šķiet, Tu izrādies ar savu gudrību.” Liekas, ka Hieronīms šajā brīdī ir bijis ļoti sadusmots!
Arī Augustīna pacietība pamazām sāk izsīkt. Savā nākamajā vēstulē tas lūdz Hieronīmam piedošanu, ja viņu kā aizvainojis. Un piebilst, ka arī viņš būtu ļoti sāpināts, ja Hieronīms turpinās klusēt par kļūdām, ko, iespējams, pats pieļāvis. Viņš pazemīgi lūdz viņu abu dēļ, lai Hieronīms sniedz skaidru atbildi, jo visa šī lieta bija pārlieku ieilgusi.
Augustīns raksta izmisuma pilnus vārdus: “Redzi, ko zeme un jūra dara, fiziski izšķirot mūs vienu no otra! Ja es būtu vēstule, kuru Tu lasi, tad Tu man pastāstītu, ko es vaicāju; taču pašreizējā lietu stāvoklī (es lūdzu) – kad Tu atrakstīsi? Kad sūtīsi man atbildi? Kad tā ieradīsies? Kad es to saņemšu?”
Iespējams, tas ir viens no dramatiskākajiem mirkļiem kristīgās korespondences vēsturē! No Augustīna redzes viedokļa, ja Hieronīms bija kļūdījies savā skaidrojumā par Vēstules galatiešiem tekstu, viņam tas jāatzīst. Savukārt – ja viņš pats kļūdījies, tad vēlējās to saprast un laboties. Nespēja atšķetināt šo jautājumu bija kļuvusi par nopietnu problēmu.
Viņi abi bija iesaistījušies drāmā, kas pavadījusi baznīcu kopš tās pašiem pirmsākumiem. Savstarpēja kļūdu labošana un kristīga piedošana allaž bijusi un ir ļoti grūta un sāpīga.
Augustīns to sirsnīgi vēlējās un pēc tā tiecās. Gandrīz neticamā kārtā – šai brīdī Hieronīms beidzot bija gatavs bez liekām atrunām diskutēt par visiem jautājumiem, ko Augustīnam bija uzdevis. Faktiski viņa atbilde jau bija ceļā, – vienlaikus ar Augustīna vēstuli.
Hieronīma argumenti
Sv. Hieronīms, CARAVAGGIO, 1606, Galleria Borghese, Rome, © Web Gallery of Art
Atbildot uz Augustīna jautājumiem, Hieronīms vispirms lūdz viņu paturēt prātā, ka viņš nav ieviesis kādu jaunu skaidrojumu, bet pirms viņa šo tekstu līdzīgi skaidrojušas tādas autoritātes kā – Origens, Didimus, Laodiķejas Apolinārijs un daudzi citi. Turklāt Hieronīms raksta, ka ikvienam, kas apstrīd šādu skaidrojumu, ir jāparāda – kā Pāvils varējis pārmest Pēterim to, ko arī pats darījis? Vai Pāvils nemudināja Timoteju veikt apgraizīšanu, lai izvairītos no jūdu kristiešu apgrēcināšanas? Vai viņam Antiohijas brāļi rūpēja mazāk?
Vēl viens svarīgs arguments, kāpēc Hieronīms turējās pie šī skaidrojuma, bija: ka tā bijusi vienīgā īstenā aizstāvība pret “Porfīrija zaimiem, kurš apsūdzējis Pāvilu necieņā, uzdrīkstoties pārmest Pēterim, visu apustuļu Princim, un izsakot pretenzijas tieši viņam sejā”. Hieronīms uzstāja, ka apustulis Pāvils nekad nebūtu vēlējies izrādīt necieņu citiem apustuļiem.
Tādēļ, viņaprāt, atlika viens izskaidrojums: Pāvils tikai izlikās, ka norāj Pēteri. Tie abi noteikti iepriekš bija sarunājuši, – nevis Pētera dēļ, bet citu klātesošo dēļ. Šis notikums esot bijis sarīkots un izspēlēts, tāpēc Porfīrijam nedrīkstot būt taisnība. Hieronīms apgalvoja, ka tas neattaisno maldināšanu, bet “tas bija godīgs lietu izkārtojums, kas apliecināja apustuļu gudrību un vienlaikus apvaldīja Porfīrija neprātīgos zaimus”.
Vēstules beigās Hieronīms saka, ka patiesībā viņš nesaskata lielu atšķirību starp Augustīna un viņa pārliecību. Abi taču piekrita, ka gan Pēteris, gan Pāvils dažkārt šķita dzīvojam jūdu likumu ietvaros. Hieronīms sacīja: tas ticis darīts “baiļu dēļ no jūdu kristiešiem”, savukārt Augustīns uzstāja, ka tas bija “laipnības un labvēlības dēļ”. Bet galu galā – kāda starpība? “Ar to man pietiek,” saka Hieronīms, “kamēr vien tie izlikās par to, kas viņi nav, vai nu baiļu vai labvēlības dēļ.”
Tāpēc viņš lūdz Augustīnam: “Es lūdzu Tevi atkal un atkal, piedod šīs manas nelielās debates, un ja esmu pārkāpis kādas robežas, vaino pats sevi, ka spiedi man atbildēt.. Un nepaliec domās, ka esmu melu meistars, jo arī es sekoju Kristum, kas saka: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība.” Kā cilvēks, kas mīl patiesību, es nevaru zemoties apakš nepatiesības jūga. Un netracini pret mani neizglītotu ļaužu barus, kas ciena Tevi kā bīskapu un pieņem Tevi ar priestera godu, kad Tu sludini baznīcā, savukārt es, vecs un vājš vīrs, kas dzīvoju savu dzīvi mazpazīstamā lauku klosterī, neliekos tiem necik noderīgs.”
Hieronīms šai vēstulē cenšas darīt visu iespējamo, lai pabeigtu un darītu galu šai diskusijai bez palinodes dziedāšanas. Būtībā viņš paliek pie sava un sniedz tos pašus argumentus, ko minējis komentārā. Vienīgi viņš vēl apstiprina, ka aiz viņa stāv ļoti daudzas autoritātes. Un neredz iemeslu, kāpēc viņu varētu apvainot par Rakstu apšaubīšanu un bīstamu skaidrošanas metodi.
Attiecībā uz morālo argumentu par meliem, ko pārmeta Augustīns, viņš neredzēja atšķirību starp (viņa versijā mācīto) izlikšanos Antiohijā un Pāvila pielāgošanos jūdiem citos gadījumos. Hieronīms nepavisam nevēlējās turpināt bezjēdzīgu strīdēšanos, kas tikai kaitēja viņam un arī pašam Augustīnam. Viņš sāka raizēties par konflikta sekām, kas atstātu nevēlamu ietekmi gan uz baznīcas vienotību, gan uz viņa reputāciju. Taču skaidrs bija viens – viņš uzskatīja, ka atšķirības viņu starpā ir pārāk triviālas un nenozīmīgas.
Augustīna atbilde
Sv. Augustīns, Sandro BOTTICELLI, 1480, Ognissanti, Florence, © Web Gallery of Art
Tagad bija Augustīna kārta. Kamēr viņš grasījās atbildēt, pienāca vēl viena Hieronīma vēstule. Acīmredzot Hieronīms beidzot bija saņēmis sirsnīgo vēstuli ar Augustīna lūgumu pēc piedošanas, kā arī viņa izmisīgajiem saucieniem pēc atbildes. Šķiet, Hieronīmu šī vēstule tik ļoti aizkustināja, ka viņš pat sāka nožēlot dažas lietas, ko bija rakstījis. Tāpēc viņš lūdz piedošanu par savu “neuzticību, šaubām”, ko paudis iepriekšējā vēstulē. Viņš aicina uz “brālīgu saprašanos,” un turpina: “sūtīsim viens otram vēstules pilnas ar labvēlību, nevis ar jautājumiem.. Un tāpat, ja Tev tīk, spēlēsimies kopā Svēto Rakstu laukā, nesāpinot viens otru.”
Kad Augustīns rakstīja savu nākamo vēstuli, viņa rokās jau bija abas Hieronīma sūtītās vēstules. Viņš gan no sirds vēlējās pildīt Hieronīma lūgumu un izvairīties no daudzajiem jautājumiem, tomēr arī viņš nevarēja atstāt bez ievērības minētos argumentus. Risinādams šo lietu pēc būtības, viņš vienlaikus arī centās atrast veidu, kā uzlabot attiecības ar Hieronīmu – lai viņiem būtu tādas attiecības, ka varētu ne tikai uzklausīt savstarpēju kritiku, bet arī no šādas kritikas gūt svētību un attiecības nostiprināt.
Augustīns savu nākamo vēstuli iesāk, izsakot cerību, ka Hieronīms ir viņam piedevis. Jo tas viņam patiešām ir ļoti svarīgi, un tāpēc viņš lūdz Hieronīmu pasludināt un izteikt šo piedošanu, ja tāda dāvāta, skaidros un vienkāršos vārdos. Tālāk viņš atsaucas uz aicinājumu “spēlēties kopā Svēto Rakstu laukā”.
Augustīns raksta, ka labi saprot viņa aicinājumu, ņemot vērā viņa “dotības šajā laukā”, taču vienlaikus vēlas no Hieronīma ko vairāk: “..lai šajos lielajos un svarīgajos jautājumos ar savām dotībām, vai drīzāk Svētā Gara vadībā, Tu palīdzētu man ne tik daudz spēlēties šai laukā, cik – rāpties augšup Svēto Rakstu kalnā.” Atšķirība abu lietotajos tēlos ir patiešām ievērojama! Augustīns vēlas – rāpties augšup, savukārt Hieronīms – spēlēties. Hieronīmam tas ir lauks, savukārt Augustīnam – kalns.
Turklāt, atbildot uz Hieronīma neuzmanīgo piezīmi, pielīdzinot Bībeles skaidrošanu visu pārējo grāmatu skaidrošanai, Augustīns uzstāj, ka Bībele ir ne ar ko citu nesalīdzināma, jo ir vienīgā nekļūdīgā autoritāte, kas ir pārāka par visām pārējām autoritātēm, tai skaitā – svētiem vīriem un baznīcas tradīcijai. Bībele ir vienīgā skaidrā, nemaldīgā patiesība, pie kuras cilvēkiem jāturas.
Pēc tam Augustīns ķeras pie Hieronīma apgalvojuma, ka Pāvila pārmetumi Pēterim Antiohijā ir kas neiedomājams. Hieronīms bija apgalvojis, ka labāk ir ticēt tam, ka Pāvils rakstījis ko nepatiesu, nekā tam, ka Pēteris rīkojies nepareizi un negodīgi.
“Ja tas tā būtu,” bilst Augustīns, “tad jau varētu sacīt kaut ko pavisam atbaidošu, proti – drīzāk ticēsim, ka evaņģēlijs melo, nekā tam, ka Pēteris noliedza Kristu..” Augustīns to uzskatīja par ļoti svarīgu jautājumu, ko jau iepriekš bija apskatījis darbā pret manihejiem. Vai apšaubīsim Svēto Rakstu patiesību, lai aizstāvētu tās varoņu labo slavu? Augustīns uz to atbild ar pārliecinošu: “Nē.”
Pārpratuma būtība
Tālāk viņš atbild uz Hieronīma argumentu, ka Pāvils nebūtu varējis koriģēt Pēteri par ko tādu, ko pats bija darījis. Augustīns saka: “Es tagad nejautāju, ko viņš darīja, es jautāju, ko viņš rakstīja.” – Pat ja Pāvils kaut reizi būtu vainīgs šādā lietā, arī tas viņu nekavētu koriģēt Pētera rīcību!
Augustīns piemin Timoteja apgraizīšanu un apgalvo, ka tā nebūt nebija tāda pati situācija. Timotejs to izdarīja labprātīgi. Turklāt līdzīgās situācijās, kur Pāvils ievēroja bauslību, viņš darīja to no brīva prāta, kā arī – lai parādītu, ka Dieva iepriekš pavēlētās lietas nav ķecerīgas vai aplamas. Tomēr Pāvils nevienā vietā neapgalvo, ka Vecās Derības iedibinājumu, kas piepildīti Kristū, būtu jāuzspiež jūdu vai pagānu kristiešiem – kā glābšanai nepieciešami.
Augustīns gan atzīst, ka viņam vajadzējis jau iepriekš paskaidrot, ka Pāvila kalpošanā bija pienācis brīdis, kad bauslības iedibinājumu turpināšanu tas uzskatīja par nevēlamu. Pēc Vasarsvētkiem bija zināms pārejas periods. Apustuļu darbi liecina, ka šī pārēja bijusi pakāpeniska, nevis pēkšņa: “Pamazām un pakāpeniski ar Kristus žēlastības sludināšanu ..visām šīm [Vecās Derības] ēnas darbībām bija jābeidzas.”
Šo pāreju Augustīns salīdzina ar bērēm. Pagājušām lietām bija jāizrāda līdzīga cieņa kā, piemēram, mīļotā cilvēka mirušajam ķermenim. Taču, kad apglabāšana ir pabeigta, sērošanas laiks izbeidzas. Ja nu kāds kristietis tagad vēlētos šos iedibinājumus paturēt, tas vairs nebūtu “godbijīgs bēru viesis un zārka nesējs, bet negants kapa apgānītājs, kas uzrok mirušā pelnus”.
Atspēkodams Hieronīma iebildumus, Augustīns apliecina, ka būtībā nav mainījis savas domas par incidentu Antiohijā, paliekot pie pārliecības, ka Pēteris ir kļūdījies, pavēlēdams Antiohijas pagāniem dzīvot kā jūdiem. Un taisnība bijusi Pāvilam, kad tas pārmetis Pēterim. Jo visi notikumi ir risinājušies taisni tā, kā tie atspoguļoti Vēstulē galatiešiem. Augustīns uzskata, ka, lai attaisnotu Pētera rīcību vai apslēptu Pāvila pārmetumu, “izlikšanās” teorija nav nepieciešama.
Turklāt nekāds ļaunums nenotiktu, ja pieļautu, ka “apustuļu princis” ir kļūdījies un ticis izlabots. Ja Hieronīmam patiesi tik ļoti rūp Pētera gods un cieņa, tad lai viņš labāk ievēro, ar kādu rūpību un labprātību Pēteris savu kļūdu laboja, atstādams mums visiem “dārgu un svētu priekšzīmi”. Tā būtu vislabākā atbilde Porfīrijam, – nevis apgalvot, ka Pēteris un Pāvils to darījuši izlikdamies.
Uz argumentu, ka Hieronīma domas šai sakarā sakrīt ar lielāko daļu teologu, bet Augustīns savās domās ir viens pats, viņš atgādina Hieronīmam, ka Apolinārijs nesen ir aizgājis no baznīcas, Aleksandrs ir izbijis ķeceris, un Origenu un Didimusu nesen ļoti skarbi par dažādiem jautājumiem ir kritizējis arī pats Hieronīms. Tādējādi Hieronīma pusē paliek tikai trīs autoritātes ar nesabojātu reputāciju.
No savas puses Augustīns apliecina, ka viņa interpretāciju pārstāv Ambrozijs un Kipriāns, un, ja viņam nepieciešams trešais, tad viņš nepiesauc nevienu citu kā pašu apustuli Pāvilu, kurš spēj sevi aizstāvēt “pret visiem viņa vēstuļu komentētājiem, kam par viņu ir atšķirīgas domas”.
Apskaidrošana, Sv. Hieronīms un Sv. Augustīns, Sandro BOTTICELLI, 1500, Galleria Pallavicini, Rome, © Web Gallery of Art
Jautājums par draudzību
Vēstules nobeigumā Augustīns vēl sīkāk grib apspriest draudzības jautājumu, jo vārdu cīņās šis jautājums viņam bija kļuvis arvien aktuālāks. Viņš lūdz Hieronīmu atcerēties viņa paša vārdus, kas brīdināja no bezjēdzīgām ķildām. Viņš lūdz Hieronīm neliegt tam iespēju celt iebildumus un izteikt savas domas. Tādējādi viņš apliecina, ka savstarpēja kļūdu labošana baznīcā ir ļoti nepieciešama. Bet, kur tās trūkst un kur cilvēki kļūst izvairīgi, tur īsta draudzība un saprašanās top iedragāta.
Augustīns apliecina, ka draugu starpā drīkst pastāvēt domu atšķirības un tas neiznīcina draudzību. Viņam īpaši nozīmīgi šķiet tas, lai viņš kopā ar Hieronīmu varētu nostāties pret visiem šo notikumu sagrozītājiem, kas ar šīm vēstulēm bija rīkojušies nekrietni un bezatbildīgi. Tas bija noticis pret Augustīna gribu un radījis patiešām lielas sirdssāpes: “Ja tie netic, kad es piesaucu Dievu par liecinieku, tad es nezinu, ko vēl lai daru.”
Viņš pazemīgi lūdz Hieronīmu ticēt viņa atklātībai un vaļsirdībai, kas par viņu pauž laipnības un atzinības pilnus vārdus, vēlreiz lūdzot piedošanu, ja jelkādi Hieronīmu aizskāris. Visbeidzot Augustīns saka, ka, lai arī ir bīskaps un amatā augstāks par Hieronīmu, tomēr viņš uzsver, ka “daudzās lietās Augustīns vērtējams zemāk par Hieronīmu”.
Augustīns beidz vēstuli ar pēdējo dedzīgo aicinājumu, lai viņu attiecības tiktu stiprinātas un savstarpēja mīlestība vairotos: “Es ceru, ka mūsu starpā valdīs ne tikai mīlestība, bet arī brīvība, kāda ir draugu vidū, un, ja arī mums ir kas iebilstams vienam pret otru mūsu vēstulēs, tad – lūdzu, nevairies kritizēt mani, tāpat kā es Tevi. Bet, protams, tas lai paliek tādā brāļu mīlestībā, kas nav aplama Dieva acīs. Bet, ja Tu domā, ka tas tomēr nav iespējams mūsu starpā, neiedragājot mīlestību, tas nenotiks. Jo cita pilnīgā sapratne, ko vēlos mūsu starpā, ir daudz augstākā. Tomēr arī mazāka sapratne ir labāka par nekādu.”
Atskaņas
No vēstules gluži labi redzams, ka Augustīns vēršas pie Hieronīma no sirds dziļumiem. Cik zinām, Hieronīms neatbildēja vismaz piecus gadus. Ir saglabājies vēstules fragments, ko Augustīns sūtījis apmēram 410. gadā. Pēc tam 415. gadā Augustīns sarakstīja divas nelielas grāmatas, kas tika veltītas Hieronīmam. Tomēr tās tika publicētas tikai pēc Hieronīma nāves (420.g.). Šķiet, Augustīns bija vēlējies nogaidīt, līdz saņems no Hieronīma kritiku par šīm grāmatām, un tikai tad tās publicēt. Taču kritika tā arī netika atsūtīta – vienīgi pateicības vēstule, slavējot Augustīna ģēniju. Viena Augustīna vēstule, kas sūtīta 418. gadā, nav saglabājusies.
Par bijušo diskusiju – vismaz personiskās sarakstes ziņā – nekas vēstulēs vairs netika pieminēts. Debates bija beigušās. Augustīna beidzamā vēstule šai tēmai bija pielikusi punktu. Tikai 416. gadā Hieronīms vēlreiz savā darbā atsaucas uz konkrēto Vēstules galatiešiem tekstu. Savā Dialogā pret pelagiāņiem viņš iekļauj runu, ko saka katolis Attikuss, kas citē šo tekstu kā gadījumu, kurā pat vislabākais no bīskapiem vai priesteriem nespēj būt nevainojams – jo pat Pēteris Antiohijā bija rīkojies aplami. To rakstīja Hieronīms.
Augustīns bija ieguvis šo Hieronīma grāmatu un ļoti priecājās par to, ko lasīja. Savā vēstulē Okeānusam viņš pārsprieda savu skaidrojumu par šo tekstu un piebilda, ka nu viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka Hieronīms šai lietā tic tāpat, kā viņš ticējis jau no sākuma.
Pēdējā vēstule viņu starpā nāca no Hieronīma. Savos pēdējos dzīves gados viņš atsūtīja Augustīnam divas vēstules, īpaši pateicoties viņam par nelokāmo nostāju pret pelagiāņiem un vēlot viņam sekmes visos viņa centienos.
Patiesībā viena no šīm vēstulēm izklausās gluži kā svētība: “Ej, zel un plauksti! Tava slava ir izplatījusies visā pasaulē: katoļi (resp. kristieši) Tevi godā un uzlūko kā senās ticības atjaunotāju, un – kas ir vēl izcilākas godības zīme – visi ķeceri Tevi nicina. Viņi vajā arī mani ar līdzīgu naidu, ar lāstiem meklēdami atņemt dzīvību, kuru tie nevar aizsniegt ar zobenu. Lai Kunga Kristus žēlastība Tevi droši glabā un mani piemin, mans godājamais kungs un visusvētīgais tēvs.”
Apslēptā palinode
Skaidrs, ka Augustīns bija cerējis uz citādu šā strīda iznākumu. Viņš būtu vēlējies, lai viņu diskusijas turpinātos. Taču, kad Hieronīms redzēja, ka Augustīns savā pārliecībā par šo tekstu ir neizkustināms, tas sākumā atbildēja vienīgi ar klusēšanu. Vēlāk nāca diskusijās apslēpts mājiens par palinodi jeb uzskatu atsaukumu, bet visam pāri – draudzības izpausmes. Iespējams, tas bija vienīgais veids, kā viņš spēja kaut cik apmierinoši izkļūt no konflikta.
Laika gaitā kļuva redzams, ka viņi bija iesaistījušies nopietnā cīniņā. Augustīns to saprata pirmais. Viņš aptvēra, ka nevienprātība pastāv visai svarīgos Svēto Rakstu un to skaidrošanas jautājumos. Piemēram, Augustīns nepieļāva domu, ka Dieva iedvesmotie Bībeles sarakstītāji varētu izmantot maldināšanu. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka Svētie Raksti ir uzticami. Savukārt Hieronīms pieļāva, ka iespējamas arī tekstā slēptas nozīmes. Šeit Augustīns saskatīja problēmu.
Visu šo diskusiju vidū kā ļoti nozīmīgs atklājas jautājums par draudzību un saticību. Vai teologi var palikt draugi, strīdoties par svarīgiem kristīgās mācības jautājumiem? Un vēl vairāk vispārinot: vai savstarpēja kļūdu labošana kristiešu starpā ir iespējama? Hieronīms šais jautājumos bija izvairīgs. Viņš vairāk uzsvēra draudzības saites, nevis kļūdu labošanu. Bet Augustīns no sirds vēlējās arī šīs brālīgās, atklātās diskusijas iespēju. Viņš uzskatīja, ka bez savstarpējas kļūdu labošanas īsta brāļu mīlestība nevar pastāvēt.
Droši vien ne Hieronīms, ne Augustīns nevarēja iedomāties, ka viņu apspriestie jautājumi un viņu rakstītās vēstules varētu būt tik interesanti un saistoši kristiešiem mūsdienās. Mēs redzam, ka viņu konflikts savā ziņā ir arī mūsu konflikts, viņu kārdinājumi – mūsu kārdinājumi. Taču galvenais, lai ikvienas baznīcas diskusijas pamatā būtu Dieva vārda patiesība.
Konflikta iespēja arvien pastāv un pastāvēs grēcīgu cilvēku vidū. Tāpēc Augustīns ar savu piemēru mudina arī mūs visās savās diskusijās un jautājumos būt vaļsirdīgiem un nopietniem. Tomēr, kad labojam viens otra kļūdas un trūkumus, saglabāsim mīlestības un piedošanas pilnas attiecības Kristus ticībā. Jo tikai Evaņģēlija spēkā, kas apžēlo, piedod, visu apsedz un izlīdzina, mēs varam gan risināt strīdus, gan labot viens otra kļūdas.
Uģis Sildegs